Zaļā ceturtdiena

Bet pirms Pashā svētkiem, zinādams, ka Viņa stunda bija nākusi un ka Viņam no šīs pasaules jāiet pie Tēva, Jēzus parādīja savējiem, ko Tas šinī pasaulē bija mīlējis, Savu mīlestību līdz galam. Vakariņas ēdot, kad jau velns Jūdam, Sīmaņa dēlam Iskariotam, bija sirdī iedevis Viņu nodot, zinādams, ka Tēvs visu bija licis Viņa rokās un ka Viņš pie Dieva aiziet, kā Viņš no Dieva ir nācis, Viņš ceļas no vakariņām, noliek drēbes, ņem priekšautu un apsien to; pēc tam ielej ūdeni traukā un sāk mācekļiem kājas mazgāt un tās žāvēt ar priekšautu, ko Viņš bija apsējis. Kad Viņš nāk pie Sīmaņa Pētera, tas Viņam saka: “Kungs, vai Tu man mazgāsi kājas?” Jēzus atbildēja viņam: “Ko Es daru, to tu tagad nezini, bet pēc tu to sapratīsi.” Pēteris Viņam saka: “Nemūžam Tu man nemazgāsi kājas!” Jēzus atbildēja viņam: “Ja Es tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas pie Manis.” Sīmanis Pēteris saka Viņam: “Kungs, ne vien manas kājas, bet arī rokas un galvu!” Jēzus saka viņam: “Kas ir mazgājies, tam nevajag vairāk kā vien kājas mazgāt, jo viņš viscaurēm ir tīrs. Arī jūs esat tīri, bet ne visi.” Jo Viņš pazina Savu nodevēju, tāpēc Viņš sacīja: “Ne visi jūs esat tīri.” Kad nu Viņš viņu kājas bija mazgājis, Viņš paņēma Savas drēbes un atkal apsēdās. Tad Viņš sacīja: “Vai jūs zināt, ko Es jums esmu darījis? Jūs Mani saucat: Mācītājs un Kungs, un jūs pareizi darāt, jo Es tas esmu. Ja nu Es, jūsu Kungs un Mācītājs, esmu jūsu kājas mazgājis, arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt. Jo Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā Es jums esmu darījis. (Jņ. 13:1-15)
Svētais Vakarēdiens ir Jaunās Derības iedibinājums, sākotnēji to tieši tā arī sauca – Jaunā Derība, tomēr Vakarēdiena saknes sniedzas atpakaļ Vecajā Derībā līdz pat radīšanas stāstam. Pirmās piecas Mozus grāmatas, kuras jūdi sauc par Toru šajā sakarībā sniedz bagātīgu materiālu, kas palīdz saprast Jauno Derību jeb Vakarēdienu.

Pirmā Mozus grāmata sākas ar Radīšanas stāstu. Plašāk tas paskaidrots grāmatas otrajā nodaļā, īpaši saistībā ar cilvēka radīšanu. Tūdaļ pēc vispārīgā fakta konstatācijas, ka Dievs radījis debesi un zemi, Pirmā Mozus grāmata vēsta, ka Dieva Gars lidinājies pār ūdeņiem klāto pirmatnējo haosu, kur valdījusi tumsa. Tūdaļ seko Dieva pavēle: „Lai top gaisma!”, kas tūdaļ īstenojas šīs pasaules realitātē: „Un tapa gaisma” (1. Moz. 1: 2-3). Dieva radīšana turpinās sešas dienas, katrai jaunai dienai sākoties ar vārdiem: „Un Dievs teica”, kurus pavada vairāki Dieva radošo darbību raksturojoši darbības vārdi –radīja, nošķīra, nosauca, uzdeva sadarbības pienākumus, svētīja, piešķīra valdīšanu un atzina par labu vai ļoti labu. Radošie Dieva vārdi un pavēles tūdaļ īstenojas radītās esamības daudzveidībā, kur katram ir sava telpa, vieta un noteikti uzdevumi. Pēdējā radīšanas dienā, pārējās radības labklājībai, Dievs rada ar savu tēlu un līdzību apveltītu cilvēku, kam tiek piešķirta valdīšana pār dabas pasauli (1: 26-27).

