Lielā Piektdiena

Kas tad nu tic mūsu sludināšanai, un kam ir atklājies Tā Kunga elkonis? Viņš, Tā Kunga kalps, uzauga neticīgā pūļa priekšā kā atvase un kā saknes atzarojums izkaltušā zemē. Viņam nebija nekāda izskata, nedz arī kāda skaistuma, lai mēs to ar labpatiku uzlūkotu; tur nebija arī nekā ārēji redzama, lai mēs viņā būtu atraduši ko patīkamu. Taisni otrādi, viņš bija nicināts, labāki ļaudis no viņa vairījās, vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešaspredikis-par-kristus-sveto-ciesnās, tāds, kura priekšā aizklāja vaigu, tā nicināts, ka mēs viņu ne par ko neturējām. Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu, bet Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus viņam. Kad viņš tika sodīts un spīdzināts, viņš padevās un neatdarīja savu muti kā jērs, ko ved nokaušanai, un kā avs, kas paliek klusa savu cirpēju priekšā; tā viņš apklusa un neatdarīja savu muti. No smagiem pārdzīvojumiem un tiesas spaidiem viņš gan dzīvē bija atsvabināts. Bet kas gan no viņa laikabiedriem izprata viņa dzīves gaitu un padomāja par to, ka viņš jau bija aizrauts no dzīvo pasaules, ka manas tautas pārkāpumu dēļ viņam bija uzlikts sods? Kapu viņam ierādīja ar bezdievjiem, bet savā nāvē viņš bija ar bagāto, kaut gan nekādu netaisnību viņš nebija darījis un viltības nebija viņa mutē. Bet Tas Kungs bija lēmis viņu satriekt ar ciešanām. Kad viņš nodos savu dvēseli par salīdzinājuma upuri, viņš redzēs izaugam jaunu dzimumu un dzīvos ilgi, un Tā Kunga gribas piepildīšana svētīgi sekmēsies ar viņa rokas darba palīdzību. No dvēseles ciešanām viņam radīsies panākumu papilnam; ar savu atziņu mans taisnīgais kalps palīdzēs daudziem iegūt taisnību, uzņemdamies uz sevi viņu noziegumus. Tādēļ Es viņam piešķiršu viņa daļu starp daudzajiem lielajiem viņam pašam par ieguvumu, un stiprie lai dalās ar viņu laupījumā atlīdzībai viņam par to, ka viņš nodeva savu dzīvību nāvē un tika pieskaitīts ļaundariem, kaut gan viņš nesa daudzu grēkus un aizlūdza par ļaundariem. (Jes. 53:1-12) Šīs dienas notikumiem ir sava priekšvēsture, kas sākas jau Ziemassvētkos. Lai gan jūs neatradīsiet šos vārdus uz nevienas no Ziemassvētku atklātnēm, Vēstulē ebrejiem tā ir aprakstīta šādi: „Tādēļ nākdams pasaulē, Kristus saka: kaujamo upurus un pienesumus tu neesi gribējis, bet miesu tu man esi sagatavojis.” (10: 5) Tas nozīmē, ka Tēvs sagatavoja un Dēls labprāt pieņēma cilvēka miesu, kam bija jākļūst par upuri Dievam. Viņš neieradās pasaulē, lai atnestu jaunu gudrību, mazinātu nabadzību un iedibinātu sociālu taisnīgumu. Viņš nāca, lai ar savas miesas upuri glābtu mūs. No kā? No Dieva dusmām! Ne Allāhs, ne Krišna, bet Jahve; ne Muhameds, ne Buda, bet Jēzus atstāja debesu godību, lai stātos mūsu vietā, lai mūsu vietā saņemtu visu Dieva dusmu bardzību. Mēs varam apbrīnot Islāma ticīgo dedzību, kam vajadzētu kalpot kā apkaunojumam mūsu remdenumam un vienaldzībai, bet