Dieva Dusmas

Cilvēki dažādi raugās uz dzīvi, bet grūti ir vārdos aprakstīt, kāds pēc grēkā krišanas patiesībā cilvēka stāvoklis ir. Ādama un Ievas dumpis mainīja visu: Dieva līdzība tika samaitāta un zaudēta. Attiecības cilvēku starpā un cilvēka attiecības ar dabas pasauli - briesmīgas un draudzība ar Dievu pazaudēta. Cilvēka dvēsele tagad ir morāli izkropļota un salauzta. Cilvēces parāds pret Dievu – neatmaksājams. Ar vienu darbību – nepaklausību pasaule pārvērtās līdz nepazīšanai, dzīvības vietā tajā ienāca nāve. Brīvības vietā cilvēks ieguva verdzību: vergošanu savai miesai un tās iekārēm iekšienē un vergošanu velnam ārpusē. Tagad cilvēks ir velna nagos un spiests pildīt viņa tumšos nodomus. Savu laupījumu velns negrasās atlaist. Nāk jaunas paaudzes, bet tās visas dzimst nevis pēc Dieva, bet kritušā Ādama līdzības. Dieva tēla vietā cilvēks tagad nes kritušā Ādama tēlu. Tādēļ visi ir dumpinieki, grēcinieki, parādnieki un vergi. Tie maldās kā avis bez gana, vienmēr gatavi uz nodevību un dumpošanos. Vecās Derības pravieša vārdiem sakot: „Visi ir nomaldījušies, visi kļuvuši samaitāti, nav neviena, kas dara labu, pilnīgi neviena.” Cilvēks, kurš sadumpojies pret universa Valdnieku ir pilnīgi pazudis. Tā visa dēļ Dievs ir dusmīgs, un cilvēkam tā ir ļoti slikta ziņa.

Dieva dusmība ir teoloģisks formulējums, kas cilvēkiem ļoti nepatīk un pat šķiet atbaidošs. Mums nav nekas pretī, ja citi cilvēki saņem pēc nopelniem, mēs pat ilgojamies pēc tā, bet pavisam citādi tas ir tad, kad pelnīto jāsaņem mums pašiem. Mēs esam tā apraduši paši ar sevi un savām vainām, ka savu postu apzināmies tikai sekli un virspusēji. Kopumā ikviens sevi uzskata par normālu un diezgan labu būtni.

Bet kas notiktu tad, ja mēs nokļūtu tiesneša priekšā, kurš zina katru mūsu dvēseles rosību, katru domu, vārdu un darbu? Un tāds Tiesnesi ir un viņš raugās uz katru cilvēku ar pilnīgām zināšanām par viņu un vēlas pilnīgu taisnīgumu. Un tas, ko viņš redz ir – netikumības, egoisma, dumpīguma, stūrgalvības, krāpšanas un nepaklausības kalni. Neapzināti saprotot savu stāvokli, cilvēki ir izdomājuši Dievu, kurš ir tikai mīlestība, un mīlestība pēc viņu prāta. Tas ir Dievs, kurš piever acis uz to, kādi esam. Bet tas, ka Dievs ir labs, nozīmē, ka viņa mīlestība ir cieši saistīta ar patiesību un taisnīgumu. Kad notiek kas ļauns, mēs tūdaļ piktojamies – kādēļ Dievs neiejaucas? Bet tūdaļ to aizmirstam tad, kad dzirdam, ka Dievs grasās vērsties pret ļaunumu un ļauna darītāji esam mēs paši. Dieva labestībai ir vairākas puses. Tas pats, kas liek Dievam mīlēt, liek viņam arī būt taisnīgam. Dievs ir caur cauri patiess un labs, un jebkura netaisnība viņam riebj. Kā gan viņš varētu ienīst ļauno, bet ignorēt tos, kas nemitīgi dara ļaunu? Taisnīgums nozīmē – piemērotu sodu. Ja nav soda, nav arī taisnīguma.

Atcerieties, ka Dieva mērķis, kādēļ viņš radīja cilvēku bija sadraudzība, draudzība un kopība ar cilvēku. Bet kā lai Dievs draudzējas ar tādu cilvēku, kurš viņu nemitīgi apzināti apvaino? Patiesi, Dieva dusmas nav kaut kas tāds, par ko cilvēks labprāt vēlas domāt un runāt, bet tas maz ko palīdz, ņemot vērā lietas nopietnību. – Orkāns, zemestrīce, vulkāna izvirdums un pati nāve ir parādības, kas mums ļauj ieraudzīt lietu patieso stāvokli. Dievs savās dusmās ir baismīgs! Un viņš redz visu, visu, kādi esam un tā mums nebūt nav laba ziņa.

