Vēl mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani atkal redzēsit." Tad daži no Viņa mācekļiem runāja savā starpā: "Ko Viņš grib teikt ar šiem vārdiem: mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsit, un: Es aizeju pie Tēva?" Tie sacīja: "Ko Viņš ar to grib teikt: mazu brīdi? - Mēs nesaprotam, ko Viņš runā!" Jēzus noprata, ka tie gribēja Viņam jautāt, un sacīja viņiem: "Vai par to jūs spriežat savā starpā, ka Es sacīju: mazu brīdi, un jūs Manis neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsit? Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs raudāsit un sērosit, bet pasaule priecāsies; jūs skumsit, bet jūsu skumjas tiks vērstas priekā. Kad sieva dzemdē, viņa ir noskumusi, jo viņas stunda ir klāt; bet, kad viņa ir dzemdējusi bērnu, viņa vairs nepiemin savas bēdas aiz prieka, ka cilvēks nācis pasaulē. Arī jums tagad ir skumjas. Bet Es jūs atkal redzēšu; tad jūsu sirds priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems. Tanī dienā jūs Mani vairs nejautāsit. Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā Vārdā. (Jņ. 16:16-23)
Pats traģiskākais cilvēka dzīvē, kas laupa mums prieku, ir tas, ka visi mēs vēlamies dzīvot, tomēr mums visiem būs jāmirst. Ar savu nenovēršamību nāve padara rūgtus pat pašus lielākos prieka un laimes brīžus. Cilvēce dažādi ir mēģinājusi cīnīties ar nāvi, sākot ar visiem pazīstamo – ak, labāk par to nedomāt – līdz ateistiskam noliegumam, reinkarnācijas idejām un dažādiem tās atdarinājumiem. Tomēr ar pakaļdarinājumiem un aizbildinājumiem cilvēks nespēj atrisināt savas dzīves traģēdiju, bet drīzāk padara to par traģikomēdiju. Nav pārsteigums, ka Romas imperators Augusts pirms nāves vaicāja saviem draugiem, vai viņš labi esot nospēlējis savas dzīves komēdiju. Savukārt viņa pēctecis Nērons, kam pēc senāta lēmuma bija jāizdara pašnāvība, mirdams raudāja, vairākas reizes atkārtodams: „Kāds lielisks aktieris mirst!” Kas ir mūsu dzīve – traģēdija, komēdija vai traģikomēdija? Kāds amerikāņu rakstnieks (Dawn Powell) ir sacījis:
„Traģēdijas pamatā ir cilvēka bezpalīdzība slimību, kara un nāves priekšā; komēdijas pamatā ir cilvēka bezpalīdzība dzīves bezjēdzības priekšā”.
Jā, vai dzīve ir bezjēdzīga izrāde, par kuras beigām liecina nolaists skatuves priekškars, ko sauc par nāvi? Ja nāvei pieder pēdējais vārds, tad dzīve patiešām ir traģikomiska, tas ir, tā ir bezjēdzības un bezspēcības pilna. Mēs cenšamies, pūlamies, ceram un ilgojamies, mīlam un ienīstam līdz visam neatgriezenisku svītru pārvelk nāve. Nāves iemesls nav bioloģisks, to nevar novērst cilvēka spēkiem, par to nevar nedomāt, jo nāve ir nošķirtība no dzīvības avota – Dieva. Tā ir sods par grēku, burtiski salaužot cilvēku, atdalot cilvēka miesu no dvēseles. Tas, ko mēs visgudri saucam par bioloģisku novecošanos ir nekas cits, kā cilvēka iznīkšana Dieva dusmu priekšā. Nevis laiks, bet Dieva dusmu bardzība liek novecot un mirt.
Tā kā nāve ir Dieva sods un uzskatāmi liecina par cilvēka vainu un bezpalīdzību, cilvēkiem par to runāt nepatīk. Tā kā tie neko nezina par mirušo augšāmcelšanos, kas prātam šķiet neiespējama, tad nāve un mūžīgā dzīvība ir temati, no kuriem cilvēks noteikti vairās. Kad savulaik apustulis Pāvils runāja par mirušo augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu, jūdi viņu mēģināja nogalināt, vairāk iecietīgie grieķu filozofi nosauca par pļāpu, zobojās un aicināja par to pastāstīt kādu citu reizi. Kad iecietīgais un izglītotais zemes pārvaldnieks Fēlikss vēlējās, lai Pāvils tam pastāstītu par savu ticību, un Pāvils sāka runāt, Fēlikss tūdaļ izsaucās: „Tagad ej, kad man būs vaļas, es tevi pasaukšu.” (Ap. d. 24:22-25) Savukārt, kad Pāvils runāja cita ķēniņa Agripas priekšā, gubernators Fēsts, to dzirdot runājam par mirušo augšāmcelšanos, izsaucās: „Pāvil, tu esi traks, lielās zināšanas tevi padara traku!” (Ap. d. 26:24) Šie piemēri liecina, ka šīs pasaules ļaudīm un īpaši pasaules varenajiem nepatīk dzirdēt par nāvi un mirušo augšāmcelšanos. Viens iemels ir pagāniskā domāšana, otrs bailes par atbildību, jo ne viens vien mirušais būs atstājis šo pasauli ar sava valdnieka ziņu un padomu.
