Tātad līdz šim esam pārrunājuši dažas lietas par šo pasauli, vienkārši balstoties veselajā saprātā un nonācām pie secinājuma, ka kaut kas ar šo pasauli īsti nav kārtībā, un problēma ir pat ļoti liela. Tātad pasaulē notiek sliktas lietas un daudzi no tā secina, ka, ja Dievs būtu, tad tas tā nevarētu notikt. Mēs runājām arī par to, ka cilvēka būtībā slēpjas skaistums, kas padara cilvēku īpaši vērtīgu, dāvā viņam īpašas tiesības un katram cilvēkam izvirza noteiktas morālas prasības iepretī citiem cilvēkiem. Bet mēs secinājām arī, ka lai gan cilvēkam piemīt šis īpašais skaistums, kas nav ne fizisks, nedz dvēseles skaistums, bet saistās ar cilvēka īpašajām attiecībām ar Dievu, tomēr cilvēks ir stipri iedragāts, viņa attiecības ar Dievu ir sabojātas, un cilvēks ir kļuvis samaitāts. Cilvēks var būt cildens un cēls, bet var būt arī ļauns un nežēlīgs. Šķiet, tas nevienam nav jāpierāda, jo tā ir acīmredzama patiesība. Neraugoties uz to, lielu daļu no savas dzīves cilvēks pavada cenšoties rast aizbildinājumu, attaisnojumu un izskaidrojumu savam ļaunumam. Tomēr, jo vairāk cenšamies, jo smagāka situācija kļūst, jo vaina apziņa nezūd. Mēs neesam sabojāti, kā sabojāties var kāda mašīna vai ierīce, bet kā pārkāpējiem mums nepieciešama piedošana. Cilvēks to zina. Nav grūti pamanīt, ka tieši kristīgā ticība vislabāk izskaidro pasauli, tādu pasauli, kādu to pazīstam mēs. Tas ir tas, ko spējam saprast un izsecināt ar prātu. Bet tagad mēģināsim noskaidrot, kā tas viss īsti notika. Kā mēs nokļuvām tur, kur esam, un kā līdz ar mums tika iedragāta un samaitāta pasaule.
Tātad mūsu Grāmata stāsta par dārzu, kādu koku un čūsku. Mūsdienu cilvēkam tā šķiet pasaka un tādēļ arī netrūkst kristiešu mācītāju un teologu, kas šo stāstu cenšas skaidrot simboliski, runāt par kādiem iekšējiem psiholoģiskiem procesiem, kas cilvēkam piemīt jau no dabas. Mūsu stāsts to nemāca, un tas ir dziļi jēgpilns pasaulē, kur nav tikai materiālas, bet arī garīgas būtnes. Izvairoties no komplicētām detaļām, varam vienkārši sacīt, ka tā bija īsta, vēsturiska vieta un īsts laiks, kad cilvēka dumpis pret Dievu dramatiski pārmainīja pasauli un visu, kas tajā.
