Apustuļu ticības apliecība ir īss Bībeles kopsavilkums, jeb Bībeles stāsta satura rādītājs, sākot ar to, kā pasaule sākās, kā tā beigsies, un ietverot pašu svarīgāko, kas notiek starp sākumu un beigām. Šis stāsts nav pasaka, bet stāsts par realitāti, par to, kā lietas šajā pasaulē notika un kā tās notiks. Tas ir stāsts, kurš sākās sen pirms mēs parādījāmies šajā pasaulē un visticamāk beigsies ilgi pēc tam, kad mūsu šeit vairs nebūs. Lai gan šis stāsts ir brīnumainais, tomēr tas ir patiess un savstarpēji saskanīgs stāsts. Tas ir stāsts par realitāti, par dzīvi kopumā, visā tās sarežģītībā un daudzveidībā, - stāsts par to, kas un kāda pasaule īsti ir. Citiem vārdiem sakot, kristietība ir pasaules uzskats. Protams, tas nav vienīgais pasaules uzskats, jo jebkura reliģija un arī laicīga filozofija apgalvo, ka tā patiesi atspoguļo realitāti. Patiesībā, katram cilvēkam ir savs lietu redzējums, uzskats par to, kas ir pasaule, pat tad ja tas nav līdz galam pārdomāts un apzināts lietu redzējums. Tas ir pasaules stāsts ikviena cilvēka prātā, bez kura nav īsti iespējams pieņemt nevienu svarīgu dzīves lēmumu. Šajā ziņā nav atšķirības starp kristieti un ateistu, jo abi redz vienu un to pašu, abi uzskata, ka viņi pasauli redz pareizi, bet redzēto saprot un skaidro atšķirīgi, saskaņā ar katra prātā esošo pasaules kopainas stāstu, kam tie tic. Šajā ziņā nav atšķirības starp svēto un zinātnieku, ateistu, skeptiķi, jo visi viņi tic, ka viņu pasaules uzskats ir pareizs. Katrs turas pie saviem pamatprincipiem, kas citā vārdā saukti, ir dogmas. Katram ir tādas! Tādēļ ir dīvaini dzirdēt pārmetumus dogmatismā vai pārmetumus par to, ka kāds savus uzskatus uzskata par patiesiem. Visi to dara, jo vienkārši nav citas alternatīvas vai iespējas. Apsūdzība dogmatismā nav nekas cits kā tāds pats dogmatisms! Apsūdzība par stingru turēšanos pie noteiktiem uzskatiem arī ir šāds pats uzskats, tikai pretējs. Visiem mums cilvēkiem ir savi ticējumi par pasauli un dzīvi, kurus mēs uzskatām par patiesiem. Katram cilvēkam ir savs pasaules uzskats, vismaz elementārā līmenī. Katra reliģija stāsta savu stāstu par realitāti, katra filozofija dara to pašu, un katrs cilvēks dara tieši to pašu. No tā nav iespējams izvairīties. Pasaules uzskats ir kā brilles, kuras uzliekam, lai skaidrotu atsevišķas esamības detaļas, ar kurām ikdienas sastopamies savās dzīvēs. Tomēr katrs pasaules redzējums nav vienādi vērtīgs. Daži skaidro esamību saskanīgāk nekā citi, ar mazākām iekšējām pretrunām, un daži pasaules uzskati skaidro pasauli tā, ka tas vismaz šķietami šķiet labāk atbilstam realitātei, nekā to dara citi. Ja tas ir labs stāsts par pasauli, ja tas spēj izskaidrot vairāk un galvenais - svarīgākās lietas, tad ir lielāka ticamība, ka šis stāsts jeb pasaules uzskats ir patiess.
