Palmarum

Un, kad tie tuvojās Jeruzālemei un nāca pie Betfagas, pie Eļļas kalna, tad Jēzus sūtīja divus no Saviem mācekļiem un tiem sacīja: “Eita uz ciemu, kas jūsu priekšā, un tūdaļ jūs atradīsit ēzeļa māti piesietu un pie tās kumeļu. Atraisiet tos un vediet pie Manis. Un, ja kas jums ko sacīs, tad atsakait: Tam Kungam to vajag, tūdaļ Viņš jums tos atlaidīs.” Bet viss tas notika, lai piepildītos pravieša sludinātais vārds: sakait Ciānas meitai: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa un nastunesējas ēzeļa mātes kumeļa.- Un mācekļi nogāja un darīja tā, kā Jēzus tiem bija pavēlējis, atveda ēzeļa māti un kumeļu, uzlika tiem savas drēbes un sēdināja Viņu tur virsū. Bet daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, citi cirta zarus no kokiem un kaisīja tos uz ceļa, bet ļaudis, kas gāja Viņam priekšā un nopakaļ, kliedza un sauca: “Ozianna Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs!” (Mt. 21:1-9)

Ar sev raksturīgām problēmām nodarbinātā dzīve mūsdienu pasaulē, intelektuāls vājums un sliktās Vecās Derības zināšanas ļoti apgrūtina Jaunās Derības un tās diženo notikumu izpratni. Tādēļ nereti kristieši vairs īsti nezina, ko iesākt ar tādiem notikumiem, kā šīs dienas evaņģēlijā aprakstītā triumfālā Jēzus iejāšana Jeruzālemē uz ēzeļa muguras. Šā iemesla dēļ evaņģēliju stāstos parasti tiek meklētas psiholoģiska vai morāla rakstura pamācības, bet pašu šo notikumu vēsturiskais raksturs un nozīme tiek praktiski ignorēta. Tā ir smaga slimība, kas mantota no grieķu kultūras, un mums ar to jācīnās nepārtraukti. Lai ierobežotu šo sērgu savās galvās, vispirms šodien apskatīsim Vecās Derības fonu, kurā pamatojas Pūpolsvētdienas notikumi, un pēc tam mēģināsim saprast, ko šis notikums nozīmē mums šodien.

Viens no šādiem notikumiem ir saistīts ar Israēla tautas sākotni. Sava mūža beigās, sapulcējis savus divpadsmit dēlus, no kuriem nāk divpadsmit Israēla ciltis, vecais patriarhs Jēkabs, kuram Dievs bija devis jaunu vārdu Israēls, dod saviem dēliem svētību un pravieto nākotni. Tā saistās ar gaidāmo Kristus nākšanu. Par Jūdas cilti, no kuras jānāk Kristum, Jēkabs saka, ka tajā pastāvēs ķēniņa vara līdz tam laikam, kad nāks apsolītais Ķēniņš Kristus, kuram tautas klausīs. Jēkabs min arī īpašu zīmi: „Tas savu ēzeli sies pie vīna koka un pie vīna koka vītnēm savas ēzeļa mātes kumeļu.” (1. Moz. 49: 11) Vēlāk pravietis Caharija dažus gadsimtus pirms Kristus nākšanas vēsta šai pašai Israēla tautai: „Redzi, tavs ķēniņš nāk pie tevis, taisnīgs un tavs palīgs, Viņš ir miermīlīgs, Viņš jāj uz ēzeļa, uz ēzeļa mātes kumeļa.” (Cah. 9:9) Šie pravietiskie teksti sludina, ka pretēji tam, ko cilvēki parasti sagaida, Dieva nestā glābšana Kristū nebūs saistīta ar ārēju spēku un varenību. Glābšanas pamatā nebūs iebiedēšana un piespiešana, bet gan lēnprātīgs miers, kurā atklāsies majestātiskais Dieva spēks. Abi šie senie pravietojumi piepildījās pirms gandrīz 2000 gadiem, Jēzum Pūpolsvētdienā iejājot Jeruzalemē. Lai gan iepriekšminēto iemeslu dēļ mūsdienu cilvēkam šis notikums varētu šķist maznozīmīgs, Jēzus laikabiedriem tas radīja vistiešākās asociācijas ar jaunā - Kristus laikmeta iestāšanos, kad piepildīsies visi lielie Dieva pasolījumi. Šo notikumu apraksta visi četri evaņģēlisti bez izņēmuma, kas uzsver tā īpašo nozīmi.