Pirmajam cilvēkam - Ādamam Dievs deva mājvietu, kas pilnīgi atbilda visām cilvēka vajadzībām. Ādamam tika dots arī dzīves draugs un palīgs –Ieva, ar kuru dalīties visā Dieva dotajā labestībā. Dievs deva cilvēkam trīs ģenerālos uzdevumus – īstenot savu varu pār visu radību, to saudzīgi kopjot, uzdevumu - augļoties un vairoties, un bez visa tā Dievs dāvāja cilvēkam savu draudzību un klātbūtni, kas bija cilvēka dzīves galvenais uzdevums. To visu kopā varam saprast tā, ka cilvēka uzdevums bija Dieva dotās dāvanas pienest atpakaļ to Radītājam pateicības un pielūgsmes veidā. Tagad mūsu pasaule ir citāda – cilvēki ir atteikušies no draudzības ar Dievu, cenšas pakļaut pasauli paši saviem spēkiem un par visu pateikties paši sev. Tātad pasaule nav vairs tāda, kādai tai vajadzētu būt, jo tai trūkst pats galvenais – tās Radītāja draudzība. Mēs dzīvojam šādā pasaulē, tomēr savā sirdī ikviens nes ilgas pēc zudušās, zaudētās - pilnīgās pasaules. Tas ir tādēļ, ka Dievs ir licis mūsu sirdīs mūžību un nebeidzams ilgas pēc viņa un tādas pasaules un dzīves tajā, kuru vienīgi Dievs var dot. Mēs visi sevī nesam šīs ilgas. Pat tiem, kuri pilnīgi netic Dievam, tās nav zudušas. Vai citādi tie runātu par progresu, par vajadzību pēc labākas pasaules? Savā sirdī mēs zinām, ka tāda pasaule reiz ir bijusi, mums ir neremdināmas ilgas pēc tās. Dievs mums to deva, bet mēs to pazaudējām. Mēs pazaudējām pasauli, kuru mūsu alga nebija savstarpējas cīņas, smags darbs, asaras, izmisums, bailes, ciešanas, neapmierinātība un beigu beigās nāve. Nekā no tā sākotnēji nebija Ādmam un Ievai. Viņiem bija Dievs, prieks, apmierinājums, gandarījums un tie nepazina ļaunumu un nāvi. Mūsu stāsts šo stāvokli apraksta vienā īsā teikumā – tie bija kaili, bet nekaunējās. Viss bija tā, kā tam vajadzēja būt, bet tas viss varēja arī mainīties, un tieši tā arī notika.
Cilvēkam bija dots viens vienīgs aizliegums, kura ievērošana apliecināja viņa draudzīgās un paļāvīgās attiecības ar Dievu. Viņi varēja baudīt visu, izņemot viena vienīga koka augļus. Pārpilnība, kas valdīja tiem apkārt, nedeva ne mazāko iemeslu tiekties pēc šā koka augļiem. Tomēr mūsu Stāstā ir vēl kāds personāžs, kam tagad lemts parādīties uz skatuves.
Šis ir personāžs, kuru Stāsta autors Dievs pat īsti negrib saukt vārdā, bet sauc par rāpuli – čūsku. Viņš ir iebrucējs, krāpnieks, kārdinātājs, briesmīgs melis, nāvīgs Dieva ienaidnieks, kurš vēlas stāties Dieva vietā un pierādīt, ka viņa valdīšana būs labāka. Viņš saka Ievai, ka Dievam nevar uzticēties, Dieva mīlestība neesot patiesa, tāpat kā nepatiess esot tas, ko Dievs saka. – Neklausies viņā, saka kārdinātājs. Atrodi pats savu ceļu un mērķi šajā pasaulē. Radi pats savu likumus. Pats apmierini savas vēlmes. Tevi gaida brīvība. Tu būsi kā Dievs. Brīdi vilcinājusies, Ieva sāk domās auklēt vilinošās iespējas un ātri vien piekāpjas šā kārdinājuma priekšā, un Ādams seko Ievas piemēram. Ir daudz spekulāciju par to, kāds bija šis koks un ko nozīmēja ēšana no tā, bet tās parasti ir maldīgas. Galvenā problēma ir nevis tā, ka cilvēks vienkārši neievēro kādu likumu. Tas būtu saprotami sportā vai galda spēlēs, kur kāds varētu krāpties, bet tā tas nav tad, kad runa ir par attiecībām. Galvenā lieta šajā jautājumā ir uzticība Dievam - valdniekam, radītājam, tēvam, draugam. Un tieši