Laetare

Pēc tam Jēzus devās pāri Galilejas jeb Tibērijas jūrai. Viņam sekoja liels ļaužu pūlis, jo tie redzēja zīmes, ko viņš darīja slimajiem. Tad Jēzus uzkāpa kalnā un tur ar saviem mācekļiem apsēdās. Pasha, jūdu svētki, bija tuvu. Jēzus pacēla acis un, ieraudzījis, ka liels ļaužu pūlis nāk pie viņa, sacīja Filipam: “Kur lai pērkam maizi, ko tiem ēst?” Viņš tā teica, to pārbaudīdams, jo pats gan zināja, ko darīs. Filips viņam atbildēja: “Par divsimt denārijiem tiem maizes nepietiks, lai katrs kaut mazliet dabūtu.” Viens no viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, viņam sacīja: “Šeit ir kāds zēns, kuram ir piecas miežu maizes un divas zivis, bet kas gan tas ir – tik daudziem?” Jēzus sacīja: “Lieciet ļaudīm apsēsties.” Tajā vietā bija daudz zāles; un tie apsēdās – skaitā ap pieci tūkstoši vīru. Tad Jēzus paņēma maizes un, pateicies Dievam, izdalīja mācekļiem, bet mācekļi – tiem, kas bija apsēdušies. Tāpat arī no zivīm – cik kurš gribēja. Kad tie bija papilnam paēduši, viņš sacīja saviem mācekļiem: “Salasiet pāri palikušo maizi, lai nekas nepazustu.” Tie salasīja un piepildīja divpadsmit grozus ar maizes gabaliem, kas paēdušajiem bija palikušas pāri no piecām miežu maizēm. Tad nu ļaudis, redzēdami šo zīmi, ko viņš darīja, sacīja: “Šis patiesi ir pravietis, kam jānāk pasaulē.” Bet Jēzus, nomanīdams, ka tie grasās nākt un viņu satvert ar varu, lai celtu par ķēniņu, devās atkal viens pats uz kalnu. (Jņ. 6: 1-15)

Pats svarīgākais šis dienas evaņģēlijā ir nevis daudzu tūkstošu paēdināšana, tas Jēzus darbības laikā notika ne vienu reizi vien, bet gan Jēzus attiekšanās no laicīga ķēniņa varas. Lai gan Jēzu notiesāja tieši par ķēniņa varas uzurpēšanu, viņš pats noteikti un konsekventi apliecina, ka viņš gan ir Ķēniņš, bet viņa valstība nav šīs pasaules valstība. Tas paskaidro kristietības un līdz ar to arī mūsu ticības mērķus – arī mūsu ķēnišķīgās priesterības valstība nav šīs pasaules valstība. Tas rada zināmu spriedzi starp ticību un dzīvi. Daudzi no mums ir atnākuši uz baznīcu ar domu, ka tas varētu palīdzēt pārvarēt dzīves grūtības, ka Dievs pasargās no slimībām, nelaimēm, dažādām likstām un dzīves sarežģījumiem. Un Jēzus patiesi arī rūpējas par saviem ļaudīm, kā tas redzams šīs dienas evaņģēlijā, kad viņš paēdina daudzus tūkstošus izsalkušus viņa vārda klausītājus. Tomēr viņš kategoriski nevēlas, lai cilvēki no šīs viņa laipnības izdarītu nepareizus secinājumus. Lai gan Jēzus par to ne reizi vien runāja ar saviem mācekļiem, tie visi, un īpaši nodevējs Jūda Iskariots, cerēja ka Jēzus kļūs arī par laicīgu valdnieku, un, protams, savs labums no tā tiks arī viņa mācekļiem. Tam vajadzētu darīt mūs piesardzīgus, kad ar saviem dedzīgajiem lūgumiem cenšamies panākt Dieva iesaistīšanos mūsu dzīves norisēs. Kad reiz divi brāļi lūdza, lai viņš palīdzētu tiem sadalīt mantojumu, Jēzus to kategoriski noraidīja –es neesmu nācis, lai kļūtu par jūsu mantas dalītāju! Un tad, kad mēs šo domu izdomājam līdz galam, sirdī iezogas vilšanās: ak tā, bet es cerēju… un sirds atsalst pret Dievu, ticību un baznīcu.

