Judica

Kurš no jums Man var uzrādīt kādu grēku? Bet, ja Es runāju patiesību, kāpēc jūs neticat Man? Kas no Dieva ir, dzird Dieva vārdus. Tāpēc jūs nedzirdat, ka neesat no Dieva.” Jūdi Viņam atbildēja: “Vai mēs pareizi nesakām, ka Tu esi samarietis un ka Tevī ir velns?” Jēzus atbildēja: “Manī nav velna, bet Es dodu godu Savam Tēvam, jūs turpretim laupāt Man godu. Bet Es nemeklēju Savu godu; ir Viens, kas meklē un spriež tiesu. Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kas Manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs nemūžam!” Tad jūdi Viņam sacīja: “Nu mēs zinām, ka Tevī ir velns. Ābrahāms ir miris un pravieši, un Tu saki: kas Manus vārdus turēs, nebaudīs nāves nemūžam! Vai Tu esi lielāks nekā mūsu tēvs Ābrahāms, kas ir miris, tāpat kā pravieši ir miruši? Par ko Tu Sevi dari?” Jēzus atbildēja: “Ja Es pats Sevi ceļu godā, Mans gods nav nekas. Bet Tas, kas Mani ceļ godā, ir Mans Tēvs, ko jūs saucat par savu Dievu. Jūs viņu nepazīstat, bet Es Viņu pazīstu. Ja Es sacītu, ka nepazīstu Viņu, Es būtu melis līdzīgs jums. Bet Es Viņu pazīstu un turu Viņa vārdus. Jūsu tēvs Ābrahāms kļuva līksms, noprazdams, ka redzēs Manu dienu, un viņš to redzēja un priecājās par to.” Tad jūdi Viņam sacīja: “Tev vēl nav piecdesmit gadu, un Tu būtu Ābrahāmu redzējis?” Jēzus atbildēja viņiem: “Patiesi, patiesi Es jums saku: pirms Ābrahāms tapa, esmu Es.” Tad viņi pacēla akmeņus, lai mestu tos uz Viņu. Bet Jēzus paslēpās un izgāja no Tempļa ārā. (Jņ. 8:46-59)

Pagājušajā svētdienā mēs dzirdējām, ka Jēzus ir Ķēniņš, bet viņa valstība nav šīs pasaules valstība. Šīsdienas evaņģēlijs vēsta, ka Jēzus ir tāds Ķēniņš, kurš bijis jau pirms Ābrahāma.

Teksts sākas ar farizejiem un rakstu mācītājiem adresētu jautājumu: Kurš no jums man var uzrādīt vienalga kādu grēku? Šim jautājumam ir priekšvēsture. Jēzus tikko kā satriecošā veidā bija atklājis sevi kā Patiesību un apsūdzējis savus pretiniekus par viņu saistību ar velnu. Vēl vairāk, viņš sauc tos tieši par velna bērniem. Jēzus pamatojums ir viņu nevēlēšanās uzklausīt patiesību un sazvērestība pret patiesību. Visa farizeju aizstāvība bija balstīta uz meliem. Viņi sacīja, ka nav vergi, lai gan tādi bija. Viņi sacīja, ka viņu garīgais tēvs ir Ābrahāms un Dievs, bet tā nebija patiesība. Tagad ar savu jautājumu Jēzus vēršas pie tiem, izaicinot pierādīt pretējo. Savā dievišķajā svētumā viņš zina, ka viņā nav grēka, viņš runā patiesību, un viņš aicina naidīgos jūdus sniegt kaut jelkādu pierādījumu tam, ka viņa sacītais varētu arī nebūt taisnība. – Farizeji klusē, bet šis klusums ir daiļrunīgs. Tas runā skaļāk par jebkuriem vārdiem, un šis klusums pildās ar briesmīgu un nesamierināmu naidu - tas ir velna naids pret Dievu, kas skan šajā klusumā, triecas pret patiesības klinti -Jēzu, sabrūk pīšļos un tomēr stūrgalvīgi paliek pie sava. Jēzus tālākais jautājums turpina graut šo ļaužu spītību, aicinot uz atgriešanos no grēka.