Dieva radīšanas kulminācija ir septītā diena jeb Sabats, kuru Dievs īpaši svētī un nošķir no pārējām nedēļas dienām. Dievs pats līdzi dalās Sabata atpūtā (1. Moz. 2: 2-3; 2. Moz. 31: 17), un tā ir pirmā vieta Rakstos, kur Dievs piemērojas un ierobežo sevi, lai mājotu savas radības vidū. Kristība, Grēku atlaišana un īpaši Vakarēdiens, kas parasti tiek praktizēti svētās dienas dievkalpojumos var tik uzskatīti par Dieva sevis ierobežošanas turpinājumu, lai viņš patiesi varētu būt Immanuēls – Dievs ar mums – paša Dieva radītajā laika, telpas un dabas pasaules kārtībā.

Atšķirībā no pirmā Radīšanas darba apraksta, otrās nodaļas papildinošais apraksts sākas nevis ar visaptverošu ūdens okeānu, bet ar ūdens trūkumu, - tuksnešainu zemi. Dievs iedzīvina to ar miglu vai rasu, pārvēršot dārzu par plaukstošu vietu – Ēdeni, kas ebreju valodā nozīmē – labi apūdeņotā, plaukstošā vieta. Tad Dievs izveido cilvēku (adam) no zemes pīšļiem (adamah) un iedveš cilvēka nāsīs dzīvības dvašu jeb garu. (1. Moz. 2: 7). Tūdaļ Dievs savā dāsnumā piedāvā cilvēkam ēst no visiem dārza koku augļiem, izņemot laba un ļauna atzīšanas koku, jo ēdot no tā, cilvēks „mirdams mirs”. Diemžēl pirmais cilvēka mielasts, par kuru lasām Bībelē, ir velna klāts mielasts ar aizliegtā koka augļiem. Ieva iekāro šā koka augli, nepaklausa Dievam, ēd un dod ēst arī Ādamam. Tam seko kauns, slēpšanās no Dieva, nemitīga cīņa ar čūsku –velnu, dzemdību sāpes, savstarpēja cīņa starp Ādamu un Ievu un cīņa ar zemi par tās augļiem, kas tagad uz cilvēka pūlēm atbild ar ērkšķiem un dadžiem. Nav jāgaida ilgi, līdz parādās arī citas aizliegtā mielasta sekas - Kains nokauj savu brāli, un sākotnējā miera un prieka pilnā pasaule tagad kļūst par briesmīgu kaujas lauku. Tādas ir pirmā mums zināmā cilvēku mielasta sekas. Un tad pēc daudziem asiņainiem, nāves apdvestiem gadu tūkstošiem seko cits dārzs - Ģetzemanes dārzs, varmācīga nāve pie krusta un glābšanas apsolījums, bet ne vairs atgriezties Ēdenē, bet glābjoša tā Kunga nāves pasludināšana, iekams viņš nāk Svētajā Vakarēdienā (1. Kor. 11: 26). Tā vēsta par jaunu, atvērtu nākotni, bet ne vairs atgriešanos reiz slēgtajā Ēdenes dārzā. Un tas mums pasaka ļoti daudz arī par šo pasauli un mūsu dzīvi tajā.

Cilvēci joprojām vajā paradīzes komplekss – vēlēšanās atjaunot zaudēto Ēdeni saviem spēkiem šeit pat, šajā pasaulē. Un lai gan kā atbildi saņemam ērkšķus un dadžus, tomēr cilvēki joprojām spītīgi turas pie sava plāna. Iedzimtais grēks spiež dzīves jēgu un piepildījumu meklēt šajā pasaulē, varmācīgi mēģinot pakļaut dabu un izmainīt esošo lietu stāvokli. Īsi sakot, cilvēce spītīgi turpina ēst no aizliegtā koka augļiem, tas ir, baudīt nāves zāles. Tā vietā Dievs mums paver ceļu atpakaļ pie sevis, ceļu uz jaunu pasauli, kas pagaidām nav baudāma acīm, bet redzama ticībā, savu svētību un ēdienu dāvājot Svētajā Vakarēdienā, kas ir dzīvības maize, zāles pret nāvi un jaunas, Dieva dāvātas nākotnes gaidīšana. Lai saprastu to un tā dzīvotu, nepieciešama skaidra galva un šķīsta sirds, kas paļaujas tikai uz Dievu un cer uz viņa lielajiem apsolījumiem.

