Pēdējās lietas

Mēs esam nonākuši tuvu sava Stāsta beigām, bet lai labāk tās saprastu, nedaudz jāatkārto dažas iepriekš sacītās lietas. Iepriekš mēs runājām par to, ka ar pasauli kaut kas īsti nav kārtībā, un problēma ir pat ļoti, ļoti liela. Mēs runājām arī par to, ka sākotnēji lietas bija pilnīgi citādas, viss bija labs, un pasaulē nebija ļaunuma. Tas pasaulē ienāca vēlāk, kad cilvēks, velna pievilts, sadumpojās pret Dievu un sagandēja pats sevi un pasauli. Mēs runājām arī par to, ka katrs stāsts ir stāsts par to, kā tiek izlabots tas, kas sagājis grīstē. Tāds ir arī mūsu Stāsts, kas vēsta par to, kā Dievs salabo un atjauno kritušo cilvēku un samaitāto pasauli. Mēs arī runājām par to, ka veids, kā Dievs to dara, ir pieņemot cilvēka dabu Jēzū Kristū, kurš tādējādi ir vienīgais glābšanas ceļš, jo neviens cits nespēj tikt galā ar ļaunumu. Ļaunuma problēma, kā to sauc filozofi, tādēļ nav problēma kristietībā, bet tā padara intelektuāli nepievilcīgu ateismu un jebkuru citu reliģiju. Tāpat kā visos stāstos arī mūsu Stāstā galējā lietu atjaunošana un problēmu atrisināšana nenāk ātri un viegli. Pēc tam, kad atrisināta galvenā problēma, vēl jāatrisina daudzas mazākas lietas un problēmas, un šo šķietamo vilcināšanos nav viegli panest. Kad māte zaudē bērnu, bēdas ir nepanesamas, un galvā ir tikai viena mokoša doma – kāpēc? Dzīves grūtības mums nereti liek atkal un atkal uzdot šo jautājumu – kādēļ? Kādēļ tieši tagad? Kādēļ es vai mans bērns, vai draugs, vai tuvinieks? Kādēļ?

Tā kā daļa no šā jautājuma pārsniedz cilvēka zināšanas, tad pilnīga atbilde uz šiem sāpīgajiem jautājumiem nav mums pieejama. Mēs nevaram pateikt, piemēram, kāpēc kaujas laukā tieši tajā vietā un tieši tam karavīram trāpa lode. Tās ir lietas, kuras zina tikai Dievs (5. Moz. 29: 29). Bet otra jautājuma – kāpēc? – daļa nav tik grūta. Tas ir kaut kas, kas mūsu Grāmatā tiek atgādināts atkal un atkal. Mēs visi dzīvojam Stāsta vidū, kaut kur starp tā sākumu un beigām. Un tā ir bīstama vieta un bīstams laiks dzīvošanai. Kopš cilvēces krišanas mēs visi esam ierauti karā un katrā karā ir upuri un zaudējumi. Mēs zinām arī to, ka karam reiz pienāks beigas un zinām arī to, kura ir uzvarējusī puse. Ļaunums tiks sodīts, visas asaras nožāvētas un pasaule atkal atjaunota. Bet kamēr tas notiek, mēs dzīvojam tikai no Dieva žēlastības. Cilvēce krita, pasaule tika iedragāta, līdz ar nepaklausību nāk vainas apziņa, un apziņa, ka mēs visi esam Dieva parādnieki, parādnieki, kuru parāds ir nesamaksājams, bet tajā pašā laikā parādu ir jāmaksā. Vai nu to darām mēs paši, vai kāds cits to dara mūsu vietā. Nu un pēdējo sauc par žēlastību.

