Kristus augšāmcelšanās svētki

Un, kad sabata diena bija pagājusi, tad Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome pirka dārgas svaidāmās zāles, lai ietu un Jēzu svaidītu. Un pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, saulei lecot, tās gāja uz kapu un runāja savā starpā: “Kas mums novels akmeni no kapa durvīm?” Un paskatīdamās tās redzēja, ka akmens bija novelts; tas bija ļoti liels. Un, kapā iegājušas, tās redzēja kādu jaunekli pa labo roku sēžam, apģērbtu garās baltās drēbēs. Un tās izbijās. Viņš tām sacīja: “Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu no Nācaretes, kas bija krustā sists; Viņš ir augšāmcēlies, Viņa nav šeit: redziet še to vietu, kur Viņu nolika; bet noejiet un sakiet to Viņa mācekļiem un Pēterim, ka Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs viņu redzēsit, kā Viņš jums ir sacījis.” Un tās izgāja ārā un bēga no kapa, jo drebēšana un bailes tās bija pārņēmušas, tās nesacīja nevienam nenieka, jo tās bijās. (Mk. 16:1–8)

Kristīgās vēsts jeb evaņģēlija pamatā ir divi vēsturiski notikumi, bez kuriem kristietība vairs nebūtu kristietība. Ar vārdu „vēsturiski” šeit saprotam to, ka abi notikumi norisinājās noteiktā laikā un vietā, un šo notikumu centrā atradās konkrēta vēsturiska persona Jēzus. Ja tas tā nebūtu, tad kristietība būtu nekas vairāk, kā viens no daudzajiem mītiem. Viens no šiem notikumiem norisinājās Golgatā, un par to mēs runājām pagājušajā piektdienā. Šis notikums ir Jēzus nāve pie krusta, ar kuru viņš samaksāja visas cilvēces grēku parādu. Ar savām acīm cilvēki varēja redzēt tikai daļu no tā, tas ir, Jēzus nāvi pie krusta, bet grēku izpirkšana un Dieva dusmu remdēšana bija lieta, kas notika tikai starp Dievu Tēvu un Dēlu. Tas sniedzas pāri tam, ko mēs varam saukt par vēsturisku. Tātad, lai gan Jēzus nāve pie krusta ir vēstures fakts, par ko reti kāds šaubās, šā fakta nozīme ir ticības jautājums. Tomēr ticība nav nekas abstrakts, bet tā balstās konkrētos vēsturiskos notikumos. Ticība Jēzus nāvei kā grēku izpirkšanas upurim rod apstiprinājumu otrajā notikumā, kas norisinājās trešajā dienā pēc pirmā. Tas notika Palestīnā, 33. gada pavasarī, pēc jūdu kalendāra - Nisana mēneša vidū.

Pirmo notikumu latviešu kristieši atzīmē kā Lielo piektdienu, bet angliski runājošajās zemēs to sauc par Labo Piektdienu. Tas ir tādēļ, ka mēs zinām šā notikuma nozīmi – Jēzus nāve bija upuris par mūsu grēkiem. Tomēr tajā tālajā dienā pirms turpat 2000 gadiem nevienam, izņemot dažus romiešus un jūdu reliģisko vadību, šī diena nešķita ne liela, nedz laba. Tie redzēja tikai asiņainu, brutāli sakropļotu ķermeni pie krusta, kurš pēc trīs stundu ilgas agonijas bija miris. Viņš tika noņemts no krusta un apglabāts. Sievietes raudāja, vīri nobijušies slēpās. Tā pagāja nakts, kam sekoja diena un atkal jauna asaru un baiļu pilna nakts. Viss šķita beidzies un stāstam vajadzētu pielikt punktu. Un ja stāsts šādi arī būtu beidzies, mēs to nekad tā arī nebūtu dzirdējuši. Bet tad notika kaut kas, kas pilnībā izmainīja visu. Kas tas bija? Kas notika? Kas padarīja šo stāstu aktuālu arī mums, kas dzīvojam 2000 gadus vēlāk un paliks tāds šajā pasaulē tik ilgi, kamēr vien uz zemes dzīvos cilvēki?