Bet, ja es runāju patiesību, kāpēc jūs neticat man? Jautājuma saturs ir nevis tikai, ka Jēzus vārdi atbilst patiesībai, bet gan - viņš ir pati Patiesība un nekad nesaka neko citu kā tikai patiesību. Un Jēzus jau pats ir iepriekš atbildējis uz savu jautājumu – tieši tādēļ, ka viņš runā patiesību, šie jūdi viņam netic. Un tādējādi viņu saistība ar melu tēvu velnu ir acīmredzama. Viņi labi zina un saprot, ka Jēzus sacītais ir patiess, un tieši tādēļ viņos plosās briesmīgs, biedējošs naids. Mēģinājums atbildēt uz Jēzus jautājumu novestu pie savas vainas atzīšanas. Tādēļ farizeji klusē. Neprātīgai rīcībai nevar būt saprātīgs izskaidrojums. Tādēļ atliek tikai klusēt. Tad, kad patiesība tiek noliegta tāpēc, ka tā ir patiesība, vienīgais, kas par to sakāms ir, ka tas ir ļauns neprāta kalngals, kas notiesā un pazudina pats sevi. Klusēšana šajā gadījumā pierāda vainu. Tā kā jūdi neuzdrošinās pārtraukt naidpilno klusumu un atbildēt, tad Jēzus atbild pats viņu vietā.

Kas no Dieva ir, dzird Dieva sacīto. Tāpēc jūs nedzirdat, ka neesat no Dieva. Jūdu izpratnē dzirdēt, klausīties Dieva vārdus nozīmēja to pašu, ko tiem paklausīt, jo nebija iespējams, ka kāds varētu nepaklausīt sava Radītāja balsij. Ja nu kāds to darīja, tad viņš acīmredzami nebija no Dieva un arī nevēlējās būt. Nu un ja kāds nepieder Dievam, tad kam gan viņš varētu piederēt? Atbilde ir acīmredzama: vienīgi velns un viņam piederīgie dumpīgi atsakās paklausīt Dievam! Naidpilnie farizeji, protams, saprata to, kas nepārprotami izrietēja no Jēzus vārdiem, un tas viņus ārkārtīgi saniknoja, taču viņiem nebija nekā, ko reāli iebilst. Tomēr tā kā bezdievība arvien ir tikpat stūrgalvīga, cik muļķīga, tad farizeji nebūt nedomā atzīt savu vainu, bet uz vietas sacer un piedēvē vainu Jēzum.

Jūdi atbildēja un sacīja.. Šis ir hebraisks evaņģēlista formulējums, kas uzsver sacītā nozīmi. Vai mēs pareizi nesakām, ka tu esi samarietis un ka tevī ir velns? Šī apsūdzība pati par sevi pasaka visu par pašiem apsūdzētājiem, negribot apstiprinot Jēzus iepriekš sacīto. Šie akla naida pārņemtie ļaudis tagad nāk klajā paši ar savu loģiku: mums nevajag nekādus pierādījumus tam, ka tu melotu vai grēkotu; ja tu noraidi, ka mēs esam Ābrahāma un Dieva bērni, tad ar to vien pietiek, lai sacītu - tu neesi jūds, bet mums jūdiem naidīgais ķeceris samarietis. Tā nu tu vari darīt un runāt, ko gribi, vienalga, mēs zinām, ka tu runā, kā velna apsēsts. Kristus atstāj bez ievērības acīmredzami bezjēdzīgo apgalvojumu, ka viņš ir samarietis un saka:

Es? Manī nav velna! Tieši otrādi, es dodu godu savam Tēvam, jūs turpretim laupāt man godu. Tādējādi Jēzus nostāda vienu otram pretī to, ko dara farizeji un citi viņam naidīgie jūdi un to, ko dara viņš pats. Es ar savu mācību un dzīvi dodu godu Dievam, jūs nevarat man uzrādīt neviena grēka. Es runāju patiesību, un tātad manī nevar būt velns. Savukārt, ja jūs laupāt man godu, tad kam gan jūs piederat paši? Padomājiet par to! Taču es neesmu norūpējies par savu godu, - piebilst Jēzus. Ir kāds, kurš meklē un spriež tiesu. Bīstieties no viņa un viņa tiesas! Bet Es jums zvērēdams zvēru, ka tas, kas manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs nemūžam! Mani vārdi ir patiesi un tie sev līdzi nes Dieva svētību un dzīvību, bet meli noved pie Dieva tiesas un mūžīgas nāves. Cilvēks dzīvo no patiesības un mirst no meliem!