tādēļ, ka uzticība attiecībās ir galvenā, šis notikums – neuzticība maina visu. Ādams un Ieva pakļāvās personiskas autonomijas vilinājumam. Ar Dievu ir labi, bet varbūt bez viņa būs vēl labāk. Tas ir dumpis pret Radītāju, un dumpis, sacelšanās jeb revolūcija nekad nenes brīvību, lai gan vienmēr notiek tās vārdā. Brīvības vietā tiek iegūtas drupas, nežēlastība, vaina, verdzība un iekšējas un ārējas cīņas. Iepriekš valdošā harmonija pasaulē ir zudusi. Tagad Ieva cīnās ar Ādamu, Ādams ar Ievu. Visi cīnās pret visiem. Tāds ir revolūcijas sekas. Ādams tagad cīnās ar zemi, pār ko tam bija jāvalda, bet kas savukārt līdzīgi Ādamam tagad grib valdīt pār viņu. Darbs kļūst par smagām pūlēm, un zeme uz cilvēka sacelšanos atbild ar savu – ērkšķiem un dadžiem. Sieva sāpēs dzemdē bērnus un cīnās ar vīru, kurš valda pār viņu. Un beigās, pēc mokām, ciešanām, pārbaudījumiem un asarām visi šajā cīņā kļūst par zaudētājiem, cilvēka miesai mirstot un atkal pārvēršoties par zemi. Tāpat kā cilvēks ir lauzis uzticību Dievam, kļuvis salauzts un salauzis pasauli, tā beigu beigās viņš tiek salauzts pilnīgi, kad viņa dvēsele tiek nošķirta no miesas nāvē. Tu gribēji pasauli bez manis – saka Dievs. Te tā ir – saņem, ko vēlies. Nodevēji vairs nevar būt kopā ar Dzīvības avotu Dievu. Tie tiek izraidīti no viņa klātienes, jo tie vairs nav derīgi dzīvei Dieva klātienē. Tagad pasaulē ielaužas nāve un kā briesmīgs mēris sāk savu posta darbu visā cilvēcē. Brālis nokauj brāli, aukstasinīgi un bez kādas nožēlas. Vīri sava augstprātībā sāk lepoties ar savām un slepkavībām, un varmācība tagad kļūst par tikumu, un ar katru paaudzi situācija kļūst arvien ļaunāka un ļaunāka. Pār Dieva gaismas pasauli tagad plešas tumsa un reiz brīnišķīgā pasaule tagad ir izmainīta līdz nepazīšanai un uz visiem laikiem.
Protams, mūsdienu cilvēkam šeit rodas vairāki iebildumi. Vispirms jau doma, ka varētu eksistēt personisks ļaunuma iemiesojums – velns, mūsdienu cilvēkiem šķiet kaut kas - „nu tā kā drusku par daudz”. Tomēr, ja ņemam nopietni Grāmatas stāstu, tad tas ir tieši tas, ko tā saka. Pats stāsts lielā mērā ir vēstījums par globāla mēroga karu starp Dievu un viņam pretimstāvošo velna armiju. Bez šā fakta, bez šā puzles gabaliņa kristiešu stāsts neturas kopā. Viscaur Stāstam lasām, ka cilvēka dzīve ir atkarīga no šo divu spēku cīņas, kas gan ir neredzami spēki, bet īsti un reāli, nevis iedomu tēli vai tikai psiholoģiski procesi cilvēku galvā. Mūsu dzīve ir daudz vairāk atkarīga no šiem neredzamajiem spēkiem, kā no tā ko redzam. Pirmatnējās bailes no briesmoņiem, ko sevī nes katrs cilvēks, ir visnotaļ pamatotas. Lai gan tam nav ragu un astes, kā populārā folklorā viņš tiek attēlots, tomēr totāli ļaunā persona, personificēts ļaunums pastāv un komandē leģionus ar sev pakļautajiem ļaunajiem spēkiem. Mūsu Stāstā Sātans ir reāla garīga būtne, kas iebrukusi Dieva gaisma valstībā, ienesot tajā garīgu tumsu. Viņa vara ir postoša un tās pamatā ir meli, izkropļojumi, sagrozījumi un apsūdzības. Viņš maz uztraucas par to, ja kāds pats sev par postu netic viņa eksistencei. Savu netīro darbu viņam tieši patīk veikt paslepšus, uzglūnot un uzbrūkot negaidīti. Un pats sliktākais priekš mums - viņam ir uzticams sabiedrotais, mūsu kritusī daba, kas vienmēr ir gatava ielaisties ar viņu kompromisos un sadarbībā.
