Jēzus debesbraukšana

Pirmajā grāmatā, Teofil, esmu stāstījis par visu, ko Jēzus darījis un mācījis no paša sākuma līdz tai dienai, kad, caur Svēto Garu devis pavēles apustuļiem, ko bija izredzējis, Viņš tika uzņemts debesīs. Tiem Viņš arī pēc Savām ciešanām ar daudz skaidrām zīmēm bija dzīvs parādījies un, četrdesmit dienas viņu vidū redzēts, runājis par Dieva valstību. Un, tos sapulcinājis, Viņš tiem pavēlēja neaiziet no Jeruzālemes, bet gaidīt Tēva apsolījumu, ko jūs, tā Viņš sacīja, no Manis esat dzirdējuši. Jo Jānis gan ir kristījis ar ūdeni, bet jūs tiksit kristīti ar Svēto Garu pēc nedaudz dienām. Tad tie, kas bija kopā, Viņam vaicāja: "Kungs, vai Tu šinī laikā atkal uzcelsi Israēlam valstību?" Viņš tiem atbildēja: "Nav jūsu daļa zināt laikus vai brīžus, ko Tēvs nolicis Savā paša varā. Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam." To sacījis, Viņš, tiem redzot, tika pacelts, un padebess Viņu uzņēma prom no viņu acīm. Kad tie, Viņam aizejot, cieši skatījās uz debesīm, lūk, pie tiem stāvēja divi vīri baltās drēbēs. Tie sacīja: "Galilieši, ko jūs stāvat, skatīdamies uz debesīm? Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs aizejam." (Ap. d. 1: 1-11)

Paradīzes dārzā Dievs un cilvēks bija kopā, bet tad sekoja šķiršanās - Grēka krišana un tai sekojošā izraidīšana no Dieva klātienes. Kopš šā brīža mēs visi sevī nesam dziļas, neremdināmās ilgas pēc Dieva. Tomēr Dieva lāsts pār kritušo cilvēci pārvilka svītru visiem cilvēka mēģinājumiem, pašiem atgriezties zaudētajā Paradīzē. Tie visi bija nolemti neveiksmei. Mēs tā arī būtu palikuši – zaudētā cilvēce, bez cerības un nākotnes, - ja ne nepelnītā Dieva mīlestība. Tās mudināts, Dievs apsola - atkal atgriezt cilvēku savā klātienē. Seko gadu tūkstošiem garās cilvēces gaidas pēc apsolījuma piepildījuma, un tad, beidzot, kad laiks ir piepildīts, seko Kristus miesā nākšana Jēzū, Jēzus krusta nāve un augšāmcelšana, īstenojot Dieva glābšanas darbu. Un tagad, pēc paveiktās misijas, Jēzus atgriežas pie sava Debesu Tēva, viņa cilvēka miesai tiekot uzņemtai Dieva godībā. Šo notikumu mēs saucam par Kristus Debesbraukšanu. Ko tā nozīmē?

Kristus dzīvoja miesā, mira pie krusta un augšāmcēlās ne sevis, bet mūsu dēļ. Cilvēka dabā viņš remdēja Dieva dusmas un samierināja mūs ar Dievu. Tā Jēzus kļuva par jauno Ādamu, Dieva Dēlam uzsākot jauno radīšanu. Jēzus cilvēka miesa ir jaunā Ādama, jaunā pilnīgā cilvēka miesa, kas tika uzņemta Dieva godībā, līdz ar to saņemot visu varu gan debesīs, gan arī uz zemes. Mums tagad ir Dievs ar cilvēka Jēzus seju un visa viņa vara ir veltīta mums, mūsu visu atgriešanai atpakaļ pie Dieva. No dievišķās godības, cilvēks Jēzus, kas uz mūžiem ir saistīts ar Dieva Dēlu vienā personā, tagad valda pār universu, sūta Svēto Garu, un ved mūs atpakaļ uz zaudēto Tēviju, atpakaļ pie Dieva.

