VI Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Jo es jums saku: ja jūsu taisnība nav pārāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs neieiesiet Debesu valstībā. Jūs esat dzirdējuši, ka tēvutēviem ir sacīts: nenogalini, un, kas nogalina, tas nododams tiesai. Bet es jums saku: ikviens, kas uz savu brāli dusmojas, nododams tiesai; ikviens, kas uz savu brāli saka: nejēga, – nododams sinedrijam, bet, kas uz savu brāli saka: stulbais bezdievi, – tas nododams elles ugunīs. Tādēļ, kad tu atnes savu upurdāvanu pie altāra un tur atceries, ka tavam brālim ir kaut kas pret tevi, tad atstāj savu upurdāvanu altāra priekšā, ej un izlīgsti vispirms ar savu brāli un tad pienes savu upurdāvanu. Nevilcinies izlīgt ar savu pretinieku, kamēr ar viņu vēl esi ceļā, ka tavs pretinieks tevi nenodod tiesnesim un tiesnesis tiesas izpildītājam un ka tas tevi neiemet cietumā. Patiesi es tev saku: tu no turienes neiziesi, pirms nenomaksāsi pēdējo kvadrantu.(Mt. 5: 20-26)

Kurš gan grib nokļūt ellē, un kurš gan nevēlas nokļūt debesīs? Protams, mūsdienās netrūkst cilvēku, kas uzskata, ka nav ne debesu, nedz elles, bet tas nav tas, ko par šo jautājumu saka mūsu Grāmata. Patiesībā tā sākas un beidzas ar debesīm, bet pa vidu netrūkst arī elles aprakstu. Tā kā mūs interesē mūsu Grāmata, bet nevis viena vai otra cilvēka uzskati, tad mēs tajos īpaši neiedziļināsimies. Beigu beigās, kāda mums daļa par to, ko kāds domā vai nedomā, un katrs jau pats drīz varēs pārliecināties par to – ir elle un debesis vai nav. Mūsu Grāmata mums daudz un dažādi stāsta par iziešanu un ieiešanu. Tā attēlo mūs kā ceļiniekus, kuri vēlas sasniegt savu ceļa mērķi – Debesu valstību. Uz elli mēs iet nevēlamies un nevēlamies nevienu uz turieni arī sūtīt. Šīs dienas evaņģēlijā Jēzus mums arī stāsta, kas ir nepieciešams, lai mēs sasniegtu sava ceļa mērķi – nokļūtu Debesu valstībā. Viņš saka, ka mūsu taisnībai jābūt daudz pārākai par rakstu mācītāju un farizeju taisnību.

