II Svētdienā pēc Svētās Trīsvienības dienas

Bet Viņš sacīja tiem: “Kāds cilvēks taisīja lielu mielastu un bija ielūdzis daudz viesu. Un viņš sūtīja savu kalpu ap mielasta stundu, lai sacītu lūgtajiem viesiem: nāciet, jo tas ir sataisīts. Bet tie visi pēc kārtas sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani. Otrs sacīja: es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani. Trešais teica: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet. Kalps pārnācis to atsacīja savam kungam. Tad nama tēvs tapa dusmīgs un pavēlēja kalpam: izej steigšus uz pilsētas ielām un gatvēm un ved šurp nabagus, kroplus, aklus un tizlus. Un kalps sacīja: kungs, ir darīts, kā tu pavēlējis, bet vēl ir vietas. Tad kungs sacīja kalpam: ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns. Jo es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu.” (Lk.14: 16-24)

Iepriekšējā svētdienā Svētais Gars mūs brīdināja no novēršanās no Dieva, pieķeršanās šai pasaulei un mantkārības. Kad cilvēkus pārņem iekāre, tie novēršas no Dieva, sāk mīlēt lietas un lietot cilvēkus. Līdz ar to zūd attiecības arī pašu cilvēku starpā, paliek tikai attiecības ar naudu un lietām, ko par to var nopirkt. Tā ir mūsdienu traģēdija, ka mūsdienu cilvēks vairs nemīl ne Dievu, nedz savu tuvāko, bet viņš mīl tikai naudu un mantas. Tas degradē un noplicina cilvēka dzīvi, un visvairāk no tā cieš paši cilvēki – depresija ir mūsdienās plaši izplatīta slimība. Mēs esam radīti, lai mums būtu attiecības ar Dievu un attiecības savā starpā, un kad tā vietā stājas mīlas afēra ar naudu un mantu, cilvēki kļūst slimi un nomākti. No mūsdienu Rietumu kultūras nenormālības cieš visi, arī tie kas saprot un cīnās pret postu, kurā grimstam. Turpinot pagājušās svētdienas tēmu, Svētais Gars šodien aicina prom no šīm izkropļotajām, postu nesošajām attiecībām pie bagāti klātā Evaņģēlija galda, viesībām kopā ar Dievu, - mums nākas dzirdēt arī neticības atbildi. Tā ir situācija, kas atkārtojas atkal un atkal un ir uzskatāmi redzama arī šajā svētdienā.

Cik daudz ir to, kurus Svētais Gars caur Evaņģēliju ir aicinājis un kuriem šodien vajadzēja sēdēt šeit, baznīcas solā? Ja jūs jautātu viņiem, kādēļ viņu šeit nav, jūs saņemtu tādas pašas lētas, virspusējas un patiesībā bezjēdzīgas atbildes kā Jēzus līdzībā. Svētais Gars caur Evaņģēliju joprojām mūs visus aicina uz Pestīšanas kāzu mielastu, tas ir, pie Jēzus, kas sastopams baznīcas sludinātā vārdā un sakramentos. Un Jēzus savā līdzībā brīdina mūs visus atkal un atkal no muļķīgas aizbildināšanās. Ja nu jums kādreiz ienāk prātā doma attaisnot savu neticību, aizbildināt savu neierašanos uz dievkalpojumu, vienaldzību ticības lietās, tad paturiet prātā dažus jautājumus un atbildiet uz tiem:

Tātad tava aizbildināšanās:

Vai tajā ir kas labs? Nav nepieciešams pat uzklausīt tavu aizbildināšanos, jo šīs dienas evaņģēlija lasījumā jau dzirdējām trīs pašus labākos: vienam bija jārūpējas par saviem tīrumiem, otram par saviem lopiem, bet trešajam traucēja ģimenes darīšanas. Tavējais aizbildinājums nevar būt labāks par šiem, un turklāt šie trīs paši labākie nepavisam nav labi. Tu nevari ar saviem aizbildinājumiem stāties Dieva priekšā, cerot viņu pārliecināt, ka tie ir pamatoti. Jau pēc brīža visi tavi iebildumi līdzīgi bumerangam lidos atpakaļ tev tieši sejā un tu būsi nolādējis pats sevi ar savu muti. Ja tu esi pie pilna prāta, vai tu kaut uz brīdi vari iedomāties, ka žēlsirdīgais un visu zinošais Dievs būtu tev sūtījis uzaicinājumu, kuru tu patiesi nevarētu pieņemt? Vai tu vari iedomāties, ka Dievs, kurš valda pār visu, būtu pats radījis tev nepārvaramas grūtības, pieņemt viņa aicinājumu? Vai vari iedomāties, ka tavs lauku īpašums un tavi lopi būtu šķērslis? Vai tavs laulātais draugs un visa tava ģimene kopā patiesi nevarētu pieņemt Dieva aicinājumu? Tomēr tieši tas ir pašu labāko aizbildinājumu saturs. Tādēļ, ja nu tev kādreiz uznāk vēlēšanās iedrošināt pašam sevi vai stāstīt kādam citam kaut ko vēl seklāku un pliekanāku par šiem aizbildinājumiem, tad labāk klusē. Tu jau tā esi apgrēkojies pret Dievu un parādījis viņam savu nicinājumu. Tādēļ nepievieno tam vēl vienu grēku un nesaki, ka Dievs ir tik dumjš, ka viņš nezina, ko viņš dara – aicina tevi uz baznīcu, lai gan pats radījis tev tādus apstākļus, ka tu nevari atnākt. Cilvēki gan tavu taisnošanos varbūt piecietīs, lai gan katrs muļķis sapratīs, cik tas patiesībā ir vērts, bet nemēģini to stāstīt Dievam. Viņš pārāk daudz ir darījis tavā labā savā Dēlā Jēzū Kristū, lai ļautu tev līdzīgam grēciniekam aizbildināt sevi ar citām darīšanām. Neizturies pret Dievu ar nicināšanu, jo tev nāksies to rūgti nožēlot!