Neilgi pēc piecu tūkstošu paēdināšanas un neveiksmīgajiem ļaužu mēģinājumiem ar varu celt viņu šīs pasaules valdnieka amatā, Jēzus gari un plaši stāsta jūdiem par savu patieso misiju. Viņš runā par patieso maizi, kas nav šīs pasaules maize, pat ne tā brīnumainā maize, ko Dievs deva savai tautai tuksnesī daudzus gadus no vietas, bet gan dzīvības maize, kas dod mūžīgo dzīvību. Un sekas tam ir tādas, ka daudzi no viņa agrākajiem mācekļiem novēršas un vairs neseko viņam. Un nav pārsteigums, ka savas runas laikā Jēzus tieši norāda arī uz gaidāmo Jūdasa nodevību. Tieši tas pats notiek ar daudziem, kad tie uzzina, ka Jēzus nav nācis kļūt par viņu laicīgo problēmu risinātāju, tie vai nu atkrīt no baznīcas, vai kļūst par Jūdasam līdzīgiem nodevējiem. Un jāsaka, ja baznīcā ir kāda apustuliska pēctecība, ar ko dažas baznīcas īpaši lepojas, kaut kas tāds, kas ir papildus apustuļu sludinātai mācībai, tad tā ir pēctecība, kuru tie saņēmuši no Jūdasa. Tā ir neremdināma kāre pēc šīs pasaules varas un antikristīgi solījumi palīdzēt celt miera un labklājības valstību šajā pasaulē.

Šajā sakarībā ir svarīgi iedziļināties pēdējos divos – devītajā un desmitajā bauslī, kā tie sarindoti mūsu katehismā. Ir baznīcas, kas šos baušļus saprot, tikai kā papildinājumu sestajam un septītajam bauslim – nepārkāp laulību un nezodz! Tomēr šo baušļu patiesais saturs ir cits – neiekāro! Paradīzes dārzā, velna mudināta Ieva iekāroja aizliegtā koka augli, jo tas tai šķita acīm tīkams un iekārojams. Ievai bija dota visa pasaule, izņemot šā koka augļus. Ēst no šā koka augļiem nozīmēja - mēģināt nolaupīt pasauli Dievam, kļūt par vienīgo šīs pasaules valdnieku un rast dzīves jēgu un piepildījumu nevis Dievā, bet šajā pasaulē. Dieva vietā Ieva izvēlējās grēku, sacelšanos pret Dievu un tai sekojošo nāvi. Atgriešanās no šā grēka jeb iedzimtā grēka tagad nozīmē atteikšanos nevis vairs no viena koka augļiem, bet gan no visas šīs pasaules, lai caur dzīvības koku Jēzu Kristu pievērstos atkal Dievam. Devītais un desmitais bauslis to nemitīgi atgādina un pieprasa – neiekāro! Savukārt velns nemitīgi kārdina, vilina un kūda, rādīdams mums pasauli, kā acīm tīkamu un iekārojamu. Tas ir arī viņa pēdējais lielais kārdinājums, ar kuru tas vēršas pie Kristus – es tev došu visu pasauli, tās varenību un varu. Nav šaubu, ka šīs dienas evaņģēlijā aprakstīto ļaužu mēģinājumu – padarīt Jēzu par šīs pasaules valdnieku – Jēzus redz tieši, kā šā velnišķā kārdinājuma turpinājumu.

