III Svētdienā pēc Svētās Trīsvienības dienas

Daudzi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap viņu, lai viņu dzirdētu. Farizeji un rakstu mācītāji kurnēja: “Šis pieņem grēciniekus un kopā ar tiem ēd.” Bet viņš tiem sāka stāstīt līdzību: “Kurš cilvēks no jums, kam ir simts avju, vienu pazaudējis, neatstāj tās deviņdesmit deviņas tuksnesī un nedodas pakaļ pazudušajai, līdz to atrod? Un, atradis avi, viņš to ceļ uz saviem pleciem priecādamies un, pārnācis mājās, sasauc draugus un kaimiņus un tiem saka: priecājieties līdz ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis. Es jums saku: tāpat arī debesīs būs lielāks prieks par vienu atgriezušos grēcinieku nekā par deviņdesmit deviņiem taisnajiem, kuriem atgriešanās nav vajadzīga. Vai arī kāda sieviete, kurai pieder desmit drahmas, ja tā vienu pazaudē, vai viņa neiededz lukturi un neizmēž māju, un rūpīgi nemeklē, līdz to atrod? Atradusi to, viņa sasauc draudzenes un kaimiņus un saka: priecājieties līdz ar mani, jo esmu atradusi drahmu, ko biju pazaudējusi. Es jums saku: tāpat ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu atgriezušos grēcinieku.” (Lk. 15: 1-10)

Iepriekšējās divās svētdienās Svētais Gars mums mācīja nemīlēt pasauli un laicīgu bagātību. Viņš aicināja mūs prom no pasaules kārībām pie Dieva. Un tas rada zināmu apmulsumu, pat nepatiku: ko tad lai mēs darām un kā lai dzīvojam šajā pasaulē? Vai mums nav jāstrādā, jācenšas un jāpūlas? Šodien Svētais Gars mums atbild: jums ir darba pilnas rokas! Tas ir īpašs Dieva darbs, kurā jūs esat aicināti būt viņa līdzstrādnieki un darba biedri. Šis darbs ir mīlestība, kas ved prom no sevis, no savtīga egoisma pie sava tuvākā, lai nestu tam glābjošo Evaņģēlija vēsti.

Ir cilvēki, kuri kristīgo ticību saprot kā sevis izkopšanas un pilnveidošanas darbu. Pēc viņu domām kristieši ir elitāri ļaudis ar augstu morāli un izkoptiem tikumiem, kas ievēro dažnedažādus likumus, priekšrakstus un tradīcijas, kam citi pievērš maz uzmanības. Šie cilvēki līdzinās rakstu mācītājiem un farizejiem šīsdienas evaņģēlija stāstā. Tie vienmēr ir neapmierināti, ja baznīcā parādās kāds cilvēks, kurš neatbilst viņu priekšstatiem un standartiem. Pēc viņu domām baznīca nav priekš grēciniekiem, bet svētajiem. Jēzus rīkojas pilnīgi pretēji, pat galēji izaicinoši – viņš ne tikai labprāt pieņem visiem labi zināmus grēciniekus, bet pat kopā ar tiem ēd, kas austrumos nozīmēja ciešu tuvību un draudzību. Tādēļ farizeji Jēzu zākāja, saukdami par bezdievīgu grēcinieku draugu.

Bet Jēzus negrasās mainīt savu attieksmi. Tā vietā viņš stāsta šiem ļaudīm līdzības par pazudušo avi un monētu. Ja mēs pazaudējam kaut ko vērtīgu, mēs to meklējam, lai atrastu, un to pašu dara Dievs. Ko tad viņš meklē? - Viņš meklē pazudušos grēciniekus. Tā viņš uzmeklēja tevi un mani un tagad viņš sūta mūs meklēt citus pazudušos. Kādā citā līdzībā – par dārgo pērli tīrumā - Jēzus atklāj, ka mēs visi esam Dievam dārgi. Viņš mūs ir atpircis no elles un nāves un ne ar zeltu vai sudrabu, bet pats ar savām nepelnītajām ciešanām un krusta nāvi. Tur, pie krusta viņš samaksāja visu mūsu grēku parādu un tagad sūta mūs pie citiem grēciniekiem, lai mēs arī tiem nestu prieka vēsti par grēku piedošanu un mūžīgo dzīvošanu. Lūk, tas ir darbs, kuru darīt viņš mūs ir aicinājis!

