VII Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Tanīs dienās, kad atkal liels ļaužu pūlis pulcējās un tiem nebija ko ēst, Jēzus pieaicināja savus mācekļus un tiem sacīja: “Man ļoti žēl šo ļaužu, jo tie jau trīs dienas ir pie manis un tiem nav ko ēst. Un, ja es tos neēdušus atlaidīšu uz mājām, viņi ceļā novārgs, jo daži ir nākuši no tālienes.” Uz to viņa mācekļi sacīja: “Kas šeit tuksnesī šos ar maizi var pabarot?” Bet viņš tiem jautāja: “Cik maizes jums ir?” Un tie atbildēja: “Septiņas.” Tad viņš lika ļaužu pūlim apsēsties zemē. Un, paņēmis šīs septiņas maizes, viņš pateicās, lauza un deva saviem mācekļiem, lai viņi tās pasniegtu, un viņi pasniedza tās ļaudīm. Un vēl viņiem bija arī nedaudz zivtiņu, un pateicies viņš lika tās izdalīt. Un viņi paēda un bija sāti, un tie salasīja ar pārpalikušajiem maizes gabaliem septiņus lielus grozus. Paēdušo bija ap četri tūkstoši. Un viņš tos atlaida. Tūlīt iekāpis laivā, viņš ar saviem mācekļiem pārcēlās uz Dalmanutas apvidu. (Mk. 8: 1-10)

Visas Rietumu sabiedrības dzīvi mūsdienās lielā mērā nosaka un virza ekonomiska rakstura jautājumi. Ja pārējā Rietumu pasaulē tas vairāk attiecas uz politiku, mazāk uz cilvēku ikdienas dzīvi, tad pie mums ekonomiska rakstura jautājumi ir totāli, cilvēki ne par ko citu gandrīz vairs nedomā un nerunā. Ja kādreiz ļaudis bijās no Dieva, ja baidījās no publiska kauna, tad tagad lielākais bieds ir vienīgi trūkums. Zaudējis naudu un mantu cilvēks uzskata, ka ir zaudējis visu, kā dēļ vērts dzīvot un meklē striķi, lai darītu sev galu. Savukārt, ja viņam nauda ir, viņš nebēdā vairs ne par ko citu. Naudas dēļ cilvēks tagad ir gatavs uz visu. Kā man pagājušajā nedēļā rakstīja kāda dievbijīga kundze: „Atliek tikai lūgt Dievu, lai Viņš aptur šo vājprātu, kas tagad naudas dēļ tiek darīts pasaulē!”

Luters šādus cilvēkus sauc par „neticīgiem muļķiem”, kuri piedzīvojot trūkumu sāk zagt, krāpties, un izmantot citus cilvēkus, lai paši saviem spēkiem tiktu galā ar trūkumu. Šāda neticīga muļķība tagad lielā mērā valda gan valstu attiecībās, gan iekšpolitikā, gan darījumu pasaulē. Un tā vairs netiek uzskatīta par lielu kaunu, kā tas bija agrāk, bet par īstu gudrību, izveicību un augstāko prasmi. Morāle ir kapitulējusi mantkārības priekšā. Tagad plūcam neticības augļus, kam nenovēršami seko savstarpējas cīņas un kari. Diemžēl arī ticīgi cilvēki viegli pakļaujas pasaules spiedienam un lai gan vārdos runā par ticību, tomēr sirdis paliek aukstas un vienaldzīgas. Man šķiet to pārliecinoši pierāda tas, ka nereti nākas dzirdēt – es nevarēju tikt uz baznīcu, jo bija jāstrādā. Turpretī nekad es neesmu dzirdējis, ka kāds sacītu – es nevarēju tikt uz darbu, jo bija jāiet uz baznīcu. Tas pierāda, ka ticība ir sekla un virspusēja, bet īstais dievs ir vēders. Ko par šīm lietām saka mūsu Grāmata?