Tālāk vari uzdot nākošo jautājumu – ko tu no tā iegūsi? Ja nu tu domā par aizbildināšanos, tad tev vajadzētu domāt arī par to, ko tu no tā iegūsi. Tātad evaņģēlijs tev nes tavu grēku piedošanu, apskaidro tevi, dāvā tev mieru un prieku, atjaunotu dzīvi un sniedz drošu cerību uz mūžīgo dzīvošanu. Ko tu iegūsi, Dieva žēlastību atraidot, nicinot vai atliekot uz citu dienu? Ko tu iegūsi, neesot savas Dieva svētītās draudzes vidū? Jā, arī viņi ir grēcinieki, ar daudz vainām un kļūdām, bet kāds esi tu pats? Jā, ārēji redzamajā baznīcā netrūkst liekuļu, bet, nāc, - te ir vieta priekš vēl viena liekuļa! Pasaule ir daudz lielāku liekuļu pilna, un tomēr tu labprāt uzturies viņu vidū. Kāpēc tev kādu brīdi nepakavēties baznīcas liekuļu vidū un nepapildināt viņu skaitu? Dievam no tā nekas ļauns nenotiks. Tu nejūties baznīcā labi? Bet kāpēc tu domā, ka tev te vajadzētu justies labi? Vai satiekot tevi, citi jutās labāk? Pirms tu sāc savu aizbildināšanos, padomā: ko jebkurās šīs pasaules lietās tu iegūsi no tā, ka būsi bijis vienaldzīgs, augstprātīgs, bezrūpīgs, nevērīgs, neuzticīgs un vieglprātīgs? Tad kādēļ tu domā, ka tu kaut ko iegūsi no šādas attieksmes pašā svarīgākajā dzīves lietā? Tādēļ tev labāk vajadzētu jautāt nevis, ko tu iegūsi, bet gan - ko tu pazaudēsi.

Mielasts, par kuru stāsta Jēzus, ir glābjošais evaņģēlijs. Tas dāvina tev visus Jēzus nopelnus, visu, ko viņš darījis tavā labā, jā, tieši tavā labā, jo tu šajā pasaulē neesi bez viņa ziņas. Evaņģēlijs piedod tev visus tavus grēkus un dāvina mūžīgu dzīvi kopā ar Dievu. Bet evaņģēliju nevar paņemt, kad iepatīkas un nolikt atpakaļ plauktā, lai stāv līdz nākošai reizei. Evaņģēliju ir jāsaņem katru reizi no jauna – grēku atlaišanā, sludinātā vārdā un Vakarēdienā. Šajā ziņā evaņģēlijs ir līdzīgs dzīvībai – tev tas vai nu ir vai nav. Tu nevari to nolikt un paņemt, kad ievajagas. Vai tu tam tici vai netici, tomēr palaist garām iespēju saņemt Grēku atlaišanu, Vakarēdienu un sprediķi, iespēju būt Dieva bērnu pulkā nozīmē nopietni riskēt pazaudēt Dievu un viņa žēlastību, Kristu un viņa izpirkšanas darbu, dievbērnību, debesu valstību un goda kroni debesīs. Iespējams, tev šīs lietas nav vajadzīgas. Iespējams, tu tās nemaz negribi. Šādu cilvēku netrūkst. Bet vai tu patiešām vēlies būt viens no viņiem?

Kad šādiem ļaudīm Jēzus saka, ka viņi nebaudīs Dieva mielastu, tad tā ir tikai viena daļa no zaudējuma. Uz kurieni šie ļaudis dosies, ja tie nedosies uz Dieva mielastu? Ja tie neies pie Dieva, Kristus, uz Dieva namu, pie Dieva evaņģēlija, tad kāda vieta un kāda kompānija vēl ir atlikusi priekš viņiem? Atlikusi ir tikai viena cita vieta, jo ir muļķīgi iedomāties, ka paši varam radīt vietu un telpu savai esamībai. Par šo vietu Jēzus runā pietiekoši bieži, lai nebūtu šaubu par to. Kas tā ir un kā jūtas tie, kas tur atrodas? – tur visi dreb un griež zobus briesmīgās ciešanās. Ja Tev trūkst realitātes sajūtas, tad noskaties kādu filmu par cietuma dzīvi. Un redzi sevi tur, viņu vidū un zini, ka tavs ieslodzījums tur ir bez termiņa, ārā no turienes neiznāk neviens un nekad, un beigties tas arī nebeidzas nekad.

Tu domā, ka ar tevi tas nenotiks? Tu domā, ka varēsi nicināt Dieva dāvanu un izspruksi sveikā? Aizbildināšanās, taisnošanās? Labāk nekad nemēģini kaut ko tādu darīt! Labākajā gadījumā tu padarīsi pats sevi smieklīgu un tikai vairosi Dieva dusmas.

Tā nu visu kopā saņemot – lai pasaule domā un dara, ko grib, bet es vēlos būt kopā ar savu Dievu viņa Lielajā un dāsnajā mielastā. Kopā ar velnu pusdienot es negribu. Kā ir ar tevi? Kur vēlies būt tu? Āmen.