Cilvēka laicīgās rūpes par dienišķo maizi ir labi saprotamas. Kopš grēkā krišanas cilvēks ir uzņēmies neiespējamu darbu – apgādāt pats sevi un rast sev dvēseles mieru un piepildījumu šajā pasaulē, uz šīs zemes. Šo darbu Dievs ir nolādējis un pasludinājis, ka tas būs smags darbs, bet tā augļi būs ērkšķi un dadži, dzemdību sāpes un nemitīgas raizes cīnoties vienam ar otru. Tā visa rezultāts ir nemitīgas rūpes, skaudība un mantkārība, kas dzen un dzen cilvēku pēc vairāk un vairāk, neļaujot tam nekad rast patiesu mieru un īstu atpūtu. Nu un, protams, tā visa dēļ mums nekad nav laika, ne priekš Dieva, nedz priekš citiem cilvēkiem, kā žēlojas apustulis: „Visi tiecas pēc sava labuma, nevis pēc tā, kas ir Jēzū Kristu.” (Fil. 2: 21) Citviet viņš saka: „Daudzi dzīvo tā, kā jums bieži esmu mēdzis par viņiem teikt, bet tagad jau raudot saku: viņi ir Kristus krusta ienaidnieki. Viņu gals ir pazušana, viņu dievs ir vēders, un kauna darbi ir viņu gods. Viņiem rūp tikai zemes lietas, bet mēs piederam debesīm, no kurienes mēs ar pacietību gaidām glābēju Kungu Jēzu Kristu.” (Fil. 3: 18-20). Ko mums kristiešiem darīt, lai mēs būtu sava diženā vārda cienīgi?

Raksti skaidri māca, ka katram ir jāstrādā, jābūt pateicīgam un apmierinātam ar savu algu un jāmācās pieticība un mērenība. Ja ar to visu nepietiks, Dievs apsola žēlsirdīgi iejaukties brīnumainā veidā un piemest visu nepieciešamo, lai mēs varētu dzīvot, kā apustulis mudina: „Neesiet noraizējušies ne par ko, bet jūsu vajadzības lai top zināmas Dievam ikvienā jūsu lūgšanā, pielūdzot Dievu ar pateicību.” (Fil. 4:6) Tāpat arī pašiem kristiešiem jāmācās būt žēlsirdīgiem vienam pret otru un jāpalīdz tam, kas nonācis trūkumā. „Piepildiet manu prieku”, saka Pāvils, „būdami vienprātībā, kopīgā mīlestībā, vienoti dvēselē un domās; neko nedariet sāncensības vai tukšas slavas dēļ, bet pazemībā vērtējiet cits citu augstāk par sevi, rūpēdamies katrs ne tikai par savu labumu, bet arī par cita labumu.” (Fil. 2: 3-4) „Šajā pasaulē, dzīvojot starp cilvēkiem, esiet Kristus evaņģēlija cienīgi, tā ka, atnākot un jūs redzot vai prom būdams, es par jums dzirdu, ka jūs pastāvat vienā Garā un kā viena dvēsele kopīgi cīnāties par evaņģēlija ticību.” (Fil. 1:27) Savstarpēja palīdzība atraisīs mums rokas un dos laiku tam Dieva darbam, kuram viņš mūs vispirms aicinājis – glābt grēciniekus un pazudušos. Grēcinieki ir visi cilvēki, bet pazudušie ir tie Dieva ļaudis, kas atkrituši no ticības un baznīcas. Tie mums jāuzmeklē vispirms, lai vestu tos atpakaļ pie Labā Gana Jēzus. Ko šis darbs no mums prasa?

