Vasarsvētku diena

Jēzus viņam atbildēja: “Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs, un Mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim pie Viņa un ņemsim pie Viņa mājas vietu. Kas Mani nemīl, tas netur Manus vārdus; bet tie vārdi, ko jūs dzirdat, nav Mani, bet Tēva, kas Mani sūtījis. To Es jums esmu runājis, pie jums būdams. Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis. Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas. Jūs esat dzirdējuši, ka Es jums esmu sacījis: Es aizeju un atkal nākšu pie jums. Ja jūs Mani mīlētu, jūs priecātos, ka Es aizeju pie Tēva, jo Tēvs ir lielāks nekā Es. To Es jums jau tagad esmu sacījis, pirms tas notiek, lai, kad tas būs noticis, jūs ticētu. Es vairs daudz nerunāšu ar jums, jo nāk šīs pasaules valdnieks; pār Mani viņš gan nenieka nespēj. Bet lai pasaule zina, ka Es Tēvu mīlu un daru, kā Tēvs Man pavēlējis: celieties, iesim no šejienes!” (Jņ. 14: 23-31)

Vasarsvētkos, tāpat kā citos lielajos baznīcas svētkos, mums diemžēl jāsāk ar paskaidrojumiem, kas šie svētki nav. Tas ir ļoti nopietni, jo vienīgais grēks, kas netiek piedots ir grēks pret Svēto Garu.

Runājot par pašu Vasarsvētku personu – Svēto Garu vispirms ir jāsargās no austrumu reliģiju iespaidā tapušajiem maldiem, ka Svētais Gars ir bezpersoniska enerģija vai bezpersonisks spēks. Svētajos Rakstos Svētais Gars pats par sevi māca, ka viņš ir Trīsvienīgā Dieva persona, kas iziet no Tēva un Dēla un ir vienāda ar Tēvu un Dēlu dievišķībā, mūžīgumā, svētumā un varenībā.

Otra ļoti bīstama lieta, no kuras jāsargās ir misticisma un mūsdienu harizmātisko kustību sludinātie maldi, ka Svētais Gars darbojas tiešā, nepastarpinātā veidā. Luteriskās ticības apliecības šajā jautājumā ir stingri noteiktas un skaidras: „Dievs nevienam nedod savu Garu vai žēlastību citādi kā vien caur vai ar iepriekš runātu ārējo vārdu.” Pretējais uzskats tiek stingri nosodīts, kā velna iedvesta jūsmošana: „visu ķecerību – arī pāvestības un Muhameda – iesākums, spēks un vara.” Baznīca šajā jautājumā ir nelokāmi skaidra un skarba: „Viss, kas bez (Dieva) vārda un sakramenta tiek daudzināts par Garu, ir velns.” Baznīcas brīdinājumi liecina par jūsmotāju īpašo bīstamību, no kā mums jāuzmanās, lai velns nevarētu mūs pievilt un sapīt savos maldu tīklos.

Trešā lieta, no kuras mums jāsargās, ir doma, ka Vasarsvētku notikums varētu tikt atkārtots arī mūsu dienās. Tā ir bezdievīga necieņa pret Dieva Garu, kura klātbūtne un darbs ir skaidri redzams – tā ir Kristus baznīca, kuru Svētais Gars ceļ un uztur. Vasarsvētku notikums ir tikpat neatkārtojams un vienreizējs kā Ziemassvētku un Lieldienu notikumi. Tāpat kā Jēzus dzimšana, krusta nāve un augšāmcelšanās ir unikāli, vienreizēji notikumi, tā arī Svētā Gara publiska nākšana, par kuru dzirdējām Apustuļu darbu grāmatas lasījumā, ir vienreizējs un neatkārtojams notikums.

Tātad Svētais Gars nav bezpersonisks spēks, bet Trīsvienīgā Dieva persona, patiess Dievs. Svētais Gars nenāk pie mums tiešā veidā, bet caur sludinātu un sakramentos izdalītu Dieva vārdu. Vasarsvētku notikums ir unikāls, tas nav atkārtojams. Reiz uzsācis savu publisko darbību, Svētais Gars kā Dieva persona ar grēku piedošanas vēsti Kristū aicina un pulcina baznīcu, nes tai Kristus nopelnus un uztur to īstenā ticībā. Pēc šā ievada, pievērsīsimies šīs dienas evaņģēlijam.