Kāds spāņu domātājs (M. Unamuno) saka, ka pagāniskie priekšstati ir tik dziļi iesakņojušies cilvēku prātos, ka tiek uzskatīti par vispārpieņemtu gudrību:
„Jo tas, kas nevar būt, ir neiespējams.. un vīrišķīgi ir padoties liktenim, un tad vēl: esam mirstīgi un gribam tādi būt; pakļausimies prātam, nemocīsim sevi ar neiespējamo, neaptumšosim un nedarīsim skumju dzīvi.”
Tomēr noliegdami mūžību, cilvēki noliedz pašu dārgāko un vērtīgāko, kas ir likts cilvēka sirdī, un atsakās no vienīgā mērķa, kura dēļ patiesi ir vērts dzīvot, proti, mūžīga dzīvošana. Bet mūžīga dzīvošana iespējama vienīgi kopā ar Dievu, līdzi daloties mūžīgās dzīvības avotā Kristū, kurš sevi sauc par pasaules dzīvību.
Kad neilgi pats pirms savas nāves Jēzus runā ar saviem mācekļiem, viņš mierina tos, ka gaidāmais šķiršanās laiks būs īss, un tas ir nepieciešams, lai nestu mācekļiem mūžīgu, nepārejošu prieku. Jēzus vārdi ir patiesi un tie vienmēr piepildās. Īsā brīdī, mirdams pie krusta, Dzīvības valdnieks Jēzus ar savu nāvi iznīcināja nāves varu pār cilvēkiem. Tad, kad mācekļi mazāk par visu cerēja atkal ieraudzīt savu Mācītāju, viņš pēkšņi parādījās viņu vidū, rādīja savas caurdurtās rokas un sānus, un, redzēdami savu Kungu, mācekļi kļuva līksmi, neparasta prieka pilni. Tieši šim priekam, priekam par Kristus augšāmcelšanos tika dots īpašs apsolījums, proti, neviens, pat ne nāve, mācekļiem to vairs nevarēs atņemt. Tas attiecas uz visiem ticīgajiem. Tādēļ vēlāk Pāvils rakstīs draudzei Tesalonikos, lai sastopoties ar nāvi, tie nenodotos skumjām kā pagāni, kam nav cerības, jo tāpat kā Jēzus ir miris un augšāmcēlies, ticīgie augšāmcelsies no nāves mūžīgai godības pilnai dzīvei kopā ar Dievu.
Nav šaubu, ka kristieši var pazaudēt daudz šīs pasaules prieka, pat ļoti daudz. Patiesībā krusts ir neatņemama mūsu dzīves daļa. Kristieši var piedzīvot nabadzību, slimības, netaisnību, neizpratni no līdzcilvēku puses, atstumtību, vajāšanas un pat fizisku nāvi. Kristieši tāpat kā citi zaudē savus tuviniekus un mirst paši, jo mūsu grēcīgā miesa ir nolemta nāvei. Agrāk vai vēlāk tas notiek ar ikvienu, jo grēcīgā miesa nespēj pastāvēt Dieva dusmu priekšā. Tomēr pat nāves priekšā kristieši nezaudē savu īpašo prieku, prieku ko dod Kristus augšāmcelšanās.
Šis gaidāmais prieks, ko skumjajā pasaulē nesīs Kristus bija pazīstams jau Vecās Derības praviešiem. Vecās Derības ļaudis iepazina šķiršanās sāpes, kad viņu templis tika nopostīts, un paši viņi aizvesti Bābeles trimdā. Toreiz caur pravieti Jesaju Dievs mierināja savu tautu: „Priecājieties un līksmojiet vienmēr par to, ko Es radu, jo redzi, Es pārradīšu Jeruzālemi priekam un līksmībai.” (Jes. 64:18). „Jo ar prieku jūs iziesit un mierā jūs tiksit vadīti; kalni un pakalni jūsu priekšā gavilēs, un visi koki laukā priecīgi sveicinās. Ērkšķu vietā uzaugs cipreses, dadžu vietā mirtes. Un tas būs Tam Kungam par slavu un par mūžīgi paliekamu zīmi.” (Jes. 55:12-13) Un nedaudz tālāk ar šā paša pravieša muti Dievs saka: „Jo redzi, Es radīšu jaunas debesis un jaunu zemi, ka agrākās vairs nepieminēs, un tās nevienam vairs nenāks prātā. Bet priecājieties un līksmojiet vienmēr par to, ko Es radu, jo redzi Es pārradīšu Jeruzalemi priekam un tās tautu līksmībai. Un Es pats priecāšos par Jeruzalemi un līksmošu par savu tautu.” (Jes. 65:17-19)
Vairāk kā sešsimt gadus pēc Bābeles trimdas, uz Patmas salu, arī trimdā, tika izsūtīts apustulis Jānis. Būdams cilvēku vajāts un apbēdināts, apustulis tiek Dieva stiprināts ar vārdiem: „Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem. Viņš mājos viņu vidū, un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem. Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis.” (Jņ. atkl. 21:1-4)
Šie vārdi netika adresēti tikai apustulim Jānim, bet tie ir sacīti katram kristietim, kas cer uz savu Kungu. Līdz ar Kristus augšāmcelšanos no miroņiem, Dievs vairs nav mums tāls, nedz svešinieks, bet viņš mājo pie saviem ļaudīm, ar savu žēlastību un svētību dāvādams tiem mūžīgu prieku.
