Labais Gans

ES ESMU labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par avīm. Algots gans, kam avis nepieder, redzot vilku nākam, pamet avis un bēg, – un vilks tās sakampj un izklīdina, jo algādzim avis nerūp. ES ESMU labais gans, un es pazīstu savas avis, un avis pazīst mani,  tāpat kā Tēvs mani pazīst un es pazīstu Tēvu un savu dzīvību atdodu par avīm. Man ir vēl citas avis, kuras nav no šīs kūts, arī tās man jāatved, un tās dzirdēs manu balsi, un būs viens ganāmpulks un viens gans. (Jņ.10:11-16)

Gana darbs Israēla zemē nebija kaut kas svešs. Tā bija ikdienišķa nodarbošanās daudziem cilvēkiem. Jēzus laikā gana amats gan bija zaudējis kādreizējo prestižu, un ganus nicināja arī reliģisku iemeslu dēļ, jo savas nodarbošanās dēļ tie nespēja punktuāli izpildīt visas farizeju prasības un priekšrakstus. Israēlam nebija sveša arī doma, ka pati tauta simboliskā veidā ir avju ganāmpulks, kura gans ir pats Dievs. Īpaši par to bija runājis viens no lielajiem Vecās Derības praviešiem Ecehiēls. Jūdu klausītāji Jēzus sacīto būtu gan labi sapratuši, gan uzņēmuši visnotaļ pozitīvi. Tomēr, kā tas notika ļoti bieži, Jēzus vārdi sacēla īstu vētru. Vispirms viņš nepārprotami uzsver, ka viņš viens vienīgais ir patiesi Labais Gans. Israēla reliģiskā vadība labākajā gadījumā ir derēti gani, kas izmanto savas avis un pamet tās briesmu brīžos. Jēzus saka vēl vairāk – ES Esmu tas vienīgais Isarēla gans, par kuru runāja pravietis Ecehiēls, kurš pats nāks ganīt savas avis, un šis Gans ir pats Dievs. Varat viegli stādīties priekšā, kā jutās augstie priesteri, rakstu mācītāji un farizeji, dzirdot šos vārdus. Viņi paši sevi uzskatīja par īstajiem un vienīgajiem likumīgajiem Israēla ganiem un sagaidīja no citiem atzinību un paklausību. Tagad Jēzus ne tikai nosauc viņus par derētiem ganiem, bet būtībā saka – jūs vispār neesat nekādi gani! Tādēļ avis ir nomaldījušās, jo ir palikušas bez gana, ES Esmu Vienīgais, Labais, Īstais Gans! Israēls ir manas avis! Tās pieder man, un, atšķirībā no jums, man tās rūp.

Satriecošā veidā Jēzus norāda uz dziļo saistību starp Israēlu un viņu pašu. Jēzus vienreizīgums un labestība balstās viņa neparastajās attiecībās ar debesu Tēvu, jo viņš pazīst Tēvu, tāpat kā Tēvs pazīst viņu. Vārds „pazīt” šeit nozīmē dziļas personiskas attiecības starp Dievu Tēvu un viņa Dēlu. Savukārt savstarpējā pazīšana starp vienīgo Labo ganu un viņa avīm balstās tajā savādajā apstāklī, ka Labais Gans atdod dzīvību par savām avīm. Tieši atdodot savu dzīvību savu avju dēļ, Labais Gans tās dara par savējām. Un tā ir vēl viena jūdiem šokējoša doma, kas izskan Jēzus vārdos – Dievs grasās atdot savu dzīvību. Šī doma šokē jūdus, tāpat kā tā šokē daudzas bauslībā orientētas reliģijas mūsdienās. Viss kas varētu notikt, bet tikai ne tas, ka Dievs varētu atdot savu dzīvību. Tomēr tieši tādēļ Dieva Dēls bija pieņēmis cilvēka dabu, lai varētu tajā pienest upuri Dievam par cilvēces grēku. Un tikai tad šis upuris varēja būt pilnīgs, ja upurētājs pats bija bezgrēcīgs un svēts, citiem vārdiem, – pats Dievs. Vienīgi Jēzus atbilst abiem šiem nosacījumiem, jo viņš ir patiess cilvēks un patiess Dievs. Un tā šīs svētdienas teksts mūsu mudina raudzīties atpakaļ uz Lielo Piektdienu, uz Golgatu.