Tajā Jēzus vispirms apsola, ka viņš un Tēvs nāks pie ikviena, kurš mīl viņu un tur viņa vārdus, lai ņemtu pie tā mājvietu. Ja sākotnēji – Vecajā Derībā Dieva klātiene bija saistīta tikai ar Saiešanas telti un vēlāk ar Templi, tad tagad, Jaunajā Derībā pēc Kristus uzvaras pār velnu, Dieva klātiene ir daudz tuvāka, tā ir dziļi personiska. Dieva nākšanai pie mums, mājošanai kopā ar mums ir divi nosacījumi – tā ir mīlestība pret Jēzu un viņa vārdu turēšana. Pareizi sludināts, Dieva vārds rada mūsos ticību, kas vainagojas mīlestībā pret Dievu. Viņa vārda turēšana – Kristības, Grēku atlaišanas un Vakarēdiena pārvaldīšana saskaņā ar Dieva vārdu – dāvā žēlsirdīgu Dieva klātieni.

Nereti pasaulē dzirdam jautājumu – kur bija Dievs, kad tas notika? Kur bija Dievs, kad notika nelaime? Atbilde ir skaidra un nepārprotama – Dievs bija kopā ar cietušajiem; mēs nebijām, bet Dievs bija. Bet kādēļ tad viņš nepasargāja? Pasargāja! Svētajā Kristībā Dievs bija solījis pasargāt īstenā ticībā uz mūžīgo dzīvošanu, un to viņš arī izdarīja. Mēs, piemēram, audzinām siltumnīcā tomātus. Daži tomāti ienākas agrāk, citi vēlāk. Ar savām ierobežotajām spējām un zināšanām mēs spējam tos kopt un ievākt īstajā laikā. Mēs negaidām, lai kāds nokrīt zemē un sapūst vai tārpi to apēd, vai kāda slimība sabojā, bet darām visu nepieciešamo, lai ievāktu ražu. Un Dievs nav dumjāks par mums. Viņš zina visu un visu dara labi savā, sev vien zināmā laikā. Mums jāmācās to saprast un novērtēt Dieva gādīgās rūpes par savu ļaužu glābšanu un mūžīgo dzīvošanu. Mums vienmēr jāpatur prātā, ka Dievs bezgalīgi mīl mūs visus un dara to, kas mums patiesi nāk par labu. Tas tā ir arī tad, ja to nespējam saprast. Pagājušajā nedēļā izvadīju 26 gadus vecu sievieti, kas mira no ļaundabīga audzēja. Kādēļ tieši viņa? Un kādēļ tieši tagad? To mēs nezinām. Tas ir apslēpts Dieva mūžīgajā nodomā un zināms vienīgi viņam. Bet mēs zinām, ka visi esam pelnījuši nāvi un mums visiem reiz būs jāmirst. Nāve ir briesmīga, bet ar tās palīdzību Dievs savalda mūsu grēcīgo dabu, neļaujot mums kļūt pavisam mežonīgiem. Ja nebūtu nāves, tad kritušajā pasaulē valdītu tik liela augstprātība, lepnība un vienaldzība, ka baznīcas kļūtu pilnīgi tukšas un neviens par Dievu vairs neliktos zinis. Tā Dievs izmanto ļaunumu – laicīgu nāvi, ar ko viņš soda grēku, lai glābtu mūs no mūžīgas nāves. Tomēr cilvēku stulbums un bezdievība ir briesmīgi – kā apmāti tie skraida šurp turp pa šo pasauli, meklēdami nevis Dievu, bet ko varētu mīlēt pasaulē. Tie baro sevi ar maldīgām ilūzijām un vājprātīgā smieklus smiedami, traucas pretī mūžīgam postam. Kā saka apustulis Pēteris: „Jūs esat virs zemes dzīvojuši kārumā un baudās, jūs esat savas sirdis barojuši kaujamai dienai.”

