IV Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Topiet līdzcietīgi, kā jūsu Tēvs ir līdzcietīgs. Netiesājiet, un jūs netiesās, nesodiet, un jūs nesodīs, piedodiet, un arī jums tiks piedots! Dodiet, un jums tiks dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu, pāri plūstošu mēru jums dos klēpī; ar kādu mēru jūs mērāt, tā arī jums mērīs.”  Un vēl viņš tiem stāstīja līdzību: “Vai tad akls var vest aklo? Vai tie abi neiekritīs bedrē?  Māceklis nav pārāks par savu skolotāju, bet katrs, kas tapis pilnīgs, būs kā viņa skolotājs. Tu redzi gruzīti sava brāļa acī, bet savā acī baļķi nepamani? Kā tu vari savam brālim teikt: brāl, laid, lai izņemu gruzīti no tavas acs, – pats savā acī baļķi neredzēdams? Liekuli, vispirms izņem baļķi no savas acs, tad saskatīsi, kā izņemt gruzīti no sava brāļa acs. (Lk. 6: 36-42)

Kādēļ Jēzus saka saviem mācekļiem: „Topiet līdzcietīgi?” Acīmredzot, viņi tādi nebija. Ja viņi tādi būtu bijuši, tad Jēzum nevajadzētu sacīt - „topiet līdzcietīgi”. Pat tā laika Dieva tautai – jūdiem trūka līdzcietības, nemaz nerunājot par pagāniem, kam tā vispār bija sveša. Protams, arī no dabas pasaules līdzcietību nevar iemācīties. Tās tur vienkārši nav. Ir tikai nežēlīgums. Tādēļ Jēzus mudina līdzcietību mācīties no Dieva. - Ja Dievs ir jūsu tēvs un jūs viņa bērni, tad ziniet, ka Dievs ir līdzcietīgs un jums jāmācās būt tādiem, kāds ir jūsu Debesu Tēvs.

Mēdz sacīt, ka kristiešu un musulmaņu Dievs ir viens un tas pats. Bet ja jūs jautāsiet musulmanim – kāds ir viņa Dievs? – viņš jums atbildēs – varens, bet nekādā gadījumā līdzcietīgs. Un, protams, arī paši musulmaņi vēlas būt vareni, nevis līdzcietīgi. Tas liek secināt, ka starp musulmaņu un Kristus Dievu ir milzīga atšķirība, un līdz ar to ir arī milzīga atšķirība starp musulmaņu un kristiešu kultūru – vienā ideāls ir varenība, spēks un vara, otrā pazemība un līdzcietība. Patiesi, līdzcietība ir raksturīga tikai kristiešu Dievam un bez kristietības pasaule līdzcietības nepazītu. Arī hinduisti, protams, nepazīst līdzcietību. Viņi pat uzskata, ka parādot kādam līdzcietību, tiks sabojāta cilvēka karma jeb vienkārši sakot - liktenis. Cilvēkam pēc viņu domām jāsaņem tas, ko viņš pelnījis. Bet līdzcietība ir tieši pretējais – tas, ko neviens nav pelnījis. Patiesi, līdzcietība ir īpašs vārds, kas raksturo mūsu Dievu un tas prasa iedziļināšanos, jo Dieva līdzcietība ir saistīta ar mūsu glābšanu. Mēs netiekam glābti ar Dieva varenību, bet drīzāk ar viņa līdzcietību. Kā to liecina pats vārds „līdzcietība”, tā ir Dieva līdzi ciešana. Viņš cieš līdz ar mums un kopā ar mums. Bet šeit ir jāapstājas un tūdaļ jāatbild uz jautājumu – kā? Jo ir tā, ka Dievs nevar ciest, bet ja viņš necieš, viņš nevar mūs izglābt.