Cilvēkam ir jāmaksā, jāmaksā par savu grēku, bet viņam nav ar ko maksāt. Viņam ir jābūt brīvam, bet vergi nevar atbrīvot sevi. Tas, kas cilvēkam ir gaužām nepieciešams ir glābējs. Viņam vajadzīgs tāds glābējs, kurš pats nevienam neko nav parādā, un kurš pats nav neviena paverdzināts. Mūsu stāsts varētu šeit arī beigties, jo Dievs nevienam nav neko parādā, un neviens cilvēks nepelna piedošanu. Bet tās nav mūsu stāsta beigas, bet gan sākums. Cauri tumsai spīd Dieva apsolījuma gaisma. Velns ir radījis postu, iegrūdis cilvēci bezdibenī, bet no sievas nāks kāds, kurš satrieks velna varu. Tā kā cilvēks ir pazudis, bezpalīdzīgs un pasaule bezcerīgi samaitāta, Dievs pats parādās uz pasaules skatuves, lai uzsāktu glābšanas operāciju. Vienā vārdā to sauc – Jēzus.

Jēzus un vēsture

Pirmā lieta, kas mums jāzina runājot par Jēzu ir tā, ka viņš nav kāda teorija vai ideja, bet konkrēta vēsturiska persona, kas dzīvojusi un darbojusies noteiktā laikā un vietā.

Bībeles stāstu par Jēzu mūsdienu cilvēki nereti uzskata par folkloru, leģendām un senu mitoloģiju, kas apkopotas vienā personā, bet kam nav nekāda sakara ar vēsturisko realitāti. Tiem, kas pazīst evaņģēlijus un vēsturi, nav grūti ieraudzīt, ka šāds apgalvojums ir bezjēdzīgs, pilnīgs absurds. Tam nav nekāda vēsturiska pamatojuma, izņemot safabricētu vēsturi. Tā vietā, lai pārlapotu populārus rakstus un grāmatas, piemēram, tādas kā DaVinči kods un līdzīgas, ir nepieciešams pievērsties patiesiem vēstures avotiem. Tas, ko vēsturnieki šajā sakarībā patiesi ir atklājuši ir, ka: 1) tiem senajiem mītiem, kas patiesi tapuši pirms Jēzus dzīves, patiesībā nav nekāda sakara ar to, ko evaņģēlijos lasām par Jēzu. Šīs līdzības ir virspusējas un neatbilstošas Jēzus dzīves detaļām. Vēsturiski nav nekāda pamata apgalvot, ka Jēzus nāve un augšāmcelšanās būtu pēc būtības saistīta ar kādu no senajiem mītiem. Tiesa, ir tādi mīti, kuriem ir zināma līdzība ar Jēzus dzīvi, bet tie visi ir tapuši pēc tās. Nevis Jēzus dzīve ir šo mītu iespaidā radies stāsts, bet šie mīti ir Jēzus dzīves patieso notikumu iespaidā veidota vulgarizācija. Visbeidzot, visiem vēsturisko līdzību mīļotājiem, kuri vēstures faktus cenšas aizstāt ar analoģijām, der atcerēties kādu pamācošu vēsturisku notikumu. Tas ir tikpat patiess, cik neticams.