Ir daudzi cilvēki, kuri nekad to nemeklēs, bet daudzi meklēs un lūgs Dievam piedošanu. Tas, ka atrisinājums šķietami kavējas nav tādēļ, ka Dievs būtu tūļīgs, bezspēcīgs vai viņam trūktu līdzcietības. Drīzāk varam sacīt, ka Dievs gaida, tas ir, viņš atliek lietas, līdzjūtības dēļ pacietīgi gaidīdams. Viņš zina, ka tad, kad pēdējo reizi kritīs priekškars, izrāde būs beigusies. Kad ļaunums būs uzvarēts, tas būs uzvarēts pilnīgi un galīgi. Žēlastības laiks būs beidzies un iestājies taisnības laiks, un daudzi jo daudzi dabūs izbaudīt to, ko tas īsti nozīmē. Bet kamēr tas vēl nav noticis tie, kuri uzticas viņam, nav pamesti vieni. Lai gan piedzīvojam zaudējumus, Dievs ir kopā ar mums vienmēr, visās lietās. Tas ir viņa paša apsolījums (Mt. 28: 20). Viņš zina, ka pasaulē mums būs bēdas, bet Jēzus mums tajā pašā laikā saka – turiet drošu prātu, es pasauli esmu uzvarējis (Jņ. 16: 33). Un te mums jājautā pēc risinājuma, pēc tā, kā lai šajā laikā dzīvojam. Un ir normāli to darīt, tas ir, jautāt – kādēļ Dievs nedara kaut ko, lai mūsu nepatikšanas beigtos? Bet kādu atbildi mēs sagaidām? Ko Dievam īsti vajadzētu darīt? Un atbilde būtu apmēram tāda – sodīt ļaunos cilvēkus un atjaunot mieru un kārtību, lai nekad nekas līdzīgs vairs neatkārtotos. Nu un tieši tas ir tas, kas notiks, bet, protams, tā nav labā vēsts priekš visiem.

Mēs esam nonākuši pie tās Stāsta daļas, kur aprakstītas lielā pasaules kara beigas, kara kurā pasaule atrodas visu laiku. Daļa no lietām, kas mums jāpārrunā attiecas uz nākotni, un tā ir daļa, par kuru mēs zinām vismazāk. Neraugoties uz to, tā vienlaicīgi ir gan pati populārākā, gan pati nepopulārākā Stāsta daļa. Tas mazums, ko mēs zinām par Stāsta beigām, ir gan iepriecinošs, gan biedējošs vienlaicīgi. Dažas lietas tajā ir brīnišķīgas bez mēra, dažas šausmīgas. Viena lieta tajā ir īpaši biedinoša, un ja jūs jūtat šādas bailes, tas nav nepareizi, jo no briesmām vajag bīties. Un priekš daudziem cilvēkiem nākotne patiesi slēpj patiesas briesmas, lielas briesmas.

Mūsu Stāstā visi personāži, arī visi cilvēki dzīvos mūžīgi – draugi, tuvinieki, tie, kurus mīlam, bet arī svešinieki un ienaidnieki. Ikviens cilvēks, kurš jelkad dzīvojis, turpinās dzīvot, bet, es domāju, tas būs tas, ko daudzi vēlēsies vismazāk. Mūžīga dzīvošana nav labā ziņa priekš visiem, jo pēc šā Stāsta beigām, ne visi dzīvo laimīgi. Stāsta beigās pasaulē īstenosies divas lietas – pilnīga žēlastība un pilnīgs taisnīgums.

Pilnīgs taisnīgums ir sods par jebkuru ļaunu rīcību, un lai gan dažreiz šķiet, ka ļaunums paliek nesodīts, Dievs neko no tā, kas darīts, nav palaidis garām. Savukārt, pilnīga žēlastība ir visa piedošana, visa, kas darīts nepareizi piedošana, un arī šeit Dievs neko nav palaidis garām. Tātad vai nu tiesa un sods par visu, vai žēlastība un piedošana par visu.

Vispirms tātad pilnīga taisnība, pilnīgs taisnīgums – katram pēc nopelniem. Daudzus cilvēkus uztrauc tas, ka pasaulē ļaunums, šķiet, netiek sodīts, un ļauniem cilvēkiem pat klājas labi. Un mēs katrs savā sirdī laiku pa laikam ilgojamies pēc tā, lai iestātos taisnīgums, un ļaunais saņemtu pēc nopelniem. Mūsos ir ilgas pēc labā, vēlēšanās, lai ļaunums saņemtu to, ko tas patiesi pelnījis. Un mūsu Stāstā tas notiks, agru vai vēlu, bet notiks un notiks pilnīgā un negrozāmā veidā. Atmaksas diena nāk. Dieva dzirnas maļ lēnu, bet pamatīgi. Lai gan savā ziņā tā ir laba vēsts, tomēr vienlaicīgi tā nemaz tik laba nav. Citi saņems, ko pelnījuši, bet arī mums būs jāstāv tā paša Tiesneša priekšā. Un te jānorāda uz vienu nopietnu un ļoti bīstamu kļūdu – daudzi tic, ka pastāv elle, bet gandrīz neviens nedomā, ka viņš varētu tur nokļūt. Visi domā, ka kopumā viņi ir tīri jauki un labi cilvēki, vismaz tik jauki un tik labi, lai tos nepiemeklētu elles sods, kas sagaida patiesi sliktos. Un tā ir kļūda, liktenīga kļūda.