Pagājušajā gadsimtā, atbildot uz drausmīgajiem kariem un to izraisītajām ciešanām, daudzi tā saucamie protestantu teologi attīstīja mācību par Dieva ciešanām. Tas bija revolucionārs apvērsums teoloģijā, kas mēģināja izskaidrot šķietami bezjēdzīgās ciešanas, kas plosījās visapkārt, ar domu, ka Dievs cieš kopā ar cilvēci. Diemžēl savos apgalvojumos šī teoloģija bija vienpusēja. Pazaudējusi biblisko kristoloģiju, tā neaptvēra, ka mācība par Dieva ciešanām bez skaidras mācības par Kristus divām dabām rada haosu un izposta lielāko daļu kristīgās mācības. Mūsdienās šī teoloģija valda gandrīz visur. Daudziem tas, protams, šķitīs kā kārtējā matu skaldīšana un teoloģiska teoretizēšana, bet tam visam ir ļoti nopietnas konsekvences. Mēģināsim kopīgi tās saprast.

Ja Dievs var ciest un cieš kopā ar mums, jūtot mums līdzi, tas izklausās jauki, psiholoģiski mierinoši, bet kā gan tad viņš var mums reāli palīdzēt? Kā beigu beigās viņš var glābt mūs no ciešanām? Ko bez psiholoģiska mierinājuma viņa līdzjūtība mums reāli var dot? Jo vairāk domājam par šiem jautājumiem, jo skumjāk paliek, jo šķiet ka Dievam, saglabājot savu nemainīgo dievišķo dabu, jābūt imūnam pret ciešanām, kas nozīmētu būt ļoti tālam no mūsu dzīves. Savukārt, ja Dievs ir tuvu mums un cieš kopā ar mums, tad viņam šķietami nekas cits neatliek, kā zaudēt savu nemainīgi dievišķo dabu. Abos gadījumos šķiet, ka Dievs nekādi nevar būt mūsu glābējs. Vai nu viņš paliek Dievs un ir tālu no mums, vai arī tuvojas mums, ir līdzcietīgs, bet tad zaudē savu dievišķumu. Kāds no baznīcas tēviem uz šo dilemmu atbildēja ar paradoksālu formulējumu: „Tas, kurš nevar ciest, cieta.” Kā tas iespējams?

Sāksim vispirms ar senu biblisku patiesību – Dievs ir nemainīgs. Tas nenozīmē, ka Dievs ir sastindzis kā akmens bluķis, bet gan to, ka viņš ir absolūti pilnīgs. Viņš ir absolūti labs. Viņš nevar kļūt labāks un nevar arī kļūt sliktāks. Tas ir veids, kā Dievs nevar mainīties un sekojoši – Dievs nevar arī ciest. Ja Dievs ciestu, viņš nebūtu vairs Dievs un nevarētu mūs glābt, jo tas nozīmētu, ka viņš vairs nav absolūti pilnīgs un labs. Bet kā tādā gadījumā viņš var mīlēt un būt līdzjūtīgs? Šķiet, ka Dievs vai nu nevar ciest vai arī nevar mīlēt? Lai izvairītos no šīs un līdzīgām dilemmām, mums jāievēro kāda būtiska patiesība – Dievs ir pilnīgi citāds nekā viss pārējais, citāds nekā radītā pasaule, un viņš nekādi nav atkarīgs no radītās pasaules. Bībele, piemēram, saka, ka Dievs maina savas domas. Viņš patiesi to dara, bet tas nav jāsaprot burtiski pēc mūsu izpratnes. Piemēram, par Dievu tiek sacīts, ka vienā gadījumā viņš ir dusmīgs, ka viņš bēdājas un dusmo par grēku, bet tad, pēc tam viņš mainās un kļūst līdzjūtīgs un piedodošs. Bet to nosaka nevis pārmaiņas pašā Dievā, bet gan pārmaiņas cilvēkos. Dievs vienmēr ir nemainīgs savā mīlestībā un taisnīgumā. Viņš arī nepiemērojas mūsu pārmaiņām, bet vienmēr ir pilnīgi mūžīgs, taisnīgs un mīlošs, bet uz mums tas iedarbojas dažādi. Kad grēkojam, mēs Dieva mīlestību piedzīvojam kā dusmas, kad nožēlojam, - kā viņa žēlastību.