Vispirms ir nepieciešams pazīt Rakstus un kristīgās ticības pamatmācības. Bez Bībeles mums nav jālasa daudzas un dažādas grāmatas, bet divas trīs labas grāmatas gan ir jāzina pamatīgi un jāpārlasa atkal un atkal. Lutera Katehisms un Augsburgas ticības apliecība ir mūsu ticības pamati. Tos mums jāapgūst patiesi pamatīgi. Tad vēl nepieciešama kāda laba grāmata, kas palīdzētu orientēties mūsdienu cilvēka ticības dzīvē un problemātikā. Tādu arī, paldies Dievam, netrūkst. Tas tad arī ir mūsu bruņojums, kas jāpapildina ar lūgšanu pilnām pārdomām. Protams, ja tu domā, ka mantas raušana, seriālu skatīšanās un citas izklaides dos tev lielāku labumu, tad tev šīm lietām laika nebūs. Tad tev jāvelk jūgs kopā ar neticīgo pasauli un jāgaida Dieva tiesa. Bet ja esi saprātīgs kristietis, drīz atklāsi kādu labumu dod disciplinēta ticības dzīve.

Tāpat kā visus citus darbus arī pazudušo un grēcinieku meklēšanas darbu mēs sākam ar lūgšanu un pārdomām. Mēs atceramies tos radus, draugus un paziņas, kurus neesam ilgāku laiku redzējuši baznīcā, lūdzam par tiem Dievu un meklējam iespēju ar viņiem satikties un runāt. Otrkārt, mēs lūdzam Dievu, lai viņš dod mums savu svētību, ka varam kādam neticīgam cilvēkam pastāstīt par Jēzus Kristus evaņģēliju un lūdzam, lai mūsu saruna nestu ticības augļus. Tas prasa domāt un lūgt gan vispārīgi, gan par konkrētiem, noteiktiem cilvēkiem, ar kuriem sastopamies savā dzīvē. Šajā darbā mums jābūt gudriem kā čūskām, bet vienmēr bez viltus kā baložiem. Citu cilvēku, nemaz nerunājot par savējiem, izsmiešana, ķengas un aprunāšana, panāks tieši pretējo. Mūsu darbs ir glābt, nevis pazudināt, apklāt grēku, nevis apkaunot.

Ko mēs iegūsim no šī darba? Jēzus atbild – prieku un līksmību debesīs par grēcinieka atgriešanos. Ievērojiet, ka Jēzus saka par viena grēcinieka atgriešanos. Tas mudina mūs fokusēties nevis uz daudz un vispār, bet uz konkrētiem, atsevišķiem cilvēkiem. Mums nav jāsapulcina tūkstoši, bet pietiek ar vienu, bet šim vienam patiesi ir jābūt katra uzmanības lokā. Par viņu ir jālūdz, jādomā un ar viņu ir jārunā.

Elle ir drausmīga šausmu vieta, un mēs pamatoti no tās bīstamies, bet ar to nepietiek, ka paši esam glābti. Ja mūsos ir kaut cik žēlsirdības un mīlestības, tad paraudzīsimies uz saviem tuviniekiem, draugiem, skolas, studiju un darba biedriem. Vai jūs vēlaties, lai šie cilvēki piedzīvo elles ciešanas un mūžīgas mokas? Katrā ziņā Dievs to nevēlas, un viņš ir sūtījis tieši tevi pie konkrētiem cilvēkiem, lai tu ar tiem runātu, stāstītu un pārliecinātu. Nu un Dievs sev zināmā laikā dos tiem ticību, ka tie atgrieztos un iemantotu mūžīgo dzīvošanu. Tas, lūk, ir tavs galvenais darbs, kam Dievs tevi vispirms ir aicinājis. Ja šajā galvenajā darbā tu būsi slinks un nolaidīgs, tad neceri, ka Dievs tev dos citu labu darbu. Ja tu, piemēram, būtu kādu aicinājis mūrēt māju, bet viņš cauru dienu slaucītu pagalmu, ko tu darītu? Uzslavētu viņu un pieliktu pie algas? Nē, tu visdrīzāk viņu patriektu. Tā arī Dievs, redzot, ka tu galvenajās lietās esi nolaidīgs – nenāc uz baznīcu, nemācies Rakstus un kristīgo mācību pats, nemāci savu ģimeni un nenes evaņģēliju pasaulē - nedos tev arī nekādus citus darbus un pienākumus. Drīzāk tu pazaudēsi visu. Un ja tu arī ko atradīsi, tev neveiksies, jo, ja tu krāp Dievu, tad viņš ļaus citiem apkrāpt tevi. Tā nu vispirms tev jāmācās būt krietnam, godīgam un uzticīgam strādniekam galvenajā darbā, kurā Dievs tevi aicinājis. Šajā darbā tev nav jābūt uzbāzīgam un aizskarošam, bet lēnprātīgam un pazemīgam, priecīgu prātu pildot savu diženo pienākumu – būt par Dieva darba biedru grēcinieku glābšanā.