Svētie Raksti māca, ka laicīgā labklājība pieder pie neizzināmās Dieva providences. Tādēļ piedzīvojot trūkumu, mums jāapklusina savs prāts un stipri jāturas pie ticības, kā Luters saka: „Ja es būtu laulāts vīrs ar sievu un bērniem un neviens man neko nedotu un nepalīdzētu tos uzturēt, tad man vajadzētu ticēt un cerēt, ka Dievs mani uzturēs.” Un ja tas nenotiek tik drīz, kā cerēts, ir jāaizver acis un jāsaka: „Ak, Dievs, es esmu Tavs darbs, Tava radītā būtne; ja jau Tu mani esi radījis, es ļaušu Tev pašam rūpēties par to, kā tikšu uzturēts, - Tu spēj to izdarīt daudz labāk nekā es pats. Tu mani paēdināsi un apģērbsi, Tu man palīdzēsi, atrazdams vislabāko vietu, laiku un veidu, kā to īstenot.” Tas nozīmē, ka ticībai arvien visa ir diezgan, kā psalmu grāmatā lasām, ka taisnais nekad netiks pamests, nedz viņa bērni lūgs maizi un sirdsšķīstie pat bada laikā būs paēduši (Ps. 37: 25; 37: 18-19).

Šīs dienas evaņģēlija stāsts ir brīnišķīgs piemērs, kas stāsta par Dieva laipno gādību. Bet cilvēka prāts to neredz, nesaprot un noraida kā muļķību. Pat Jēzus apustuļi uz žēlsirdīgajām un laipnajām Jēzus rūpēm atbild noraidoši: “Kas šeit tuksnesī šos ar maizi var pabarot?” Ja tur stāvētu kaudze ar maizi un zivīm, tad viņi spētu to saprast, bet kad acis neredz veidu „kā”, sirds negrib ticēt un prāts dumpojas. Citādi ir šie vairāk nekā četri tūkstoši, par kuriem lasām šīs dienas evaņģēlijā. Viņi nebēdā par savu vēderu, bet kāri klausās Jēzus sludināšanā, pacietīgi gaidīdami uz Dieva gādību, un viņu ticība neliek tiem vilties. Turpretī neticība arvien piedzīvo vilšanos, bet neraugoties uz to, cilvēka prāts spītīgi turpina iet neticības ceļu, cerot, ka šoreiz būs citādi. Bet nebūs! Nekad nav bijis un nebūs arī šoreiz! Tādēļ Luters saka: „Mīļie draugi, sāksim beidzot ticēt! Jo tikai neticība ir visu grēku un netikumu sakne – tieši no neticības rodas visi grēki, kas tagad valda visās kārtās. Kādēļ tad ir tik daudz neprātīgu sievu un neliešu, tik daudz krāpnieku, zagļu, laupītāju, augļotāju, slepkavu un garīdznieku vietu pārdevēju? Tas viss ir neticības dēļ. Jo šādi ļaudis spriež tā, kā māca viņu cilvēciskais prāts, bet prāts saprot tikai to, kas ir redzams; kas nav saskatāms, to prāts nespēj aptvert. Tādēļ, ja cilvēks ticībā nepaļaujas uz Dievu, viņa prāts, zaudējis cerības uz sevi pašu, krīt izmisumā, un cilvēks kļūst par nelieti un blēdi. Ievēro, ka tas notiek tad, ja cilvēki ļauj valdīt savam prātam nevis ticībai!”

Pārāk bieži mums nākas redzēt dzīvē, ka velns ar pasaulīgām rūpēm aizvilina cilvēku no Dieva vārda un ticības un tad, pamests prāta ziņā vien, cilvēks kļūst izmisis un bezpalīdzīgs, un sāk grimt arvien dziļāk un dziļāk dažādos grēkos un netikumos. Tādēļ mācies un vingrinies turēties pie ticības un savaldīt savu mežonīgo prātu! Lai to spētu, tev uzmanīgi jāklausās un jāmācās Dieva vārds, kas kopā ar Sakramentu tevi uzturēs īstenā ticībā līdz galam un neļaus krist bailēs, bezcerībā un izmisumā, nedz aklā prāta vadītam, sastrādāt citas muļķības. Un nekad nelepojies ar neticību un bezdievību, kā daudzi to mīl darīt mūsu zemē. Ko tad neticība te ir panākusi? Deģenerētu izglītības sistēmu, brūkošu medicīnu un autoceļus, ierēdņu korumpētību, dzērējus, izvirtību un no valsts bēgošus jauniešus. Bet tos, kas stingri turas pie ticības, Dievs pats uztur, svētī un paēdina.