Pirms šā notikuma Jēzus kopā ar mācekļiem un svētceļnieku pulku bija no Betānijas, kur Jēzus uzcēla no nāves Lācaru, devušies uz Jeruzalemi, lai piedalītos lielajos Pashas svētkos. Pa ceļam Jēzus dziedināja kādu aklu ubagu, Bartolomeju, kurš bija nosaucis viņu par diženā ķēniņa Dāvida Dēlu. Jūdi zināja, ka tas ir mesiānisks tituls, kurš piederēs Kristum, kad viņš būs atnācis. Šā aklā vīra vārdi dziļi iespiedās svētceļnieku sirdīs. Kopīgajā ceļā uz Jeruzalemi, no tālienes nākušo jūdu svētceļnieku prātos arvien vairāk un vairāk nostiprinājās pārliecība, ka viņu vidū ir jaunais Dāvids, kurš atjaunos seno Israēla ķēniņvalsti vēl neredzētā godībā. Patiesi, ar šādām ilgām un cerībām tie katru gadu lielajos jūdu svētkos bija mērojuši tālo ceļu uz Jeruzālemi.

Jūdi uzskatīja, ka Mesija jeb Dieva Kristus svētajā pilsētā ieradīsies no netālā Eļļas kalna. Kopā ar svētceļniekiem nonācis līdz šim kalnam, Jēzus izsūta divus no saviem mācekļiem, lai tie dotos uz tuvējo ciemu un atvestu ēzeļu māti kopā ar tās kumeļu. Ja kāds jautātu – kā vārdā viņi to dara? – mācekļiem jāatbild, ka viņi to dara Tā Kunga vārdā. Un tā, mācekļi atrod ēzeļa māti un pie tās piesietu kumeļu. Kā jau tika sagaidīts, viņiem tiek vaicāts – ar kādām tiesībām viņi grasās ņemt dzīvnieku? Mācekļi atbild, kā Jēzus tiem bija licis, un saņem laipnu saimnieka atļauju. Ēzelis tiek atvests pie Jēzus, un tagad viņš var īstenot savu nodomu – piepildīt Vecās Derības pravietojumus un iejāt pilsētā uz aizlienēta ēzeļa, kas, protams, pēc neilga laika tiks atdots atpakaļ tā saimniekam.