Ikvienam pasaules uzskatam ir četras galvenās daļas – radīšana, grēkā krišana, glābšana un atjaunošana. Radīšana stāsta par to, kā lietas sākās, no kurienes tās radās un kāda īsti ir dzīve un pasaule. Grēkā krišana apraksta problēmu, jo mēs visi, ateistus ieskaitot, zinām, ka kaut kas ar šo pasauli tā īsti nav kārtībā. Glābšana piedāvā problēmas risinājumu. Atjaunošana stāsta par to, kāda izskatīsies pasaule pēc tam, kad tas, kas ir nepareizs, tiks izlabots. Tātad pasaules uzskats ir atbilde uz dzīves lielajiem jautājumiem – no kurienes mēs šeit esam uzradušies; kāda ir mūsu galvenā problēma; kāds ir tās risinājums; un kā lietas beigu beigās beigsies? Visiem šiem jautājumiem ir reliģiska pieskaņa, pat tad ja pasaules uzskats noraida dievus, tempļus, Bībeles, rituālus un tamlīdzīgas lietas. Šādā nozīmē pat ateistiem ir sava reliģija. Tas ir mēģinājums pareizi atspoguļot realitāti, apkārtējo pasauli un mūs pašus tajā. Mēs varam mēģināt šo jautājumu aprakstīt ar puzles piemēru.
Pasaules uzskats tāpat kā puzle sastāv no daudzām mazām detaļām. Tad, kad tās ir pareizi savienotas, ir iespējams skaidri redzēt kopējo bildi. Lai tiktu pie šīs bildes, katrs atsevišķais gabaliņš ir jānovieto pareizajā vietā un jāizmanto ir tieši pareizais gabaliņš. Ja kāds no tiem trūkst, vai esat nejauši paņēmis kādu gabaliņu no citas puzles, tad kopējā bilde būs izkropļota. Tieši tāpat ir ar pasaules uzskatu, ja jums kāda daļa no tā trūkst vai jūs piejaucat savam kādu gabaliņu no cita pasaules uzskata, jūs iegūst vairāk vai mazāk izkropļotu kopējo ainu. Viena no lielākajām problēmām ar kristiešiem ir tā, ka daudzi no tiem nekad nav papūlējušies savietot savas puzles gabaliņus kopā vienotā attēlā. Sekas tam ir tādas, ka tie nezina, vai tiem gadījumā netrūkst kāda nozīmīga detaļa, vai arī - vai kopējā ainā nav nejauši iejaukta kāda sveša detaļa. Vienas puzles gabaliņus parasti nevar sajaukt kopā ar citas puzles gabaliņiem, jo tie pieder citam attēlam. Tieši tāpat tas ir ar pasaules uzskatu. Jūs nevarat, piemēram, paņemt no Bībeles pasaules redzējuma ārkārtīgi augsto cilvēka vērtību, kas ir cilvēktiesību pamatā un iespiest to hinduistu pasaules redzējumā. Tas vienkārši nedarbosies, jo tam tajā nav vietas. Tās ir divas dažādas puzles, ar dažādām sastāvdaļām. Tieši tādā pašā veidā jūs nevarat paņemt no hinduisma reinkarnācijas ideju un ievietot to kristietībā, jo reinkarnācija der hinduismā, tai tur ir jēga, bet kristietībā tai nav vietas. Nevar karburatoru pievienot datoram. Trūkstošie vai nepareizie gabaliņi neļauj kristietim vai kādam citam, kurš to vēlas, izveidot pareizu kristietības kopainu. Pat ar visiem pareizajiem gabaliņiem daudzi kristieši nekad nav salikuši savu puzli un redzējuši bildi kopumā, un tas rada daudzas problēmas. Bet kā mēs varam zināt, kā pareizi salikt kopā puzles gabaliņus? Tie, kas būs likuši kopā puzles zinās vienkāršu atbildi – jūs paskatāties uz kastes vāka, kur ir kopējais attēls. Un tas tūdaļ palīdz jums pareizi savietot gabaliņus kopā un izmest ārā nejauši pievienotos. Bez šādas kopējas bildes, puzli salikt būs daudz grūtāk. Nu un par šādu kopējo bildi kristiešu pasaules skatījumam kalpo Apustuļu ticības apliecība, kur ir atrodami galvenie kristīgā pasaules skatījuma elementi. Tātad tā palīdz jums izvēlēties visus pareizos puzles gabaliņus un atsijāt nepareizos. Bet pasaules uzskatu mēs varētu raksturot arī citādi, proti, kā stāstu.
Runājot par stāstiem vispār, katram labam stāstam ir četras daļas. Tas ir ievads, kas veido sākotnējo ainu, apraksta galvenās darbojošās personas un kā stāsts sākas. Un tad kaut kas noiet šķībi. Parādās konflikts, kas padara stāstu interesantu. Lielākoties stāsta galvenā daļa tad pavēsta, kā konflikts tiek atrisināts, nepareizais izlabots. Tad seko stāsta beigas, kas visas lietas noliek savās vietās. Kā jūs droši vien ievērojāt, stāstam ir tādas pašas četras daļas kā pasaules uzskatam – ievads (radīšana), konflikts (grēkā krišana), konflikta risinājums (pestīšana) un beigas jeb epilogs (visu lietu atjaunošana).