Mūsdienu cilvēks sen jau vairs nezina, ko iesākt ar šādu stāstu. Ja tas netiek noraidīts pilnībā, tad tiek pārveidots par psiholoģiska rakstura mītu, kura galvenais uzdevums – palīdzēt mums kaut kā dzīvot šajā pasaulē, samierināties ar dzīves traģisko nolemtību – nāvi, dzīves bezjēdzību un bezcerību. Tomēr patiesībā problēma ir nevis ar šo stāstu, bet problēma ir ar mums. Mēs patiesi esam ieslēgti savas valodas, kultūras un vēstures cietumā, kā to mīl sacīt mūsdienu filozofi. Svētie Raksti gan runā skaidrāk, vienkāršāk un precīzāk, saucot to visu par grēka važām. Sakalti tajās, mēs katrs riņķojam savā individuālajā domu pasaulē un visi kopā – šajā nolādētajā pasaulē. Mēs nespējam izlauzties ārpus sevis un ārpus šīs pasaules. Mēs noraidām mūsu Grāmatas jeb Bībeles stāstu, nespējot pieņemt, ka šis ir patiess stāsts par patiesu realitāti, tajā pašā laikā paši esam apkārtējās pasaules cietumnieki un sava prāta gūstekņi, kas padara tieši to, ko uzskatām par reālu, visai iluzoru. Mūsu Grāmata mums stāsta, kā tas notika, kā mēs nokļuvām šādā situācijā - mēs paši to izvēlējāmies! Mēs labprātīgi devāmies dzīvot uz cietumu, prom no Dieva un viņa dotās brīvības, un tagad esam dzīvojuši sava prāta gūstā tik ilgi, ka vairs nespējam ticēt nekam citam, kā tikai cietuma dienaskārtībai un savam izmisumam, kas mūs pārņem arvien vairāk un vairāk. Izmisumam tādēļ, ka mēs ilgojamies pēc brīvības, no sirds ienīstam savu cietumnieka statusu, bet vienlaicīgi tikpat dedzīgi to iekārojam. To varētu raksturot ar vienkāršu piemēru – dzērājs ienīst alkoholu, tas viņam riebjas vairāk par visu, bet tajā pašā laikā viņš nevar bez tā dzīvot un ir gatavs par šņabja pudeli atdot visu. Šajā ziņā mēs visi esam vienādi un paši tur neko nevaram darīt, pat paši labākie no mums šajā ziņā nevar neko mainīt.

Piemēram, šīsdienas tekstā lasām, ka Jēzus apustuļi, kas bija tik daudz pieredzējuši kopā ar viņu, kā apmāti turpina jautāt: „Kungs, vai Tu šinī laikā atkal uzcelsi Israēlam valstību?” Viņi nespēj iedomāties neko citu, kā šo pasauli un valdīšanu tajā. Šī pati domāšana raksturo jūdu tautu, kas ar neiedomājamu pašaizliedzību un vārdos neaprakstāmām ciešanām un pūlēm ir atjaunojusi Israēla valsti, cerot, ka tiks atjaunota un īstenota Dieva valstība uz zemes. Un vai to pašu nav darījusi un neturpina darīt liela daļa kristietības, kas laiku pa laikam, šeit un tur, ir mēģinājusi un spītīgi turpina mēģināt nodibināt kaut ko līdzīgu Paradīzei šeit pat uz zemes? Ir pieliktas milzīgas pūles, lai beigu beigās atkal pārliecinātos, ka Paradīzes vietā ir uzcelta sātana sinagoga. Un visas sociālās utopijas pēc būtības nav darījušas neko citu, kā tikai to pašu. Un arī mūsdienu politiķi nedara neko citu, kā svētulīgām sejām apsola neiespējamo – dodiet mums varu, mēs jums uzcelsim Paradīzi – laimīgu dzīvi šeit pat, zemes virsū. Bet ne jau viņi vien pie tā vainīgi, jo tas ir tas, kas no viņiem tiek sagaidīts. Kopš Renesanses laikiem cilvēka divkosība ir labi formulēta vārdos: „Cilvēkiem patīk, ka viņus krāpj.” Tādēļ tagad, tāpat kā toreiz, īsi pirms savas debesbraukšanas Jēzum neatliek nekas cits, kā skumji nopūsties: „Nav jūsu daļa zināt laikus vai brīžus, ko Tēvs nolicis savā paša varā.” Citiem vārdiem sakot – lieciet taču beidzot man mieru ar saviem neprātīgajiem sapņiem! Tā vietā, lai iedibinātu laimes valsti šeit, šajā pasaulē, Jēzus apsola sava darba vainagojumu – Svēto Garu, kas dos mācekļiem spēku kļūt par viņa augšāmcelšanās lieciniekiem – Jūdejā, Samarijā un līdz pašam pasaules galam. To sacījis, Jēzus „tika pacelts un padebess viņu uzņēma prom no viņu acīm.”