Lai gan pēc grēkā krišanas Dievs apsola pats glābt cilvēku, pats dāvā tam ietērpu, kas apsedz cilvēka kaunu un aizliedz atriebties Kainam, tomēr cilvēku ļaunums turpina augt, līdz Noasa laikā Dievs sūta pār pasauli briesmīgus, postošus plūdus. Plūdi, kas rodas saplūstot ūdeņiem virs un apakš zemes, atgriež zemi atpakaļ pirms radīšanas haotiskajā tukšumā. Grēku plūdi rada tiešas asociācijas ar Kristību, kas reizē ir tiesa pār grēcīgo cilvēka dabu, pagremdējot to nāvē un jaunā cilvēka augšāmcelšana jaunai dzīvei kopā ar Dievu. Lai gan visas pasaules plašuma perspektīva nekad nepazūd no Rakstiem, pēc plūdiem Dievs izvēlas savu glābšanas plānu īstenot caur atsevišķiem cilvēkiem – Ābrahāma un Sāras ģimeni, aicinot tos laukā no savas zemes uz jaunu Apsolījuma zemi, kur Dievs tos darīs par diženu tautu, caur kuru visas pasaules tautas tiks svētītas. Lai gan Sāras neauglība un citi apstākļi šķiet pilnībā noraida iespēju, ka kaut kas tāds varētu notikt, Dievs nemitīgi apstiprina savu apsolījumu ar dažādām zīmēm, kas sasaucas ar Kristību un Vakarēdienu. Tās sniedzas atpakaļ pagātnē, rada ticību un mīlestību tagadnē un norāda uz cerību nākotnē.

Pārdomas rosinošs Pirmās Mozus grāmatas notikums ir trīs dievišķu personu ierašanās pie Ābrahāma un Sāras. Patriarhs un viņa sieva parāda ciemiņiem viesmīlību, mazgā tiem kājas un pacienā ar bagātīgu mielastu, un svešiniekos viņi atpazīst Dievu. Tas sasaucas ar Jaunās Derības notikumu uz Emavas ceļa, kur Jēzus mācekļi sastop kādu svešinieku, aicina to palikt pie viņiem un ieturēt mielastu, un mielasta laikā tie atpazīst savu augšāmcelto Kungu. Pirmā Mozus grāmata vēl stāsta par kādu noslēpumainu vīru Melhisedeku. Viņš ir pirmais cilvēks, kurš Bībelē tiek nosaukts par priesteri (kohen). Tā vietā, lai upurētu vērsi vai aunu, Melhisedeks upurē maizi un vīnu, kas atkal mums liek domāt par Svēto Vakarēdienu. Tiktāl Pirmā Mozus grāmata.

Arī Otrā Mozus grāmata ir notikumiem bagāta. Tajā lasām, ka Dievs glābj savu izredzēto tautu no verdzības Ēģiptē un ceļā uz Apsolīto zemi viņa klātiene ir mākoņu stabā dienā un uguns stabā naktī. Pirms Dievs izved savu tautu no Ēģiptes, lai caur tuksnesi vestu uz apsolīto zemi, viņš iedibina Pashas mielastu, kas glābj Israēla pirmdzimušos no nāves. Tieši šo svētku vakarā Jēzus vēlāk iedibina Svēto Vakarēdienu, kas baznīcā tiek saukts par zālēm pret nāvi. Pēc bēgšanas no Ēģiptes uz apsolīto zemi Dievs brīnumainā veidā garus gadus uztur savu tautu tuksnesī, ēdinādams to ar mannu no debesīm un dzirdinādams no klints. Vēlāk Pāvils paskaidros, ka šī klints tuksnesī bijusi Kristus. Pirms Dieva tauta ir sasniegusi apsolīto zemi, Dievs tai dāvā Bauslību un slēdz ar to īpašu derību. Šajā laikā Israēla vecajie kopā ar Mozu kāpj Sinaja kalnā, ēd un dzer un redz Dievu (2. Moz. 24: 9-11). Šis vienreizējais notikums norāda uz to, ko baznīca vēlāk darīs regulāri, Jaunajā Derībā baudot Vakarēdienu. Slēdzot derību ar Dievu, ko mēs pazīstam kā Veco Derību, Mozus upurē dzīvniekus, ņem asinis un izlej pār altāri. Tad lasa tautai priekšā bauslību, un pēc tam, kad tauta atbild ar apsolījumu būt paklausīgai Dievam, Mozus to apslaka ar Derības asinīm. Diemžēl tauta savu solījumu netur un Derība tiek lauzta, un tikai Dieva īpaša žēlsirdība to atkal atjauno. Un ko mēs lasām Jaunajā Derībā? Tajā naktī, kad Jēzus tiek nodots, viņa mācekļi zvēr tam uzticību līdz pat nāvei, saņem Jaunās Derības mielastu – Jēzus miesu un asinis – un tūdaļ pēc tam nodod viņu, aizliedz un vēlāk pamet vienu mirstot pie krusta. Tiktāl Otrā Mozus grāmata.