Nākošā lieta, ko bez ticības mums māca šīs dienas evaņģēlijs ir – mīlestība. Bez Dieva nav mīlestības un bez mīlestības dzīve nekļūst vairāk, bet gan mazāk dzīva. Lielākoties tā ir sekla, bezjēdzīga un triviāla, virspusēja dzīve, dzīvojot tikai mirklim, dzīvojot tikai pašiem priekš sevis un tad, lai izbēgtu no izmisuma un garlaicības, ik pa brīdim izmēģināt kaut ko jaunu, kādu jaunu piedzīvojumu vai pārdzīvojumu. Bet bez dziļākas izpratnes par dzīvības avotu, jēgu un piepildījumu, bez mīlestības tas tikai vairo izmisumu, depresiju un visu to pārējo psihisko kroplumu, no kā cieš mūsdienu pasaule. Tādēļ mums ir jāmācās ne tikai ticībā paļauties uz Dievu, bet arī darīt citiem tā, kā Kristus darījis mums. Tāpat kā viņš mūs ir bagātīgi apveltījis ar savām dāvanām bez kādas atlīdzības, tāpat mums jāmācās, mīlestības mudinātiem, kalpot savam tuvākajam. Kā Luters saka: „Kristīga cilvēka mācībai, vārdiem un dzīvei ir jātiek dāvātiem draudzei – tāpat kā Kristus ir tai dāvājis un ielicis klēpī savu žēlastības darbu. Svētīgi tie, kuri pieņem šo dāvanu ar pateicību.” „Pateicība” ir atslēgas vārds visa šā jautājuma, jā, visas dzīves izpratnei.

Radīšanas stāstā cilvēks parādās kā izsalkusi un alkstoša būtne, bet visa pasaule - kā viņa barība. To raksturo vārds „dienišķā maize”, ar ko saprotam visas dzīves vajadzības, visu to, ko var dot pasaule. Tūlīt pēc pavēles vairoties un valdīt pār zemi cilvēkam tiek noteikts ēst zemes augļus. Lai cilvēks varētu dzīvot, viņam tātad ir jāēd, jāuzņem pasaule - tas kas nāk no zemes sevī un jāpārvērš tas par sevi, par savu miesu un asinīm. Tā visa Dieva radītā pasaule ir svinīga svētku maltīte. Šis visu Bībeli caurstrāvojošais svētku galda tēls ir arī centrālais dzīves tēls. Tas ir dzīvības tēls tās radīšanas brīdī, tāpat arī dzīvības tēls radīšanas beigās un piepildījumā: "Lai jūs ēstu un dzertu pie Mana galda Manā valstībā..." (Lk 22:30).

Bībelē nav pretstatu starp garīgo un materiālo, starp laicīgo un garīgo. Tās ir filozofiskas kategorijas, kurās sevi iesprostojusi cilvēce mokās ar bezjēdzīgiem meklējumiem un viltus risinājumiem. Mūsu Grāmatā viss ir labs un viss ir Dieva dāvana cilvēkam, lai to baudītu ar pateicību. Barība, no kuras pārtiek cilvēks, pasaule, ar kuru viņam jāsavienojas, lai dzīvotu, ir Dieva dotas. Pasaule kā cilvēka barība nav tikai kaut kas materiāls, cilvēka "fizisko" vajadzību ierobežots un līdz ar to pretējs viņa "garīgajām" vajadzībām. Bībelē viss esošais, viss radītais ir Dieva dāvanas cilvēkam, tas pastāv, lai cilvēks varētu iepazīt Dievu, lai viņa dzīve kļūtu par piedalīšanos Dieva radītajā, Dieva dāvātajā dzīvībā. Pasaule - tā ir Dievišķa mīlestība, kas cilvēka dēļ padarīta par viņa ēdienu - viņa dzīvību. Dievs svētī visu, ko viņš rada, un Bībeles valodā tas nozīmē, ka viss radītais ir viņa klātesamības, gudrības, mīlestības un atklāsmes zīme un līdzeklis: "Baudiet un redziet, cik tas Kungs ir labs!" (Ps. 34: 9)

