Pirmajā svētdienā pēc Svētās Trīsvienības dienas

Bija kāds bagāts vīrs; tas ģērbās purpurā un smalkā audeklā un dzīvoja ik dienas kārumā un līksmībā. Bet viņa durvju priekšā gulēja kāds nabags, vārdā Lācars, tas bija apklāts ar vātīm, un priecājās, ja varēja ēst druskas, kas krīt no bagātnieka galda. Un suņi nāca un laizīja viņa vātis.. Bet gadījās, ka nabagais nomira, un eņģeļi viņu aiznesa Ābrahāma klēpī. Arī bagātnieks nomira un tika apglabāts.. Un no elles, kur viņš cieta mokas, viņš pacēla savas acis un ieraudzīja Ābrahāmu no tālienes un Lācaru viņa klēpī. Tad viņš sauca stiprā balsī: Ābrahāma tēv, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai tas iemērc pirksta galu ūdenī un dzesē manu mēli, jo es ciešu mokas šai liesmā! Bet Ābrahāms teica: piemini, dēls, ka tu savu labumu esi dabūjis, dzīvs būdams, turpretim Lācars - ļaunu. Tagad viņš tiek iepriecināts, bet tev jācieš mokas. Un turklāt starp mums un jums atrodas liels bezdibenis, ka tie, kas no šejienes vēlētos noiet pie jums, to nespētu, tāpat arī no jums pie mums. Bet tas teica: tad es tevi lūdzu, tēvs, sūti to uz mana tēva namu! Jo man ir pieci brāļi; lai viņš tos brīdina, ka arī tie nenonāk šinī moku vietā. Bet Ābrahāms atbildēja: tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa. Bet tas sacīja: nē, Ābrahāma tēv, bet, ja kāds no mirušiem pie viņiem ietu, tad tie atgrieztos. Bet Ābrahāms viņam sacīja: ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām. (Lk. 16: 19-31)

Pirmajā svētdienā pēc Trīsvienības dienas Svētais Gars brīdina baznīcu no lielākās pretestības viņa darbam – mantkārības, alkatības un muļķīgas paļāvības uz naudu un mantu. Tāpat kā daudzās citās Jēzus līdzībās arī šajā, personas ir izdomātas. Tomēr gan bagātajam vīram, gan Lācaram līdzīgi tēli ir bieži sastopami šajā pasaulē. Abi divi ir pilnīgi pretstati, veidojot galēji ekstrēmu ainu – viens varens, greznas un bagātas dzīves iemiesojums; otrs nožēlojams, slims un nabags.

Ar šiem pretpoliem Jēzus atklāj lietu patieso būtību šajā šķietamības pilnajā pasaulē, parādot, ka cilvēka ārējais stāvoklis var būt ļoti maldinošs - tas, kurš ir bagāts īsajā šīs pasaules dzīvē, beigu beigās izrādās nabags mūžībā, bet tas, kurš ir nabags šeit, izrādās bagāts debesīs. Tādējādi gan laicīga bagātība, gan nabadzība var būt maldinoša un pievilt. Beigu beigās jāmirst ir visiem – gan bagātajiem, gan nabagajiem. Bagātais nevarēs paņemt sev mantu līdzi kapā, tādēļ šajā ziņā viņš būs vienāds ar nabago. Izšķirīgais tad būs tas, kam šajā dzīvē piederējusi cilvēka sirds – Dievam vai elkam. Tie, kas būs likuši savu cerību uz mantu, zaudēs visu un iemantos nebeidzamas ciešanas ellē. Tie, kas būs paļāvušies uz Dievu, ieies mūžīgā svētlaimes pilnā priekā. Jēzus stāstā to ilustrē Lācara vārds, kas latviski nozīmē – „tas, kam palīdz Dievs.” Protams, Jēzus šo vārdu neizvēlas nejauši, jo tas mierina visus nabagus un cietējus, lai tie zinātu, ka Dievs viņus nav atstājis. Vienlaicīgi tas satur pārmetumu bagātajam vīram, par viņa cietsirdību. Ar šo līdzību Jēzus vērsās pie farizejiem, kuri, kā norāda evaņģēlists, bija mantkārīgi. Atšķirībā no Lācara bagātais vīrs netiek saukts vārdā. Viņš ir viens no tiem, kuru vārdi ir rakstīti smiltīs, nevis dzīvības grāmatā. Dieva priekšā viņš ir bezpersoniska elles pagale. Pēc nāves Dievs noliks visas lietas savā īstajā vietā.