Lai to saprastu, ir jāatceras, ka Dievs nesastāv no daļām, bet viņš ir viena, pilnīgi vienkārša būtība un tajā visas viņa īpašības pastāv kopā. Dieva īpašības izriet no viņa būtības un ir pilnīgi saskanīgas. Dievs mīl tādēļ, ka viņš ir mīlestība. Dievs dara svētas lietas tādēļ, ka viņš ir svēts. Dieva īpašības nav nosacītas, tās nav ne no kā atkarīgas un tās nekad nav pretrunīgas, kā tas ir ar mums cilvēkiem. Tādēļ, kad cilvēks grēko – viņš sastopas ar Dieva dusmām, kad cilvēks nožēlo grēku – ar Dieva žēlsirdību. Bet tas vienmēr ir viens un tas pats mīlošais Dievs, kurš nekad nemainās! Viņš vienmēr paliek pilnīgi mīlošs, pilnīgi labs un pilnīgi svēts.

Tas iespējams tādēļ, ka Dieva esamība, viņa būtība nav saistīta ar šo pasauli, tās izcelsmi un kārtību. Dievs ir radījis visu šo pasauli, bet viņš pastāv pats par sevi; viņu neviens nav radījis; viņš ir mūžīgs un nemainīgs Gars, tas ir, Dievs nav pakļauts materiālās pasaules nosacītībai un pārmaiņām. Dievs ir pārpasaulīgs. Un tieši tādēļ mēs varam paļauties uz viņa līdzjūtību, ka viņš ir nemainīgi mīlošs un uzticīgs pret mums. Noliedzot pagānisko domu, ka Dievs varētu būt pakļauts pārmaiņām un ciest, baznīcas tēvi noliedza iespēju, ka Dievs varētu nemīlēt vai varētu būt pakļauts kādām kaislībām vai kaprīzēm, kā pagānu dievības. Tikai tādēļ, ka Dievs ir nemainīgs un nav pakļauts ciešanām, viņš var mūs dedzīgi mīlēt, just līdzi mums un būt mūsu Glābējs. Dieva nemainīgums nenozīmē, ka viņš ir sastingusi, nedzīva būtne vai filozofiska ideja, prāta konstrukcija, bet gan to, ka viņa mīlestība un labestība ir pilnīga, tā nevar kļūt lielāka vai mazāka. Dievs nav pakļauts pārmaiņām, viņš nav ne no kā atkarīgs un tādēļ viņš ir pilnīgi citāds nekā mēs esam pēc savas būtības. Īsi sakot, viņš ir Dievs. Piemēram, akmens bluķis arī nevar ciest, bet tas ir tādēļ, ka tas ir nedzīvs priekšmets, kurš nevar arī mīlēt. Bet Dievs ir nemainīgs tieši tādēļ, ka viņš ir dzīvs un mīlošs, bet šo vārdu augstākajā izpratnē, tas ir, viņš nevar kļūt vēl dzīvāks un vēl mīlošāks, nedz arī mazāk dzīvs un mazāk mīlošs. Tas ir tas, ko baznīcas tēvi saprata ar Dieva nemainīgumu, iepretī tam, ko mēs šajā pasaulē saprotam ar vārdu nemanīgs – nedzīvs, sastindzis. Dievs nevar ciest nevis tādēļ, ka viņam nebūtu jūtu, bet gan tādēļ, ka viņa jūtas ir pilnīgas un tādējādi nemainīgas. Kad Kristus šīs dienas evaņģēlijā mudina savus mācekļus un mūs visus būt līdzjūtīgiem, kā līdzjūtīgs ir Debesu Tēvs, viņš saka, ka mēs esam Dieva bērni, radīšanā saistīti ar pilnīgo Trīsvienīgā Dieva mīlestību un tagad tiekam atjaunoti zaudētā Dieva tēla līdzībā. Ja Dievs būtu pakļauts pārmaiņām un ciešanām, tas nebūtu iespējams. Tad mums vispār nebūtu vairs nekādu cerību. Bet tagad mēs tiekam darīti Dievam līdzīgi tādā nozīmē, ka tiekam nostiprināti pilnībā.