Cilvēks ir izsalkusi būtne, bet visu viņa slāpju un izsalkuma, alku un ilgu pamatā ir alkas pēc Dieva. Jebkurš izsalkums, jebkuras slāpes savā būtībā ir alkas un slāpes pēc Dieva. Protams, šai pasaulē izsalkumu jūt ne tikai cilvēks. Viss esošais, visa radība dzīvo "ar barību" un atkarībā no tās. Bet cilvēka īpašā vieta visumā ir tā, ka viņam vienīgajam ir dota spēja pateikties un slavēt Dievu par viņa doto barību un dzīvību. Tikai cilvēks vienīgais spēj un ir aicināts uz Dieva svētību atbildēt ar savu pateicību, un šeit atklājas cilvēka karaliskā cieņa, aicinājums un uzdevums būt par Dievišķās radības valdnieku. Tas ir Dievs Gars cilvēkā, kas dara viņu garīgi dzīvu, tas ir, spējīgu pazīt Dievu un pateikties viņam.

Radījis dzīvniekus, cilvēka palīgus, Dievs pieved tos pie Ādama, "vērodams, kādā vārdā tas tos nosauks, un, kā cilvēks nosauktu ikvienu dzīvību, tā to sauktu" (1. Moz. 2: 19). Bet mūsu Grāmatā „vārds” ir kas daudz vairāk nekā tikai atšķirības zīme, kas ļauj atšķirt vienu lietu no otras. Bībeliskajā pasaules izpratnē vārds pauž pašu lietas būtību vai, pareizāk sakot, tās kā Dieva dāvanas būtību. Nosaukt lietu vārdā - tas Bībelē nozīmē pieņemt, pazīt tajā Dieva ielikto vērtību, jēgu, pieņemt to kā Dieva dāvanu, izzināt tās vietu un uzdevumu Dieva radītajā pasaulē. Nosaukt lietu vārdā nozīmē arī izteikt savu pateicību Dievam par šo lietu. Un Bībelē pateicība nav reliģiska ceremonija, kulta norise, bet Dieva mums pastāvīgi dāvātās dzīves un dzīvības būtība. Dievs visu esošo piepildīja ar savu mīlestību, ar savu svētību, visu viņš radīja labu. Tāpēc tā visa kā dāvanas saņemšana un pateikšanās viņam ir visnotaļ dabiska, nevis nedabiska atbilde uz šo dāvanu.

Slavēt Dievu, pateikties viņam, redzēt pasauli tādu, kādu to redz Dievs, būt Dieva "līdzstrādniekam" un šai pateicībā un saņemšanā - iepazīt pasauli, nosaukt to vārdā, iepazīt tās būtību kā "tieksmi un slāpes" pēc Dieva - lūk, tās ir cilvēka īpašības, kas viņu atšķir no visas pārējās radības. Tas nav tikai cilvēka prāts, viņa spēja strādāt, bet vispirms tā ir spēja pateikties, cilvēks ir tas, kurš spēj pateikties, slavēt un saprast dāvanu un tās devēju.