Atbildi uz šiem jautājumiem mums sniedz 27 vēsturiski dokumenti, kurus sarakstījuši vismaz 7 vai 8 cilvēki apmēram piecdesmit gadu garumā pēc šā notikuma. Kristieši šos dokumentus uzskata par Dieva iedvesmotiem un tādēļ tādiem, uz kuriem var pilnībā paļauties, bet tas nebūt nav nepieciešams, lai iegūtu vēsturisku informāciju par to, kas tolaik notika. Protams, vēsturiska informācija nekad nav pilnīgi droša, bet tai vienmēr ir tikai lielāka vai mazāka ticamība.

Tā kā visu minēto dokumentu autori ir kristieši, tad daudzi uzskata, ka dokumentiem īsti uzticēties nevar, jo tos sarakstījušas ieinteresētas personas. Vēsturiski spriežot, tas gan mudina būt piesardzīgiem, bet pats par sevi nav izšķirošs arguments. Piemēram, par Holokaustu un ar to saistītajiem vēsturiskajiem notikumiem mēs esam uzzinājuši galvenokārt no tiem, kas izdzīvoja nāves nometnēs un paši bija šo notikumu aculiecinieki. Tāpat kā kristiešiem arī šiem upuriem bija savi nolūki un mērķi pastāstīt pasaulei to, ko tie bija piedzīvojuši. Vai tādēļ vien mēs noraidīsim viņu sacīto? Vai būtu korekti sacīt - man šie notikumi šķiet tik briesmīgi un necilvēcīgi, neraksturīgi izglītotiem 20. gs. cilvēkiem, un tādēļ es neticu Holokaustu pārdzīvojušo stāstiem? Kaut kas jau tur bija, bet lielu daļu viņi būs safabricējuši, sabiezinot krāsas. Kāds tā varētu domāt, bet tas nebūt nenozīmē, ka viņš domā pareizi un vēsturiski. Korekti būtu spriest, ka šie cilvēki, pateicoties pašu pieredzētajam, ir tieši paši uzticamākie liecinieki. Un tieši tā tas ir arī attiecībā uz kristiešiem. Kurš gan labāk par viņiem, aculieciniekiem zināja dažādas detaļas par Jēzus dzīvi, viņa darbiem un sludināšanu? Ja mēs par uzticamiem atzītu tikai tos vēstures notikumus, par kuriem ziņojuši tikai pašos notikumos neieinteresēti cilvēki, tad mums nebūtu vēstures vispār un tā kas būtu, būtu daudz neuzticamāka, nekā tā ir tagad. Neviens no lielu vēsturisku notikumu aculieciniekiem nebūs palicis neitrāls un notikušajā neieinteresēts. Aizdomas par faktu sagrozīšanu varētu rasties tikai tad, ja notikušais būtu sagrozīts tā, lai kāds varētu no tā gūt sev kādu labumu. Nu un kādu tad labumu no savām liecībām varēja gūt evaņģēlisti, apustuļi un citi tuvākie Jēzus mācekļi? Kas bija tas, kas mudināja viņus safabricēt stāstus par Jēzus augšāmcelšanos? Ko viņi ieguva no tā? - Citu cilvēku izsmieklu, zaimus un beigās mocekļu nāvi. Veselais saprāts saka, ka diezin vai kāds būs gatavs mirt par paša safabricētu stāstu. Vēsturnieki to zina. Tie uzmanīgi cenšas atrast faktus, kas varētu liecināt, ka kāda interešu dēļ stāsts varētu būt ticis sagrozīts, bet pats fakts, ka notikumus atstāsta stāstā ieinteresētas personas nepadara tos mazāk ticamus. Visiem skeptiķiem šajā sakarībā ir jāatbild uz jautājumu – kāds bija kristiešu motīvs, kura dēļ viņi meloja, un kur ir pierādījumi tam, ka viņi meloja? Cik es zinu, tad vēsturnieku rokās nav nedz motīva, nedz arī pierādījumu tam, ka kristieši būtu savu liecību sagrozījuši.

