Cantate

Bet tagad es aizeju pie tā, kas mani sūtījis, un neviens no jums nejautā man: kurp tu ej? Jūsu sirds ir skumju pārpilna tādēļ, ka to jums esmu pateicis. Taču es jums saku patiesību: jums ir labāk, ka es aizeju. Ja es neaizeju, Aizstāvis pie jums nenāks, bet, ja es aizeju, es viņu sūtīšu pie jums. Un atnācis viņš pārliecinās pasauli par grēku, taisnību un tiesu: par grēku – tādēļ ka tie netic man; par taisnību – tādēļ ka es aizeju pie Tēva, un jūs mani vairs neredzēsiet; par tiesu – tādēļ ka šīs pasaules valdnieks ir notiesāts. Man vēl ir daudz, ko jums teikt, bet šobrīd jūs to nespējat nest. Bet, kad nāks viņš – Patiesības Gars, viņš vadīs jūs visā patiesībā; jo viņš nerunās no sevis, bet runās to, ko dzirdēs, un pasludinās jums visu, kas nāks. Viņš pagodinās mani, jo viņš ņems no tā, kas ir mans, un jums pasludinās. Viss, kas pieder Tēvam, ir mans, tādēļ es jums sacīju: viņš ņems no tā, kas ir mans, un jums pasludinās. (Jņ. 16:6-15)

Vēsts par Jēzus aiziešanu no šīs pasaules atpakaļ pie Tēva, mācekļos radīja skumjas. Tomēr tam bija jānotiek pašu mācekļu labā, un kad Jēzus tiem vēlāk sūtīs Svēto Garu, tie sapratīs, ka Dievs tiem tagad ir vēl tuvāk, nekā jebkad agrāk. Šis īpašais Dieva klātienes fakts ir izskaidrojums Kristus baznīcas tapšanai, nelokāmajai mācekļu ticībai un dedzībai Evaņģēlija darbā. No Jēzus vārdiem izriet, ka Svētā Gara darbība būs vērsta divos virzienos – pasauli Gars pārliecinās par grēku, taisnību un tiesu, bet baznīcu vadīs visā patiesībā.

Reti kurš noliegs, ka kaut kas ar šo pasauli un mums cilvēkiem nav kārtībā. Daudzi uzskata, ka pie tā vainīga nabadzība un izglītības trūkums. Tiklīdz cilvēki kļūs bagātāki un labāk izglītoti, dzīve uz zemes kļūs labāka. Bet kas notiek? Parādi pasaulē nekad nav bijuši lielāki, kā tie ir tagad un izglītības līmenis slīd uz leju, cilvēku zināšanas ir paviršas un virspusējas. Un pat ja tas tā nebūtu, doma, ka labklājība un izglītība padarīs cilvēkus labākus ir naiva. Bagātie un izglītotie vienkārši labāk prot slēpt savus ļaunos darbus un retāk tiek tajos pieķerti. Reliģiski cilvēki domā, ka grēks ir rīcība, kas nodara citiem ļaunu un izraisa Dieva dusmas un sodu. Tādēļ jācenšas sevi disciplinēt, darīt labus darbus un izpelnīties Dieva labvēlību. Problēma ir tā, ka grēks ir kaut kas vairāk – tā ir tik dziļa cilvēka dabas samaitātība, nosliece uz ļauno, ļaunā iekāre, ka cilvēks to nevar pat apzināties un izprast. Dabas samaitātība dara cilvēku par dumpinieku un Dieva ienaidnieku. Dievs ienīst grēku, cilvēks pēc savas dabas ienīst Dievu. Grēcinieks pats to nekad neatzīs, bet Dievu viņš uzskata par velnu, bet velnu par īsto Dievu. Pats cilvēks te nevar neko mainīt, jo grēks viņu tur savās važās kā gūstekni, sagūstot cilvēka dabu, prātu un visas citas cilvēka spējas. Lai cilvēks darītu, ko darīdams, grēcinieks būdams, viņš nespēj darīt neko citu, kā tikai grēkot. Tā kā grēcīgais cilvēks, viņa daba ir lepna, tad cilvēks to nekad neatzīs, pirms Dievs nebūs viņu satriecis ar savu bauslības veseri. Kad cilvēks apzinās lietu patieso stāvokli, viņš krīt izmisumā, dusmojas un ienīst Dievu, kurš prasa no viņa to, ko tas nespēj darīt. Labie darbi te nepalīdz, jo redzot, ka blēdis mēģina tam pielabināties, Dievs kļūst tikai vēl dusmīgāks, kā tas labi redzams Jēzus līdzībā par muitnieku un farizeju. Žēlsirdīgais Dievs tomēr nepameta cilvēku, pats nāca pasaulē un Jēzus miesā iznīcināja grēka varu, pienaglodams pie krusta staba visas likuma prasības. No šā brīža ikviens, kurš tic Jēzum vairs netiek tiesāts. Tādējādi vienīgais grēks ir neticība Kristum.