Šīsdienas evaņģēlijā Jēzus sacīja, ka viņš un Tēvs ņems pie ticīgajiem mājas vietu. Tātad tas vispirms nozīmē, ka ticīgie kā viņa mājas vieta pieder viņam. Mēs nepiederam vairs velnam un pasaulei, nedz arī paši sev, bet Dievam. Nu un ja māja pieder Dievam, tad viņš to arī iekārto pēc sava prāta. Viņš, tāpat kā mēs savu māju, dara par vietu, kur viņa vārds ir dzirdams un tiek mīlēts, viņa dārgumi glabāti un viņa mīlestība redzama. Un kad pienāk laiks, viņš neļauj šai mājai sabrukt pilnīgi. Viņš neatstāj to nāves varā un neļauj tam kļūt par elles mājokli, bet pārceļ uz jauno Jeruzālemi, jauno pasauli.

Citādi tas ir tur, kur Jēzus netiek mīlēts. Tur viņa vārds netiek cienīts, tas netiek pārdomāts, sargāts, uzturēts un nesagādā prieku. Tā ir auksta vai remdena sirds, kurā nedeg mīlestība pret Pestītāju. Mīlestības trūkums pret Jēzu, viņa vārda neturēšana ir vienaldzība pret Dievu un tā ir fatāla, liktenīga kļūda. Mūsu dzīves lielākā nelaime nav tā, ka slimojam, esam nabagi, vientuļi vai nomirstam agru. Patiesa nelaime, īsta katastrofa ir tad, kad mūsos nav laika un vietas Dievam, kad sirdī plosās pasaules kārības un velns vai arī tajā valda remdena, nāvējoša vienaldzība, kas padara cilvēku par elles pagali, kas derīga tikai elles ugunskuram. Ja tas ir tā, tad atliek tikai gaidīt, kad nāve saslēgs roku dzelžos un lepnais grēcinieks tiks nogādāts uz mūžīga soda vietu – elli. Tāpēc apdomā – kā tu dzīvo un ko tu mīli. Pat dedzīgajam Pēterim nācās to rūpīgi pārdomāt un trīs reizes atbildēt uz Tā Kunga jautājumu – vai tu mīli mani? Pareiza atbilde, patiess mīlestības apliecinājums iespējams vienīgi Svētajā Garā. Tādēļ Jēzus tālāk saka, ka Tēvs viņa vārdā sūtīs mācekļiem Svēto Garu – Aizstāvi pret grēku, velnu un pasauli, kurš tiem atgādinās visu, ko Jēzus tiem agrāk sacījis.

Te ir svarīgi ievērot, ka Jēzus īpaši nepaskaidro saviem mācekļiem to, kas ir Svētais Gars. Dievbijīgie jūdi tajos laikos ticēja Dieva Trīsvienībai. Pat neticīgie jūdi neiebilda pret to, ka Dievam ir Dēls, bet viņi iebilda pret to, ka tas varētu būt Jēzus. Tāpat arī tie labi zināja, ko nozīmē Svētais Gars. Pretošanās kristīgajai mācībai ar laiku padarīja jūdus par tiem, kādi tie ir mūsdienās, proti, ļaudīm, kuri noliedz Dēla un Svētā Gara dievišķumu.

Vēl viena lieta, kas jāievēro, ir, ka Svētais Gars atgādinās Jēzus apustuļiem visu. Tas nenozīmē visu absolūtā nozīmē, bet visu to, kas viņiem kā apustuļiem un visu vēlāko laiku apustuliskajai baznīcai jāzina par Dieva glābšanu Jēzū Kristū. Jēzus bija izredzējis apustuļus par savas dzīves un īpaši augšāmcelšanās aculieciniekiem. Viņš, protams, nesagaidīja no tiem, ka tie burtiski atcerēsies katru viņa sacīto vārdu. Tādēļ viņš apsola sūtīt Svēto Garu, kurš viņa darīto un sacīto atgādinās visā pilnībā.