Kristiešu stāsts, tāpat kā jebkurš labs stāsts, vēsta par lielajiem jautājumiem, ar kuriem cilvēkam jācīnās savā dzīvē un kurus tas uzdod. Tas ir stāsts par dumpīgās grēkā krišanas sagrauto miera un laimes stāvokli, stāsts par mīlestību un nodevību, pašaizliedzīgu uzupurēšanos un glābšanu. Visi mūsu lielākie centieni, mūsu ilgas un cerības un cīņas, visi vēstures konflikti ir saistīti ar šo stāstu. Īsi sakot, Kristietība ir Stāsts par to, kā pasaules sākās, kādēļ tā ir tāda, kāda tā ir, kāda ir mūsu loma šajā drāmā, un kā visas dažādās tēmas Stāsta beigās tiek atrisinātas.
Kristietības stāsts sākās sen, vēl daudzus gadus tūkstošus pirms Jēzus parādījās šajā pasaulē. Protams, tiek diskutēts par to, cik sen tas bijis, bet pagaidām atliksim šo rūpi pie malas, jo galvenā lieta, kas mums jāatceras ir, ka kristiešu stāsts nesākas ar vārdiem – reiz, sen senos laikos. Kādēļ? Vienkārši tādēļ, ka šis stāsts nav domāts kā pasaka vai mīts. Ir daudzas labas pasakas, arī mīti daudz ko vēsta, bet kristiešu stāsts nav ne mīts, nedz pasaka. Tam ir cits žanrs. Pasakas un mīti mums kaut ko vēsta alegoriskā veidā, un vēstījums var būt un bieži ir patiess. Pasakas, arī romāni un mīti grib mums iemācīt kādas patiesības par dzīvi tēlainā, alegoriskā valodā, stāstot izdomātus notikumus ar iedomātām personām. Kristietība nav tāda veida stāsts, bet tas ir patiess stāsts. Tas atbilst patiesajam lietu stāvoklim šajā pasaulē, un stāsta notikumi risinās konkrētos laikos ar konkrētiem cilvēkiem, vēsturiskām personām. Dažas lietas no šā stāsta jau ir notikušas, dažas notiek tagad, dažas notiks nākotnē, bet runa ir par reāliem notikumiem reālā, nevis ideju pasaulē. Kristieša stāsts nav viņa personiskā reliģiskā fantāzija, reliģiska pasaka vai fantāzija, kas mudina ticēt, lai cilvēks varētu justies laimīgs. Ir vēl viens būtisks iemesls.
Viens no mūsu lielajiem jautājumiem par šo pasauli ir jautājums – kas tad īsti nogāja griezi? Mēs zinām, ka pasaule ir iedragāta, stipri iedragāta, un mēs brīnāmies, kā tas notika un vēlamies lietas savest kārtībā. Abas tās ir saistītas lietas, jo lai savestu lietas kārtībā, mums jāzina, kā tās īsti sagāja grīstē. Šā iemesla dēļ mīts vai pasaka nederēs kristietībai. Tas būs pilnīgi nederīgs žanrs. Savukārt fantāzijas patiesībā neko neizskaidro. Tās tikai ilustrē problēmas vairāk vai mazāk skaistā, tēlaini izkoptā veidā. Ja jūs man vaicātu – kādēļ tev uz uzacs ir rēta? - un es atbildētu – reiz, sen senos laikos, jūs uzreiz zinātu, ka es negrasos jums neko īsti atbildēt. Bet, ja es jums atbildētu, ka es, mazs puika būdams, līdu vecā benzīna mucā un uz asās mucas malas stipri savainoju savu uzaci, jūs pret manis sacīto attiektos savādāk. Jūs vismaz tūdaļ pieļautu, ka es jums stāstu patiesību. Protams, es varētu sacīt, ka reiz cīnījos ar Maiku Taisonu, un viņš man drusku sabojāja seju, bet tad jūs diez ko neticētu, lai gan pieļautu, kas zina – viss var būt. Tā doma te ir tāda, ka tikai patiesi piedzīvojumi šajā pasaulē var atstāt rētas, fantāzijas, mīti un pasakas to nevar. Tātad pasaule ir ievainota un lai atbildētu uz jautājumu – kādēļ tā ir ievainota? – ar mītu nepietiks. Būs vajadzīgs reālās pasaules notikumu apraksts. Būs vajadzīgs vēsturisks stāsts, vēsturisku notikumu atstāstījums, un ja tas tā nav, tad stāsts