Pati pasaule par grēku šādi domāt nespēj. Tai arvien šķiet, ka grēks ir tikai cilvēka darbi, kurus iespējams kontrolēt un labot. Pasaules prātu nav iespējams mainīt cilvēciskiem spēkiem – ne ar labāku dzīvi, nedz cilvēka gudrību un izglītību. Pārmaiņas radīt spēj vienīgi Svētais Gars, pārliecinot pasauli, ka bez ticības Jēzum ikviens cilvēks ir tikai pazudis grēcinieks, savukārt, ikviens, kurš tic Jēzum – vairs nav grēcinieks, jo Jēzus vārdā viņam visi grēki ir piedoti. Pasaule šai mācībai pretojas un to noliedz. Pasaulei ir vienalga, kam cilvēks tic vai netic, galvenais, ka viņš dara labus darbus. Savukārt Dievs, pilnīgi pretēji, vērtē cilvēkus vispirms nevis pēc viņu darbiem, bet pēc ticības. Bez ticības Dievam nevar patikt. Ticīga cilvēka darbi Dievam ir patīkami, bet neticīga cilvēka darbus viņš neatzīst. Tas izraisa pasaules naidu un sašutumu. Pret to Svētais Gars cīnās visā savā dievišķajā spēkā, ar Dieva vārdu satriekdams, atgriezdams un apgaismodams cilvēkus, vedot tos no neticības tumsas pie atgriešanās un labošanās un mācot dzīvot jaunu dzīvi Dieva godības gaismā.

Paskaidrojis, kas ir grēks, Jēzus pievēršas grēka pretmetam – taisnībai. Neraugoties uz saviem grēkiem, kurus tā nevar noslēpt, jo kurš gan nezina, ka pasaule ir ļaunuma un grēka pilna, pasaule tomēr spītīgi lepojas ar savu taisnību. Tieši par šādu taisnību jeb paštaisnību šeit runā Jēzus. Pasaule arvien cenšas pati attaisnot savu grēku, tas ir, pati sev piešķirt taisnību. Te nav tik daudz runa par atsevišķu grēku attaisnošanu, lai gan arī šajā jomā pasaule parāda apbrīnojamu izveicību, bet runa ir par neticību Jēzum. Tā kā grēka vara ir melu vara, tad velns palīdz pasaulei apstulbināt pašai sevi ar meliem, kas ir dažādi un daudzveidīgi:

