Reminiscere

Jēzus tos atstāja un devās atpakaļ uz Tīras un Sidonas apvidu. Un, redzi, kāda kanaāniešu sieviete, kas tur dzīvoja, nāca pie viņa, saukdama: “Kungs, Dāvida dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu dēmons briesmīgi moka!” Bet viņš tai neatbildēja ne vārda. Tad viņa mācekļi pienāca un lūdza: “Palīdzi tai, jo tā kliedz, nākdama aiz mums.” Jēzus tiem atbildēja: “Es neesmu sūtīts ne pie viena cita kā vienīgi pie Israēla nama pazudušajām avīm.” Bet sieviete, pienākusi klāt, nometās ceļos viņa priekšā, sacīdama: “Kungs, palīdzi man!” Viņš atbildēja: “Nav labi bērniem domāto maizi nomest sunīšiem.” – “Jā, Kungs,” viņa sacīja, “bet sunīši ēd druskas, kas nobirst no viņu kungu galda.” Tad Jēzus viņai atbildēja: “Ak, sieviete, tava ticība ir liela! Lai notiek, kā tu vēlies.” Un tajā brīdī viņas meita kļuva vesela. (Mt. 15: 21-28)

Pagājušajā svētdienā dzirdētais - par Jēzus uzvaru pār velnu - nebija kāds teiksmains stāsts par attiecību kārtošanu noslēpumainā garīgā pasaulē starp Dievu un velnu, kam nav nekāda tieša sakara ar mūsu dzīvi. Jēzus šajā cīņa cīnījās mūsu vietā, un mūsu vietā viņš sakāva velnu! Šīs dienas evaņģēlijs stāsta par to, kā Jēzus uzvara tiek izdalīta cilvēkiem un kā tā tiek saņemta, un saņēmēja ir ticība. Runa tātad ir par ļauno garu apsēstajiem un to, kā Jēzus tos atbrīvo no apsēstības, izdzenot ļaunos garus.

Vēl pavisam nesen velna apsēstība pasaulē praktiski vairs nebija vērojama, bet pilnīgi citādi tas bija tajos laikos, par kuriem stāsta evaņģēlijs. Brīvība no velna varas nenāca pateicoties medicīnas sasniegumiem, bet vienīgi pateicoties Jēzum un kristīgajai baznīcai, caur kuru Jēzus uzvara pār velnu tika izdalīta. Diemžēl kristietībai pagrimstot, un sabiedrībai kļūstot arvien pagāniskākai, velna vara atkal atgriežas. Par to, ja Dievs vēlēs, runāsim nākošajā svētdienā. Pašreiz pietiks ar retorisku jautājumu - kas gan cits bija fašistu un komunistu veiktās zvērīgās slepkavības, ar prātu neaptveramā varmācība un spīdzināšana nometnēs un psihiatriskajās slimnīcās, ja ne velna apsēstu cilvēku rosinātas darbības? Te gan jāievēro, ka velna apsēstība nav vispārīgs ļaunums šajā pasaulē, bet gan konkrēta dēmoniska vara pār konkrētiem atsevišķiem cilvēkiem. Šīs dienas evaņģēlijā aprakstītais Jēzus brīnumdarbs - kanāniešu meitenes atbrīvošana no apsēstības – ir apstiprinājums un stiprinājums ticībai, ka Jēzum ir vara pār ļaunajiem gariem, vara atbrīvot cilvēkus no tiem. Latviešu Bībeles tulkotāji šai evaņģēlija sadaļai likuši virsrakstu: „Kanaāniešu sievietes ticība”. Tā ir bieži sastopama kļūda. Lai gan šīs sievietes ticība bija liela un cildināma, šā notikuma centrā nav sievietes ticība, bet Jēzus vara pār ļaunajiem gariem un tās dāvināšana cilvēkiem, kuru labā Jēzus bija uzveicis ļauno garu valdnieku - velnu.

Pēc konflikta ar farizejiem, kuri bija ieradušies no Jeruzālemes, lai vērstos pret viņu - Jēzus tos atstāja. Pretestība pat Jēzus dzimtajā Galilejā bija kļuvusi tik liela, ka viņš atstāja biezi apdzīvotās vietas, lai rastu patvērumu nomaļos rajonos. Jēzu vadīja nevis bailes, bet saprātīga piesardzība, un tā viņš ar saviem mācekļiem nokļuva Tīras un Sidonas apvidū, tas ir, viņi tagad atradās tuvu Galilejas robežai, pagānu teritorijā.