Kāds vīrs vārdā Morgans Robertsons 1898. gadā publicēja romānu Futility (Niecība). Tas bija sagudrots stāsts par transatlantijas kruīza kuģi, kas kuģoja pa maršrutu Anglija- Ņujorka. Kuģis bija milzīgs, kā vesela flote un tika uzskatīts par nenogremdējamu. Neraugoties uz to, kādā naktī aprīļa vidū, trīs milzīgo dzenskrūvju dzīts, „nenogremdējamais” kuģis uztriecās aisbergam un nogrima okeāna dzelmē. Tā kā uz kuģa bija tikai puse nepieciešamo glābšanas laivu, puse no pasažieriem noslīka. Kuģa nosaukums bija Titāns. Tāds īsumā ir Robertsona sacerējuma saturs. Četrpadsmit gadus pēc Robertsona grāmatas Niecība publicēšanas, aprīļa vidū pasaulē lielākais luksus laineris „nenogremdējamais Titāniks” atstāja Angliju, lai dotos ceļā uz Ņujorku. Trīs milzīgo dzenskrūvju dzīts Titāniks nakts vidū uztriecās aisbergam un kuģis nogrima okeāna dzelmē. Tā kā uz Titānika atradās tikai puse nepieciešamo glābšanas laivu, vairāk nekā puse kuģa pasažieru noslīka. Šī pārsteidzošā sakritība sniedz mums noteiktu pamācību: katrs vēstures fakts ir jāpārbauda neatkarīgi no visa cita. Tas, ka Morgans Robertsons pirms četrpadsmit bija uzrakstījis līdzīga satura grāmatu, nenozīmē, ka kuģa Titāniks nogrimšana jāuzskata par mītu. Tas, kas notika ar Titāniku ir jāvērtē pēc tā, kas tieši ar to notika 1912. gada 15. aprīlī. Spekulācijas par līdzību ar Robertsona romānu nepalīdzēs to noskaidrot. Tieši tas pats ir spēkā attiecībā uz Jēzus dzīvi. Pirms kāds sāk spekulēt par to, kā safabricētais stāsts radies, tam vispirms jāpierāda, ka stāsts ir safabricēts. (Lewis) Attiecībā uz Jēzus dzīvi tas nozīmē pierādīt, ka tas ir sagudrots stāsts, pirms kāds sāk skaidrot, no kurienes tas radies. Pat ja tiktu norādīts uz simtiem paralēļu starp Jēzu un senajiem mītiem, tas nebūtu pietiekošs arguments, lai pierādītu, ka Jēzus ir tikai viena no daudzajām leģendām. Tieši tāpat kā Robertsona grāmata nevar kalpot par pierādījumu tam, ka Titānika nogrimšana ir mīts. No vēsturiska viedokļa būtu gaužām nepareizi vienkārši pieņemt, ka evaņģēlijos aprakstītais Jēzus ir mīts un tad sākt spekulēt par to, kā tas izcēlies. Antīkie dokumenti, galvenie avoti, kur aprakstīta Jēzus dzīve – Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa evaņģēliji ir vispirms jāapskata paši par sevi, nevis tūdaļ jācenšas tos saistīt ar antīkajiem mītiem par dievībām, kuras mirst un augšāmceļas. Tas, ko liecina evaņģēliji ir: konkrētu vēsturisku personu darbība vēsturiskos apstākļos, kas detalizēti saskan ar citām mums pieejamām tā laika liecībām un dokumentiem. Bet tagad jautāsim: ja kāds pirmā gadsimta jūds vai jūdu grupa vēlētos sacerēt stāstu par atnākušo jūdu Mesiju, vai viņš būtu sadomājis stāstu par krustā sistu un augšāmcēlušos Kristu? Es domāju, tas ir pilnīgi neticami. Tāda varbūtība ir gaužām niecīga. Īsi sakot, kritisko skeptiķu argumenti paši neiztur nekādu kritiku.

Lai gan ne visi vēsturnieki piekrīt katrai evaņģēlijos atrodamai detaļai, tomēr gan liberālie, gan konservatīvie pētnieki ļoti lielā vienprātībā atzīst, ka Jēzus Kristus ir konkrēta vēsturiska persona un kopumā evaņģēliji akurāti atstāsta to, kas saistīts ar šīs personas dzīvi un darbību.

Ateistiski noskaņoti ļaudis tūdaļ mums jautās: „Bet kāpēc stāstus par Mitru, Atiss, Ozīrisu un citiem pagānu mistēriju dieviem jāuzskata par mītiem, bet līdzīgu stāstu par jūdu galdnieku Jēzu, nē. Atbild ir vienkārša: „Nav nevienas daudz maz nopietnas vēsturiskas liecības par jebkuru no senajām dievībām un to darbiem, bet ir vesels lērums uzticamu vēsturisku pierādījumu par Jēzus dzīvi.” Un ja pamatavoti ir pārliecinoši, tad neraugoties uz kādām, patiesībā attālām, līdzībām ar mistēriju reliģijām, evaņģēliju stāsts par Jēzus dzīvi ir tikpat vēsturiski uzticams, kā izglābto aculiecinieku liecības par Titānika nogrimšanu, neraugoties uz ļoti tuvo līdzību ar Robertsona romānu. Skeptiķu argumentācija šajā sakarībā būtu tāda – pamatojoties uz Robertsona romānu grupa cilvēku izdomāja stāstu par kuģi Titāniks un tā nogrimšanu un aizpildīja ar to visas 1912. gada aprīļa avīzes. Visas viņu liecības ir izgudrotas, tāda kuģa Titāniks nekad nav bijis, tas nav nogrimis un neviens nav noslīcis. Patiesi? Vēsture mums stāsta pavisam ko citu. Un tieši to pašu tā stāsta par Jēzu. Neviena antīkā persona nav tik bieži parādījusies, tēlaini sakot, tā laika avīžu slejās, kā Jēzus no Nācaretes. Kādēļ tā? Tādēļ, ka viņš bija konkrēta vēsturiska persona ne mazākā mērā, kā kuģis Titāniks un tā pasažieri ir konkrētas vēsturiskas lietas, personas un notikumi.