Diemžēl te mēs tūdaļ dzirdam gaušanos, sūkstīšanos un zūdīšanos: man nav laika, man nav naudas, es nevaru. Patiesi? Varbūt pavisam vienkārši tu esi remdens un vienaldzīgs, un tevi tas neinteresē? Ja kādam trūkst naudas pāris mēnešus, viņš ir gatavs apskriet Eiropu, Ameriku un Austrāliju piedevām, lai tikai varētu nopelnīt. Turpretī aiziet pie sava kaimiņa vai aizbraukt pie radiem, lai parunātos par ticības lietām, viņš nevar. Tas, lūk, ir par grūtu. Bet patiesībā - nevis par grūtu, bet neinteresē! Par pirmo lietu taču Dievs tev ir skaidri sacījis – es piemetīšu! – nevis skrien pa visu pasauli meklēdams. Bet par otru lietu, grēcinieku glābšanu, gan viņš ir sacījis – ejiet pa visu pasauli un pasludiniet Evaņģēliju. Bet tu visu dari tieši otrādi, kā Dievs tev sacījis. Kā tev šķiet, ko Dievs par to domā? Nu, piemēram, cilvēki taupa un krāj naudu, lai varētu aizbraukt kaut kur uz kādu tālu pasaules malu ceļojumā. Bet vai esi dzirdējis, ka kāds apzināti krātu naudu, lai dotos glābt kādu grēcinieku? Nu piemēram, noliktu 50 eiro, lai kādu apciemotu, aizvestu kādu grāmatu un parunātos par ticību un dzīvi, par nopietnām lietām? – esi dzirdējis? Varbūt esi dzirdējis, ka kāds krāj naudu, lai noorganizētu kādu pasākumu, tikšanos vai kaut ko tam līdzīgu, kas ļautu pārrunāt ticības lietas? Prātā nenāk! To lai dara baptisti un jūdi! Un ja, ko saki šādiem ļaudīm, tad te nu tūdaļ jādzird žēlošanās – mums nav, Dievs nedod! Bet vai Dieva vietā tu dotu kādam, lai viņš brauc uz Krētu vai Filipīnām izklaidēties, ja tepat apkārt viņam cilvēki grimst grēkā un dodas taisnā ceļā uz elli, bet viņš par to neliekas ne zinis? Kad tu pēdējo reizi lūdzi par kādu Dievu? Kad tu pēdējo reizi ar kādu runāji par ticību un Dievu, par žēlsirdīgo Kungu Jēzu? Kad tu apzināti par to domāji, gatavojies un kaut ko tā dēļ upurēji? Neatceries? Bet tagad atceries, kā tu krāji un taupīji, lai apmierinātu vienu otru savu kārību? Kā kāroji iegūt to un šo? Cik rūpīgi skaitīji, rēķināji un domāji par gaidāmo ceļojumu? Naktis negulēji! Biji gatavs kredītu ņemt, lai tikai pietiktu sapņu plāniem. Bet vai esi kādreiz nopietni apdomājis iespēju paņemt kredītu bankā, lai varētu rast finanses dvēseļu glābšanai? - Ak, ko tur runāt par tādām lietām! Tas taču būtu galējs fanātisms! Nu jā, Kristus grēcinieku glābšanu sauc par savu ēdienu un dzērienu, tas ir, to, no kā un kā dēļ viņš dzīvo, bet tev tas ir fanātisms. Bet vai patiesībā nav tā, ka tieši viss pārējais, ko tu dari maizes un izpriecu dēļ, tava pasaules mīlestība ir fanātisms? Tam nav Dieva apsolījuma! Tam nav saprātīga pamatojuma, bet tā vienkārši ir apmātība.