doma, ka Allāhs varētu pieņemt cilvēka dabu musulmanim šķistu visīstākie zaimi. Lai cik diženas lietas paveica Muhameds, viņš negrasījās mūsu vietā izciest sodu par mūsu grēkiem. Ļaujiet man to ilustrēt tā: Kāds ķēniņš reiz uzzina, ka no viņa mantu krātuves pazuduši dārgumi, viņš ir apzagts un apkaunots. Ķēniņš pavēl lietu izmeklēt, atrast vainīgo, atvest pie sevis un publiski nopērt. Tas būtu labi saprotams Islāma ticīgajiem. Tad sargi atrod vainīgo un atved viņu ķēniņa priekšā. Tā izrādās kāda veca, sirma sieviete. Sargi piesien viņu un sagatavo pēršanai. Taisnīgais ķēniņš paraugās uz sievieti, lēnām novelk savu mantiju un ar savu augumu aizsedz viņu, viņas vietā saņemdams publisku kaunu un pātagas cirtienus. Šāda rīcība būtu pilnīgi nepieņemama Islāmam, bet tas ir tieši tas, ko darīja ķēniņš Kristus – Golgatas kalnā jeb Pieres vietā, nelielā uzkalnā ārpus Jeruzalemes. Šeit trīs bezgalīgi garas stundas Jēzus ļāva sevi nāvīgi sist un mocīt mūsu vietā. Mums jābūt pilnīgā skaidrībā par to, ka šos notikumus kontrolēja nevis velns, romiešu karavīri vai jūdu garīdzniecība, bet gan Debesu Tēvs. Un Jēzus to zināja. Viņš nebija ļaunprātīgas sazvērestības upuris. Neviens nevarētu atņemt viņam dzīvību, ja viņš pats to nevēlētos dot, bet Jēzus to vēlas, dara to apzināti un mērķtiecīgi, jo tas ir iemesls, kādēļ viņš bija šajā pasaulē nācis. Viņš piedzima, lai darītu tavā un manā vietā to, ko mēs nespējām un negribējām darīt – Dieva prātu. Viņš piedzima, lai ar savu miesu aizsegtu mūs no briesmīgās, bet taisnīgās un pelnītās Dieva tiesas sitieniem. Atbildot uz neizpratnes pilno jautājumu: kādēļ vainīgo vietā sodīt nevainīgo? – virs krusta atrodas uzraksts, apsūdzības raksts – Jēzus no Nācaretes, Jūdu ķēniņš. Pēc cilvēku domām krusts ir sods par šo noziegumu, tā ir Jēzus samaksa Cēzaram, bet patiesībā Jēzus maksā mūsu parādu savam Debesu Tēvam. Vainīgais maksā nevainīgo vietā. Tas, kurš nav nevienam parādā neko, maksā visu parādnieku parādus. Viņš pats mācīja mūs lūgt – piedod mums mūsu parādus – un viņa krusts ir garants tam, ka mūsu lūgšana tiks uzklausīta un piepildīta, jo viņš kā žēlsirdīgs ķēniņš pats ir labprātīgi samaksājis mūsu parādus.

Atklāsmes grāmatā mums tiek stāstīts par visu cilvēku parādrakstiem, kas tiks atklāti Pēdējās tiesas dienā. Katrs cilvēks tad tiek tiesāts, nevis pēc tā, kā viņš izskatās uz citu cilvēku fona, bet pēc saviem darbiem, kas visi ir rūpīgi iegrāmatoti un Tiesas dienā tiek atklāti. Parādu grāmatā ir rakstīta katra tava doma, katrs tavs vārds un katrs tavs darbs. Dievs ir taisnīgs, viņam ir jāspriež tiesa un parādniekiem jāmaksā savi parādi. Kā tu pats vari nojaust, un kā to liecina tava sirdsapziņa, Dieva tiesas spriedumam vajadzētu būt īsam – vainīgs! maksā! Un ja tev nav ar ko maksāt, un tev nav, jo Dieva priekšā tu esi pliks un nabags, tad tev jādodas uz cietumu, un šo cietumu sauc – elle.