Mums nav saprātīga vēsturiska pamata uzskatīt, ka Jēzus būtu mītiska persona vai atšķirīga no tās personas, kas aprakstīta evaņģēlijos. Ieklausīsimies veidā, kā evaņģēliji stāsta par Jēzus dzīvi: „Nevis sagudrotiem stāstiem sekodami, bet kā viņa varenības aculiecinieki mēs jums atklājām mūsu Kunga Jēzus Kristus spēku un atnākšanu.” (2. Pēt. 1: 16) „Kas bija no iesākuma – ko esam dzirdējuši, ko savām acīm esam redzējuši, ko skatījām un ko mūsu rokas aptaustīja par dzīvības vārdu –  un dzīvība tika parādīta, un mēs to esam redzējuši un apliecinām un pasludinām jums…” 1. Jņ. 1: 1) Evaņģēliju autori nestāsta pasakas, bet atstāta to, ko personiski piedzīvojuši sastopoties ar Jēzu. Viņi nesacer mītus, bet ziņo par patiesi vēsturiskiem notikumiem, kas noritējuši nevis kādā kaktā, bet visu acu priekšā. Tie, kuri uzskata, ka Jēzus ir mīts, nevis vēsturiska persona, vienkārši nav veikuši pat pienācīgu to avotu izpēti, kuru sniedz laicīgi vēsturnieki. Doma, ka tāds Jēzus nekad nav dzīvojis, ir muļķība un īsti vēsturnieki to zina.

Ir divas būtiskas lietas, kuras jums vajadzētu zināt par Jēzu, un nevienai no tām nav saistības ar viņa mācību kopumā. Ar to es vēlos sacīt, ka ja šīs divas lietas netiek ievērotas, tad viss cits, ko Jēzus mācījis lielā mērā zaudē savu saturu. Abas šīs lietas ir – kas Jēzus bija un ko viņš nāca šajā pasaulē darīt?

Tātad, Jēzus vispirms ir patiess cilvēks. Tas ir būtiski, jo Dievs sākotnēji pasauli uzticēja cilvēkam, bet velns cilvēku piekrāpa un sagrāba pasauli savā varā. Tas, kuram jāatkaro pasaule atpakaļ ir cilvēks, bet velns cilvēku ir padarījis par savu vergu. Lai atbrīvot pārējos, kādam brīvam cilvēkam ir jāizcīna cīņa ar velnu. Tieši tā, kā Dievs to sākotnēji apsolīja – patiesam cilvēkam, līdzīgam mums „sievas pēcnācējam.” Jēzus cilvēcība bieži tiek izskaistināta, īpaši filmās, bet patiesība ir citāda. Lai gan ieņemts pārdabiskā veidā, Jēzus šajā pasaulē ieradās caur ciešanām un sāpēm, tāpat kā mēs visi. Viņš uzauga līdzīgi mums ar saviem priekiem un bēdām, līdzjūtību un dusmām, nogurumu un atpūtu, baudu un ciešanām, draudzību un nodevību. Viss, kas ir patiesi cilvēcīgs, viss, par ko mēs sapņojam, pēc kā ilgojamies un tiecamies, viss, kas mūs biedē un viss, kas mūs priecē, viss, kas mūs apbēdina, mūsu izsalkums, slāpes, cerības un vilšanās ir patiess arī attiecībā uz Jēzu. Viņš ir līdzīgs mums, viņš ir viens no mums. Tikai atšķirībā no mums, viņš nekad negrēkoja.