Cilvēkiem nepatīk, kad tiek sacīts, ka Svētie Raksti ir burtiski Dieva iedvesmoti, un katrs to vārds ir patiess. Bet ko gan citu Jēzus šeit saka, ja ne tieši to? – Svētais Gars iedvesmos mācekļus apliecināt visu patiesību. Un tas notiks ne tikai pašu apustuļu, bet arī mūsu visu dēļ, jo caur apustuļu liecību uz mums runās nemaldīgais un patiesais Svētais Gars. Tādēļ jūs nekad neatvērsiet velti mūsu Grāmatu – Svēto Dieva vārdu. Jūs vienmēr no tās saņemsiet visu savai pestīšanai nepieciešamo.

Ir cilvēki, kas saka – es neko īsti nesaprotu no Bībeles un tās lasīšana manī rada tikai jautājumus, neskaidrības un šaubas. Nu, lūk, tieši to jau Svētais Gars tev arī vēlas pateikt, proti, ka Dieva lietās tu esi nezinošs un tev daudz jāmācās un jāapgūst. No vienas puses mūsu Grāmata ir skaidra pat mazam bērnam, no otras puses, pat akadēmiķis netiek galā ar tās saturu. Tas nozīmē, ka Svētais Gars vēlas, lai mēs viņa priekšā vienmēr paliekam kā mazi bērni un uzticīgi, neatlaidīgi un nopietni lasām, pētām un studējam Dieva vārdu. Tas nekad nepaliks bez brīnišķīga atalgojuma. Par būtisku daļu no šā atalgojuma Jēzus tūdaļ runā tālāk ar saviem mācekļiem. Viņš saka, ka atstāj tiem pats savu mieru un dara to citādi, nekā to dara pasaule.

Ievērojiet, ka Jēzus saka, ka miers, kuru viņš atstās, ir viņa paša miers. Tas vienmēr būs un paliks tāds – Jēzus miers -, ne mūsu subjektīvu sajūtu, bet viņa miers, kas izcīnīts pie krusta, samaksājot par mūsu grēkiem. Ar to arī Jēzus dotais miers atšķiras no pasaules miera. Pasaulei miera nav, lai gan tā nemitīgi klaigā par to, tāpat kā par mīlestību un citām augstām lietām, ko tā nepazīst. Pasaule bez mitas sola mieru, bet vienmēr mums nākas pārliecināties, ka pasaules miers ir ilūzija. Tā sola to, kā tai nav. Jēzus mums sola to, kas viņam ir. Tas ir miers ar Dievu, ko viņš pats priekš mums izcīnījis ar savu krusta nāvi un dāvina ar savu augšāmcelšanos. Viņa pirmie vārdi pēc augšāmcelšanās sapulcētajiem mācekļiem bija – miers ar jums. Jēzus pats ir mūsu miers. Un viņā mēs vienmēr esam drošībā.

Mūs nevajadzētu mulsināt tam, ka Jēzus atgriežas pie Tēva dievišķajā godībā un nav vairs klātesošs savai baznīcai tādā pašā veidā, kā viņš bija savas zemes dzīves laikā. Tādēļ Jēzus saka – jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas! Viņš atkārto agrāk sacīto, ka viņš aiziet, bet nevis lai būtu prom, bet lai „nāktu atkal”. Kopā ar Svēto Garu viņš nāk atkal pie mums sludinātā vārdā, Kristībā, Grēku atlaišanā un Vakarēdienā, kā arī visur tur, kur Dieva ļaudis viens otru mierina un stiprina ar Evaņģēlija vārdu. Tas ir veids, kā Dieva Gars īsteno jauno radīšanu, nesot jaunu – mūžīgu dzīvību. Tādēļ arī par Svēto Garu tiek sacīts, ka viņš dara dzīvu. Un tas notiek tā, ka Gars māca mums mīlēt Jēzu un turēt viņa vārdus. Mūsu miesa, velns un pasaule māca pretējo – mīlēt pasauli un nicināt Dieva vārdu. Tas ir tas, ko pieredzam šajos bēdīgajos pēdējos laikos, kad Dieva mīlestība daudzos izdziest un tie dzīvo tikai savās kārībās, grimst maldos, slīkst bezdievībā un vienaldzībā. Mīļais Kungs, Svētais Gars, lai pasargā mūs no tā visa un uztur mūs īstenā ticībā uz mūžīgo dzīvošanu. Āmen.