Bet tagad pārdomāsim: kā tas ir iespējams, ka tas, kurš nevar ciest, tomēr cieš?

Vispirms ir jāievēro, ka Dieva līdzcietības pamatā ir mīlestība, nevis ciešanas. Dieva mīlestība ir vērsta uz ļaunuma un tā seku - ciešanu likvidēšanu, un tas ir Dieva nodoms jau kopš mūžības. Dieva līdzcietība izpaužas nevis kā bezpalīdzīga viņa līdzi ciešana kopā ar cilvēci, bet gan kā viņa spēja tikt galā ar cilvēka ciešanu cēloni. Tēva sūtīts, mūžīgais Dieva Dēls Svētā Gara spēkā kļuva par patiesu cilvēku. Šādi viņš pieņēma mūsu kritušo cilvēka dabu, dzīvoja tajā pilnīgi svētu dzīvi paklausībā Tēvam, un pienesa pats savu dzīvību kā upuri Tēvam pie krusta, kā samaksu par mūsu grēku. Tādējādi Dieva Dēls, kurš kā patiess Dievs nevar ciest, patiesi cieta un mira kā cilvēks un miesīgi augšāmcēlās no nāves un tika paaugstināts debesīs dievišķa godībā. Tomēr viņa dievišķā daba palika nāves, ciešanu un pārmaiņu neskarta. Dieva Dēls cieta un mira saskaņā ar savu cilvēcisko dabu, kurai Kristus personā tika piešķirtas dievišķās dabas īpašības. Visa Dieva pilnība patiesi mājoja viņa cilvēka dabā. Un šajā cilvēka dabā notika pārmaiņas – Kristus cieta, mira, augšāmcēlās un tika paaugstināts dievišķā godībā. Te jāpiezīmē, ka cilvēciskajai dabai šīs īpašības nepiemita pēc savas izcelsmes, bet gan tika dievišķās dabas dāvinātas jeb piešķirtas. Abas Kristus dabas nebija nošķirtas, bet vienotas vienā Dieva Dēla personā, tomēr dievišķās īpašības nekļuva par Kristus cilvēciskās dabas īpašībām, lai gan viņš tās varēja lietot, piemēram, uzmodinot no nāves mirušos. Ir svarīgi atcerēties, ka mūsu glābšanas darbu Dieva Dēls veica abās dabās. Tādēļ var pamatoti sacīt, ka tas, kurš nevar ciest, tomēr cieta. Tā kā abas Kristus dabas bija cieši un nesaraujami saistītas vienā Dieva Dēla personā, tad ir pareizi sacīt, ka dievišķā daba piedalījās cilvēciskās dabas ciešanās un nāvē, un piešķīra Kristus cilvēka dabas ciešanām glābjošo vērtību. Tas, kurš kā Dievs nevarēja ciest, patiesi cieta kā cilvēks, un tas, kurš kā cilvēks nevarēja izpirkt elles ciešanas citu vietā, to paveica kā Dievs.

Ja Kristus ciešanas tiktu attiecinātas uz viņa dievišķo dabu, tad Dievs patiesībā nevarētu būt līdzdalīgs cilvēka ciešanās, jo tās ne tikai nozīmētu kvalitatīvas pārmaiņas dievībā, bet nevarētu būt arī īstas, pilnīgas cilvēka ciešanas. Viens ir ciest kā cilvēkam un pavisam kas cits, ciest kā Dievam. Tajā pašā laikā, lai gan Kristus kā cilvēks cieta un mira, viņš nezaudēja neko no savas dievišķās pilnības un labestības. Ja dievišķā daba pati būtu cietusi, tad arī Tēvs būtu cietis un visa kristīgā ticība pārvērstos par mītu. Tā vietā Tēvs pieņem Dēla cilvēciskās miesas upuri kā pilnīgu samaksu par cilvēka grēku un apstiprina to, augšāmceļot Jēzu no nāves. Līdz ar to grēks, nāve un ciešanas ir uzveiktas.