Jēzus nāvei pie krusta ir milzīga vērtība, ko nevar pat aprakstīt vārdos, jo viņš ir patiess Dievs, kurš ar savu nāvi cilvēka dabā dzēš visas pasaules grēku, uzņemas visas pasaules sāpes un ciešanas. Tas iespējams tādēļ, ka šis Gans ir vienīgais Gans, kura nāve dāvā citiem dzīvību, jo viņš var savu dzīvību ne tikai dot, bet arī ņemt atpakaļ. Kad Labais Gans atdeva savu dzīvību par mums, Dievs pieņēma to kā samaksu par mūsu grēkiem. Kad Labais Gans augšāmcēlās, viņš dāvāja savām avīm jaunu, mūžīgu dzīvību, ko neviens tām vairs nevarēs atņemt. Lai gan, atsaucoties uz Vecās Derības apsolījumiem, Jēzus ir Israēlā tautas Labais Gans, tomēr teksta beigās viņš piebilst, ka viņam ir vēl citas avis, no citas kūts. Arī tās dzirdēs Labā gana balsi, kas darīs visus par vienu Dieva ganāmpulku, vienojot tās ar Israēla tautas avīm. Tā kā beigu beigās būs viens Gans un viens ganāmpulks. Piepildīsies Dieva apsolījums, ka caur savu izredzēto tautu, savu mīļo Israēlu, savu dārgo īpašumu arī paganu tautas tiks vestas pie Dieva. Isarēlam vajadzēja to zināt, bet daudzi nedzirdēja un daudzi nesaprata. Tāpat kā daudziem mūsu dienās vajag zināt, tas ir viņu pienākums, bet tie ne zina, nedz saprot. Par šādiem cilvēkiem Jēzus bieži sacīja – jums ir ausis, bet jūs nedzirdat, jums ir acis, bet jūs neredzat.

Viens no skaistākajiem Vecās Derības tekstiem ir Ecehiēla pravietojums. Sastopoties ar neuzticīgajiem un egoistiskajiem sava laika ganiem, pravietis apsola, ka pienāks diena, kad pats Dievs kļūs par savu avju Ganu: „Es tās izvedīšu ārā no tautām un salasīšu tās pa dažādām zemēm, un aizvedīšu tās atpakaļ viņu pašu zemē, un tās ganīšu Israēla kalnos un lejās.. Es pats būšu savu avju gans, un Es pats tās saguldīšu, saka Dievs Tas Kungs, nomaldījušās Es uzmeklēšu, noklīdušās Es salasīšu un atgādāšu atpakaļ, ievainotās pārsiešu un slimās dziedināšu.” (Ecēh.34:13,15-16). Šos vārdus saka tas pats Dievs, kurš Jēzus personā runā uz jūdiem.