Visbeidzot, ir iebildumi, ka notikušais ir pārdabiska rakstura notikums, un tādēļ tas nevar būt noticis, jo šādas lietas pavisam vienkārši nevar notikt. Cilvēks, kurš ir bijis miris turpat trīs dienas, nevar atgriezties dzīvē, jo tie procesi, kas sākušies viņa organismā no bioloģijas un medicīnas viedokļa ir neatgriezeniski. Mēs beigu beigās dzīvojam nevis Viduslaikos, bet 21. gs. un zinām labāk, kas var un kas nevar notikt.

Vispirms te jāatceras, ka mūsu gadījumā runa nav par to, ka cilvēki tā vienkārši augšāmceltos no nāves. Mūsu stāsts ir par pašu Dievu, kurš pieņēmis cilvēka miesu. Otrkārt, es nezinu neko tādu, kas būtu ticis atklāts pēdējo simts gadu laikā, kas pierādītu, ka augšāmcelšanās principā nav iespējama. Intelektuālā gaisotne ir mainījusies, mode, tā teikt, ir mainījusies. Bet kāds tam sakars ar patiesību? Kāda patiesībai daļa gar modi? Tā vietā, lai vieglprātīgi sekotu modei, mums drīzāk vajadzētu uzdot jautājumu – kādēļ mums būtu jāpieņem šādi apgalvojumi, ka augšāmcelšanās ir neiespējama? Mums jāatceras, ka kristiešu Grāmata nav naturālistu vai materiālistu rokasgrāmata. Tas, kas šķiet neiespējams materiālistiskas filozofijas ietvaros ir pilnīgi iespējams kristiešu stāstā. Jūs nevarat tā vienkārši noraidīt to, kas ir iespējams vienā pasaules uzskatā tikai tādēļ, ka tas nav iespējams citā. Tādēļ, lai noskaidrotu patiesību, ir jāseko faktiem, nevis filozofiskiem aizspriedumiem. Citiem vārdiem, mūsdienu materiālistiskās filozofijas nebūs labākais palīgs tam, lai noskaidrotu, kas tad īsti notika Palestīnā toreiz, pirms gandrīz 2000 gadiem. Vai nebūtu pareizāk vienkārši uzklausīt faktus – aculiecinieku liecības? Mūsdienu pasaulē mēs pazīstam ne tikai dabas likumus, bet zinām arī, ka realitāte ir pārāk sarežģīta, lai ļautu kādam vienkārši uzspiest tai savus filozofiskos uzskatus.

Vēsturnieka darbs, kurš mēģina atklāt pagātnes notikumus ir drīzāk māksla, nekā eksakta zinātne. Tas ir kaut kas līdzīgs detektīva darbam, kurš rūpīgi liek kopā faktu pēc fakta un analizē kopsakarības, lai iegūtu notikušā kopainu. Tas ir grūts un sarežģīts darbs, kas prasa iepriekšēju sagatavotību, bet darba rezultātus var izvērtēt ikviens daudz maz saprātīgs cilvēks. Mūsu jautājums šajā sakarība ir - kas būtu nepieciešams, lai apgalvotu, ka kāds patiesi ir augšāmcēlies no mirušajiem? Es domāju, ka atbilde ir diezgan vienkārša - vajadzētu pārliecināties, ka persona, par kuru ir runa, patiesi bija mirusi kādā noteiktā brīdī un pēc tam dažas dienas vēlāk atkal bija dzīva.

Kas attiecas uz Jēzus nāvi, tad par to bija pārliecināti gan profesionāli eksperti – romiešu kareivji, gan paša Jēzus sekotāji, gan arī to īpaši pārbaudīja jūdu Augstās tiesas pārstāvis. Visu šo dažādo cilvēku secinājums bija viennozīmīgs - Jēzus ir beigs. Beigts un pagalam, kā dēlī iedzīta nagla.