Šajā sakarībā mums jāapskata vēl kāds iebildums: kāds tam visam sakars ar mani? Es taču tur nebiju un nekādu augli neēdu! Kādēļ man jācieš par to? Taču patiesībā noteiktā un pavisam reālā nozīmē jūs bijāt tajā dārzā un ēdāt. Mēs visi to darījām. Mūsdienu cilvēkiem, kas ir individuālisti un uzskata sevi par autonomām, no citiem neatkarīgām būtnēm, nav viegli to saprast, bet agrāko laiku cilvēki to saprata itin labi. Viņi zināja, ka cilvēks ir sabiedriska būtne, kas dzīvo noteiktā sabiedrībā, ar kuru kopā tas vai nu plaukst un zeļ vai arī iznīkst un iet bojā. Mūsu stāsts nāk no šiem cilvēkiem, kas savā ziņā dzīvi saprata daudz labāk par mums. Viņi zināja, ka neviens cilvēks nav atsevišķa, vientuļa sala, bet gan daļa no kontinenta. Šī izpratne gan nav pilnībā pazudusi no mūzu apziņas, piemēram, mēs saprotam, ka valsts prezidents runā visas tautas vārdā, vecāki bērnu vārdā, skolotāji skolnieku vārdā u.t.t. Kad valdība piesaka karu kādai citai valdībai, visa tauta ir karā, neatkarīgi no tā, ko katrs par to domā. Atsevišķa cilvēka iebildumus – es jau karu neuzsāku, es to nepieteicu neviens tad neņem vērā. Un tās notika ar Ādamu un Ievu – mūsu pirmvecākiem. Kad Ieva ēda augli, mēs visi ēdām. Kad Ādams grēkoja, mēs visi grēkojām. Ādama un Ievas rīcība saindēja visu cilvēci ar grēka indi. Tādēļ mēs visi piedzimstam saindēti un samaitāti. Ļaunums kā briesmīgs gēns tiek nodots tālāk no paaudzes uz paaudzi, no dvēseles uz dvēseli, no vecākiem uz bērniem. Ādams un Ieva stāv par visiem, runā visu to vārdā, kas dzimuši un kas vēl dzims šajā pasaulē. Ar vienu nepaklausības darbu tie pieteica karu Dievam, un nu mēs visi esam karā, neatkarīgi no tā, ko katrs par to domājam. Meli ir ielauzušies pasaulē un tagad valda visu cilvēku sirdīs, saindējot katru un ikvienu, pavēršot visus pret Dievu. Neviens mums neprasa – ko mēs par to domājam, kad ierodamies šajā pasaulē – bet ierodoties tajā mūs visus bez izņēmuma sagaida nepatikšanas, lielas nepatikšanas. Mēs piedzimstam ļaunā pasaulē, ļaunu cilvēku vidū, un paši piedzimstam ļauni. Melot, zagt un krāpt nevienu nav jāmāca. To katrs prot jau pats pēc savas dabas.
Ļaunums
Filozofiski ļaunums šķiet problēma. Vai nu Dievs ir pārāk vājš, lai uzturētu kārtību savā valstībā, vai arī viņš nebūt nav vājš, bet viņam ir pilnīgi vienalga, kas šeit notiek. Vienādi vai otrādi, šķiet, ka Dievs ir vai nu vājš, vai arī nav labs. Dažiem tas liek secināt, ka šā iemesla dēļ Dievs vienkārši nevar būt. Tomēr, ko tas atrisina? Ko uz ļaunuma problēmu var atbildēt ateists? Kā viņš varētu saprast ļaunumu un labot to? Nekā! Ļaunums ateismam ir neizprotama un nerisināma mistērija, kas pavēršas pret pašu ateismu, padarot to par nepieņemamu pasaules uzskatu. Kas attiecas uz mūsu Stāstu, tad dilemma patiesībā nav īsta. Dievs nav ne vienaldzīgs, nedz arī vājš.Mūsu stāstā Dieva parādās kā būtne, kas visu valda. Vārds visvarens nav tas labākais vārds, kā raksturot Dievu. Jo nav šaubu, ka ir lietas, ko nevar paveikt ar spēku. Neviens nevar uztaisīt četrstūrainu apli, precētu vecpuisi vai lielāku akmeni, nekā pats spēj pacelt. Tas nenozīmē, ka nav iespējama būtne, kas visu valda ar neierobežotu spēku, bet nekāds spēks nevar paveikt pretrunīgas lietas, lai cik liels tas arī būtu. Kad tiek uzdoti šāda veida jautājumi, tie nepierāda, ka Dievs nav visuvaldītājs, bet vienkārši, ka jautātājs runā muļķības, jeb kā tautā saka - kuļ tukšus salmus.