Te mums vispirms jāuzmanās no ļoti izplatīta pārpratuma, proti, daudzi uzskata, ka viņi noteikti nokļūs Debesu valstībā, un paši izvirza sev noteiktus standartus, kam pēc viņu domām vajadzētu garantēt nokļūšanu Debesīs. Bet ikviens, kurš būs vairāk ceļojis pa šo pasauli, zinās, ka ar valstībām ir citādi. Kad tu apstājies uz kādas valsts robežas, tad robežsargi tev nejautā – ko tu domā vai nedomā. Viņiem ir pašiem savi kritēriji, savi noteikumi, pēc kuriem tu tiec valstī ielaists vai neielaists. Tieši tāpat tas ir ar Debesu valstību. Tas, kurš nosaka ieiešanas noteikumus tajā esi nevis tu, bet gan šīs valstības Ķēniņš, un viņš ir arī tas, kurš nosaka tavu atbilstību vai neatbilstību šiem nosacījumiem. Tas ir tieši tāpat kā tiesas zālē - nevis apsūdzētais, bet tiesnesis ir tas, kurš nosaka, kurp dosies tas, kura lieta tiek izskatīta – vai nu brīvībā pie pārējiem pilsoņiem vai arī uz cietumu. Tiesnesis izspriež tavu vainu vai nevainīgumu saskaņā ar likumu. Likums jeb nosacījumi, kas nepieciešami ieiešanai Debesu valstībā ir rakstīti Desmit vārdos jeb Desmit baušļos. Rakstu mācītāju un farizeju kļūda, kas ir ļoti izplatīta, bija tā, ka viņi domāja, ka viņi paši pareizi skaidro likumus un nosaka savu atbilstību vai neatbilstību tiem. Tas ir, viņi paši uzņēmās tiesneša lomu. Tas ir acīmredzami nepareizi un Jēzus to paskaidro ar piemēru no piektā baušļa, kurš ir pavisam īss – nenogalini! Rakstu mācītāji un farizeji saskaņā ar senāku jūdu tradīciju uzskatīja, ka šī pavēle jeb likums vienkārši aizliedz kādu nogalināt. Tas būtu tas, kā uz šo likumu raudzītos cilvēku tiesa. Tomēr Dieva tiesa ir citāda un Jēzus paskaidro, kāda tā ir, proti, bauslis – nenogalini Dieva tiesā tiek skaidrots daudz plašāk – tajā ir aizliegta pati slepkavības sakne – dusmas, ļauni vārdi un jebkāda veida fiziska kaitējuma nodarīšana citam cilvēkam. Un no tā izriet arī tas, ka nepietiek tikai nedarīt neko ļaunu, bet arvien ir jādara arī labais, tas ir, jārūpējas par sava tuvākā fizisko labklājību. Ja kaut kas no tā nav ticis pilnībā izpildīts, tad pirms ej Tiesneša - Dieva priekšā, tev papriekš ir jāmeklē tā cilvēka piedošana, kam esi pāri darījis, uz ko esi dusmojies, ja to neprasa tavs amats, kam esi kaut ko sliktu vai aizskarošu pateicis, par kura labklājību neesi pietiekoši rūpējies. Runa te tātad ir par piedošanas meklēšanu un piedošanu, jo pilnībā izpildīt šo bausli nespēj neviens. Patiesībā Dieva likumu primārais mērķis nav to pildīšana, bet galvenais to mērķis ir atklāt cilvēka samaitātību, labās gribas trūkumu, noslieci uz ļaunu un vainu Dieva priekšā. Īsi sakot, Dieva likumi mums pavēsta sekojošo – tu neesi piemērots, atbilstošs Dieva Valstībai un tādēļ tu tur neieiesi, un ir pilnīgi vienalga, ko tu pats par to domā. Uz Dieva valstības robežas stāv Dieva robežsargi – eņģeļi ar degošiem zobeniem rokās un tiem tu garām netiksi. Tuvojoties tai ar paša taisnību, tev atliks tikai viens vienīgs ceļš un tas būs ceļš uz mūžīgu cietumu.

Tādēļ rakstu mācītāji un farizeji bija sliktāki par atklātiem ļaundariem, jo viņi maldināja paši sevi un maldināja citus, apgalvojot, ka tiem, kas ļoti cenšas, Dievs palīdzēs nokļūt Debesu valstībā. Tā bija ļoti izkropļota Bībeles izpratne un tāda diemžēl vēl daudzviet valda pat kristiešu vidū. Bijušais farizejs – apustulis Pāvils skaidri apkopo pareizu Bībeles mācību īsos vārdos – nav neviena taisna, nav neviena kas dara labu, it neviena. Visi ir grēkojuši un visi ir vainīgi Dieva priekšā. Tavs stāvoklis viszinošā Dieva priekšā ir bezcerīgs, tevi gaida cietums un tur tev būs pilnībā jāmaksā viss parāds, un tas ir tik liels, ka tu nekad nespēsi nomaksāt pat pašu mazāko tā daļu. Bet kā tad iespējams tikt pie labākas taisnības, pie taisnības, kas būtu derīga Dieva tiesas priekšā?