neko neizskaidro. Tagad jūs saprotat, kādēļ grēkā krišanas stāsts nevar būt mīts vai psiholoģiska fenomena apraksts, kā to klāsta, piemēram, Juris Rubenis. Ja tas nav bijis konkrēts vēsturisks notikums, tad tas neko neizskaidro. Tas var šķist fascinējoši saistošs cilvēka psiholoģisko procesu apraksts, un daudziem tās tāds arī šķiet, bet tie atstāj bez ievērības to, ka tad šis stāsts neko neizskaidro, tas neizskaidro, kādēļ pasaule ir tāda, kāda tā ir, iedragāta pasaule, pasaule, kurā valda ļaunums. Ja atgriežamies pie mūsu iepriekšējā piemēra, tad redzam, ka šajā gadījumā kristiešu puzlē ir ticis ievietots kāds tur nepiederīgs, svešs gabaliņš, ko ar daiļrunību vien nevar padarīt par kristīgu. Tas izkropļo visu ainu un neatbilst mūsu bildei uz vāka jeb baznīcas ticības apliecībai. Tas ir viens piemērs, kas mudina piesargāties no daiļrunīgiem cilvēkiem, kas paši bieži nesaprot, ko tie runā.
Tātad, mēs runājam par patiesu stāstu, par patiesiem vēsturiskiem notikumiem, kas aptver visu cilvēka dzīvi, visu esamību. Diemžēl mūsdienu pasaulē daudzi uzskata, ka šāds stāsts vienkārši nav iespējams. Tas neesot iespējams tādēļ, ka mēs neko īsti nevaram zināt par pasauli ārpus mums. Viss esot tikai subjektīvi pieņēmumi – sikspārnis redz pasauli citādu, nekā to redzam mēs; zivs okeāna dibenā vēl citādāk, ej nu sazini, kurš redz pareizāk. Citiem vārdiem sakot, viss ir tikai lielāka vai mazāka varbūtība un nekas nav patiesas zināšanas. Ironiski, ka tieši to jums mācīs daudzās universitātēs, kur, devušies pēc zināšanām, jūs uzzināsiet, ka patiesībā nav nekā, ko jūs varat zināt. Bet kā tad īsti ir?
Ir daudzas lietas, kuras mēz zinām un zinām, ka tās zinām. Realitāte spēj piesaistīt mūsu uzmanību un kaut ko iemācīt par sevi. Ja pats dedzīgākais postmoderno ideju sludinātājs nokļūst svešā pilsētā un vēlas tajā orientēties, viņš tūdaļ aizmirst savu akadēmisko skepticismu un ieslēdz navigatoru. Kā gan iespējams atrast ceļu pasaulē bez zināšanām? Izrādās pavisam vienkārši – ar kartes palīdzību. Karte apbrīnojamā veidā attēlo to, kāda šī pilsēta ir, kāds ir tās ielu izvietojums, kur kādas ēkas atrodas utt. Un kā mēs varam pārbaudīt vai kartei ir taisnība? Pavisam vienkārši – sekojot norādījumiem. Ja mūsu uzskati ir pareizi, tas ir, ja karte ir pareiza, tad ātri vien atradīsim vēlamo vietu. Ja mūsu uzskati ir bijuši maldīgi, mēs ātri vien par to pārliecināsimies. Šis mazais vingrinājums atkārtojas tūkstošiem reižu katru dienu, kad ceļojot pa šo pasauli mēs sastopamies ar neskaitāmām detaļām. Un tad mums ir iespēja un vajadzība pārliecināties par to, vai mūsu uzskati atbilst reālajai pasaulei. Katru reizi, kad lietojam karti, medikamentus, vai braucam pa lielceļu, vai naktī dodamies no guļamistabas uz vannas istabu, mēs pierādām, ka vismaz kāda daļa no realitātes ir izzināma, tas ir, to var zināt. Citādi, tas ir, ja būtiskas lietas par šo pasauli nebūtu izzināmas, mēs visi jau sen būtu beigti. Protams, lietot navigatoru vai karti nav tas pats, kas censties izzināt universa un cilvēka esamības jēgu. Tomēr, ja mēs spējam zināt mazās lietas, kādēļ gan tas pats nevarētu tā būt ar lielajām lietām? Tāpat kā mazās lietas, dažas no lielajām lietām, kam cilvēki tic ir patiesas, dažas nepatiesas. Tas, ka kāds kaut kam tic, vēl nepadara to par patiesu.