Svarīga ir arī kāda cita lieta, proti, Lācara piemērā, redzam, ka katrā cilvēkā ir kaut kas tāds, kam jāmirst, lai Dievs varētu vest pie īstas ticības. Lai piepildītu cilvēku ar savu dzīvību un bagātību, Dievam ir jāsalauž mūsos tas, kas ved nāvē – mantkārību, lepnību, paštaisnību, augstprātību, iedomību, dumpīgumu, kūtrumu un vienaldzību. Vecajam Ādamam mūsos ir jātiek nevis uzlabotam, bet tam ir jāmirst. Lācara piemērā redzam, kā šāda miršana notiek. Vecajam cilvēkam ir jātiek tā satriektam, ka tam nepaliek nekāda glābiņa, kā tikai un vienīgi ticības pilna paļāvība uz Dieva žēlsirdību. Lai glābtu mūs, Dievam nereti nākas padarīt mūs par nabaga Lācariem. Citviet Jēzus to sauc par gara nabadzību vai vienkārši nabadzību. Tas ir cilvēks, kurš savu cerību liek tikai uz Dievu, - cilvēks, kam palīdz Dievs.

Neviens cilvēks pats pēc savas dabas to negrib. Krusts mums patīk uz baznīcas jumta, bet ne uz mūsu pleciem. Tomēr tikai caur krustu ved ceļš uz debesīm. Šajā ceļā mēs nevaram ņemt līdzi vecā cilvēka miesu un asinis, jo tās kļūs par nepanesamu smagumu, kas vilks mūs pie zemes. Tādēļ no šīs dienas teksta mācamies augstu vērtēt Lācara ticību, kas pacietīgi panes šīs pasaules bēdas un nelaimes, neilgojas pēc bagātā vīra dzīves un neapskauž viņu, bet raugās uz apsolīto jauno pasauli un mūžīgo dzīvi tajā. Ticība zina, ka salīdzinot ar gaidāmo debesu godību, šīs pasaules bēdas ir niecīgas.

Tomēr stāsts par nabaga Lācaru un bagāto vīru nav vispirms stāsts par bagātību un nabadzību. Pati par sevi bagātība nav netikums, tāpat kā nabadzība nav tikums. Būtiska ir attieksme pret Dievu un pret citiem cilvēkiem, tas kā bagātība tiek izlietota. Bagātība garīgā ziņā var izrādīties ļoti grūta nasta, jo padara cilvēku augstprātīgu un lepnu, mudina meklēt šīs pasaules priekus un izklaides, un aizmirst Dievu un baznīcu. Patiesībā tikai retais spēj nest bagātības nastu tā, lai pēc tam nebūtu jāraud mūžīgi.