Kopumā vēsturnieki par vēstures faktiem uzskata četras evaņģēlijos aprakstītas lietas, kam var piekrist ar noteiktu pārliecību, proti, Jēzus nomira pie romiešu krusta piektdienas pēcpusdienā un tika apglabāts kapā; otrkārt, svētdienas rītā kaps bija tukšs; treškārt, daudzi liecinieki, riskēdami ar savām dzīvībām, apgalvoja, ne tikai, ka redzējuši Jēzu dzīvu, bet arī runājuši ar viņu un pat kopā ēduši. Visbeidzot, ceturtkārt, pat skeptiski noskaņotais Jēzus brālis Jēkabs un nāvīgs kristiešu ienaidnieks Sauls no Tarsas kļuva pārliecināti, ka Jēzus ir augšāmcēlies. Iemesls tam bija vienkāršs - viņi paši bija ar viņu sastapušies. Abi viņi attiecās atkāpties no savas pārliecības pat nāves draudu priekšā, un abi samaksāja par to ar savām dzīvībām. Jūdi nomētāja Jēkabu ar akmeņiem, bet romieši nocirta Pāvilam galvu. Šiem faktiem piekrīt lielākā daļa profesionālu vēsturnieku, pat skeptiķi, kas ir specializējušies antīkajā vēsturē un Jēzus dzīves pētniecībā. Šis secinājums ir balstīts izpētot 1400 akadēmiska satura avotus, kas publicēti kopš 1975. gada angļu, franču un vācu valodās.

Būtu gan nepareizi sacīt, ka lielākā daļa vēstures pētnieku tic tam, ka Jēzus ir patiesi augšāmcēlies. Kāda puse tic, un otra puse netic. Bet interesanti ir tas, ka lielākā daļa no tiem, kas netic, noraida arī visus citus, tā saucamos dabiskos šo četru faktu skaidrojumus. Un ja tas ir tā, tad vietā būtu jautājums – ja šie notikumi dabiski nav izskaidrojami, tad kādēļ noraidīt arī pārdabisko? Kas ir tas, kas neļauj piekrist aculiecinieku liecībām, ka Jēzus patiesi ir augšāmcēlies? Es domāju, ka būtu nepieciešams vienkārši sekot faktiem, lai kurp tie arī vestu, nevis akli turēties pie saviem filozofiskajiem aizspriedumiem. Beigu beigās, paši fakti nav pārdabiski. Tās ir šīs zemes lietas, kuras var izpētīt un kurām var izsekot: nonāvēta cilvēka ķermenis, tukšs kaps, aculiecinieku liecības, radikālu pretinieku uzskatu maiņa – tās ir lietas, kuras spēj pētīt un kurām var izsekot jebkurš daudz maz pie vesela saprāta esošs cilvēks. Tātad – mēs meklējam vienu kopīgu skaidrojumu visiem šiem četriem zināmajiem faktiem. Fakti ir tie, kas tie ir, un parasti tie paši ved pie noteiktiem secinājumiem. Tas ir veids, kā savā dzīvē mēs parasti risinām lielāko daļu no problēmām. Un es neredzu iemeslu, kādēļ to nedarīt šajā gadījumā. Ja kāds, par spīti faktiem, vēlas pieturēties pie saviem aizspriedumiem, tad viņš klūp uz šķēršļa, kuru pats nolicis sev ceļā, un nebūtu gudri šādiem cilvēkiem pievērst lielāku uzmanību, kā tie ir pelnījuši.