Pašiem lielākajiem vientiešiem velns iestāsta, ka tāds Jēzus nekad nemaz nav dzīvojis, un tādēļ taisnību Dieva priekšā katram jānopelna pašam. Tiem, kas ir nedaudz gudrāki, velns dod citu indi. Viņš saka – jā, tāds Jēzus reiz bija, varbūt, ka pat labs cilvēks bija, bet nekas vairāk. Vēlākā baznīcas mācība no viņa „iztaisīja” Dievu, bet pats viņš tāds, protams, nebija un nevarēja būt. Tādēļ visi evaņģēlija stāsti, kas liecina par Jēzus dievišķumu, jāuzskata par mitoloģiju, izdomātām leģendām, un cilvēkam pašam jācenšas veidot savu dzīvi pēc saviem taisnīguma principiem. Ir daudz cilvēku, kam ar to arī pietiek. Tie nevēlas neko vairāk zināt, nopietni nestudē evaņģēlijus, bet pilnīgā nopietnībā turas pie muļķīgiem aizspriedumiem, ka Jēzus bijis tikai labs cilvēks. Šādu vientiešu pasaulē netrūkst.

Tomēr ir daudz arī tādu cilvēku, kas tik lēti nebūs piekrāpjami. Tie lasīs evaņģēlijus, nopietni pētīs vēsturi un nonāks pie pareiza secinājuma, ka Jēzus bija patiess Dievs. Pie šādiem cilvēkiem velns tūdaļ ir klāt ar jaunu stāstu – protams, protams, nebija jau šīs Jēzus parasts cilvēks, tas jau ir acīm redzams, bet tu taču nevari nopietni domāt, ka viņš varēja nomirt par taviem grēkiem! Nu varbūt Dievs viņu augšāmcēla, bet tas taču nenozīmē, ka tev tavi grēki ir piedoti. Kā gan Jēzus nāve un augšāmcelšanās varētu dāvāt tev taisnību Dieva priekšā? Nē, tev pašam tā ir jānopelna ar saviem darbiem, ar svētu dzīvi. Jēzus tev var kalpot kā labs piemērs; viņš tieši tādēļ ieradās pasaulē, lai parādītu, kas tev jādara, bet darbs tev jādara pašam. Daudzi notic šiem meliem, tiek pievilti un vai nu kļūst par liekuļiem, vai tiek iedzīti izmisumā, jo labprātīgi izpildīt visas bauslības prasības nespēj.

Par spīti velna meliem daudzi tomēr tic, ka Jēzus patiešām ir samaksājis par viņu grēkiem un izpircis tos no Dieva dusmām. Tomēr arī te velns vēl neliekas mierā – nu labi, var jau būt, ka tas tā arī ir, bet tas nu nevar attiekties uz visu tavu dzīvi. Jēzus samaksāja par taviem agrākajiem grēkiem, izpirka tevi, Kristībā dāvāja tev piedošanu, bet tagad tev ar grēku jātiek galā pašam. Ar Dieva palīdzību tu to spēsi izdarīt. Šiem meliem daudzi notic un cenšas ar saviem darbiem gandarīt par grēkiem. Tiklīdz tie mana, ka grēku ir daudz, bet labo darbu maz, velns nāk tiem palīgā ar savu gudrību: Ja nespēsi to paveikt šeit uz zemes, neuztraucies – Dievs ir labs un ļaus tev turpināt gandarīt par saviem grēkiem šķīstītavā.

Visiem šiem dažādajiem maldiem pretī stājas Jēzus vārdi: taisnību – tādēļ ka es aizeju pie Tēva, un jūs mani vairs neredzēsiet. Bet kā tad tā? Vai tad tas, ka Jēzus dodas prom pie Tēva, un mēs viņu vairs neredzēsim patiešām neliecina, ka par savu taisnību jārūpējas mums pašiem? Citādi - - kas gan tā varētu būt par savādu taisnību – aiziešana pie Tēva un neredzēšana? Tā patiešām ir savāda jeb sveša taisnība un to jāmācās no Svētā Gara.