Lai labāk saprastu šo jautājumu, ir jāpievēršas traģiskākajam notikumam cilvēces vēsturē – grēkā krišanai. Sātana melīgais apsolījums – mirt nemirsiet vis - ir visu melu un nelaimju pamatā – tā ir fantāzija, iedomāta šķietamība par dzīvi un dzīvību. Tā kā Sātana vārdi izskan apsolījuma veidā, tad viņš piedāvā slēgt ar cilvēku derību par viņa nākotni. Viltīgā, netiešā un krāpnieciskā veidā velns šķietami apsola dzīvību, iedrošinot Ievu grēkot, sakot, lai viņa nebīstas, bet dara visu, ko tā grib. Nevajag sevi ierobežot! Tu vari saņemt to, ko vēlies tagad un dzīvību nākotnē. Ņem un baudi acīm tīkamo augli un tas dos tev laimi, pēc kuras tu tiecies. Sātana meli vienmēr ir vieni un tie paši, proti, tie rada ilūziju, ka cilvēkam iespējams sasniegt laimīgu un pilnvērtīgu dzīvi citādā ceļā, nekā to noteicis Dievs, ka var būt kaut kas labs arī bez Dieva. Tādējādi Sātans novērš Ievas uzmanību no dzīves mērķa – mūžīgās dzīves kopā ar Dievu un pievērš to fiziskai dzīvībai. Tas ir, it kā viņš sacītu – visa jēga un nozīme ir miesīga, fiziska eksistence un citas nekādas nav un nevar būt. Ņem augli un ēd! Tas tev neko nekaitēs, tikai palīdzēs – sniegs jaunu, vienreizēju pieredzi. Šie meli spēcīgi darbojas joprojām un pieviļ daudzus, Kā Sātans to apsola, cilvēks patiešām var novērsties no sava augstākā esamības mērķa - Dieva un izvēlēties par savas dzīves jēgu kaut ko citu un kādu laiku gūt tajā apmierinājumu un piepildījumu. Par to liecina tas, ka Ieva „redzēja, ka koks ir labs, lai no tā ēstu, un ka tas jo tīkams acīm un iekārojams, ka dara gudru. Un viņa ņēma no tā augļiem un ēda, un deva arī savam vīram, kas bija ar viņu, un viņš ēda.” (1. Moz. 3:6) Tā bija novēršanās no Dieva un pievēršanās fiziskajai pasaulei un pašam sev. Tagad dzīvā Dieva vietā cilvēkam bija elks – viņš pats un viņa dzīve šajā pasaulē. Arī tā ir reliģija, bet tajā Dieva vietā cilvēks pielūdz pats sevi un savas fiziskās dzīves vajadzības – tas ir tas, ko redzam visapkārt pasaulē un jūtam katrs pats sevī. Tas var nebūt arī rupjš materiālisms, jo tā ir augstākā mērā apgarota dzīves stratēģija, kas balstīta cerībā, ka iespējams pašam atrast dzīves jēgu un piepildījumu šajā pasaulē un dzīvot bez Dieva. Par Dievu šajā reliģijā gan parasti kļūst nauda un manta, „kas ir vispazīstamākais elks virs zemes.” Ar šo elkdievības vīraku velns tā apdullina pasauli, ka cilvēki realitāti sāk uztvert par šķietamību un šķietamību par realitāti, kā par to runā Luters Katehismā, skaidrodams pirmo bausli. Cilvēku priekšā bagātā vīra vārds bija liels un nozīmīgs, bet Lācara vārds nenozīmēja pilnīgi neko. Savukārt Dieva priekšā Lācara vārds bija liels un nozīmīgs, jo bija rakstīts dzīvības grāmatā, bet bagātā vīra vārds bija tikai tukša skaņa. Un tas liek mums jautāt – vai mēs uz dzīvi raugāmies ar pasaules vai ar Dieva acīm? Vai mēs apbrīnotu bagāto vīru un riebumā novērstos no Lācara, vai arī rīkotos citādi – brīdinātu un norātu bagāto un palīdzētu Lācaram? Vienlaicīgi tā būs atbilde uz jautājumu – vai esam šā bezdievīgā laikmeta vai arī kristīgās kultūras bērni.

Lai gan mantkārība un alkatība ir pastāvējusi visos laikos, tikai 20. gs. to sāka uzskatīt par tikumu. Ekonomiskā sistēma vairs necentās apmierināt cilvēku vajadzības, bet ar intensīvas reklāmas palīdzību mākslīgi radīt pieprasījumu. Televīzija, radio, internets, grāmatas, prese un sabiedrība kopumā nepārtraukti un uzbāzīgi tagad cenšas pārliecināt ikvienu, ka viņam jājūtas nelaimīgam, ja viņam nav reklāmā piedāvāto preču. Un agru vai vēlu cilvēki tādi arī jūtas. Izdabājot vēlētāju interesēm, politiķi jau labi sen nodarbojas nevis ar reālu jautājumu kārtošanu, bet ar populismu, solot to visu vēlētājiem sagādāt. Ja viņi to nedarītu, neviens par tiem nebalsotu. Tas pats atklājās nesenās finanšu sistēmas krīzē, kas izpostīja daudzu jo daudzu cilvēku dzīves. Tās iemesls bija cilvēku alkatība, - varbūt līdz galam neapzināta, varbūt negribēta, bet kopumā neremdināma, neapmierināma alkatība.

Lai cīnītos pret postošo uzdzīves kultu, baznīcai un katram no mums atkal no jauna jāmācās augstu vērtēt garīgas vērtības un ideālus, un arī savā laicīgajā dzīvē paļauties uz Dieva gādību. Īsā veidā šī mācība apkopota Lutera sniegtajā Apustuļu ticības apliecības skaidrojumā, kur tiek uzsvērts, ka Dievs mūs ne tikai ir radījis, bet arī ik dienas uztur un dod mums visu nepieciešamo. Tādējādi mēs tiekam mācīti saskatīt dzīvē gan tos veidus, ar kuru starpniecību Dievs mūs apgādā, gan apzināties, ka visu dāvanu devējs ir pats Dievs. Labs ir tikai tas, kas nāk no Dieva. To zinot un ņemot vērā, mēs tapsim gudri un zināsim, ka jāmācās apmierināties ar to, ko Dievs dod, būt pateicīgiem un priecīgiem, nevis kurnētājiem un rūgtuma pilniem skauģiem. Svētais Gars mums šodien saka: esiet nevis alkatīgi un mantkārīgi, bet žēlsirdīgi, laipni un draudzīgi, tāpat kā Dievs pret jums ir laipns, žēlsirdīgs un draudzīgs.