Taču cilvēks ir radīts ne tikai kā radības ķēniņš, bet arī kā priesteris - kā pasaules un visuma viduspunkts. Cilvēks ir starpnieks starp Dievu un dabas pasauli, apvienojot visu svētības un pateicības aktā, tā reizē gan iegūdams pasauli, gan pateicības veidā atdodams to atpakaļ Dievam. Un, realizējot šo pateicību, ko svešvārdā sauc par Eiharistiju, cilvēka dzīvība, tā pati, kuru kā barību viņš saņem no pasaules, tiek pārvērsta par dzīvību Dievā, par savienošanos ar dievišķības pilnību nesošo Kristus miesu. Pasaule tika radīta kā viena visu aptveroša Eiharistija - Pateicība, bet cilvēks - kā priesteris, kurš veic šo kosmisko sakramentu – pateicības pienešanu Dievam. Un cilvēki, ja ne vairs ar saprātu, tad ar instinktu to zina un saprot. Pēdējie bezdievības un atkrišanas gadsimti nav spējuši ēdienu un ēšanu pārvērst par kaut ko tikai materiālu, fizioloģisku un utilitāru. Ēdiena uzņemšana joprojām saglabā rituāla iezīmes - tā ir kā pēdējais "dabiskais sakraments" ģimenes vai draugu lokā, dzīvības sakraments, kurš ir vairāk nekā vienkārši "ēdiens" un "dzēriens", vairāk nekā vienkārša ķermeņa vajadzību apmierināšana. Un, lūk, pat precīzi nenoformulējot, kādā ziņā, kāpēc tas ir "kaut kas vairāk", cilvēki joprojām tiecas pēc tā. Paši to pat neapzinoties, viņi alkst un slāpst pēc dzīves kā pēc dievišķā pateicības noslēpuma, pēc sakramenta, pēc Eiharistijas. Tās ir slāpes un izsalkums pēc Dieva. Un Dievs mums ir devis šo pasauli, lai mēs to pārvaldītu un lietotu, pienesot viņam to atpakaļ ar savu pateicību. Tas ir, mūsu dzīvei ir jābūt vērstai uz Dievu, bet viņš savukārt uztur mūsu dzīvi un dzīvību un beigu beigās vainago to ar mūžīgu dzīvību. Sekojoši, bailes par barības trūkumu, par laicīgo iztiku ir vienkārši grēkā krišanas sekas, izpratnes zaudēšana par Dievu un viņa gādīgajām rūpēm par savu radību. Izpratnes trūkums par cilvēka dzīvi, cilvēka vietu pasaulē un dzīvi kā uzdevumu – veidot pateicības pilnas attiecības ar Dievu.

Cilvēks var zūdīties, kurnēt un vaimanāt, bet viņš nespēs likt šajā pasaulē rasties kaut vienam vienīgam zāles stiebriņam. Cilvēks var taisīt, bet viņš nespēj radīt. Visu rada un uztur Dievs. Tieši to mums šīs dienas evaņģēlijā atklāj Kristus brīnumainā četrus tūkstošus lielā ļaužu pulka paēdināšana. Pateicīgiem ļaudīm, kas klausās viņa sludināšanu, kas ir vērsti uz Dievu, Jēzus izdala maizi un zivis, tos bagātīgi pabarojot. Tik augstu Kristus vērtē evaņģēlija klausīšanos, ka apbalvo to ar neparastu brīnumu. Tik liela ir viņa žēlsirdība, ka viņš vienaldzīgi neatlaiž ļaudis, jo tie varētu novārgt ceļā. Tā Kristus parāda, ka viņš ir Dzīvība ne tikai visaugstākajā šā vārda izpratnē, bet jebkurā izpratnē. Viņš ir tas, kas rada un uztur jebkur radību. Viņš dāvina to cilvēkiem, bet viņš sagaida no cilvēka pateicību. Dievs ir devis cilvēkam spēju pateikties un tā ir viņa augstākā īpašība. Mēdz sacīt – kāds garīgs cilvēks! Tas ir nepareizi – visi cilvēki savā ziņā ir garīgi. Tā vietā pareizi būtu sacīt – kāds pateicīgs cilvēks! Cilvēks, kurš dzīvo ar pateicību. Tas ir tas, kas cilvēkus atšķir. Viens īsteno savu cilvēcību, visu saņemot ar pateicību, un izlietojot Dievam par godu, otrs zaudē savu cilvēcību nepateicības dēļ. Tādēļ zūdīšanās un kurnēšana, alkatība, skaudība un nepateicība, Dieva vārda nicināšana, stādot to zemāk par dienišķo maizi ir smagi grēki, jo tie ir tieša neticības jeb bezdievības izpausme. Tas ir velnišķs pievīlums, ka dzīvojam tikai no maizes, tikai no zemes un varam paši to iegūt un kontrolēt un nevienam par to pateicību parādā neesam. Tas ir pievīlums, ka kaut kas labs varētu tik iegūts bez Dieva. Tas ir veids, kā cilvēks zaudēja Dievu Paradīzes dārzā, tas ir veids, kā cilvēks atsakās no sava radības kroņa, atsakās no savas cilvēcības un pasludina sevi tikai par dzīvnieku. Alkdams pēc dzīvības, viņš to pazaudē, jo maldīgi uzskata, ka dzīvība slēpjas dāvanā, nevis tās devējā Dievā. Lops pazīst savu saimnieku, suns pateicībā nolaiza saimniekam roku, bet šāds cilvēks nepazīst ne savu Radītāju, ne pats sevi, nedz šo pasauli un savu vietu tajā. Zaudēdams pateicību, viņš pazaudē visu, savu cilvēcību un dzīvību ieskaitot. Un tad mēs redzam briesmīgo neticības realitāti: ja cilvēks dienu ir bez maizes, viņš plēš sev matus, raud un vaimanā, bet tajā pašā laikā viņš mēnešiem dzīvo bez Dieva vārda, bet ne raud, nedz vaimanā, ka tikai vēders pilns. Tas ir tas, kas notiek mūsu dienās, no kurām brīdināja pravietis Amoss: ”Redzi, nāk dienas, saka Kungs Dievs, kad es zemei uzsūtīšu badu, ne badu pēc maizes, ne slāpes pēc ūdens, bet gan izdzirdēt Kunga vārdus! Tie klīdīs no jūras līdz jūrai, no ziemeļiem līdz austrumiem klaiņos, meklēdami Kunga vārdus, – bet neatradīs!” (Amoss 8: 11-12)