Vienā no mūsu Stāsta beigu ainām ir vieta, kur tiek atvērtas divas dažādas grāmatas. Vienā ir rakstīts pilnīgi viss par katru cilvēku, par katru grēku pret Dievu. Neviena lieta nav palikusi nepamanīta, visas ir fiksētas un tiesas dienā tiks publiski atklātas. Tur ir rakstītas arī visas tās lietas, kuras esi sacījis, darījis, domājis, un par kurām tu vēlētos, kaut neviens nekad neko neuzzinātu. Arī tās tur ir rakstītas, un par tām būs jāatbild. Šī grāmata ir parādraksts. Tajā rakstīts viss, ko esi parādā Dievam. Vienam cilvēkam šīs saraksts varbūt būs garāks, citam īsāks, bet katram pietiekoši, lai saņemtu to, ko vēsta grāmatas nosaukums – Nāves grāmata. Tajā ir visi mūsu grēki. Vēlēšanās aizmirst un dzīves jaukās puses ļauj mums par to kādu laiku nedomāt. Bet kādu dienu tas, kura rokas un kājas, un sāni nes brūču rētas, atvērs grāmatas. Tas, kurš ir pasaules Glābējs, beigu dienā būs arī tās Tiesnesis. Tā būs viņa otrā ierašanās šajā pasaulē. Pirmoreiz tā notika žēlsirdīgā un pazemīgā veidā, lai glābtu, otrreiz godībā un varenībā, lai tiesātu. Un savā otrajā atnākšanā Jēzus vairs nenes piedošanu un dzīvību, bet tiesu un nāvi. Ikviens, kura vārds nebūs rakstīts otrajā – Dzīvības grāmatā – tiks iemests uguns jūrā. Tā ir briesmīga aina, un ir labi, ja mēs no tās bīstamies, jo briesmas ir ļoti patiesas un reālas. Visi tiks tiesāti pēc tā, ko tie darījuši, un visi tiks atzīti par vainīgiem, bez izņēmuma.

Bet ir arī otra grāmata un to sauc par Dzīvības grāmatu. Arī tajā ir daudz ierakstu, un tie ir to cilvēku vārdi, ka būs saņēmuši žēlastību, apžēloto vārdi, kas būs lūguši: Kungs, esi man grēciniekam žēlīgs. Austrumu baznīcā šo lūgšanu māca atkārtot nemitīgi, un tā nav slikta doma. Visi tie, kas šādi lūguši un saņēmuši piedošanu Kristus vārdā netiks tiesāti un būs glābti. Pasaulē vēl ir daudz lietu, kuras par spīti tās samaitātībai ir labas. Bet mēs maz par tām domājam un ilgojamies pēc tām Daudz biežāk tās ir lietas, kuras mūsu Grāmata sauc par „acu kārību un dzīves lepnību”. Šo lietu dēļ mēs nereti darām lietas, kuras tiek ierakstītas Nāves grāmatā. Tajā dienā, kad grāmatas tiks atvērtas, mēs būsim aizmirsuši visu, kas mūs tā valdzināja šajā pasaulē, un tad skaidri redzama būs patiesā lietu vērtība. Ne svešas zemes un dārgas mantas, bet viens īss teikums – Tev tavi grēki ir piedoti – būs mūsu dārgā manta un lielā vērtība. Ikviens tad gribēs, kaut šie vārdi attiektos uz viņu.

Tātad visi cilvēki reiz tiks celti no fiziskās nāves, lai nemirtu nekad vairs. Daži tiks celti mūžīgai dzīvošanai kopā ar Dievu, daži dzīvošanai kopā ar velnu. Tie, kuru vārdi būs rakstīti Dzīvības grāmatā dzīvos jaunā pasaulē kopā ar Dievu, tie kuru vārdi Nāves grāmatā - dzīvos kopā ar velnu. Tā būs šo pašu cilvēku izvēle, jo nav neviena grēka, kurš varētu palikt nesodīts un nav neviena, kurš nevarētu tikt piedots. Mēs esam lieli grēcinieki, bet mums ir vēl lielāks Glābējs. Tam, kurš noraida Glābēju, parāds jāmaksā pašam.