Mums vēl jāatceras kāda dziļa garīga patiesība: „No kā bezdievīgais baidās, tas tam notiks.” (Sal.pam.10:24) Luters par to saka: „Ja bīstamies bada, tad bads mūs piemeklēs, un nelīdzēs nekāda zūdīšanās. Un, ja mēs, pat nebūdami trūkumā, esam tikpat norūpējušies kā bezdievīgie pagāni, un neko nedarām Dieva Vārda labā ar to, ko Viņš mums piešķīris šim uzdevumam, Viņš ļaus nākt pār mums tādiem laikiem, kad rūpju būs diezgan, taču ar tām nevarēsim sev palīdzēt.” Te Luters piebilst pārsteidzoši aktuālus vārdus: „Un, kad notiek tas, kas sākas tagad, kad nāk šī pārmērīgā dārdzība, tad mums notiek pēc taisnības, kā paši esam gribējuši.” Nu piemēram, kāds baņķieris visā nopietnībā žēlojas: „Ņujorkā nav iespējams pieklājīgi dzīvot ar mazāk kā pāris miljoniem gadā! Ar tiem pietiek tikai pašām nepieciešamākajām lietām.” Līdzīgas lietas mēs dzirdam no daudziem cilvēkiem Latvijā – nav iespējams pieklājīgi dzīvot ar tādu algu, kādu šeit maksā. Mēs neiedziļināsimies tajā, ko nozīmē „pieklājīgi dzīvot”. Mēs varam pat piekrist, ka Ņujorkas baņķierim un Latvijas ļaudīm ir vismaz daļēja taisnība. Tomēr vienlaicīgi mums jāņem vērā arī Lutera vārdi – jums notiek pēc taisnības, kā paši esat gribējuši. Ko tad mēs gribējām? Kā daudzi šajā pasaulē mēs iekāres pilnām acīm raudzījāmies uz bagāto Rietumeiropu. Mēs gribējām tādu pašu dzīves labklājību, drošību un citus labumus. Tas, ko mēs neņēmām vērā, bija tas, ka par to būs jāmaksā. Bagātais vīrs tāpat vien Lācaru savā mājā nelaidīs un pie galda nesēdinās. Lācaram būs jāapmierinās ar druskām, kas krīt no bagātnieka galda. Ja mēs būtu lasījuši evaņģēliju un ņēmuši to vērā, mēs to zinātu.

Mūs, vismaz daļu no mums, protams, vadīja arī cildenāki mērķi, vismaz mums pašiem tā šķita – tautas neatkarība, drošība un nākotne, bet tā tika meklēta nevis pie Dieva, bet pie pasaules, kuras ideoloģija ir varas, naudas un mantas kults. Un tad, kad aklais seko aklajam, abi atrodas bedrē. Ja lietas turpinās iet savu ceļu tā, kā tas notiek pašreiz – šeit drīz nebūs ne Latvijas, nedz latviešu. Un tad vairs nevajadzēs ne brīvību, nedz neatkarību, jo mūsu pavisam vienkārši vairs nebūs, vismaz Latvijā vairs nebūs. Dzīve ir smeldzīgas ironijas pilna – no kā baidījāmies, to saņemsim.