Pirmkārt, Svētais Gars noliedz iespēju, ka cilvēks varētu attaisnot pats sevi, piešķirt pats sev taisnību vai nopelnīt to ar saviem darbiem. Taisnībai ir jānāk no ārienes. Tai jānāk no Dieva, nevis no cilvēka. Tai ir jābūt nevis mūsu, bet Kristus taisnībai, kas tiks piešķirta ikvienam, kas ticēs viņa augšāmcelšanai un grēku piedošanai, kas no tās nāk. Tām jābūt nevis cilvēku izvēlētām vīģes lapām, ar ko aizklāt savu kaunu, bet baltām, tīrām drēbēm, kas balinātas paša Dieva Jēra asinīs. Līdz ar viņa aiziešanu pie Tēva, Jēzus glābšanas misijas galvenais darbs ir padarīts. Mirdams pie krusta viņš sacīja – viss piepildīts, parāds nomaksāts. Tagad Dievs pasludina par taisnu ikvienu cilvēku, kas nožēlo grēkus un tic Jēzus nopelnam. Vienīgi Kristū cilvēks var tikt glābts. Viņa dēļ Dievs ir labvēlīgs pret ikvienu cilvēku. Šo Kristus nopelnu, kurā ikvienam tiek piedāvāta Dieva taisnība, Dievs publiski pasludināja un piedāvāja pasaulei, augšāmceldams Jēzu no nāves. Šī taisnība kļūst mūsu taisnība tad, kad ticam Evaņģēlija apsolījumiem. Caur ticību glābjošā taisnība tiek dāvāta ikvienam cilvēkam kā nepelnīta dāvana. Tā nāk no ārienes, no Dieva un pamatojas Kristus glābjošajā darbā. Ar šo taisnību Svētais Gars konfrontē pasauli – vai nu tā pazemīgi noliecas pie Jēzus kājām un saņem viņa taisnību kā dāvanu un tiek glābta, vai arī augstprātīgi turpina attaisnot pati sevi, paļauties uz saviem darbiem un viltus svētumu, un iet mūžīgā pazušanā.

Trešā lieta, par ko Svētais Gars pārliecinās pasauli, ir tiesa, jeb Dieva spriedums pār neticīgo pasauli. Tā kā šīs pasaules valdnieks velns ir notiesāts uz mūžīgiem laikiem, tad arī pasaule, pār kuru viņš ir sagrābis varu, atrodas zem šī paša sprieduma. Ar Kristus nāvi un augšāmcelšanos Dievs ir spriedis tiesu pār velnu. Tumsas kunga vara pār cilvēku ir atņemta, un viņš pats notiesāts uz mūžīgām ciešanām ellē. Ja attiecībā uz velnu šis spriedums ir galīgs, tad pasaulei vēl ir dota cerība. Ja tā paliek savā neticības stāvoklī, tad tā paliek zem tā paša sprieduma, kuru saņēmis tās kungs – velns. Turpretī, ja Svētā Gara mudināta tā atgriežas un saņem piedošanu Jēzus vārdā, tad tā tiek izrauta no velna varas un valstības un glābta. Protams, daudzi cilvēki, kā jau visi noziedznieki, uzskata, ka viņi paši ir sev tiesneši un ne par kādu citu tiesu zināt nevēlas. Kurš, gan uzdrīkstēsies mūs tiesāt! Taču Kristus saka, ka šīs pasaules valdnieks – visas lepnības un ļaunuma kungs - velns ir jau notiesāts. Un līdz ar viņu ir notiesāti visi, kas tic viņa meliem. Citiem vārdiem sakot, Lucifera banda ir notiesāta, atzīta par nelikumīgu un visi tās locekļi pakļauti šim spriedumam. Kā Kristus saka kādā citā vietā – „kas tic man, netiek tiesāts, bet kas netic ir jau spriedumu saņēmis.” Tas ir, viņš ir notiesāts kopā ar velnu. Šis tiesas spriedums tika publiski paziņots, kad Kristus pēc savas krusta nāves ieradās ellē. Tur Godības Kungs pašam velnam un visiem viņa kalpiem pasludināja pazudinošo spriedumu: jūs neesat ticējuši man, jūs neesat saņēmuši manu taisnību, jums jātop mūžīgi nošķirtiem no Dieva. Šis spriedums ir galējs un nepārsūdzams. Tas ir uzrakstīts Bībelē un caur Kristus baznīcu to turpina sludināt Svētais Gars. Visiem velna bandas dalībniekiem piespriests mūža ieslodzījums elles cietumā.