Taču tagad notiek kaut kas negaidīts – mācekļi apseglo dzīvnieku ar savām drēbēm un paši sēdina uz tā Jēzu. Šajā notikumā mēs atkal redzam savā tiešumā satriecošu Vecās Derības atspulgu. - Ievedot amatā savu dēlu Salamanu, ķēniņš Dāvids bija devis šādu pavēli priesterim Cadokam, pravietim Nātanam un Benajam: „Uzsēdiniet manu dēlu Salamanu uz mana mūļa un novediet viņu uz Gihonu. Un lai priesteris Cadoks un pravietis Nātans viņu svaida par ķēniņu pār Israēlu.” (1. Ķēn. 1: 33-34) Arī drēbju klāšana uz ceļa jātnieka priekšā pieder pie senas Israēla ķēnišķās tradīcijas ( 2. Ķēn. 9:13). Tādējādi mācekļu rīcība liecina, ka balstoties Vecās Derības tradīcijā, viņi izturas pret Jēzu kā pret Dāvida cilts ķēniņu. Mācekļiem pievienojas arī svētceļnieki, kas klāj savas drēbes Jēzus priekšā uz ceļa, plūc no kokiem palmu zarus, māj ar tiem Jēzum un sveic viņu ar mesiānisku sveicienu: „Ozianna, slavēts, kas nāk Tā Kunga vārdā! Lai ir slavēta mūsu tēva Dāvida valstība, kas nāk. Ozianna augstībā!” (Mk.11: 9-11) Vārdam hōzāna (glāb tagad) Jēzus laikā bija izteikti mesiāniska noskaņa, kas liecināja, ka Dieva pestīšana ir atnākusi. Vērsdamies ar šo vārdu, pie uz ēzeļa kumeļa sēdošā Jēzus, svētceļnieki pauda savu cerību, ka ilgi gaidītā Kristus atnākšana ir notikusi. Vienlaicīgi tā bija arī lūgšana, lai Dāvida un tādējādi Dieva valdīšana atkal tiktu atjaunota Israēlā. Tāpat arī vārsma - „ slavēts, kas nāk Tā Kunga vārdā” – ir ņemta no Israēla svētceļnieku liturģijas. Ar šo sveicienu Jeruzālemes iedzīvotāji sagaidīja svētceļniekus, kad tie ieradās svētajā pilsētā. Ar šo pašu sveicienu svētceļniekus sveica priesteri, kad viesi ienāca templī. Šim Dievu slavinošajam sveicienam bija mesiāniska nozīme un svētceļnieki tagad to veltīja Jēzum, noteikti sveicot viņu kā Dieva apsolīto Kristu, jeb to, kas nāk Tā Kunga vārdā; to, kurš bija apsolīts Vecās Derības rakstos, un kura nākšanu viņi dedzīgi gaidīja.

Evaņģēlijos pierakstītās aculiecinieku liecības vēsta, ka tad „visa pilsēta sacēlās un sacīja: „Kas tas tāds?” Bet ļaudis sacīja: „Šis ir pravietis Jēzus no Nācaretes Galilejā.”

Tāpat kā neilgi pēc Jēzus dzimšanas, austrumu gudrajiem ierodoties Jeruzālemē un vaicājot pēc jaundzimušā jūdu ķēniņa, arī šoreiz ļaudis ir neziņā un satraukti. Svētceļnieki, kuru skaits pilsētā lielo svētku brīžos bija pāri par miljonu, daudz bija dzirdējuši par pravieti no Nācaretes, bet paši viņu nepazina. Īsti viņu nepazina arī Jeruzālemes iedzīvotāji. Abos šajos gadījumos, gan austrumu gudro apmeklējuma laikā, gan tagad, atklājas Jeruzālemes traģēdija – viņi nepazina Jēzu un baidījās no nemieriem, kas varētu izraisīt romiešu vardarbību. Nezināšana un bailes parasti iet roku rokā. Šajā saspringtajā gaisotnē vienīgi mazie bērni turpina slavēt Jēzu, saucot: „Ozianna Dāvida Dēlam!” Tas izraisa apjukumu, dusmas un naidu priesteros. Tie tūdaļ velta pārmetumus Jēzum – „Vai Tu nedzirdi, ko šie saka?” „Dzirdu gan” – atbild Jēzus – [bet] „vai jūs nekad neesat lasījuši: no bērniņu un zīdaiņu mutes Tu sev slavu sagādājis?” (Mt. 21: 18) Kādā citā vietā Jēzus saka: „Kas uzņem vienu šādu bērnu manā vārdā, tas uzņem mani.” (Mk. 9:33-37) Tā Jēzus pats neparastā veidā sevi pielīdzina bērnam. Šeit slēpjas dziļa patiesība – viņš pats ir kļuvis mazs, glābjot cilvēci no tās lielajām bēdām – grēka, velna un nāves. Vārdā „mazie” viņš sauc arī savus sekotājus, kas ticībā ir kļuvuši patiesi mazi, bez lepnuma un augstprātības, pretenzijām un ambīcijām. Šis ir mazums, kas vada cilvēci patiesā lielumā - visā patiesībā. Šie „mazie”, par kuriem jau Vecās Derības laikā vēsta 8. psalms, dziedās slavas dziesmu Dievam līdz pašām laiku beigām, un tā izskanēs līdz pašiem debesu augstumiem.