Mums jāsaprot lietas pareizi. Dievs joprojām šo pasauli žēlsirdīgi uztur un gadā par ticīgiem un neticīgiem, labiem un ļauniem. Jēzus joprojām rūpējas par savu baznīcu, tāpat kā viņš to darīja brīnumainā veidā paēdinot tūkstošiem nomaļā vietā nokļuvušu ļaužu. Dievs gādā un uztur šo pasauli ar laicīgo aicinājumu starpniecību. Viņš aicina mūs mācīties un strādāt, kamēr dzīvojam šajā pasaulē, bet viņš negrasās šo pasauli atkal pārveidot par Paradīzi. Tā ir kritusī pasaule un tā ir nolemta iznīcībai. Dieva lielais aicinājums, kristieša aicinājums ir aicinājums uz jauno, Dieva apsolīto pasauli. Līdzīgi kā viņš to darīja ar Israēla tautu, vezdams to uz Apsolīto zemi, viņš tagad Kristū mūs ved prom no šīs pasaules verdzības uz jaunu pasauli, mūžīgai kopīgai dzīvei ar viņu. Šā ceļojuma laikā viņš žēlsirdīgi un pat brīnumaini rūpējas par mums. Viņš apsola piemest visu, kas dzīvē vajadzīgs, kā nebūtisku piedevu galvenā mērķa sasniegšanai, vienlaicīgi norādot, ka tā, kas dzenas pēc šīs pasaules, ir pagāniska neticība. Savukārt kristiešus viņš mudina dzīties uz kristīgo mērķi – Jauno pasauli, žēlsirdīgi piebilzdams – viss pārējais tiks iedots. Bet man Dievs nedod! – tu teiksi. Šajā sakarībā mēs pagājušajā svētdienā jau dzirdējām Jēkaba vārdus: „No kurienes kari un no kurienes cīņas jūsos? Vai ne no tieksmes pēc baudām, kas karo jūsu locekļos? Jūs iekārojat, bet neiegūstat, jūs nogalināt un degat skaudībā, bet nevarat sasniegt, jūs cīnāties un karojat, bet jūs neiegūstat, tādēļ ka jūs nelūdzat, jūs lūdzat, bet nesaņemat, tādēļ ka lūdzat aplami, lai tērētu savām baudām. Laulības pārkāpēji, vai jūs nezināt, ka mīlestība uz pasauli ir Dieva nīšana? Ikviens, kas grib mīlēt pasauli, top par Dieva ienaidnieku.” Jēkabs šeit skaidri un noteikti vēršas pret iekāri, pret nevēlēšanos apmierināties ar to, ko Dievs dod. Un to pašu tikpat noteikti atkārto apustulis Jānis: „Nemīliet pasauli, nedz to, kas pasaulē! Ja kas pasauli mīl, tajā nav Tēva mīlestības. Jo viss, kas ir pasaulē – miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība, tas nav no Tēva, bet ir no pasaules.” Kādēļ tā? Tādēļ, ka Dievs mums vēlas dot kaut ko daudz labāku un vairāk par šo pasauli. „Pasaule paiet un viņas kārība, bet kas dara Dieva gribu, paliek mūžīgi!” Lūk, to Dievs mums vēlas dot Kristū – mūžīgu dzīvi kopā ar viņu jaunā pasaulē. Tā nebūt nav nejaušība, ka Jānis pēc šiem vārdiem tūdaļ turpina ar brīdinājumu no antikrista un mudina palikt sākotnējā Svētās Kristības svaidījumā, apustuliskajā mācībā un Jēzus apsolījumā, proti, mūžīgās dzīvības apsolījumā. Pasaulē mūs gaida tikai bēdas, nepatikšanas un beigās nāve. Nav neviena cilvēka, kurš vēlētos vēlreiz dzīvot savu dzīvi no jauna. Jēzus ļoti labi zina, kas ir pasaule. Tādēļ savā Augstā priestera lūgšanā par saviem mācekļiem un baznīcu viņš uzsver, ka ne viņš pats, nedz viņa mācekļi nav šīs pasaules bērni, tie vispār nav no šīs pasaules, tādēļ pasaule viņus ienīst. Bet Jēzus labi zina, ka līdz Dieva noliktam laikam mums joprojām ir jādzīvo šajā pasaulē, tādēļ viņš īpaši lūdz savu Tēvu, lai tas pasargātu viņa mācekļus, viņa baznīcu no ļauna. Tāpat kā Jēzus ir sūtīts šajā pasaulē, tāpat tajā tiek sūtīti viņa mācekļi, lai kļūtu par Jēzus augšāmcelšanās lieciniekiem. Viņa baznīca dzīvo un strādā šajā pasaulē, bet tā nav no šīs pasaules. Jēzus nelūdz par šo pasauli, viņš zina, ka tā nemainīsies un nav maināma, bet viņš lūdz par baznīcu – tiem cilvēkiem, kurus Dievs izrāvis no velna ķetnām un viņam no pasaules devis. Un šajā nemiera un bēdu pilnajā un kārdinājumu plosītajā pasaulē viņš apsola saviem mācekļiem dot pārpasaulīgu mieru sevī. Viņš zina, ka mums pasaulē būs bēdas, tādēļ viņš saka: „Turiet drošu prātu – es pasauli esmu uzvarējis!” Evaņģēlists Jānis atkal atgriežas pie Jēzus vārdiem savā vēstulē runājot par antikrista garu, kas kārdina ar šo pasauli. Iedrošinot baznīcu viņš saka, ka Dievs, kas ir mūsos, ir lielāks par to, kas ir pasaulē. Atkritēji runā pasaulīgi un pasaule viņos klausās. Tie sludina šīs pasaules gudrību, nevis atgriešanos no grēkiem un grēku piedošanu Jēzus vārdā, kas ved uz jauno pasauli un mūžīgo dzīvi tajā. Turpretī mēs esam Dieva bērni, Svētajā Kristībā dzimuši ne no šīs pasaules, nedz no miesas un asinīm, bet no Dieva. Un viss, „kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli; un šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli, - mūsu ticība” – turpina Jēzus mīļais apustulis, piebilzdams, ka ticība, kas uzvar pasauli, ir ticība tam, ka Jēzus ir Dieva Dēls. Beidzot savu vēstuli, Jānis īsi apkopo visus iepriekšējos brīdinājumus no pasaules un pasaulīgas domāšanas: „Bērniņi, sargieties no elkiem!” Tas ir, nemīliet pasauli, nepadariet to par elku, bet mīliet Dievu un viens otru, palīdzot viens otram nest šīs pasaules nastas, līdz sasniegsim Dieva apsolīto jauno zemi, kur taisnība un miers, kur pats Dievs mājo pie saviem ļaudīm. Viņam – Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam ir mūžīgs gods un pateicība par viņa bezgalīgo žēlsirdību. Āmen.