Svētais Gars nebūt neapmierinās tikai ar pasaules pārliecināšanu, bet pašu svarīgāko un būtiskāko darbu Viņš dara savā baznīcā to ceļot, stiprinot, pasargājot un vadot. Par to Jēzus saka: Man vēl ir daudz, ko jums teikt, bet šobrīd jūs to nespējat nest. Bet, kad nāks viņš – Patiesības Gars, viņš vadīs jūs visā patiesībā; jo viņš nerunās no sevis, bet runās to, ko dzirdēs, un pasludinās jums visu, kas nāks. Viņš pagodinās mani, jo viņš ņems no tā, kas ir mans, un jums pasludinās. Viss, kas pieder Tēvam, ir mans, tādēļ es jums sacīju: viņš ņems no tā, kas ir mans, un jums pasludinās.

Šie Jēzus vārdi, adresēti Viņa baznīcai, ir īpaša mierinājuma un prieka pilni. Kad nāks Svētais Gars, Viņš vadīs apustuļus visā patiesībā un apustuļu sludinātā vēsts būs glābjošā patiesība. Tā nebūs cilvēciska, bet gan dievišķa patiesība par cilvēces glābšanu Jēzū Kristū. Svētais Gars turpinās savu darbu caur Svētajiem Rakstiem un baznīcas sludināšanu, kas pamatota Rakstos. Gan Jaunā, gan Vecā Derība ir Svētā Gara grāmata, tas ir Dieva stāsts par viņa glābšanas misiju jeb Jēzu Kristu. Baznīcai nav atļauts sludināt savus uzskatus, bet tās vēsts ir Svētā Gara vēsts, kas smelta no apustuļu sludināšanas. Ar šīs sludināšanas starpniecību uz mums joprojām runā Pāvils, Pēteris, Jānis un citi apustuļi jeb pareizāk sakot, caur viņiem uz mums runā pats Dievs. Tādēļ baznīca ir patiesības balsts, kam Dieva vārdā Svētais Gars ir devis visu patiesību. Ja Jēzus saka – visu, tad tas arī nozīmē visu. Nekādi zinātniski, filozofiski vai reliģiski papildinājumi te vairs nav vajadzīgi. Pie visa neko vairs nav vajadzīgs un iespējams pielikt. Jebkurš pielikums te patiesībā kļūs par atņemšanu vai izkropļojumu. Apustuļiem pēc Jēzus apsolījuma ir atklāta visa patiesība un Svētā Gara vadībā apustuļi šo patiesību ir pierakstījuši. Uz šīs apustuļu vēsts ir dibināta baznīca, tādēļ mēs to arī saucam par vienu svētu, vispārēju un apustulisku baznīcu, kuras locekļi pēc Dieva mūžīgā nodoma jūs esat. Tas jums tiek sludināts, mācīts un atgādināts, lai velns jūs nevarētu pievilt un pabeiguši savu ticības cīņu, jūs iemantotu Dieva apsolīto mūžīgo dzīvi Jaunajā pasaulē. Jēzus nav atgriezies Dieva godībā, lai laiskotos, pētītu savas brūces un brīnītos, redz, ko šie man izdarīja. Nē, viņš ļoti rūpīgi un uzmanīgi turpina vadīt savu baznīcu virs zemes un gatavot tai jauno dzīvi, jaunajā pasaulē. Ir svarīgi atcerēties, ka Jēzus katram personiski sagatavo gan mājvietu Jaunajā pasaulē, gan uzdevumus un mērķus. Mūsu dzīve šajā pasaulē ir daļa no Dieva nākotnes plāna, gatavošanās šai jaunajai, patiesajai, mūžīgajai dzīvei kopā ar viņu. Āmen.