Cilvēki gan mīl runāt par to, ka katram pašam ir sava patiesība, bet tas vienkārši nav iespējams, nevar būt, ka es pašreiz jums to stāstu un reizē nestāstu. Tas nav atkarīgs no ticības vai neticības. Tas ir vai nu pareizi, vai nepareizi. Tātad daži ticējumi ir patiesi, daži, nē, un atšķirība ir nozīmīga. Ja stāsts neatbilst realitātei, tad tas nav nekāda patiesība. Tas nevar būt mana vai tava patiesība, jo tas vienkārši ir vai nav patiess, neraugoties uz to, cik stipri kāds tam tic. Tas var būt pašapmāns, kļūda, maldi, sauciet to, kā gribat, bet nekādā gadījumā tas nevar būt patiesība. Nu un sekas tam ir tādas, ka ja kristieša Stāsts, viņa pasaules redzējums ir patiess, tad citas reliģijas maldās. Protams, tas nenozīmē, ka tās maldās visos jautājumos. Būtu muļķīgi to apgalvot, bet tikpat muļķīgi būtu sacīt, ka šo reliģiju stāsts ir patiess, arī tad, ja kristietības Stāsts ir patiess. Tas vienkārši nav iespējams. Nu un tūdaļ mēs dzirdēsim aizvainotas balsis – vai jūs gribat sacīt, ka vismaz 90% no pasaules iedzīvotājiem ir maldīgi reliģiski uzskati, bet jums vienīgajiem taisnība? Jūs vienkārši esat neiecietīgi pret citiem uzskatiem! Patiesībā tā nav neiecietība, bet vienkārši aritmētika.
Padomājiet: dažas reliģijas māca, ka Jēzus ir Dieva Dēls, bet dažas to noliedz. Tā tas ir, bet vai tad tas nenozīmē, ka šajā sakarībā kādam ir taisnība un kādam, nē? Mēs vienkārši nevaram no tā izvairīties. Piemēram, kristietība saprot Dievu kā personu, bet austrumu reliģijas kā bezpersonisku visa kopumu. Vai tad abas šīs izpratnes neizslēdz viena otru? Protams, izslēdz! Pavisam noteikti ir skaidrs, ka liels skaits cilvēku kļūdās, vai nu vienā vai otrā pusē. Abām pusēm reizē nevar būt taisnība. Ja kāds nomirst, tas vai nu nokļūst debesīs vai ellē, vai arī var tikt reinkarnēts vai izzust pa visam, bet pat mazam bērnam ir skaidrs, ka nevar notikt visas šīs lietas. Te ir vai nu, vai nu. Tas nozīmē, ka ļoti daudzi un visticamāk lielākais vairākums cilvēku šajos jautājumos kļūdīsies. Tas ir neizbēgami. Tā nav neiecietība, bet tā ir aritmētika. Un ievērojiet, ka te nav runa par mazāk nozīmīgām detaļām, bet gan par pamatjautājumiem.
Tātad mūsdienās tik plaši izplatītais apgalvojumus, ka visas reliģijas savos pamatos ir vienādas, ir gaužām nepareizs. Satriecošais ir tieši šo reliģiju atšķirīgums, atšķirīgais veids, kā tās saprot realitāti, realitātes pamatjautājumus. Un no šīm acīmredzamajām lietām nevar tik viegli tikt vaļā, kā daži to iedomājas, piesaucot naivo stāstu par aklo vīru un ziloni. Tā ir pazīstama sena līdzība par sešiem akliem vīriem Indijā, kuri pirmo reizi sastapuši ziloni. Nu un katrs var sataustīt tikai kādu daļu no ziloņa un uzskata, ka tas ir viss zilonis. Pēc tam radža no balkona, kurš noraugās uz tiem no augšas un redz visu kopumā, to viņiem paskaidro. Šī līdzība bieži tiek lietota, lai parādītu, ka starp reliģijām patiesībā nepastāv atšķirība, bet katra no tām pauž kādu daļu no lielās patiesības par Dievu. Apskatīsim šo piemēru, lai zinātu kā rīkoties līdzīgos gadījumos, kad sastopamies ar šāda veida argumentiem.