Visi četri minētie fakti atbilst vēstures pētniecības standartiem un tiem piekrīt lielākā daļa vēsturnieku. Nav šaubu, ka pēc brutālās apiešanās romieši bija Jēzu nogalinājuši. Ne tikai karāšanās pie krusta, bet arī Jēzus sāni bija caurdurti ar lielu romiešu šķēpu, un pieredzējis virsnieks, viņu apskatījis, pasludināja par mirušu. Viņa secinājumiem pievienojās jūdu Augstās tiesas eksperts. Savām acīm to redzēja arī visi apkārtējie. Divi pieredzējuši un labi izglītoti vīri viņu aptaustīja savām rokām, satina audeklā kopā ar kādiem 30 vai vairāk kilogramiem smaržvielu un guldīja kapenēs. Ņemot vērā šos faktus, nav pamata šaubīties, ka Jēzus bija miris. Tālāk, lielākā daļa profesionālu pētnieku atzīst, ka kaps pēc pāris dienām patiešām bija tukšs. Nav grūti saprast, kādēļ. Nekur nav nekādu vēsturisku ziņu, ka kāds jelkad būtu šaubījies par to, kaps patiešām bijis tukšs. Par to nešaubījās pat tie, kas bija Jēzu situši krustā. Apstākļos, kādos atradās Jēzus ķermenis, viņu varēja atpazīt pat kādu mēnesi pēc viņa nāves. Tajā laikā Jeruzalemē saistībā ar Jēzus mācekļu darbību valdīja liels satraukums. Mācekļi apgalvoja, ka Jēzus ir augšāmcēlies. Kas gan būtu vienkāršāk par šo ļaužu aizvešanu pie kapa un Jēzus līķa parādīšanu, lai viņus apklusinātu? Problēma ir tā, ka nebija ko rādīt. Līķa kapā vairs nebija. Daži toreiz apgalvoja, ka mācekļi esot nozaguši Jēzus līķi, un daži tam tic pat mūsdienās. Bet, vispirms ievērojiet, ka tas nozīmē, ka viņi piekrīt tam, ka kaps bijis tukšs. Otrkārt, vai tas ir ticami, ņemot vērā romiešu apsardzi, kas bija nolikta pie kapa? Nu un visbeidzot, kāds gan labums Jēzus mācekļiem būtu no tā, ja tie nozagtu viņa līķi un pasludinātu Jēzu par augšāmcēlušos? Cilvēki melo tad, kad tie no meliem cer kaut ko iegūt, kādu labumu. Kurš gan sagudros melus, zinot ka par tiem tiks sists, pērts, nomētāts akmeņiem, krustā sists ar kājām gaisā vai pazaudēs savu galvu? Tas viss ir tik neticami, ka mūsdienās praktiski vairs nav neviena nopietna vēsturnieka, kas pieturētos pie uzskata, ka mācekļi Jēzu izzaguši no kapa.

Turklāt, ko tādā gadījumā iesākt ar Jēzus parādīšanos? Mācekļi bija pilnīgi pārliecināti, ka viņi sastapuši augšāmcelto Jēzu. Par to bija pārliecināti pat viņa ienaidnieki. Ir tiesa, ka cilvēki redz halucinācijas, bet tās redz katrs atsevišķi, nevis vairāki, pat 500 cilvēki vienlaikus, un nevis skeptiķi un ienaidnieki. Tu vari redzēt vīzijas vai halucinācijas, vari par tām stāstīt kādam citam, bet nevari likt citiem tās redzēt, pat tiem, kas to gribētu, kur nu vēl tādiem, kas to nekad nevēlētos. Mēs zinām, kas ir vīzija, sapņi un kas ir realitāte. Pēc tam, kad tu esi redzējis kādu jauku sapni, tu taču nesaki no rīta savai sievai – še, paskaties tu arī? Un Jēzus mācekļi nebija dumjāki par tevi. Nu un pat tad, ja viņi tādi būtu, vai viņus nevarēja aizvest pie Jēzus kapa? Tur gulošais līķis pārliecinātu jebkuru. - Lūk, redzi, te viņš guļ, un tu neko nevarēji redzēt! Turklāt ir vēl kāda būtiska lieta.