Jēzus dzīves laikā, pirmajā gadsimtā tika izsniegtas parādzīmes, kas pēc savas formas bija ļoti līdzīgas tai, kas karājās virs Jēzus krusta. Kad parāds bija nolīdzināts, tas tika dzēsts un oficiāli apstiprināts ar vienu īsu grieķu vārdu, kas tika uzrakstīts uz parādzīmes. Šīs vārds ir tetelestai. Evaņģēlists Jānis, kurš stāvēja netālu no Jēzus soda vietas, stāsta, ka šis ir bijis pēdējais Jēzus vārds, ar kuru viņš atdevis savu garu Dievam. Mūsu tulkojumā tas skan – viss piepildīts! Nepārprotiet, Jēzus atviegloti nenopūšas – nu beidzot manas mokas ir galā. Nē, viņš zina, ko viņš visas šīs trīs stundas ir apzināti un mērķtiecīgi darījis, un tagad viņš apmierināti var svinēt, priecāties par paveikto. Mēs varētu plašāk tulkot Jēzus pēdējo vārdu, kas mums dots grieķu valodā tā – darbs ir paveikts, parāds ir dzēsts un uz mūžu mūžiem paliks tāds. Šis vārds tetelestai ir Jēzus pašrocīgs paraksts uz tavas parādzīmes – nomaksāts! Šo uzrakstu tu saņēmi Svētajā Kristībā. Tas ir tas, par ko pie krusta domā Jēzus. Viņš nepriecājas par savu moku beigām, bet par to, ka viņa šīs zemes darbs ir sekmīgi pabeigts, un viņa acu priekšā jau rindojas neskaitāmi kristītie ļaudis, kas dzīvos no šā viņa pēdējā vārda – tetelestai - viss piepildīts, parāds samaksāts! Tas ir viens īss ķēniņa Jēzus vārds, kurš ar savu nevainīgo miesu aizsedz mūsu vainīgās miesas un glābj mūs no Dieva tiesas un cietuma – elles. Tas ir vārds, kas mums tiek dāvāts Svētajā Kristībā, turpinās Grēku atlaišanā, ietērpj mūs Svētajā Vakarēdienā un ļauj mums droši lūgt – Tēvs, piedod mums mūsu parādus. Paveikt šo darbu cilvēka vietā Dievs bija apsolījis jau tūdaļ pēc cilvēka krišanas, sakot ka viņš pats sadragās velna galvu. Viņš bija to solījis, ietērpjot kritušo cilvēku jaunās drēbēs, viņš solīja to Ābrahāmam, Dāvidam un visiem Vecās Derības svētajiem, kas dzīvoja no šā apsolījuma. Visskaidrāk un pilnīgāk viņš bija to paudis ar pravieša Jesajas muti:

„Tā Kunga Kalps… slējās kā asns tā priekšā, kā sakne no izkaltušas zemes, ne tam auguma, ne košuma, ka mēs uz to raudzītos, nedz paskata, ka mums patiktos. Nicināts un ļaužu atstumts, vīrs, kam brūces un kas pazīst sāpes, –itin kā tāds, no kā apslēpj seju, nicināts, un mēs viņu ne par ko neturējām. Taču viņš nesa mūsu sērgas un uzņēmās mūsu brūces, bet mēs viņu uzskatījām par piemeklētu, Dieva sistu un pazemotu. Viņš tika caururbts mūsu pārkāpumu dēļ, sists mūsu vainu dēļ – mūs glāba pārmācība, kas nāca pār viņu, ar viņa brūcēm mēs dziedināti. Mēs visi esam noklīdušas avis, katrs iet savu ceļu, bet viņam Kungs uzlicis visu mūsu vainu. Satriekts un sists, viņš pat nevēra muti – kā jērs uz kaušanu novests, kā avs pie cirpēja, kas mēma un nevar pat muti pavērt. Spaidi un tiesa paņēma viņu – un kurš no viņa paaudzes vēl to atceras, ka viņš nogriezts no dzīvo zemes un sists manas tautas pārkāpumu dēļ? Kopā ar ļaundariem viņam kaps, ar bagātiem viņš gāja nāvē – kaut varasdarbus nebija darījis un viltus nebija tam uz lūpām. Jā, Kungam patikās viņu satriekt ar sērgu – nolicis pats sevi par vainas upuri… savu dvēseli viņš līdz nāvei iztukšojis un ticis pieskaitīts pārkāpējiem – kaut nesis daudzu grēkus un iestājies par pārkāpējiem”. Tagad pie Golgatas krusta tas ir piepildīts. Tas ir tas, ko svinīgā nopietnībā mēs kopā ar visu kristīgo baznīcu pieminam šodien – Dieva Kalps Jēzus ir paveicis savu darbu un rakstījis uz cilvēces parādzīmes - tetelestai – parāds ir samaksāts, un tādējādi viss piepildīts. Amen.