Ir trīs lietas, kuras mums vajadzētu atcerēties par elli, blakus tai, ka tā nav izdomāta, bet reāla vieta. Pirmā lieta ir tā, ka elle ir pilnīga nošķirtība no Dieva, pilnīgs viņa klātbūtnes trūkums. Mūžīgais sods, grēka parāds tiks maksāts prom no Dieva vaiga un viņa godības spēka (2. Tes. 1: 9). Daudzi cilvēki savās dzīves tieši to būs vēlējušies. Viņi nevēlas, lai tiem būtu kādas darīšanas ar Dievu, un viņi jūtas ar to apmierināti. Viņi domā, ka būt kopā ar Dievu varētu būt sliktākais, kas tiem varētu notikt. Un tādēļ viņi neuztraucas par domu, ka varētu būt šķirti no Dieva mūžīgi. Tie domā, ka tas tiem dos pat zināmu brīvību. Viņi ir dzīvojuši savas dzīves bez Dieva, paļaudamies paši uz sevi un domā, ka tas nebūtu nekāds zaudējums, ja turpinātos mūžīgi. Tas ir patiesībā tas, ko tie vēlas, un beigās tie arī saņems to, ko vēlas – ejiet prom no manis – sacīs Dievs.

Tas, ko šie cilvēki nesaprot, ir tas, ka tie pieļauj liktenīgu kļūdu. Dievs ir vienīgais labā avots un tas labais, ko tie pieredzējuši šajā pasaulē, ir nācis tikai no Dieva. Tas ir tā arī tad, ja tie nekad nav viņam ticējuši. Viss jaukais, labais, priecīgais, apmierinājums un prieks, skaistais un tīkamais - tas viss ir nācis tikai no Dieva. Dievs ir bijis labs pat pret tiem, kas nekad nav ticējuši viņam. Visi šīs dzīves jaukumi un prieki ir iespējami tikai un vienīgi pateicoties Dievam. Bet tas tā nebūs mūžīgi, jo tikt nošķirtam no Dieva, nozīmē tikt nošķirtam arī no visa labā, ko Dievs dod. Bez Dieva nebūs nekā laba, neviena prieka, miera, laimes vai apmierinājuma brīža, pilnīgi neviena. Mūsu grāmata to sauc par mūžīgu iznīcību, mūžīgu nāvi. Tas nenozīmē, ka kaut kas pazudīs un iznīks pilnīgi, kā daži domā. Lietas, kas tiek iznīcinātas, patiesībā nepazūd pilnīgi. Iznīcināts tiek tikai to pielietojums jeb mērķis. Tieši tas notiks ar tiem, kas ies pazušanā. Viņu pazušana nebūs pilnīga esamības, bet jēgas un mērķa iznīcība. Tie dzīvos mūžīgi, bet bez sākotnēji radītā mērķa – būt Dieva draugam, cilvēkam. Tādēļ viņu dzīvei vairs nebūs pilnīgi nekādas jēgas vai mērķa. Tagad viņu draugs būs velns un ja ir šāds draugs, tad ienaidniekus nevajag.

Cilvēks tika radīts, lai būtu laimīgs kopā ar Dievu, un bez Dieva viņam nebūs ne kripatiņas laimes vai kaut kā laba. Tā būs bezgalīga agonija, mūžīgas ciešanas jeb elle. Viss, pēc kā cilvēks tad ilgosies būs – kaut tas reiz beigtos, bet tas nebeigsies nekad. Tātad pirmā lieta, kuru vajadzētu iegaumēt ir – bez Dieva nav un nebūs nekā laba, ne drusciņas laimes vai prieka, tikai mokas.

Tā ir otrā lieta, kas jāatceras par elli. Elle ir mūžīgu moku vieta. Var diskutēt par to vai tās ir tikai garīgas vai arī fiziskas mokas, vai arī abi divi, bet tās būs reālas un briesmīgas mokas, patiesas šausmas.

Nu un trešā lieta ir tā, ka elle ar tās mokām nekad nebeidzas, nekad. Kā Dante saka savā Dievišķajā komēdijā, virs elles vārtiem ir uzraksts – šeit atstāj pēdējo cerību. Tātad arī pēdējo cerību, ka tas reiz varētu beigties.