Lai labāk saprastu ļaunuma jautājumu, mums jājautā – vai teorētiski ir pietiekošs morāls iemesls, lai vispār pieļautu ļaunumu? Un atbilde ir, jā, tad, kad ļaunuma pieļaušana dod lielāku labumu. Piemēram, kājas vai rokas amputācija nav nekas labs, bet dažreiz tā ir nepieciešama, lai uzturētu dzīvību. Līdzīgā veidā varam domāt par vakcīnām. Potes sāp, varbūt arī nodara pāri organismam, bet pasargā no nāvējošām slimībām. Neviens nesacīs, ka cilvēks, kurš pieļauj amputāciju vai vakcīnas nav labs, jo viņam ir pietiekošs iemesls, to darīt. Tāpat mēs nevaram sacīt, ka Dievs nav labs, tādēļ, ka viņš lika pār pasauli nākt Grēku plūdiem. Viņam bija pietiekošs iemesls to darīt – Noasa un viņa ģimenes glābšana. Bet kāds iemesls varēja būt Dievam, ka viņš vispār pieļāva ļaunuma iespēju? Šajā gadījumā atbilde ir – lielāks labums!
Dievs radīja cilvēku kā sev pašu tuvāko un līdzīgāko būtni. Iemesls tam ir Dieva labestība. Viņš vēlas kādu būtni apveltīt ar iespējami lielākām dāvanām, lai tā varētu līdzi dalīties paša Dieva svētlaimē. Dabas pasaule un dzīvnieku pasaule to nespēj. Augu valsti nosaka fizikas un ķīmijas likumi, dzīvnieku valstī – instinkti un tādēļ pilnīgā šā vārda nozīmē mīlestība un draudzība ne augu, nedz dzīvnieku valstībā nav iespējama. To ir viegli saprast. Jums var būt sava veida draudzība ar savu suni, bet tā nekad nebūs līdzīga tai draudzībai, kas jums ir ar savu laulāto draugu, bērniem vai tuvākajiem draugiem. Tiesa, mūsu pasaulē ir brīži, kad mēs labāk izvēlētos sava suņa kompāniju, bet es domāju, jūs saprotat, ko es saku. Atšķirībā no pārējās pasaules cilvēks ir persona, kuras rīcību nenosaka tikai fizika, ķīmija vai instinkti. Cilvēkam tika dota daudz lielāka rīcības brīvība un cilvēkam tika dota arī morāla brīvība – dalīties savā starpā ar Dieva labestību un svētlaimi. Lai cilvēks varētu būt mīlošs un labs, viņam bija nepieciešama brīvība. Tā cilvēkam tika dota, lai viņš spētu mīlēt un pieaugtu mīlestībā, arvien vairāk šajā ziņā līdzinoties savam Radītājam. Tomēr brīvība sev līdzi nes arī nosacījumu – brīvība nozīmē, ka cilvēks var darīt arī pretējo – viņš var novērsties no Dieva un kļūt ļauns. Nu, lūk, Dievs pieļauj šādu iespēju nevis tādēļ, ka viņš nav labs vai ir vienaldzīgs, bet tieši savas labestības dēļ. Viņš pieļauj šādu iespēju, lai citas būtnes varētu līdzi dalīties ar viņu, viņa mīlestībā, labestībā un svētlaimē, lai tās varētu būt viņa draugi šā vārda patiesajā nozīmē. Šā iemesla dēļ Dievs cilvēkam deva morālu brīvību. Īsi sakot, lai varētu notikt kaut kas ļoti labs, bija jāpieļauj iespēja, ka var notikt arī kaut kas slikts, lai gan tam nebūt nebija jānotiek, bet iespējai bija jāpastāv. Ļaunuma iespēja bija cena, ko Dievs bija gatavs maksāt, lai radītu nevis robotu vai dzīvnieku, bet labu, mīlošu, uz patiesu draudzību spējīgu un svētlaimīgu cilvēku. Bez brīvības tas nebija iespējams, tas būtu tas pats, kas mēģināt radīt apaļu četrstūri. Tātad kristiešu stāstā starp Dieva labestību, varenību un ļaunumu nav pretrunu.