Gribam mēs to vai negribam, pasaule mudina, spiež un pieprasa pelnīt aizvien vairāk un tērēt aizvien vairāk. Tas ir tas, kas tiek saukts par - dzīvot pieklājīgi. Masīvā propaganda, kam ir pakļauts praktiski ikviens, ir nomācoša un tai ir ļoti grūti vai pat neiespējami pretoties. Tādēļ mums jāsargā savas ausis, sirdis un prāts no pasaules uzmācīgās dziesmas un jāmācās Dieva dziesmu - nopietni jālasa un jāstudē Raksti un Katehisms. Tāpat zinot savas miesas samaitātību un noslieci uz mantkārību un pasaules priekiem, mums katru dienu no jauna jāatgriežas no grēka un jāmeklē glābiņš pie Kristībā saņemtās žēlastības. Mums jāmācās dzīvot nevis pasaulei, bet Dievam par godu. Mums jāzina, ka pasaules ideoloģija ar naudas, varas un mantas kultu ved pretī nāvei un pazudināšanai ellē, bet Dieva vārds un sakramenti pretī mūžīgai dzīvošanai un debesu priekam. Pasaules veiksmes stāsts ir šķietamība, jo bez Dieva nav un nevar būt nekā laba. - Bet, es jau neko, man jau pašam neko nevajag, es jau tikai par bērniem domāju. Tā ir viena no melodijām, ko skandina pasaule. Bet mīļais draugs, kādam liktenim tad tu gatavo savu bērnu – bagātā vīra mūžīgajām ciešanām vai Lācara mūžīgajam priekam? Vai pats tu neesi skaļās velna gaudošanas apdullis tā, ka nespēj saprast vienkāršas lietas? Velns spēlē savu gaudulīgo meldiņu, un tu velc viņam līdz. Ja es kaut ko esmu iemācījies šajā pasaulē, tad tas ir tas, ka cilvēki ir akli, stulbi, jā, - pilnīgi nenormāli, apdulluši ļautiņi, kas ļauj velnam ņirgāties par sevi, un paši viņam par to aplaudē. Nebūsim tādi!

Viens no atslēgvārdiem gudrai dzīvei ir tas, ko saka Pāvils – ja mums ir ēdiens, apģērbs un pajumte, tad ar to pietiek. Galvenais te ir vārds „pietiek” vai „diezgan”. Pasaulei un miesas prātam nekad nepietiks, tai nekad nebūs diezgan, bet vienmēr vajadzēs vairāk un vairāk. Vai mūsdienu Rietumu cilvēkam nepietiek ar to, kas ir? Vai mums nepietiek? Pietiek, bet mēs esam alkatīgi un vēl lepni saucam savu alkatību par progresu.

Tagad katram ir ko ēst, kur dzīvot, ko vilkt mugurā. Bet pavisam nesen taču vēl nebija! Lai nopirktu džinsu pāri bija jāatdod vesela mēneša alga, dzīvokļa rindā bija jāgaida vairāk par pusmūžu un vismaz tikpat ilgi bija jāgaida, lai tiktu pie sliktas kvalitātes braucamrīka. Lai iegūtu to cilvēki vergoja, zūdījās, nodeva, krāpa un zaga. Tagad tas ir gandrīz katram un daudz labākā kvalitātē. Bet vai cilvēki ir laimīgi? Vai viņiem pietiek? Vai viņiem ir diezgan? Nē, viņi ir nelaimīgi un bēdīgi, jo viņiem vajag vairāk, un viņiem nekad nebūs diezgan līdz pat kapa malai. Un atceries - nav nekādas pieklājīgas vai normālas dzīves. Pavisam vienkārši nav! Un nevajag sevi ar to krāpt! Ir tikai tāda dzīve, ko Dievs dod, vai arī jāmirst kopā ar velnu. Pieklājīga dzīve, bērni, rēķini, mājas, mašīnas – mums visiem ar to ir pilna galva. Bet kas no tā visa bija Lācaram? Pilnīgi nekā! Bet viņam bija Dieva svētība, un viņam bija mūžīga dzīvība, bet bagātajam - elles liesmas un nebeidzamas mokas. Savos turpat 30 mācītāja darba gados es esmu dzirdējis tūkstošiem bēdu stāstu un gandrīz visu to pamatā bija – vajag vairāk, ai, kā vajag! Un gandrīz visiem notika tieši tas, no kā viņi baidījās. Pavisam reti, ļoti reti kāds ilgojās, lūdza un prasīja pēc nopietnākas, dziļākas un patiesākas dzīves, pēc vairāk Dieva un mazāk pasaules. Mīļie draugi, tikai tad, kad mēs atskurbsim no alkatības reiboņa un iemācīsimies - diezgan un pietiek attiecībā uz laicīgām lietām un tā vietā būsim izslāpuši un izsalkušai pēc Dieva taisnības un patiesības, kad meklēsim nevis tikai maizi, bet arī un vispirms Dieva vārdu, kaut kas varēs mainīties uz labo pusi. Citādi alkatības, neapmierinātības, kārību un lepnības gars grauzīs un grauzīs mūs, līdz pārvērtīsies nebeidzamās elles liesmās. Lai Dievs mums visiem dod gudrību un skaidru sirdi šajā grūtajā cīņā, ka mācamies pareizi dzīvot. Un tā kā esam vāji un bieži krītam, drosmi un atziņu arvien meklēt piedošanu un atjaunošanos Svētajā Garā. Āmen.