Tā nu ticības lietās tavs kredo ir – remdenums, bet pasaules lietās – neapvaldīta dedzība. Bet, ak, neprātīgais, pasaules darbi un pūles taču ir veltīgi, ja Dievs tos nesvētī. Izdomā, ko gribi, tev neveiksies! Ja Dievs namu neuzceļ, cilvēks velti pūlas. Un ko tas tev palīdzēs, ja tu iemantosi visu pasauli? Ko tas tev dos, ja tu staigāsi pa tālas un svešas pilsētas ielām? Godīgi sakot – neko! Neko tādu, kam būtu patiesa un paliekoša vērtība. Savukārt par galveno darbu – grēcinieku glābšanu - vari būt drošs, ka šis darbs nekad nepaliks velts, bet pats Godības Kungs tam dos labu izdošanos un svētīgus augļus, piemetot visu pārējo un labu izdošanos tavai dzīvei piedevām. Ieklausies, ko šajā sakarībā saka gudrais Sālamans: „Veltīgi jūs ceļaties agri un vēlu mitējaties strādāt, jūs, kas ēdat bēdu maizi, - saviem mīļajiem Dievs tikpat daudz dos miegā!” Pie visām mūsu bēdām, nelaimēm un posta ir vainojama nolādētā neticība, kas netic Dieva vārdam un apsolījumiem un kam seko daudz citādu grēku un muļķīgu lietu.

Tādēļ sāksim ar lūgšanu, lai žēlsirdīgais Kungs dod mums gudru sirdi, možu garu un dedzīgas līksmes pilnu prieku par to, ka esam aicināti līdzi dalīties viņa lielajā darbā – grēcinieku glābšanā. Kad nopietni ķersimies pie tā, tad mūsu mute pildīsies smiekliem un mūsu valoda gavilēm. Diženas lietas Tas Kungs darīs mums, un mēs līksmosim un diesim priekā un pateicībā. Lai mūsu žēlsirdīgais Kungs Jēzus, augsti teicamais Debesu Tēvs un dzīvības nesējs Svētais Gars dod katram dedzīgu mīlestību, gudrības, atziņas un laipnas žēlsirdības garu, ka drosmīgi un ar lielu nopietnību ķeramies pie šā diženā darba, kurā pats Dievs mūs aicinājis. Lai viņš novērš mūsu sirdis un domas no pasaules kārībām un posta un pievērš sev un jaunās pasaules līksmībai. Lūgsim šo lūgšanu, darīsim sev draugus debesīs, lai eņģeli un pats Dievs priecātos! Un atcerēsimies vēl vienu lietu – velns nesnauž un neslinko. Viņš nepaguris dara savu posta un pazudināšanas darbu, un pasaule skrien viņam pakaļ. Tādēļ sekosim Rakstu pamācībai strādāt, kamēr vēl ir diena. Dievs ir devis miera un brīvības laiku, lai mēs to gudri izmantotu. Esiet modri un esiet dedzīgi savā labajā darbā, lai par jums nav jākaunas, ka pats velns, pasaule un dēmoni ir čaklāki par jums. Dieva dotais žēlastības laiks nebūs ilgs, jo velns ātrāk mierā neliksies, kamēr viņš neiegrūdīs pasauli jaunā karā vai kādā citā lielā postā un nelaimē. Arī Dievs ilgi necietīs to bezdievību, izlaidību un uzdzīvi, kas tagad valda pasaulē. Ticīgo dēļ viņš vēl uztur mieru un nosacītu labklājību, bet ja pasaule arvien vairāk un vairāk sāks līdzināties Sodomai un Gomorai, arī viņa pacietības mērs beigsies.

Visbeidzot un arī vispirms, lai glābtu grēciniekus, pa priekšu ir jāatgriežas pašam un tas ir jādara katru dienu no jauna. Lai vilktu skabargas citiem, vispirms ir jāizvelk baļķis no savas acs. Nu tad ar to arī sāksim, un lai žēlsirdīgais Dievs dod labu izdošanos. Āmen.