Šāda taisnība stāv rakstu mācītāju un farizeju priekšā un viņu sauc Jēzus Kristus. Tā ir taisnība, kas arī mums tiek sludināta evaņģēlijā un dāvināta ar evaņģēliju. Jēzus ir Dieva taisnība priekš mums, jo viņš ar savām nepelnītajām ciešanām un nāvi ir samaksājis visu mūsu grēku parādu. Mums tā tiek sludināta, izdalīta ar Sakramentiem un ir saņemama ticībā. Tātad Debesu valstībā varam ieiet balstoties tikai Jēzus nopelnā; ieiet varam rāpjoties uz ceļiem grēknožēlā, ticībā šķīstīti ar Jēzus svētajām asinīm. Runa te turklāt nav par atsevišķu mūsu grēku piedošanu. Mēs esam viss viens vienīgs grēks caur un cauri. Tātad runa ir par grēcinieka apžēlošanu Jēzus dēļ. Viņa dēļ Dievs mūs pieņem par saviem bērniem, par Debesu valstības pilsoņiem.

Par viņa valstības pilsoņiem kļūstam jau šeit uz šīs zemes. Tas vienlaicīgi nozīmē, ka mēs vairs nepiederam šai zemei, nepiederam šai pasaulei, bet piederam Dievam un viņa valstībai. Tas reāli nozīmē, ka esam miruši šai iznīcībai pakļautajai pasaulei ar visiem tās mērķiem, plāniem un cerībām, esam miruši arī paši sev, savai grēcīgajai miesai, tās domāšanai un iekārei. Savas valstības pilsoņus Kristus raksturo kā garā nabagos, bēdīgos, lēnprātīgos, izsalkušos un izslāpušos pēc taisnības, žēlsirdīgos, sirdsšķīstos, taisnības dēļ vajātos, aprunātos un aplamātos, kas par visu to priecājas un gavilē, jo tā ir zīme, ka viņiem patiesi pieder Debesu valstība. Tas mums arī paskaidro savādo, pasaulei nesaprotamo kristiešu izturēšanos pret vajāšanām, bēdām un ciešanām. Citiem vārdiem sakot, kristieši šajā pasaulē ir piemājotāji un svešinieki, pavisam citas pasaules pilsoņi, kuru mērķis nav šī pasaule un nekas tajā, bet viņu mērķis ir pats Dievs un viņa valstība.

Bet tas šķiet ļoti pesimistisks pasaules redzējums. Kā tad lai dzīvojam šajā pasaulē? Kā dēļ lai mācamies, cenšamies, strādājam un pūlamies?

Vispirms jāsaka, ka tas ir lielais dzīves jautājums, kuru cilvēki sev uzdevuši jau kopš senseniem laikiem. Ar šo jautājumu nodarbojas pirmā mums zināmā cilvēces rakstiskā liecība eposs Gilgamešs, to turpina, piemēram, Salamans un tas atkārtojas atkal un atkal cilvēces vēsturē. Domātāju atbilde uz šo jautājumu ir – dzīve ir traģiska, tai nav paliekošas vērtības, viss ir tikai niecība. Un patiesi, mēs gan pašreiz dzīvojam ilgstoša miera un relatīvas pārticības laikmetā, kādu vēsture līdz šim nav pieredzējusi, bet cik ilgi tā būs? Vēsture mums stāsta, ka cilvēka dzīve parasti ir bijusi pavisam citāda – to drīzāk raksturojis karš, slimības, epidēmijas, dabas katastrofas, nekā miers un labklājība. Mums šķiet, ka pašreizējā situācija ir norma un tā turpināsies vienmēr, ka šoreiz būs citādi, nekā bija agrāk, bet tas ir naivs pieņēmums. Būs tāpat, kā ir bijis līdz šim.