Ir kārdinoši domāt par mūžību kā par ilgu, ilgu laiku, bet laiku kas kaut kad tomēr beidzas. Viss šajā pasaulē beidzas. Beidzas prieki un beidzas bēdas, bet mūžība nebeidzas nekad. To ir grūti saprast, jo mēs dzīvojam laikā un spējam iedomāties ilgu laiku, bet ne laika neesamību. Mūsu prāts spēj domāt par nākotni un tālākais punkts ir dzīves beigas. Bet mūžība ir kaut pilnīgi cits. Tur nekas nebeidzas un pats tālākais, ko spējam iedomāties ir tikai sākums, bet beigu nav. Kad domājam par to, pārņem kaut kas līdzīgs panikai, jo prāts nespēj to aptvert. Tas ir tā, kā krist no augsta torņa, krist un krist bez apstājas un nekad nenokrist. Kad kaut ko tādu iedomājamies, kļūst baismīgi, bet lietas ir vēl sliktākas. Ellē neviens nekritīs mūžīgi, bet cietīs mūžīgi. Tur tārps un dedzinošā ciešanu uguns nerimst. Šie Jēzus vārdi, protams, ir līdzība, metafora, bet tie stāsta par kaut ko patiesi reālu. Tad, kad elles moku pārņemtais ar savām asarām būs piepildījis visas pasaules upes, tad ciešanas vēl nebūs pat īsti sākušās. Elle ir kaut kas tam līdzīgs. No tās nebūs glābiņa. Nekad, neviens no tās neizbēgs, bet nevarēs arī iznīkt, izzust, nomirt, pārstāt eksistēt. Ciešanu pulkstenis nekad nepārstās tikšķēt, patiesībā tas nekad netiks tālāk par pašu sākumu. To dzirdot, rodas iebildumi – kā tad tas savienojams ar Dievu, kurš ir mīlestība?

Redziet, tas nav īsti pareizs jautājums, jo elle nav Dieva mīlestības rādītājs. Elle ir viņa taisnīguma rādītājs. Viņa mīlestība ir piedāvājums tikt izglābtam no elles, ko daudzi noraida. Mīlestību var atraidīt, bet neviens nekad nevarēs noraidīt Dieva taisnīgumu. Dievs patiesi ir mīlestība, bet tas nav tas pats, kas sacīt - mīlestība ir Dievs. Tās ir divas dažādas lietas. Par mīlestību abstrakti varam domāt bez tādām lietām kā patiesība un taisnīgums, par Dievu tā domāt nevar. Dieva mīlestība vienmēr iet kopā ar patiesību un taisnīgumu. Tikai tādēļ varam sacīt, ka Dievs ir labs. Ja viņš neienīstu melus un netaisnību un nesodītu tos, viņš nebūtu ne mīlestība, nedz labs. Ja jūs domājat, ka mīlošs Dievs nevar nevienu aizsūtīt uz elli, jūs ļoti alojaties. Tieši tādēļ, ka viņš ir mīlestība, viņš to darīs, tas ir, sodīs ļauno, melus un nepatiesību. Kā gan kāds varētu mīlēt, nebūdams labs un taisnīgs? Vai tad tieši par to cilvēki nesūdzas, ka ļaunie netiek sodīti? Un pareizi, ja ļaunums netiktu sodīts, tas varētu plaukt netraucēti un nekāda mīlestība un nekas labs nebūtu iespējams. Ir neskaitāmas liecības par komunistu un fašistu nāves nometnēs pastrādātajām zvērībām, kur vainīgie saka – es varu darīt, ko gribu, jo Dieva nav un neviens mani netiesās. Ja nav tiesas, ļaunums triumfē.

Ir vēl viena lieta bez Dieva mīlestības un taisnīguma, un tā ir Dieva žēlastība. Tā ir arī daļa no Dieva labestības. Tāpat kā mīlestība tā ir paša Dieva būtības izpausme. Kas ir žēlastība? Tā ir kaut kas vairāk un pāri par normu, par to, kas pienākas. Tā ir pāriplūstoša, pār mēru liela Dieva labestība. Un tā liecina, ka starp brīnišķīgo Dieva mīlestību un biedinošo taisnīgumu nav pretrunu. Visas trīs lietas kopā – taisnīgumu, mīlestību un žēlastību - mēs redzam pie Jēzus krusta, kur Dievs taisnīgi soda grēku un žēlsirdīgi parāda savu mīlestību pret grēciniekiem. Viņu glābšana no grēka un tā sekām elles – ir nepelnīta Dieva žēlsirdība, tas, ko ebreji sauc īpašā vārdā hesed.