Tā laika jūdi ticēja garu parādībām, bet Jēzus gadījumā tas neko nelīdzētu. Evaņģēliji stāsta, ka neviens no Jēzus sekotājiem neko tādu negaidīja un pat tad, kad Jēzus tiem parādījās, īsti nevēlējās ticēt paši savām acīm. Vīzijā var redzēt kādu garīgu parādību, bet vīzijā nevar redzēt fizisku būtni, to aptaustīt un kopā ar to ēst, vēl jo vairāk, ja no tā visa nebūtu nekāda labuma. Tieši pretēji, ja tu arī būtu redzējis kādu vīziju un tevi par to grasītos uz vietas nosist, vai tu spītīgi turētos pie savas vīzijas? Vai būtu gatavs mirt par to? Ja kāds šādā draudīgā situācijā palika pie savas pārliecības, tad viņam vajadzēja būt pilnīgi pārliecinātam, ka viņš patiešām ir sastapis augšāmcelto Jēzu. Citādi, kāds gan iemesls viņiem visiem būtu nepievienoties Pētera pirms pāris dienām sacītajam un kopā ar viņu nesacīt – es viņu nepazīstu un nekad neesmu pazinis? Viņi visi jau tikko kā bija to izdarījuši. Visi kā viens viņi atteicās no Jēzus, ar kuru fiziski kopā būdami bija pavadījuši vairākus gadus un tik daudz piedzīvojuši. Vai kāda vīzija tagad liktu tiem mainīt savu attieksmi? Kas bija tas, kas lika tiem mainīties? Kā redzat, ir pietiekoši daudz iemeslu, lai pievienotos lielākai daļai vēstures pētnieku, kuri vīzijas teoriju uzskata par ļoti maz ticamu.

Kas mums atliek? Kas būtu tas, kas izskaidrotu satriecošās pārmaiņas mazajā pārbiedētu Galilejas zvejnieku grupiņā, kas slēpās no jūdu varas vīriem aiz aizslēgtām durvīm, bet tad pēkšņi kļuva par bezbailīgiem viņa augšāmcelšanās lieciniekiem? Kas varētu pārmainīt fanātisko farizeju Saulu no Tarsas? Kas ir ticamākais tā visa skaidrojums? Es personiski zinu tikai vienu, un tas ir tas, ko bailīgais, savu Kungu aizliegušais Pēteris nāves draudu priekšā pēc neilga laika bezbailīgi apliecināja: „Šo Jēzu Dievs ir atkal uzmodinājis, mēs visi esam tam liecinieki.”

Un ja Dievs viņu uzmodinājis, tad viņš patiesi ir Dieva Dēls, un mums patiesi visi grēki ir piedoti, un šai Jēzus augšāmcelšanai sekos arī mūsu augšāmcelšana, pēc kuras viss ļaunums tiks iznīcināts un viss skaistais atjaunots. Te jāatceras, ka kristieši ticēja nevis tam, ka Jēzus idejas dzīvo, nevis pat, ka mironis Jēzus kļuvis dzīvs, bet viņi ticēja tam, ka piepildījušies visi lielie Vecās Derības apsolījumi, ka laiku beigās jaunais Ādams - Kristus kā pirmais no mirušajiem ir uzvarējis nāvi un ir augšāmcelts, lai nekad vairs nemirtu. Viņa augšāmcelšanās ir Lielās Piektdienas turpinājums. Tas ir apliecinājums tam, ka Jēzus pēdējie vārdi pie krusta – viss piepildīts, parāds samaksāts ir bijuši patiesi. Dievs ir pieņēmis viņa upuri, atzinis to par pietiekošu samaksu par visas cilvēces grēkiem, grēka lāsts tagad ir noņemts un līdz ar to nāves vara salauzta. Dzīvība ir uzvarējusi nāvi, gaisma pārspējusi tumsu, Dieva Dēls sakāvis velnu, atņēmis tam laupījumu, un Dieva taisnīgās dusmas ir remdētas. Un tas izskaidro visu, kas notika toreiz tajās tālajās dienās Jeruzalemē un ne tikai: tas izskaidro arī to, kas notiks ar mums – tāpat kā Jēzus ir augšāmcelts no mirušajiem, tā Dievs mūs cels augšām no nāves jaunai mūžīgai dzīvei kopā ar viņu jaunā pasaulē. Āmen.