Te nu jūdiem vajadzēja kļūt uzmanīgiem, runa bija par viņu mūžīgo dzīvošanu. Jēzus brīdinājums bija nepārprotams – Dievs drīz spriedīs tiesu par pašu melu tēvu velnu, un līdz ar viņu tiks notiesāti visi, kas tic viņa meliem. Meli paverdzina un ved pretī pazušanai. Tie ved mūžīgā nāvē. Turpretī patiesība dod brīvību un dzīvību. Ja jūs paliekat manos vārdos, saka Jēzus, jūs atzīstat patiesību un patiesība jūs dara brīvus no velna meliem. Tādēļ Mani vārdi ir arī dzīvības vārdi! Tomēr bezdievju apmātība dzen tos arvien dziļāk postā. Meli paralizē cilvēka prātu un apdullina. Melu pārņemts cilvēks vairs nespēj brīvi spriest un domāt, bet melus runādams, viņš to dara no visas sirds. Tā vietā, lai atzītu savu vainu un meklētu glābiņu patiesībā, neticīgie jūdi ar ārprātam līdzīgu sajūsmu izsaucas:

Nu mēs zinām, ka tevī ir velns. Ābrahāms ir miris un pravieši, un tu saki: kas manus vārdus turēs, nekad nebaudīs nāvi! Pēc jūdu domām neviens cilvēks, ja tas būtu pie pilna prāta, nevarētu sacīt neko tam līdzīgu, kā saka Jēzus. Par ko Tu sevi dari? Vai tu esi lielāks par Ābrahāmu un praviešiem? Vai tu esi gudrāks par visiem? Ja jau tu saki, ka tavi vārdi ir patiesība un dod dzīvību, tad tu sevi sauc par Dievu. Atjēdzies taču! Tajā paša laikā šie pārgudrie jūdi atstāj bez ievērības, ka Jēzus runā par garīgu, nevis fizisku nāvi. Un visai ticams, ka tie dara to apzināti, noraidot, vienalga ko arī Jēzus sacītu, ja vien tas nekalpo viņu mērķiem. Un viņu mērķis tagad kļūst arvien skaidrāks – apsūdzēt Jēzu Dieva zaimošanā.

Ja es pats sevi ceļu godā, atbild Jēzus, tad mans gods nav nekas. Bet tas, kurš mani ceļ godā ir mans Tēvs, ko jūs saucat par savu Dievu.

Ārkārtīgi dziļa ironija un nožēla ir jaušama Jēzus vārdos. Jānis Kristītājs ir devis liecību par mani; pats Dievs no debesīm ir nosaucis mani par savu mīļo Dēlu; mana sludināšana, zīmes un brīnumi runā paši par sevi; jūsu galvenais uzdevums bija sagaidīt mani un atpazīt mani, kad es atnākšu, bet jūs man neticat. Ar savu neticības pilno naidu jūs apkaunojat un zaimojat manu Tēvu, kuru jūs gan saucat par savu Dievu, taču ne par ko neturat un patiesībā nemaz nepazīstat. Jūsu dievs ir cits, svešs dievs – velns ir jūsu dievs. Patieso Dievu jūs pazīstat tikai vārda pēc. Īstenībā jūs viņu nepazīstat, bet es viņu pazīstu. Neviens nepazīst Tēvu, kā vien tas, kurš no viņa nācis un to jums atklāj, bet jūs nepieņemat viņa liecību, jo meli jums ir mīļāki par patiesību, tie palīdz jums palikt tumsā un darīt tumsas darbus. Ja es tagad noklusētu patiesību un sacītu, ka viņu nepazīstu, tad es būtu tāds pats melis kā jūs. Bet es viņu pazīstu un turu viņa vārdus, bet jūs viņu nepazīstat un neklausāties viņa liecībā. Tādējādi ir pilnīgi skaidrs, ka jūs vairs neesat Ābrahāma bērni, par kādiem jūs sevi lepni saucat. Ābrahāms, no kā jūs esat cēlušies pēc miesas, garā skatīdams manu miesā nākšanu, kļuva līksms. Viņš redzēja, ka te beidzot piepildīsies lielais Dieva apsolījums, un manī visiem ļaudīm tiks dota pestīšana. Ābrahāma attieksme būtiski atšķiras no jūsu attieksmes. Viņš mani skatīja tikai gara acīm un tomēr priecājās ar neizsakāmu prieku, bet jūs redzat mani paši savām acīm un tomēr saucat par velna apsēstu cilvēku. Ak, vai jums! Pēc miesas jūs gan esat Ābrahāma pēcteči, bet garīgi jūs esat viņam pilnīgi sveši. Jums ir cits tēvs, nekā Ābrahāmam.