Trešā Mozus grāmata ir stāsts par Israēla tautas reliģisko dzīvi un ar to saistītajiem daudzajiem upurēšanas rituāliem. Uzmanīgi lasot šo grāmatu, sākam saprast, ko nozīmē tādi Jaunās Derības izteikumi, kā „bez asins izliešanas nav piedošanas” (Ebr.9:22), un „Dieva Dēla Jēzus asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem.” (1. Jņ 1:7) Upuri un citi Salīdzināšanas dienas rituāli veido Svētā Vakarēdiena fonu, rādot uz tā galveno saturu – grēku piedošanu.

Bez īsā Dieva Klātbūtnes Maizes apraksta Otrajā Mozus grāmatā, Trešajā Mozus grāmatā tiek sniegts sīkāks apraksts. Lasot par levītisko priesteru pienākumiem un tiem noteiktiem likumiem, uzzinām, ka maize un vīns ir bijusi ne tikai Dieva klātbūtnes, bet arī derības zīme. Citiem vārdiem, šī maize bija apliecinājums svētajām derības saitēm, kas pastāvēja starp Dievu un divpadsmit Israēla ciltīm (3. Moz. 24: 5-7).

Klātbūtnes Maizes šeit tiek nosauktas par mūžīgas derības zīmi starp Dievu un Israēlu. Šī derība starp Dievu un Israēla tautu tika iedibināta Sinaja kalnā, kad Mozus un Isarēla vecajie kalna pakājē pienesa upurus (2. Moz. 24: 8-11). Klātbūtnes maizes nolūks būs bijis - kalpot par piemiņas zīmi starp Dievu un divpadsmit Israēla ciltīm noslēgtajai derībai. Šā iemesla dēļ maizes bija divpadsmit neraudzētas maizes klaipiņi, pa vienai maizei uz katru no divpadsmit ciltīm.

Saskaņā ar Trešo Mozus grāmatu klātbūtnes maize bija „mūžīgs” upuris, kam vajadzēja atrasties Tā Kunga priekšā Saiešanas teltī. Tā bija mūžīga zīme tam, ka lai gan Israēls vairs neatradās pie Sinaja kalna, tomēr Dievs joprojām bija kopā ar to. Trešajā Mozus grāmatā arī lasām, ka tik ilgi, kamēr Klātbūtnes maizes atradās Saiešanas teltī, septiņžuburainajā svečturī ir jādeg gaismekļiem. Katru reizi, kad zelta galds tika iznests no Saiešanas telts, levītiskajiem priesterim bija jānoņem priekškars, kas atdalīja svēto vietu no vissvētākās vietas un jāapklāj ar to Derības šķirstu un Klātbūtnes maizes (4. Moz. 4: 1-5). Uz šo notikumu fona Jēzus apgalvojums, ka viņš ir pasaules gaisma un tempļa priekškara pārplīšana viņa nāves brīdī iegūst īpašu nozīmi – Jēzus miesā piepildās Vecās Derības tēli –viņa miesa ir pasaules gaisma un tajā ticīgajiem tiek dāvāts ceļš pie vislielākajiem svētumiem, pie paša Dieva.