Tādēļ ir vēl viena lieta, uz kuru norāda Luters, un par ko mums jārunā šodien. Luters saka, ka baznīcai arvien nodarījušas lielu postu divas lietas – bagātība un nabadzība. „Sludinātāji nevar dzīvot pastāvīgā nabadzībā, rūpēs un raizēs, taču arī liela manta un bagātība tiem nav panesama. Nabadzība atbaida cilvēkus no sludināšanas amata, savukārt bagātība traucē šo amatu pildīt.” Laicīgas problēmas gan valsts mērogā, gan atsevišķu cilvēku dzīvēs Luters saista tieši ar attieksmi pret sludināšanas darbu un dievkalpojumu apmeklēšanu. Kad Dieva vārds tiek nicināts un sludinātāji ir spiesti pamest novārtā savu amatu, tad „Dievs ne tikai sūta dārgus laikus un citas nelaimes, kuras nomāc visu zemi un kuru dēļ – kā tagad redzam – neviens nespēj paturēt savā makā pat grasi, un ļaudīm nav ne svētības ne krājumu; Viņš atņem arī savu vārdu un patieso mācību, ļaudams nākt sektantiem un maldu mācītājiem, kuri pieviļ ļaudis, iekams tie paguvuši attapties, iegrūzdami postā gan viņu miesu, gan dvēseli.” „Ja gribam būt kristieši, mums jāzina, ka Dievs mums ir pavēlējis un mūs aicinājis ar abām rokām un visiem spēkiem strādāt, lai Dieva nams netiktu izpostīts, lai kanceles nepaliktu tukšas un Dieva valstība neietu mazumā – lai ne mums pašiem, ne mūsu jaunatnei nenāktos zaudēt pestīšanu.” „Ja mēs to nedarām, tad Dievs sodīs mūsu alkatību, rijību un nepateicību un viss, kas mums pieder, ātri vien izsīks. Jo mums nav tik daudz mantas un krājumu, ka Dievs tos nevarētu iznīcināt, sūtīdams pār tiem rūsu – dārgus laikus, karu un citas nelaimes, kas izposta visu zemi, tā ka viena gada laikā tas viss tiek izpostīts un iznīcināts.” To paveiks neticība, kuru pats velna apdullinātais cilvēks uzskata par lielu gudrību. Lai Dievs pasargā mūs no augstprātīgā neticības posta un palīdz dzīvot ar mieru un pateicību sirdī, par godu un slavu Tēvam Dēlam un Svētajam Garam. Āmen.