Jēzus ne tikai norāj mācekļus par viņu dumjo jautājumu, bet atbild tiem tieši ar pretējo – valstības nodibināšanas vietā viņš pazūd no viņu acīm. Kad mācekļi neizpratnē turpina blenzt debesīs, Dievs sūta savus vēstnešus, eņģeļus, kas paskaidro, ka Jēzus nāks tāpat, kā viņi redzējuši to pazūdam debesīs (Ap. d. 11). Eņģeļu paskaidrojums pirmajā brīdī šķiet mulsinošs, bet ir svarīgi to saprast. Un lai to paveiktu, mums jāatgriežas pie viena no Lieldienu stāstiem. Tas ir stāsts par diviem mācekļiem uz Emavas ceļa, kuri sastop augšāmcelto Kungu.

Mācekļi sākotnēji neatpazīst Jēzu, un iemesls tam ir tāds, „ka viņu acis tapa turētas, ka tie viņu nepazina.” Ko tas nozīme? Tas nozīmē to, ka savā augšāmceltajā miesā Jēzus apzināti parādījās mācekļiem tādā veidā, kāda viņi to nepazina. Tikai pēc mācekļu lūguma - palikt kopā ar tiem, Jēzus sēžas kopā ar viņiem pie galda, lauž maizi, sniedz to mācekļiem, un viņu acis top atvērtas, viņi pazīst savu Kungu, bet Jēzus nozūd viņu acīm. Izbrīnīti, samulsuši, bet priecīgi mācekļi atgriežas pie pārējiem apustuļiem un stāsta, ka viņi pazinuši Jēzu „maizi laužot.” (Lk. 24: 28-35) Maizes laušana, protams, ir sinonīms Svētajam Vakarēdienam. Svētajā Vakarēdienā Jēzus tiem atklājās kā augšāmceltais Kungs Kristus un pēc tam nozuda viņu acu priekšā. Kaut kas līdzīgs notiek debesbraukšanas dienā, kur Jēzus pazūd un eņģeļi paskaidro, ka viņš tāpat nāks, kā jūs redzējāt viņu aizejam. Eņģeļi mudina mācekļus neblenzt debesīs, bet gaidīt Jēzu tādā pašā, tas ir, redzamā veidā, kā viņš aizgājis. Kur un kā tas notiks? Atbilde ir – ne jau pasaules galā, jo mācekļi to vēl nepieredzēs, bet Svētā Vakarēdiena maizē un vīnā. Tā būs Jēzus atbilde uz mācekļu lūgumu – palikt kopā ar tiem. Tas ir viņa apsolījums būt kopā ar savu baznīcu līdz pašam pasaules galam. Tas ir jaunas Dieva klātienes apsolījums.