Kad esam to noskaidrojuši, mums jācenšas saprast arī to, ko mums nozīmē būt līdzcietīgiem.

Tie, kas tiek kristīti un nāk pie ticības augšāmceltajam Kungam, tiek vienoti ar viņu un jau savu šīs dzīves ciešanu vidū kļūst līdzdalīgi pie Kristus augšāmcelšanās. Viņi gaida savu augšāmcelšanos Jēzum otrreiz atnākot, kad viņš nožāvēs visas asaras un iznīcinās visu ļaunumu, bet pagaidām viņi vēl dzīvo zem krusta, tas ir, dzīvo ciešanu pilnu dzīvi. Tā kā baznīca mistiskā nozīmē ir Kristus miesa, tad no tā izriet, ka nevis Kristus piedalās mūsu ciešanās, bet mēs piedalāmies, līdzi dalāmies viņa ciešanās. Mūsu sāpes un ciešanas ir Kristus ciešanas, kurš ir savas miesas – baznīcas galva. Tās ir mierinošas un stiprinošas, nevis pazudinošas ciešanas, jo tās ir Kristus ciešanas un tajās mēs pār pārim tiekam mierināti un stiprināti, un mums tiek arī apsolīta debesu balva - mūžīga godība kopā ar viņu (2. Kor. 1: 5; Rom. 8: 17). Šī skatījuma gaismā, kas ir patiess Rakstu skatījums uz ciešanām, mūsu – kristiešu ciešanas iegūst ārkārtīgu vērtību. Tādējādi mācība par Dievu, kurš nevar ciest, ir patiesi evaņģēlija sirds, padarot evaņģēliju par patiesi labu vēsti. Jo Dievs, kurš ciestu, būtu nokļuvis tādās pašās nepatikšanās kā mēs. Turpretī tagad, savu ciešanu vidū mums nav jāmeklē psiholoģisks mierinājums domā, ka Dievs cieš kopā ar mums, bet gan jāzina, ka mēs ciešam kopā ar Kristu, kurš mūsu ciešanas pārvērtīs mūžīgā godībā.

Kas to saprot, tas spēj saprast arī to, kādēļ senās baznīcas un neseno laiku mocekļi ir līksmi uzņēmušies mocekļa nāvi. Tas ļauj mums apjaust mīlošās un līdzjūtīgās Trīsvienības noslēpumu, Kristus miesā nākšanu un pestīšanas noslēpumu. Tas ir tas, ko Jēzus māca saviem mācekļiem, sacīdams – esiet līdzcietīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir līdzcietīgs. Mūžīgās mīlestības mudināts, viņš, kurš nevar mainīties, ciest un mirt – pazemojas, pieņem cilvēka dabu un tajā piedzīvo visas cilvēka dzīves pārmaiņas, visu cilvēka dzīves traģiku, cieš un mirst un augšāmceļas mūsu vietā, kļūdams mums par Jauno Ādamu, Pirmo no jaunās cilvēces, mūsu Ceļu atpakaļ pie Dieva.

Lai paaugstinātu mūs debesīs, viņš tagad ļauj mums līdzi dalīties savās ciešanās, tas ir, būt līdzcietīgiem, netiesāt, nepazudināt, neatbildēt uz ļaunu ar ļaunu, mīlēt savus ienaidniekus, dot, negaidot atmaksu un darīt citas līdzīgas lietas. Citiem vārdiem sakot, - tikt atjaunotiem Dieva tēlā un līdzībā un būt līdzcietīgiem, kā Dievs ir līdzcietīgs, kur līdzcietība nozīmē nevis tikai pasīvu līdzi ciešanu, bet gan patiesu ciešanu uzveikšanu.