Padzirdējusi par Jēzus ierašanos, pie viņa steidzās kāda kanaāniešu sieviete saukādama - Kungs, Dāvida dēls, apžēlojies par mani! Šie vārdi liecina, ka viņa bija jau agrāk dzirdējusi par Jēzu un uzskatījusi viņu par jūdu gaidīto Mesiju – Kristu. Nav šaubu, ka viņa būs iepriekš izmēģinājusi visas pagānu lietotās metodes, lai palīdzētu savai meitai, bet tās visas bija palikušas bez sekmēm. Viņas lūgums pēc žēlastības atskan arī mūsu liturģijā katru svētdienu. Tas atskan vienmēr no kristiešu mutēm, bieži kā klusa nopūta, kad vairs nespējam lūgt, kad pagurst prāts, kad pagurst rokas, kad vairs neredzam ceļu šajā pasaulē, kad šķiet velna vara un ļaunums triumfē: apžēlojies, Kungs Jēzu, apžēlojies Kungs Kristu, Kungs apžēlojies, Kungs apžēlojies... Tā lūdz svētā Dieva tauta vajāšanās un bēdās, postā un nelaimē, kārdināšanās un nespēkā. Jo tāpat kā šī ticīgā kanaāniešu sieva baznīca zina, ka tās vienīgais palīgs, sargs un aizstāvis pret velnu un viņa kalpiem ir mīļais Kungs Jēzus, kurš ir satriecis velna varu mūžīgi mūžos.

Nabaga sieva nebūs pati uzdrīkstējusies ieiet mājvietā, kur Jēzus kopā ar saviem mācekļiem bija uz īsu laiku apmetušies un tikko kā ieturējuši pusdienas, bet gaidījusi tos pie mājas, parādāmies ārpusē. Tūdaļ pēc žēlastības lūguma sieviete paskaidro savu neatliekamo vajadzību - Manu meitu dēmons briesmīgi moka! Un tad seko kaut kas dīvains – Jēzus tai neatbild ne vārda, bet dodas prom, it kā viņas tur nemaz nebūtu, un it kā viņa neko nebūtu viņam lūgusi. Tālākā aina ir savdabīga: iedomājieties trīspadsmit vīrus uz ielas un aiz tiem, rokas vicinot pa gaisu, velkas skaļā balsī raudoša sieviete, kas lūdz no tiem palīdzību. Tam vajadzētu piesaistīt cilvēku uzmanību, ko neviens nevēlējās. Tādēļ viņa mācekļi pienāca un lūdza: “Palīdzi tai, jo tā kliedz, nākdama aiz mums.” No teksta nevar izsecināt, vai mācekļi lūdza – tiec kaut kā no viņas vaļā, vai dod, ko tā lūdz, ka tikai viņa apklustu. Lai kā arī tas būtu, Jēzus nekad nebūtu šādi atbildējis uz lūgumu pēc palīdzības. Tādēļ viņš apstājas, pagriežas pret saviem mācekļiem un seko atbilde: “Es neesmu sūtīts ne pie viena cita kā vienīgi pie Israēla nama pazudušajām avīm.” Ir ļoti svarīgi pareizi saprast šo teikumu. Pa šo laiku sieviete bija pienākusi tuvāk un dzirdēja sacīto. Tādēļ daudzi ļauj vaļu savai fantāzijai un saka, ka Jēzus šādi pārbaudījis sievietes ticību, mudinājis sevi pārliecināt utt. Tā nav tiesa. Jēzus nekad tā nedara! Viņš vēlas palīdzēt nabaga sievai un viņas apsēstajai meitai, bet vēlas arī pasargāt gan savus mācekļus, gan sievieti no pārpratumiem. Mesija jeb grieķiski Kristus bija apsolīts tikai jūdiem, bet tas nenozīmē, ka visi pagāni bija izslēgti (Mt. 4: 24; 8: 28). Pagānu pasaulei pienāks savas laiks, bet pagaidām Kristus ir atnācis tikai pie jūdiem. Tā kā Jēzus nesen bija piedzīvojis lielu pretestību no jūdu puses, mācekļi vai kādi citi varēja padomāt, ka viņš tagad novērsies no jūdiem un pievērsies pagāniem. Lai novērstu šāda veida pārpratumus, Jēzus saka, ka viņš ir sūtīts tikai pie Israēla pazudušajām avīm. Bet sieviete, pienākusi klāt, nometās ceļos viņa priekšā, sacīdama: “Kungs, palīdzi man!”