Arī viens no pēdējiem Vecās Derības praviešiem Caharija lieto gana tēlu, kas tiešā veidā ved mūs pie pestīšanas noslēpuma Kristū. Evaņģēlists Matejs stāsta, ka pēc Svētā Vakarēdiena iedibināšanas, ceļā uz Ģetzemanes dārzu, Jēzus saviem mācekļiem sacījis, ka tagad piepildās pravieša vārdi: „Es sitīšu ganu, un ganāmā pulka avis izklīdīs.” (Mt.26:31) Caharija savā redzējumā stāsta par Ganu, kurš pacietīgi dodas nāvē, lai panāktu galējo visu lietu atrisinājumu. „Bet pār Dāvida namu un Jeruzālemes iedzīvotājiem Es izliešu žēlastības un lūgšanas garu, un tie raudzīsies uz viņu, ko tie sadūruši, un vaimanās par viņu, kā vaimanā par vienīgo dēlu, un būs par viņu noskumuši un sēros, kā skumst par savu pirmdzimto. Tanī dienā Jeruzālemē būs tik lielas sēras, kā citkārt sēras bija pie Hadad-Rimmonas Megidas līdzenumā... Tanī dienā Dāvida namam un Jeruzālemes iedzīvotājiem kļūs atklāts un pieejams avots pret grēku un pret nešķīstību.” (Cah.12:10,11; 13:1). Hadad-Rimmons bija viena no mītiskajām austrumu dabas dievībām, kuras cikliskās nāves un augšāmcelšanās svinības pagāni pavadīja skaļas vaimanas. Lai gan Caharijam Hadad-Rimmons ir nicināms izdomājums, tomēr izmantojot šo ļaudīm pazīstamo fonu pravietis liecina par neparastu un unikālu Dievu, Dievu, kurš patiesi eksistē. Tas ir ciešanu pārņemtais un mirstošais Pestītājs – Gans, kurš kļuvis par upura Jēru. Lai gan pravieša skatījumā vēl nav ieraugāmas un izšķiramas visas detaļas, tomēr viens ir skaidrs, - pravietojums rāda uz Golgatas krustu. Īpaši tas atklājas evaņģēlista Jāņa Jēzus krusta nāves aprakstā, kas beidzas ar šiem pašiem Caharijas vārdiem: „Viņi raudzīsies uz To, ko tie sadūruši”. Tagad kļūst pilnīgi skaidrs, ka nokautais ir Glābējs Dievs, ko arī nozīmē Jēzus vārds (Jņ.19:37). Jānis norāda arī uz citu pravieša Caharijas vārdu piepildīšanos, proti, Glābējs Dievs būs „avots pret grēku un nešķīstību”. Jānis to atklāj, kad viņš raksta, ka „viens no kareivjiem Jēzum iedūra sānos šķēpu, un tūdaļ iztecēja asinis un ūdens.” (Jņ.19:34) Tādējādi pie krusta mirstošais Jēzus patiesi ir pravieša apsolītais šķīstīšanas avots. Visu beidzot, lai aina būtu pilnīga, Jānis Jēzus nāvi sasaista ar Pashas Jēru, turpat norādīdams, ka tāpat kā Pashas Jēram, arī Jēzum netika salauzts neviens kauls (Jņ.19:37; 2. Moz.12:46). Tagad aina patiešām ir pilnīga. Evaņģēlija sākumā attēlotais Dieva Jērs, kas nes pasaule grēku (Jņ.1:29), atdod savu dzīvību par savām avīm. To Viņš dara, lai tām būtu dzīvības pārpilnība (Jņ.10:10). Tā piepildās visi skaistie un tēlainie Vecās Derības apsolījumi par cilvēces glābšanu. Labajam Ganam Jēzum tagad pieder pilnīga vara, vara arī pār mums un mūsu dzīvēm. Mēs esam daļa no viņa lielā Radīšanas – Glābšanas un Jaunās dzīvības pasaules plāna. Savu varu viņš neizlieto, lai mūs apspiestu vai kalpinātu, bet lai darītu svētus. Viņš atdeva par mums savu dzīvību, lai glābtu no Dieva dusmām, atkarotu no velna varas un piepulcinātu savai baznīcai. Tagad tajā viņš mūs rūpīgi un uzmanīgi gana. Šī ganīšana ir tikpat neparasta, kā viss pārējais, ko viņš dara. Tāpat kā Gans ir viens, arī viņa balss ir viena, un tā ir grēku piedošanas glābjošā balss. Tā sapulcina, rada un uztur vienu svētu, kristīgu baznīcu, kurai pieder visi, kas pazīst sava Gana balsi, tas ir, visi, ka viņa vārdā saņēmuši grēku piedošanu. Diemžēl cilvēka prāts tam negrib ticēt. Vai tad nav tā, ka tās visas ir tikai tādas reliģiskas metaforas, alegorijas, kam nav saistības ar dzīves realitāti? Vai tad nav tā, ka mūsu dzīvi un nākotni nosaka nevis kāds Jēzus, kurš sauc sevi par Labo Ganu un dāvā grēku piedošanu, bet gan cilvēka prāts un zinātnes sasniegumi? Atbilde uz šo jautājumu ir vienkārša un acīmredzama. Neskaitāmas reizes cilvēces vēsturē tā ir tikusi rakstīta visu acu priekšā, un rakstīta ar asins sarkaniem burtiem. Viss, ko var piedāvāt pasaule, ir nāve un iznīcība. Arī Kristum ir atbilde uz šo jautājumu, proti, ja jūs neatzīsiet, ka es tas esmu, jūs mirsit savos grēkos. Cilvēces nākotni nosaka tikai un vienīgi grēku piedošana Labā Gana vārdā. Bez Labā Gana pār cilvēci gulstas tiesas spriedums – grēks, nāve un elle. Pēdējos laikus, kad Kristus evaņģēlijs tiek atmests un netaisnības noslēpumainais spēks rod brīvu ceļu kritušajā pasaulē, kristiešiem klāsies grūti. Tomēr kristīgā baznīca zina arī to, ka tās Kungs ir dzīvs. Tā gavilē un dzied par augšāmcelto Kungu – tās vienīgo Labo Ganu, kam vienīgajam netrūkst spēka, lai ar savu Gana zizli aizdzītu plēsīgo vilku un pasargātu savas avis – mūs visus, kas nesam viņa vārdu un pazīst viņa balsi. Āmen.