Kā mums šodien jāsaprot un ko mums nozīmē Pūpolsvētdiena ar tās neparastajiem notikumiem? Te mums ir labs paraugs, proti, agrīnā baznīca, kas šos notikumus saprata kā priekšvēstnesi tam, ko baznīca dara savā liturģijā. Vienā no pašiem senākajiem kristiešu dokumentiem, kas datējams ar pirmā gadsimta beigām, Divapdsmit apustuļu mācībā lasām, ka kristieši savā dievkalpojumā pēc Vakarēdiena izdalīšanas dziedājuši: „Lai nāk Tava žēlastība un lai paiet šī pasaule! Ozianna Dāvida dēlam. Kas ir svēts, tas lai nāk, bet ja kas nav tāds, tas lai atgriežas! Maran atta! Āmen.” Tas liecina, ka agrīnajai baznīcai Pūpolu svētdiena nebija tālas pagātnes notikums, bet patreizēja realitāte. Tieši tāpat, kā Dieva tauta todien redzēja savu Kungu pazemīgi iejājam Jeruzālemē uz ēzeļa kumeļa, viņa baznīca redzēja Kristu atkal un atkal nākam tikpat pazemīgi kā toreiz, bet tagad Vakarēdiena maizē un vīnā. Tā Vecās Derības pravietojumi piepildījās Kristū, bet Kristus dzīve un darbs aktualizējas baznīcas liturģijā, kur viņa tauta saņem sava Pestītāja glābšanas darba augļus.

To pašu, ko darīja senās baznīcas kristieši, darām arī mēs, Svētajā Vakarēdienā sveicot savu Kungu, kurš tagad kā Bērns pie bērniem, kā mazais un vienlaicīgi diženais pazemīgi nāk pie savējiem, un ir viņu vidū. Mēs sveicam viņu kā to, kurš turpina nākt atkal un atkal; kā to, kas ar savu nākšanu ved mūs pretī savai lielajai atnākšanai Pastarajā dienā. Šajās ilgās, cerībās, gaidīšanā un slavas dziesmās redzama cieša saistība starp Adventa laiku un Pūpolsvētdienu. Tādēļ pirmajā Adventa svētdienā un Pūpolsvētdienā mums ir viens un tas pats evaņģēlija teksts. Un šis teksts kā patiess un varens Dieva vārds nes mūs pie Kristus, un šajā tekstā Kristus kā svētceļnieks nāk pie mums, un ņem mūs sev līdzi savā ciešanu ceļā uz Golgatas krustu. Aiz tā mums tiek rādīts mūsu ceļa mērķis - augšāmcelšanās, un jaunā - Debesu Jeruzāleme, kas jau tagad aug un veidojas Dieva aicināto kopībā ar svētajām lietām. Šajās svētajās lietās – Vakarēdiena Noslēpumā, Kristus miesā un asinīs, mēs tiekam vienoti ar Kristus miesu un vienoti tajā, daudzi kļūst par vienu miesu. Tā Kristus ceļ un uztur savas baznīcas kopību, tās nesaraujamo vienību visā pasaulē; to svētceļnieku pulku, kas cauri šīs pasaules tuksnesim, caur grūtībām, bēdām un sāpēm, tiek vests uz jauno apsolīto zemi, kur eņģeļu pulki mūs sagaidīs ar šo pašu Pūpolsvētdienas sveicienu – slavēts, kas nāk Tā Kunga vārdā. Āmen.