Klātbūtnes maizes nebija jebkurš upuris. Tas bija „vissvētākais upuris”, kuru saskaņā ar Trešo Mozus grāmatu augstajam priesterim Āronam vajadzēja upurēt katrā sabata dienā. Ir svarīgi ievērot saistību starp klātbūtnes maizi un sabatu. Sabata dievkalpojumu raksturoja priesteru pienestie upuri. Bezasiņu upuris, kas tika upurēts katru nedēļu bija Klātbūtnes maizes un vīna upuris. Tikai pēc tam, kad romieši 70. gadā pēc Kristus nopostīja Jeruzalemes templi, šie upuri vairs netika pienesti. Pirms tam katrā sabatā dievkalpojums centrējās ap svaigas klātbūtnes maizes sagatavošanu, upurēšanu un maizes ēšanu, ko darīja priesteri tempļa svētajā vietā. Klātbūtnes maizes tātad atradās Isarēla dievkalpojumu centrā. Tās bija viena no trim svētajām lietām, kas atradās tempļa svētajā vietā. Klātbūtnes maize bija sabata upuris, svētākais upuris. Visbeidzot klātbūtnes maizes bija mūžīgas derības un nepārtrauktas Tā Kunga klātbūtnes zīmes – burtiski tās sauc par Dieva vaiga maizēm. Tā nebija ne simboliska, nedz parasta, bet īpaša klātbūtnes maize, un tās piepildījums ir Svētais Vakarēdiens.

Atstādams saviem mācekļiem mūžīgu savas mīlestības pierādījumu, Jēzus tiem dāvāja jaunu Klātbūtnes maizi un vīnu – savu miesu un savas asinis. Līdzīgi, kā teica priesteri templī lielajos jūdu svētkos, Jēzus ar Svēto Vakarēdienu sacīja saviem mācekļiem – Redzi, Dieva mīlestība jums! No šā brīža neizskaidrojamā, pārdabiskā un brīnumainā veidā Dieva mīlestība ir klātesoša viņa tautai – Dieva Dēla līgavai. Un tūdaļ arī tieši pret šo dievišķās mīlestības realitāti tika vērsti velna uzbrukumi. Jau pirmajā gadsimtā grieķu spekulatīvās filozofijas iespaidā redzam mēģinājumus Dieva mīlestības mielastu izskaidrot tikai simboliski. Atbildot uz šiem izaicinājumiem, senākajā mums zināmajā kristiešu katehismā svētās zemes bīskaps Jeruzalemes Kirils lieto līdzību ar Vecās Derības klātbūtnes maizi, lai izskaidrotu Jēzus klātbūtni Vakarēdiena maizē un vīnā. Viņš saka, ka Vecās Derības klātbūtnes maizes vietā kristiešiem tagad ir maize no debesīm un pestīšanas kauss, kas svētī dvēseli un miesu. Turpat Kirils mudina kristiešus spriest par šo jautājumu nevis pēc savām maņām, bet gan ticības, kas balstīta Tā Kunga apsolījuma vārdos.

Visbeidzot, Piektā Mozus grāmata. Šīs grāmatas rūpes ir patiesa dievkalpošana, šķīstība no elku pielūgšanas un tautas vienotība. Šā iemesla dēļ tiek izvirzīta prasība svinēt Pashas svētkus visam Israēlam vienā vietā – Jeruzālemē. Tas ir iemesls, kādēļ Jēzus kopā ar saviem mācekļiem svin Pashas svētkus kopā Jeruzālemē. Tas ir pamats arī Jaunās Derības norādēm uz Vakarēdienu, kā Dieva tautas vienotāju un kopības uzturētāju.

Tātad Piecas Mozus grāmatas jeb Tora sniedz daudz materiāla dziļākām pārdomām par Svēto Vakarēdienu un tā nozīmi baznīcas dzīvē. Vakarēdienā kā Jaunajā Derībā īstenojas jeb piepildās Vecā Derība un tās apsolījumi. Vakarēdienā Dievs ir īpaši klātesošs savai tautai; tā ir viņa žēlsirdīga un laipna klātbūtne, lai glābtu savu izredzēto Līgavu - baznīcu no nāves un uzturētu grūtajā ceļā uz Jauno pasauli. Āmen.