Trīs reizes Jēzus šeit uzsver, ka viņš pazīst Dievu, bet attiecībā uz jūdiem evaņģēlists lieto citu grieķu vārdu, kas vairāk atbilst formālām, teorētiskām zināšanām. Diemžēl tulkojumā to nevar parādīt. Neraugoties uz Jēzus vārdiem, farizeju neprātam līdzīgais naida trakums turpinās. Ak, tā! – viņi kliedz. Tev taču nav vēl piecdesmit gadu, kā gan tu būtu varējis redzēt Ābrahāmu? Te nu mēs esam pieķēruši tevi melos! Un paši tie jūtas ļoti apmierināti un berzē rokas par savu gudrību un veiklību.

Patiesi, patiesi Es jums saku, svinīga zvēresta veidā atbild Jēzus, pirms Ābrahāms tapa esmu Es. Citiem vārdiem, Jēzus saka: jūsu priekšā stāv mūžīgais Dievs Jahve. Tas ir viņš, ko jūs saucat par savu Dievu, bet nepazīstat. Es Tas Esmu! Es Esmu Jūsu Dievs! Šie vārdi atskan Jeruzālemes templī, kur īpaša Dieva godības klātiene norādīja uz to, ka pats Dievs reiz personiski ieradīsies savā templī. Tagad tas ir piepildījies.

Jūdi tieši tā arī saprot Jēzus vārdus – viņš sauc sevi par Dievu! Tagad mēs ātri tiksim ar viņu galā, jo viņš zaimo Dievu paša Dieva templī, un par to viņam ir jāmirst! Un tie tūdaļ meklē akmeņus, kas atradās netālu pa rokai, jo templī tajā laikā notika būvniecības darbi, lai ar tiem nomētātu Jēzu. Bet pa to laiku, kamēr tiem meklēja akmeņus, sava mācekļu pulciņa aizsegā Jēzus aiziet no tempļa.

Evaņģēlists Jānis apraksta šo notikumu ļoti reālistiski, tā kā mēs praktiski paši savām acīm varam redzēt, kas tika sacīts un darīts. Spriedze starp jūdu rakstu mācītājiem un farizejiem no vienas puses un Jēzu no otras puses arvien pieaug. Tas nevar beigties citādi, kā tikai ar vienas puses uzvaru. Samierināšanās vairs nav iespējama. Tā ir Dieva cīņa ar velnu. Kārtējo reizi Jēzus ir pieveicis farizejus un jūdu rakstu mācītājus teoloģiskā diskusijā, un tagad tie ir stingri nolēmuši – tam reiz jādara gals, viņam ir jāmirst! Savā apmātībā tie neredz, ka bezdievīgas muļķības un augstprātīga stulbuma pārņemti tie jau sen vairs nelieto argumentus, bet vienkārši apsaukājas. Tagad tiem atlicis tikai pēdējais izmisuma solis – vardarbība! Tā pierādīs viņu pilnīgo sakāvi un Jēzus uzvaru. Tā ar velna kalpu rokām Dievs sakaus pašu velnu, un atbrīvos cilvēci no viņa briesmīgās varas. Āmen.