Pēdējais jautājums, uz ko mums šajā sakarībā jāatbild – vai tas bija tā vērts? Vai bija vērts radīt cilvēku, zinot, ka pastāv risks, ka cilvēks kļūs ļauns? Atbildēt uz šo jautājumu saviem spēkiem vien, mēs nevaram, jo lai uz to atbildētu, mums būtu jābūt viszinošiem, bet mēs tādi neesam. Tāds ir vienīgi Dievs. Vienīgi viņš spēj atbildēt uz jautājumu – vai bija vērts? Tas, ko mēs redzam vēsturē un piedzīvojam savā dzīvē ir, ka dažas ļaunas lietas, pat ļoti ļaunas lietas nākotnē tiek pārvērstas lielā labumā. Bieži vien tam nepieciešams ilgs laiks, bet tas notiek. Un to spēj vienīgi Dievs. Tā kā mēs šādi nedaudz varam ieskatīties viņa plānā, viņa stratēģijā. Un tā kā Dievs ir labs, gudrs un varens, mēs varam paļauties uz viņa lēmumu – cilvēka dzīve ir spēle, kas ir spēlēšanas vērta. Reiz, debesīs mēs to sapratīsim daudz labāk. Tad mēs zināsim, ka tādēļ, lai būt kopā ar Dievu jaunā pasaulē, bija vērts piedzīvot tās sāpes, bēdas, nepatikšanas un traģēdijas, kuras piedzīvojām savā šīs zemes dzīves laikā. Tādēļ atbildi uz jautājumu – vai mīlestība un tai nepieciešamā brīvība bija tā vērta, lai riskētu ar ļaunuma iespēju? – mēs pagaidām atstāsim Dieva ziņā. Viens, ko mēs varam zināt pilnīgi droši ir, ka bez brīvības - spēles nebūtu vispār, cilvēka, ne tevis, nedz manis nebūtu. Tāpat kā nebūtu to iespēju, kas mūs gaida nākotnē kopā ar Dievu. Es domāju, ka tas ir pietiekoši, lai varētu sacīt, ka tā saucamā ļaunuma problēma kristietībā nav īsta problēma. Pārējo mēs nevaram zināt.
Tas, ko mēs gan droši varam zināt ir, ka cilvēks savu brīvību izmantoja ļaunos nolūkos. Tā vietā, lai ar to pagodinātu Dievu, viņš kļuva par Dieva ienaidnieku. No savas dzīves mēs zinām, ka ienaidam, karam un nepaklausībai ir sekas. Nepaklausība vienmēr izposta, un dažreiz posts ir tik liels, ka tas nav labojamas. Kad mēs nepaklausām, mēs arvien salaužam, sadauzām kaut ko vērtīgu, kā mazi bērni, kas par spīti brīdinājumiem vēlas spēlēties ar dārgu porcelāna vāzi. Tieši tas notika ar cilvēku – nepaklausība salauza viņu pašu un viņam dāvāto pasauli. Tā bija nepaklausība, kas salauza pilnīgi visu – cilvēka attiecības ar Dievu, savstarpējās attiecības cilvēku starpā, cilvēka attiecības ar pārējo radību, pilnīgi visu, un galvenais – šī viņa bērnu nepaklausība salauza Dieva sirdi. To, ko nozīmē salauzta tēva sirds, Dievs mācīja saprast Ābrahāmam, kad tas veda savu dēlu Īzaku uz Morijas klanu. Dievs to mācīja saprast Dāvidam, un to ir mācījušies saprast visi tie vecāki, kam ir nācies pazaudēt savu bērnu. Dievs pazaudēja mūs visus, pilnīgi visus. Par to, kas notika tālāk, ja Dievs vēlēs, runāsim jau pēc Lieldienām.