Dieva tautas dzīve joprojām ir grūta, taču Dieva bērniem tagad ir prieks, kuru neviens vairs tiem nevar atņemt. Šis prieks nav saistīts ar ārējām šīs pasaules lietām, ārēju laimi un labklājību, bet tas balstās Kristus uzvarā pār nāvi, elli un velnu. Tādēļ apustulis Pāvils raksta draudzei Filipos: „Priecājieties iekš Tā Kunga vienumēr; es vēlreiz teikšu priecājieties.” (Fil.4:4) Jums ir pamats priecāties, jo jums ir dāvāta nesaraujama kopība ar To Kungu, cerība uz jaunu dzīvi, jaunā pasaulē, kopā ar Dievu.
Lai gan bēdas un nelaimes smagi ietekmē mūsu dzīvi, tās nespēj mums atņemt Kristus doto prieku. Tādēļ apustulis saka: „Es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīvība, eņģeļi, ne varas, ne lietas esošās, ne nākamās, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā”. (Rom. 8: 38-39).
Grēka radītā šķiršanās bija ilga. Bet ar dedzīgu mīlestību Dievs ilgojās pēc savas radības un nepameta to. Kad viņa noliktais laiks bija piepildīts, Kristus ieradās šajā pasaulē, un Dzīvības Kungam vajadzēja tikai īsu brīdi, lai izciešot elles jeb mūžīgas atšķirtības mokas, panāktu cilvēcei atjaunotu kopību ar Dievu. Jēzum tie bija šausmīgu, pārdabisku ciešanu brīži. Mācekļiem tās bija šaubu, baiļu un neziņas dienas, bet pēc Kristus augšāmcelšanās tas ir pagājis. Tagad ir palicis tikai prieks, mūžīgs uzvaras prieks un jauna, nebeidzama dzīve, kas Dieva ļaudis sagaida kopā ar To Kungu. Lai gan vēl esam ceļā uz pilnīgu tās piepildījumu, bet jau tagad Dieva klātiene, kas iesākusies Svētajā Kristībā ir kopā ar mums. Pavisam īpašā veidā tā tiek mums dāvāta arī Svētajā Vakarēdienā, ļaujot jau tagad baudīt mūžīgās dzīvības prieku. Gara acīm mēs kopā ar apustuli Jāni varam skatīt dzīvības ūdens upi, kas iztek no Dieva un Jēra goda krēsla. Abās pusēs upei aug dzīvības koks, kura lapas nes tautām dziedināšanu. Nekas tur vairs nav nolādēts. Cilvēkam atkal ir atļauta pieeja pie dzīvības koka un viņš atkal var skatīt Dievu vaigu vaigā! Lai gan apustuļa valoda ir simboliska, jo šīs pasaules cilvēka valodā nav iespējams tieši aprakstīt jauno pasauli, tomēr šie vārdi apraksta realitāti, visīstāko realitāti, kas sākusies līdz ar Kristus augšāmcelšanos un kurai pretī ar prieku un līksmību sirdī dodas Dieva tauta, slavēdama un godinādama savu Radītāju un Glābēju, Dzīvības valdnieku Jēzu, viņa Tēvu un Svēto Garu. Tur, kur nav Dieva, ir tikai nāve, jo bez Dieva nav dzīvības. Tur, kur ir Dievs, ir ne tikai dzīvība, bet Svētā Gara nesta un Tēva apstiprināta dzīvības pārpilnība Jēzū Kristū. Blakus Dievam galvenais vārds šeit ir pārpilnība. Tas ir tas, kas mums visiem ir apsolīts – Dzīvība, Dzīvības Pārpilnība. Tieši tādēļ Pāvils mudina, lai attiecībā uz mirušajiem kristiešiem, mēs nenododamies skumjām kā pagāni, kam nav cerības. Mums ir cerība, mums ir apsolījums, mums jau tagad ir līdzdaļa pie Dzīvības Pārpilnības. Āmen.