Tātad Dievs ir mūsu mierinājums, bet arī šausmas; viņš ir tas, kuru mums vajag visvairāk, bet arī tas, no kā visvairāk vēlamies paslēpties (Lewis). Bet kā tad paliek ar to briesmīgo jautājumu par elles moku mūžīgumu? Vai tas tomēr nav kaut kas par daudz? Pat mūža ieslodzījums cietumā taču bieži vien nav uz visu mūžu. Vai tad pats taisnīguma princips tomēr neprasa kādas robežas. Labi, ciešanas, sods, bet ne jau mūžīgs. Šādas domas ir saprotamas, un jebkurš normāls cilvēks par to domātu apmēram tā, bet ir šis tas, kas šajā sakarībā neļauj mums pārāk uzticēties sava „normālā” prāta spriedumiem.

Pirmā lieta ir tā, ka arī mūsu morālie spriedumi nav palikuši grēka neskarti. Mēs pavisam vienkārši nenovērtējam grēku, nespējam saprast grēka briesmīgumu. Jebkurš ieslodzītais noziedznieks jums sacīs tieši to – viņš ir vai nu pilnīgi netaisni notiesāts, vai arī saņēmis pārāk lielu sodu. Nu un nav jābrīnās, ja savos spriedumos mēs tāpat domājam par mūsu noziegumiem pret Dievu. Tomēr šāda domāšana ir tikpat nepamatota, kā jebkura cilvēka domas, kad tas tiek sodīts. Sods vienmēr šķiet vai nu nepelnīts vai pārāk liels.

Otrkārt, atbilstošs sods par pārkāpumu nekad nav proporcionāls laikam, kas tika izlietots nozieguma izdarīšanai. Zādzību var izdarīt ar vienu datora klikšķi un slepkavību ar automātiskiem ieročiem vai sprādzienu vienā sekundes simtdaļā. Nereti smagākos no noziegumiem izdara tieši tērējot tiem mazāk laika, nekā vieglākiem noziegumiem. Nozieguma smagums nav mērāms pēc laika, kāds patērēts tā veikšanai. Par noziegumu, kas izdarīts sekundes simtdaļā, jācieš gadu desmitiem ilgs sods. Cilvēka dzīve var būt noziegums, par ko jāsaņem neierobežoti ilgs sods. Tas mūs ved pie nākošās jeb trešās lietas – personas, pret kuru pārkāpums veikts.

Pieņemsim, jūsu puika atnāk no skolas, un viņš ir savam skolas biedram uzdauzījis zilu aci. Protams, par to nāksies atbildēt, un tas nav labi. Bet, tagad iedomājieties, ka viņš ir uzdauzījis zilu aci jums pašam – savam tēvam vai mātei. Tas tomēr ir kaut kas cits, vai ne? Tas ir daudz smagāks pārkāpums, lai gan rīcība ir bijusi viena un tā pati, kas skolasbiedra gadījumā. Kad mēs grēkojam, mēs negrēkojam pret skolasbiedru, skolotāju vai saviem vecākiem, vai pat valsts prezidentu, bet gan pret morāli pilnīgo, svēto un neaizskaramo Universa Valdnieku. Kā varētu gandarīt par šādu pārkāpumu? Te, manuprāt, nebeidzamas elles ciešanas ir visnotaļ piemērots sods, lai cik uztraucoša pati doma mums arī šķistu. Tātad – kādu dienu jūs stāvēsiet Dieva priekšā, kurš pasludinās spriedumu par jūsu dzīvi, un viennozīmīgi tas būs – vainīgs! Es domāju, tas nebūs jums liels pārsteigums. Un tad vienīgā cerība būs uz Glābēju, Aizstāvi, kura vārdā ikvienam grēkus nožēlojušajam tiks dāvāta amnestija. Tas ir mūsu Grāmatas sniegtais ļaunuma problēmas risinājums: pilnīgs taisnīgums pret visiem ļauna darītājiem; pilnīga žēlastība pret tiem, kas lūdz piedošanu. Tādējādi ļaunais tiek mūžīgi sodīts un labais atjaunots uz mūžīgiem laikiem. Par to, kā tas varētu izskatīties, ja Dievs vēlēs, runāsim nākošreiz.