Tātad mūsu Debesu Tēvs ir līdzcietīgs. Viņa līdzcietības pamatā ir viņa nebeidzamā mīlestība un spēja palikt nemainīgam savā līdzcietībā. Un kā viņš panāk to, ka arī mēs kļūstam līdzcietīgi? Kā viņš padara mūsu akmens sirdi par dzīvu sirdi? Viņš pieņem cilvēka dabu un patiesi cieš tajā, šķīstot mūsu ciešanas un ļaujot mums ar savām ciešanām līdzi dalīties viņa ciešanās. Tā apbrīnojamā veidā ar savu nāvi viņš uzvar mūsu nāvi, savās ciešanās viņš uzņem mūsu ciešanas, beigu beigās pārvēršot visu dievišķā godībā.

Ar ciešanu jautājumu mēs īpaši sāpīgi sadūrāmies pagājušā gada rudenī. Kopš tā laika esam pie šā jautājuma atgriezušies atkal un atkal no jauna. Tam ir pamats, jo šajā pasaulē nekas nenotiek nejauši un bez Dieva ziņas. Dievs vienmēr ir līdzjūtīgs, žēlsirdīgas mīlestības Dievs, un visu viņš dara labi. Tādēļ ir pareizi un gudri mēģināt saprast, ko Dievs mums ar šo smago piemeklējumu ir gribējis pateikt. Kā noskaidrojām šodien - kristieša ciešanas ir līdzdaļa Kristus ciešanās. Ja citos gadījumos tā varētu palikt tikai vairāk vai mazāk teorētiska abstrakcija, tad tagad tā ir pieņēmusi skaudras realitātes formu. Mēs ne tikai saprotam, ko tas vispār nozīmē, bet mums ir arī reāla līdzdaļa un panešana Kristus ciešanās. Viņš mudina mūs palikt tajās ne tikai uzticīgiem, bet arī līdzjūtīgiem, pat pret tiem, kas liek mums ciest, jo tāds ir mūsu Dievs. Un otra puse ir tā, ka šīm ciešanām, kas līdzi dalās Kristus ciešanās ir milzīga vērtība, jo Dievs tās pārvērtīs neizsakāmā priekā un godībā.

Visbeidzot, daudzu iemeslu mudināts, es domāju, ka šim notikumam ir arī pravietisks raksturs, un tas rāda, ka baznīcu gaida lielas bēdas, piemeklējumi un vajāšanas – varbūt pat tādas, kādas nekad agrāk nav redzētas. Tādēļ neizniekosim Dieva doto žēlastības laiku un strādāsim, kamēr vēl ir diena. Nāk nakts, kad neviens vairs nevarēs strādāt. Būsim gatavi arī naktij - vajāšanām un ciešanām, ekonomiskām un ekoloģiskām katastrofām, kas raksturo pēdējos laikus, epidēmijām, kariem un nemieriem, pat mocekļa nāvei, zinot, ka tā ir liela žēlastība, ja varam kopā ar Kristu ciest.

Lai līdzjūtīgais Dievs dod mums līdzjūtīgas sirdis, ka bēdu laikā nekļūstam bailīgi vai rūgtuma pilni, bet lūdzam pat par saviem vajātājiem un ienaidniekiem un no sirds rūpējamies par saviem ticības biedriem, zinot, ka tās ir Kristus ciešanas, ko ciešam kopā ar viņiem. Šis ciešanām pakļautās dzīves laiks ir īss, mainīgs un pārejošs, bet pēc tā mūs gaida neizsakāmi lielāka mūžīga prieka alga Debesīs. Par to mūsu mīļajam Kungam Jēzum, kopā ar Tēvu un Svēto Garu, ir mūžīga pateicība un gods. Āmen.