Paralēli viņa cilvēcībai mēs redzam arī ko citu. Jau no paša sākuma Jēzus saka tādas lietas, kuras neviens cilvēks nedrīkstētu sacīt, vismaz jūds runājot ar jūdu. Viņš saka, ka ir bijis jau pirms savas dzimšanas. Viņš saka, ka ikviens grēks, ko viņš piedod, būs piedots, it kā viņš būtu tas, pret kuru visi cilvēki grēkojuši. Viņš saka, ka gods, kāds pienākas Dievam, pienākas arī viņam. Viņš saka, ka viņš spriedīs tiesu pasaule pēdējā dienā. Viņš sauc sevi par dzērienu izslāpušajiem un maizi izsalkušajiem, kas remdēs slāpes un izsalkumu uz mūžīgiem laikiem. Viņš saka, ka tie, kas uzticas viņam, dzīvos, kaut arī tie mirtu.

Lai spētu to saprast pamēģināsim iztēloties sevi, kā vienu no to tālo dienu jūdiem, ebreju ļaudīm, kas protams nav viegli, bet nu tomēr. Tas ir svarīgi, jo mūsdienās cilvēki runā dažādas lietas un brauc ar savu muti uz nebēdu, bet tā tas nebija tajos laikos. Tad cilvēks bija cilvēks un Dievs bija Dievs. Dievs mūžīgs, cilvēks laicīgs. Dievs neierobežots, cilvēks ierobežots. Dievs gars, cilvēks miesa. Dievs cilvēkā? Dievs miesā? Tas tā laika jūdiem nebija pieņemami, lai gan Vecā Derība bija mācījusi, ka kaut kas tāds varētu notikt, tomēr tas tā saprasts netika. Tas ko sacīja Jēzus, lielai daļai jūdu šķita zaimi, kas pelna tūlītēju nāvi. Ja mēs sacītu kaut ko līdzīgu, kā sacīja Jēzus, cilvēki varētu iecietīgi pasmaidīt, bet nopietni to neviens neuztvertu. Tomēr Jēzus runā nopietni, un savu vārdu nopietnumu viņš pierāda ar sekojošiem darbiem. Viņš saka, ka ir dzīvības maize un tad viņš pavairo dažus maizes klaipus, lai paēdinātu tūkstošus izsalkušo. Viņš saka, ka viņš ir augšāmcelšanās un dzīvība, un viņš pieceļ mirušus cilvēkus no nāves. Viņš saka, ka viņš ir pasaules gaisma un tad viņš atgriež acu gaismu aklam cilvēkam. Ievērojiet, ka Jēzus to nesaka un nedara attiecībā uz savu mācību, bet pats uz sevi. Tas, ko viņš saka un dara, liecina par to, kas viņš ir. - Seko man, un tu dzīvosi mūžīgi! – Tici man un es tevi uzmodināšu pastarajā dienā! - Uzticies man, un tu nekad nemirsi! Viņš pats ir pazemīgs un lēnprātīgs, bet tas, ko viņš saka nebūt tāds nav. Viņa vārdi ir asi un izšķiroši. – Ja jūs neticēsiet, ka es tas esmu, jūs mirsiet savos grēkos. - Es biju jau pirms Ābrahāma. – Tas, kurš redz mani, redz Dievu Tēvu, kas mani sūtījis. – Tas, kurš tic man, netiks Dieva tiesāts, bet tas kurš netic, ir jau notiesāts. Kas Jēzus ir, ja viņš saka tādas lietas?

Tas ir jautājums, kuru Jēzus uzdod pats saviem mācekļiem. Un visu vietā saņem Pētera atbildi – Tu esi Kristus, Dzīvā Dieva Dēls. Jēzus pats atbild uz šo jautājumu tiesas priekšā, un viņa atbilde atnes nāves spriedumu. Jēzus netika krustās sists par to, ko viņš darīja, bet par to, kas viņš bija.

Ja Jēzus nav bijis tas, kas viņš bija, viņš būtu vienkārši vājprātīgais, kurš nospēlējis savu lomu līdz bēdīgam galam. Bet, ja viņš ir tas, kas viņš ir, tad tas maina visu. Kā senie tēvi rakstīja – vai nu Dievs vai slikts cilvēks. Vidusceļa te nav. Tomēr Jēzus nebija ne slikts cilvēks, nedz arī muļķis vai vājprātīgais. Tie, kuri viņā klausījās, nesmējās. Kareivji, kas bija devušies viņu arestēt un atgriezās ar tukšam rokām sacīja – neviens nekad nav runājis ko līdzīgu, kā šīs cilvēks (Jņ. 7: 46). Ļaudis, redzot viņu apklusinām vētru brīnījās – kas tas tāds, ka vējš un jūra viņam paklausa? Nu un tas ir arī mūsu jautājums – kas viņš ir?