Vecās Derības laikā uz šo jauno, nākošo Dieva klātbūtni norādīja Dieva vaiga klātienes maize, kas bija redzama uz zelta galda saiešanas teltī un vēlāk templī. Pēc tam gadu simteņiem jūdu priesteri lielajos svētkos iznesa Dieva tautas priekšā šīs klātbūtnes maizes, lai tauta tajās varētu redzēt Dieva vaigu. Dieva vaiga klātbūtnes maizes pavadīja priesteru vārdi: „Redzi, Dieva mīlestība priekš jums!” Tagad, pēc Jēzus debesbraukšanas, kad viņš nāk tāpat kā aizgājis, Vakarēdiena maizē un vīnā mēs varam redzēt viņa dievišķo vaigu. Kad dievkalpojumā pēc Vakarēdiena iedibināšanas vārdiem mācītājs paceļ pret draudzi kausu ar Jēzus asinīm un patenu ar viņa miesu, sacīdams: „Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šā biķera dzerat, jūs pasludināt Tā Kunga nāvi, iekams viņš nāk. Tā Kungs miers ir ar jums visiem”, piepildās Jēzus klātbūtnes apsolījums. Tas ir senās priesteru formulas – Redzi, Dieva mīlestība priekš jums! – piepildījums jau šeit uz zemes. Tie ir Debesu Līgavaiņa - Dieva Dēla Jēzus mīlestības apliecinājuma vārdi, ar kuriem viņš uzaicina savu Līgavu, savu svēto baznīcu piedalīties pestīšanas kāzu mielastā. To darot, līgava varēs piepildīt savas sirds dziļākās ilgas – ne tikai redzēt sava debesu Līgavaiņa vaigu, bet arī kļūt ar viņu par vienu miesu. Un tā nav reliģiska metafora vai psiholoģisks triks, bet patiesa realitāte. Tā ir krustā sistā, augšāmceltā un Dieva godībā uzņemtā Jēzus klātbūtne saviem ļaudīm. Šeit, ne Jeruzalemē, ne Romā, nedz kādā citā šīs zemes vietā, bet Svētajā Vakarēdienā Svētā Gara spēkā Jēzus ir klātesošs savai baznīcai. Te notiek patiesa dievkalpošana, Dieva pielūgšana uz Gara un Patiesības kalna, par kuru Jēzus reiz stāstīja samariešu sievai pie Jēkaba akas. Te Dievs atkal ir priekš mums un mēs priekš Dieva, kā viņš to radīšanas dienās bija iecerējis.

Kad velna mudināta Ieva ēda aizliegto augli un deva to savam vīram un tas to ēda, viņu acis tapa atvērtas un tie ieraudzīja, ka ir kaili un tie kaunējās. Kad Dievs slēdza ar savu tautu Veco Derību Sinaja kalnā, tie ēda un dzēra un redzēja Dievu. (2. Moz. 24: 11). Kad Jēzus lauž maizi ar saviem mācekļiem, viņa mācekļi ēd, dzēr, un viņu acis top atdarītas un tie redz Dievu un pazīst viņu. Svētais Vakarēdiens ir jaunā Dieva klātbūtne, kurā piepildās visi Vecās Derības tēli un apsolījumi. Tā ir Jēzus nākšana pie mums; tās ir zāles pret nāvi - alternatīva aizliegtā augļa ēšanai, kas atnesa kaunu un nāvi. Ar savu debesbraukšanu Jēzus ne tikai atgriežas Dieva godībā, bet arī apstiprina šo jauno, žēlastības pilno klātbūtnes veidu – Svēto Vakarēdienu, nākdams tajā tāpat, kā viņš bija aizgājis.

Tad, kad Vakarēdiens atver mūsu acis, mēs izlaužamies no sava prāta gūsta, no šīs pasaules verdzības un atkal redzam Dievu un savu ceļa mērķi - realitāti tādu, kāda tā patiesi ir – jauno pasauli, kur mājo prieks, miers un Dieva klātbūtnes pārpilnība.

„Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šā biķera dzerat, jūs pasludināt Tā Kunga nāvi, iekams viņš nāk. Tā Kungs miers ir ar jums visiem.” Šajos vārdos mums tiek sniegta nākotne – iedrošinājums, vēl šīs pasaules cietumā esot, gaidot to brīdi, kad mūsu acis atvērsies pilnīgi, cietuma durvis tiks līdz galam atrautas plati jo plati, un mēs celsimies no nāves miega un redzēsim viņu – savas dzīves ilgu un cerību piepildījumu – Dievu vaigu vaigā. Un ne tikai redzēsim, bet būsim arī viņam līdzīgi, un mums vairs nebūs jākaunas no sava kailuma. Āmen.