Vispirms ievērojiet – vai mums tiek vēstīts kāds fakts, vai arī tā ir tikai iespaidīga ilustrācija? Tā ir vienkārši ilustrācija, kas pati par sevi neko nepierāda. Tā vienkārši uzsver domu, bet nepierāda tās patiesumu. Dažas piezīmes šajā sakarībā.
- Tie cilvēki gan ir akli, bet tas nenozīmē, ka zilonis nevarētu runāt. Un ja nu tas runātu? Un kristiešu izpratnē Dievs patiešām ir nevis klusējošs, bet runājošs zilonis. Viņš negaida klusējot, lai cilvēki viņu aptaustītu un tad pēc taustes izsecinātu, kas viņš ir. Dievs runā! Viņš atklāj pat sevi. Viņš stāsta kāds viņš ir, un tas atceļ jebkurus cilvēku minējumus par viņu.
- Tas ir pieņēmums, ka kristieši līdzīgi aklajiem vīriem nepazīst citas reliģijas un Dievu. Ja tie būtu pētījuši pamatīgāk, atklātos viņu maldi. Bet tā nav patiesība, jo kristieši noraida citas reliģijas nevis zināšanu trūkuma, bet iekšējās pretrunas dēļ. Piemēram, kristieši māca, ka Jēzus ir Dievs, bet jūdaisms to noraida. Abiem nevar būt taisnība. Doma, ka abas šīs reliģijas ir vienlīdz patiesas ir pretrunīga. Patiesībā, jo vairāk uzzinām par citām reliģijām, jo lielākas atšķirības parādās. Nekāda turpmāka izpēte un pieredze nevar šīs problēmas atrisināt, vienīgi padziļināt tās. Tā kā visi reliģiskie dialogi un kompromisu meklējumi jau sākotnēji ir nolemti neveiksmei.
- Ir vēl viens iemels, kādēļ arī pati šī līdzība ar ziloni jau pēc būtības ir nolemta neveiksmei, - tā apgāž pati sevi. Kā gan mēs varētu pārvarēt savus teorētiskos kultūras aizspriedumus un uzzināt, ka visas reliģijas ved pie Dieva? Ir tikai viens veids: kādam, kurš lietas redz bez aizspriedumiem, labāk par mums, ir tas mums jāpasaka un jāiemāca. Līdzība saka, ka pašiem mums tas nav iespējams. Līdzībā tas ir radža no balkona, kurš to pasaka, bet pati līdzība māca, ka aklajiem, kas esam mēs visi pārējie, ir tikai daļējas un nevienam nav pilnīgas zināšanas par Dievu. Neviens aklais nevar kļūt par radžu! Tas ir tā, it kā mēs visi būtu akli, bet tad viens no aklajiem iesauktos – re, es jums tagad pastāstīšu, kāda pasaule ir īstenībā, kāda tā izskatās! Kā gan kāds varētu zināt vai viņš kļūdās vai arī kļūdās kāds cits?
Ironija ir tā, ka šī līdzība patiešām ir laba realitātes aina, tikai tā tiek nepareizi lietota. Mēs patiesi esam kā aklie, kas blandās pa šo pasauli, meklējot atbildes uz lielajiem savas dzīves jautājumiem. Laiku pa laikam mēs uzduramies lietām, kuras šķiet patiesas, bet tad atkal izrādās, ka mēs kļūdāmies tāpat kā tie aklie vīri taustot ziloni. Kā mēs to zinām? Tādēļ, ka radža jeb ķēniņš ir runājis. Dievs ir runājis uz mums Jēzū Kristū! Viņš raugās no augšas un ir norādījis uz mūsu kļūdām un izlabojis tās. Viņš mums ir pastāstījis, kāds ir Dievs. Un īsā viedā viņa stāstījums ir apkopots Apustuļu ticības apliecībā.