Otrkārt, pasaule un tās dāvātās iespējas šķiet interesantas tikai jauniem vai maz domājošiem cilvēkiem, kam šķiet, ka dzīve nekad nebeigsies. Kad kļūsti vecāks, sāc spriest daudz kritiskāk un uzdot Gilgameša eposam un Salamana Mācītāja grāmatai līdzīgus jautājumus – kāda tam visam jēga, ja es drīz nomiršu, ja visa šī pasaule reiz vairs nebūs? Redziet, paliekoša jēga un nozīme ir tikai tam, kas ir mūžīgs. Bez mūžības viss ir tikai dvaša aukstā laikā un spļaušana pret vēju, kā to tēlaini saka Salamans. Tikai nedomājoši ļaudis dzīvo tā, it kā šī pasaule patiešām būtu mūžīga un paliekoša un tai pašai būtu kāda īsta vērtība. Savukārt tie, kas domā, uzdod jautājumus, bet bez mūžības atbildes nav un bez Dieva nav mūžības. Mēs visi reiz mirsim un doma, ka mēs dzīvojam priekš nākamās paaudzes arī ir naiva, tikai problēmas attālināšana, jo arī nākamā paaudze mirs. Saule reiz izdzisīs, visums atdzisīs un iestāsies tas, ko fiziķi sauc par siltuma nāvi – nebūs iespējama nekāda dzīvība, nekas pat nespēs kustēties. Kāda tad tam visam jēga? Nav grūti ieraudzīt, ka jēgas vai mērķa nav, jo visu un visus gaida vienīgi nāve. Dzīve ir jau kopš dzimšanas ir nepārtraukta miršana, mirstot katram atsevišķajam un visiem kopā. Un tas ir dziļi pesimistisks skatījums uz dzīvi, aina, kuru mums atklāj materiālistiska filozofija. Tādēļ cilvēki dabiski meklē izeju reliģijā. Bet neko daudz labāku nesola arī neskaitāmās pasaules reliģijas – tās vai nu runā par bezpersonisku eksistenci vai arī mudina Debesu valstību iemantot ar darbiem, kas, kā mēs dzirdējām no Kristus vārdiem, vienkārši nav iespējams.

Te mēs redzam, ka lai gan kristiešu pasaules redzējums pirmajā brīdī šķiet pesimistisks, tas patiesībā ir optimistisks. Es pat teikšu – tas ir vienīgais optimistiskais pasaules redzējums. Tas savlaicīgi rāda un brīdina no tā, pie kā reiz nonāk ikviens domājošs cilvēks, - pie vilšanās sevī un šajā pasaulē, un sniedz arī risinājumu – mūžīgu, reālu dzīvi jaunā pasaulē kopā ar Dievu. Vai var būt vēl kas optimistiskāks? Protams, mūsu Grāmata sauc lietas īstajos vārdos un brīdina no maldīgas un naivas ticības šai pasaulei, - ticības, kam agru vai vēlu būs jāpiedzīvo vilšanās, bet tā sniedz arī risinājumu, vienīgo reālo risinājumu un ceļš uz to ir mums dāvātā Kristus taisnība, kas paver ceļu atpakaļ pie Dieva. Un tas vēl nav viss, mums tiek dāvāta arī jēga visam tam, ko mēs darām šajā pasaulē – tā ir nopietna gatavošanās dzīvei jaunajā pasaulē. Un ne tikai, Dievs sola pārcelt šajā jaunajā pasaulē visu to, kas šajā vecajā pasaulē bijis patiesi labs un vērtīgs. Lai gan tā varbūt nebūs daudz, tomēr būs dažas ticībā veiktas lietas, daži darbi, dažas domas, dažas vērtības, kas pārdzīvos šo laiku un paliks mūžam. Un lūk, tādēļ ir vērts censties un pūlēties, būt pašaizliedzīgam, čaklam un darbīgam, jo mums ir dota cerība. Tā ir vienīgā cerība šajā pasaulē, kur valda nopūtas, pasaulē, kas vaid zem grēka nastas, un tā ir cerība, kas līdz ar evaņģēliju dāvināta jums – un to sauc mūsu mīļais Kungs Jēzus Kristus, kas kļuvis mums par taisnību un dzīves svētumu. Viņa žēlastībā tērpti mēs droši varam tuvoties Debesu Tēvam, tiekam paglābti no briesmīgās Dieva tiesas un iemantojam mūžīgo dzīvošanu jaunajā pasaulē. Par to lai mūžīga pateicība un gods – Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam. Āmen.