Atbildi mums dod mūsu Grāmata. Atcerieties, kā sākās mūsu stāsts. –Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi. Jēzus stāsts sākas šādi – Iesākumā bija Vārds un Vārds bija pie Dieva un Vārds bija Dievs… visas lietas ir radušās caur viņu, un bez viņa nekas nav radies. Tas, kurš tiek saukts par Vārdu, ir tas pats, kurš pašā sākumā sāk mūsu stāstu. Viņš ir galvenais stāsta varonis, Persona par kuru ir viss šis stāsts. Viņam kā radītājam pieder viss. Viņš ir ķēniņš un viņam pieder valstība. Un tālāk mēs lasām – un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū un mēs redzējām viņa godību, tādu kā vienpiedzimušā Dieva godību, pilnu žēlastības un patiesības. Bez šaubām pasaules radīšana no nekā bija vienreizējs un brīnumains notikums, bet šī evaņģēlija rinda ir vēl kas vairāk. – Dievs, kurš kļuvis viens no mums, Dievs kopā ar mums, Dievs kurš staigā, ēd un dzīvo kopā ar mums, būdams mums tuvu un dalīdamies ar mums mūsu priekos un bēdās ir kaut kas vairāk – tas ir brīnumu brīnums. Dievs, kurš radīšanā uzsāka šo stāstu, nāca no debesīm, lai kļūtu par cilvēku, piedzimtu Betlēmē un dzīvotu patiesa cilvēka dzīvi. Viņa nolūks bija kā patiesam cilvēkam satriekt velnu un atkarot viņam cilvēci.

Varbūt viena no brīnumainākajām lietām mūsu prātam ir tā, ka viņš vienlaicīgi bija uz zemes un debesīs, laikā un telpā un ārpus tām. Neko tādu nevarētu sacīt par nevienu citu cilvēku un arī neviena cilvēka prāta radīta dievība ne tuvu nelīdzinās tam. Nebūtu pareizi domāt, ka daļa no Dieva bija uz zemes, bet daļa debesīs, vai kaut kā tam līdzīgi. Mūsu prāts nevar aptvert Dievu, bet viņš saka, ka viņš vienlaicīgi ir uz zemes Jēzū un debesīs savā godībā. Tas nevar būt! – skeptiķis priecīgi uzgavilēs. Bet ko tu, mīļais draugs, sacīsi par elementārdaļiņām, kuras apraksta kvantu fizika? Tur arī viena daļiņa vienlaicīgi var atrasties dažādos stāvokļos un dažādās vietās. Ja nu pat kvantu pasaulē tas var būt tā, tad kādēļ vēl jo daudz vairāk tas tā nevar būt attiecībā uz Dievu, kurš to visu ir radījis? Tātad mums ir Trīs personas, kuras apzinās sevi, var runāt, apmainīties domām un mīlēt viena otru un tām ir viena kopīga Dieva būtība. Tas ir tas, kā pēc ilgām cīņām un diskusijām viņu apraksta senās baznīcas tēvi, un mēs neizdomāsim neko labāku. Tātad pēc šo trīs dievišķo personu kopīgas apspriedes un lēmuma viena no personām – Dieva Dēls kļuva par cilvēku Jēzu. Iemesli tam bija divi, savstarpēji saistīti – iznīcināt velna varu un glābt cilvēku no Dieva dusmām, padarīt Dievu un cilvēku atkal par draugiem. Kā tas notika, mēs dzirdējām Lielajā piektdienā un Lieldienās. Bet vēl kāda lieta, proti, lai Dievs kļūtu par cilvēku, viņam vajadzēja paveikt vēl ko neprastu un patiesi brīnumainu. Lai viņš kļūtu par vienu no mums, viņam vajadzēja kļūt mazam. Iedomājieties uz brīdi - kā jūs runāt ar mazu pārbiedētu bērnu? Jūs noliektos pie viņa, jūs kļūtu zems un mazs, maigi mierinātu viņu un piekļautu sev. Pati daba mums māca šādu rīcību, jo tā ir Dieva radīta daba. Un lai glābtu mūs un kļūtu par cilvēku, Dievs dara tieši to – viņš mūs dēļ ierobežo sevi, kļūst mazs, bezgalīgi maigs un žēlsirdīgs, cilvēks Jēzus, kas vienlaicīgi ir patiess Dievs.