Jēzus atbilde: “Nav labi bērniem domāto maizi nomest sunīšiem”, pareizi saprasta, nav ne aizskaroša, nedz asa. Jēzus nesaka „suņiem”, bet sunīšiem. Suņi tā laika austrumu tautās bija klejojoši dzīvnieki, kas pārtika no maitām un, īpaši jūdu vidū, tika uzskatīti par nešķīstiem dzīvniekiem. Savukārt „sunīši” dzīvoja mājās, kur suņi nekad netiktu ielaisti, tie tika īpaši uzturēti un ēdināti un bieži bērni no pusdienu galda tiem atvēlēja kādu kumosu. Šī ir Jēzus atbilde: sunīši ir mīļi, bet nav labi atņemt to, kas pienākas bērniem un atdot to sunīšiem. Jēzus nesaka – nav pareizi, bet – nav labi, nav jauka lieta. Ar vārdu „sunīši” Jēzus līdzības veidā saka to, ko viņš iepriekš jau bija sacījis burtiski, ka viņš sūtīts tikai pie Isarēla tautas. Te arī jāievēro, ka viņš nerunā par pagāniem vispār, bet par tiem pagāniem, kas tajā laikā dzīvoja jūdu vidū vai tuvākajā apkārtnē. Tomēr Jēzus vārdos ir slēpts apsolījums, nevis noraidījums, un sieva to tūdaļ ar savu aso ticības dzirdi uztver. “Jā, Kungs, bet sunīši ēd druskas, kas nobirst no viņu kungu galda.” Būdama pagāniete, kanaāniešu sieva atzīst, ka viņai nepienākas tas pats, kas Israēla bērniem. Viņas ticība ir pazemīga, kāda tā ir vienmēr. Sieva ir priecīga, ka var būt viena no tām, kas var saņemt druskas no jūdu galda, viņa zina, ka šīs druskas ir žēlastības dāvana. Ticība nekad neko nepieņem tāpat vien, tā nepieļauj varbūtības, bet skaidri zina, ka saņems, un tā saprot to, ko nesaprot citi: vārdos „mazie sunīši” viņa dzird skaidru pasolījumu. Un Jēzus nevilcinās slavēt viņas pazemīgo un patieso ticību un apdāvināt lūdzēju: “Ak, sieviete, tava ticība ir liela! Lai notiek, kā tu vēlies.” Un tajā brīdī viņas meita kļuva vesela.

Šīs sievietes ticības diženums nav tajā, ka viņa būtu pārvarējusi Jēzus liktus šķēršļus, kā suns lēkādama pēc saimnieka arvien augstāk pacelta kumosa. Jēzus tā nekad nedara! Drīzāk sievas ticība ir līdzīga tā romiešu virsnieka ticībai, kas tic Jēzum uz vārda. Dižena, īsta un patiesa ticība ir ticība, kas pazemīgā, nešaubīgā uzticībā paļaujas uz Jēzu, kā uz Dieva Dēlu. Nevis pagānu sieviete, bet tieši Jēzus ir šā stāsta centrālais tēls. Viņš izdala savu uzvaru pār velnu, un viņa dāvanas tiek ne tikai jūdiem, bet pat pirms noliktā laika arī daži pagāni saņem ne tikai druskas no galda, bet bagātīgu cienastu – brīvību no velna un ļauno garu apsēstības. Un šo pašu bagātīgo dāvanu, brīnišķīgo cienastu esam saņēmuši arī mēs. Vēl vairāk, šis brīnums mums māca, ka Jēzus caur ticību mūs dara par savējiem, par Dieva tautu, un kā patiess Labais Gans sargā mūs no velna un ļauno garu uzmācības, apdāvina ar savu žēlastību un zināšanām un tādējādi glābj mūs mūžīgi mūžam. Ne vairs kā sunīši, bet kā īstie Dieva bērni mēs šodien atkal tiekam aicināti pie viņa bagātīgi klātā galda, lai saņemtu grēku piedošanu, un lai mūsu brīvība no visiem velniem tiktu stiprināta ar paša Dieva Dēla svēto miesu un svētajām asinīm. Caur tām mēs kopā ar visu laiku svēto Dieva tautu, viņa svēto baznīcu esam pienākuši cieši klāt pie mūžīgās dzīvības mielasta. „Jūs esat tuvojušies Ciānas kalnam un dzīvā Dieva pilsētai – debesu Jeruzālemei un neskaitāmu eņģeļu pulku svētku svinībām, jūs esat tuvojušies pirmdzimušo draudzei, kuru vārdi ir ierakstīti debesīs, un Dievam, visu tiesnesim, un to dvēselēm, kas sasnieguši pilnību. Jūs esat tuvojušies jaunās derības vidutājam Jēzum un apslacīšanai ar viņa asinīm, kas runā daudz stiprāk par Ābela asinīm.” (Ebr. 12: 22-24) Šie debesu labumi un debešķīgā vīzija, mūs stiprinās un uzturēs grūtajā un šaurajā ticības ceļā cauri šīs zemes tuksnesim uz vārdos neaprakstāmo, nebeidzama prieka pilno mūžīgo dzīvi Jaunajā pasaulē. Āmen.