XI Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Un dažiem, kas sevi uzskatīja par taisniem, bet pārējos nicināja, viņš stāstīja šādu līdzību: “Divi cilvēki ienāca templī Dievu lūgt, viens bija farizejs un otrs – muitnieks. Farizejs, nostājies savrup, lūdza tā: Dievs, es tev pateicos, ka neesmu kā pārējie cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības apgānītāji vai arī kā šis te muitnieks; es gavēju divreiz nedēļā un dodu desmito tiesu no visa, ko iegūstu. Bet muitnieks, attālāk stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet, sitot sev pie krūtīm, sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! Es jums saku: šis nogāja savās mājās attaisnots, bet tas otrs ne, jo katrs, kas pats sevi paaugstina, tiks pazemināts, bet, kas sevi pazemina, tiks paaugstināts.” (Lk. 18: 9-14)

Tātad Kristus mums stāsta, ka divi cilvēki atnākuši uz baznīcu lūgt Dievu. Tas ir tik saprotami, ka baznīca ir lūgšanu nams, ka pat liekulīgais farizejs šeit lūdz Dievu. Tas nozīmē, ka baznīca nav teātris, kur visi sēž izklaidīgi vērodami izrādi, bet šeit valda lūgšanas gars. Visi savā sirdī, domās un prātā ir pilnīgi pievērsti Dievam un kāri tver katru liturģijas un sprediķa vārdu. Baznīcā tātad nevalda dīkdienīgais un izklaidīgais pasaules gars, bet cilvēki te atnākuši strādāt, jo kā Augustīns saka, lūgšana ir strādāšana. Tātad pat farizejs baznīcā lūdz Dievu, tas ir, viņš strādā, un nesagaida, ka tiks šeit izklaidēts vai uzjautrināts.

Tomēr lūgšanas laikā farizejs pamanās arī aplūkot pārējo draudzi. Viņš rūpīgi nopēta katru un par katru viņam ir savs spriedums. Īpaši viņa uzmanība aizkavējas pie muitnieka. Muitnieks atšķiras no pārējiem. Viņš izklaidīgi neraugās apkārt, - ko interesantu ieraudzīs, bet galvu noliecis no visas sirds šausta sevi, lūgdams Dieva žēlastību. Farizejs klusībā apzinās, ka arī viņam vajadzētu darīt tā, kā dara muitnieks. Patiesa grēknožēlas lūgšana ir gars, kam jāvalda dievkalpojumā. Bet to atzīt ir grūti un darīt vēl grūtāk. Tādēļ farizejs, sevi mierinādams, domā tā – labi, ka es Dieva priekšā varu justies labi, ne tā kā šis muitnieks, jo atšķirībā no viņa es esmu labs cilvēks un daru daudz labu darbu, un noteikti nokļūšu debesīs. Un tālāk farizejs domās sāk klejot pa dzīvi, apcerēt savas rūpes un raizes, savus veikumus, ko darīs pēc dievkalpojuma, ar ko satiksies un kam vēl pastāstīs kaut ko par sevi. Dievu tagad viņš ir izglītojis, atliek vēl izglītot cilvēkus, lai visi redz un zina, cik labs es esmu. Nu un tālāk viņam vairs nav ko īsti darīt, paliek garlaicīgi, un viņš sāk skatīties laukā pa dievnama logu. Nevar taču visu laiku blenzt uz muitnieku, nelabi paliek! Par laimi dievkalpojums tomēr beidzas, un farizejs lepni paceltu galvu dodas prom. Viņš domā, ka tagad ir pavisam labs un svēts, nekad viņš citādi arī nav domājis, bet Jēzus saka, ka farizejs patiesi aizgājis tāds pats, kā atnācis – grēka, liekulības un augstprātības pilns.

Parasti tiek uzskatīts, ka šis teksts ir ļoti nozīmīgs reliģiskos jautājumos, un tas tā arī ir, bet izsecināt to, ko tas nozīmē attiecībā uz laicīgo dzīvi, cilvēki parasti nespēj vai negrib. Iespējams, tā pamatā ir uzskats, ka reliģiskās patiesības pastāv pašas par sevi un tām nav būtiskas nozīmes cilvēka laicīgajā dzīvē. Tomēr tas nav pareizi. Patiesībā šīs dienas evaņģēlijs izskaidro ne tikai ļoti daudz ko no tā, kas notiek baznīcā, atklājot cilvēku vienaldzību, liekulību un augstprātību, bet izskaidrota tiek arī dzīve kopumā.

Tātad Kristus mums šodien stāsta par divu veidu taisnību – viena ir cilvēku darbu taisnība, farizeja taisnība, kas sastāv no daudziem dažādiem darbiem, bet otra ir Dieva taisnība, kas ir viena, vesela nedalāma dāvana, kura tiek piešķirta apžēlotam grēciniekam. Kāda tam ir ietekme uz cilvēka laicīgo dzīvi un tās izpratni? Farizejiskā darbu taisnība ir pievēršanās daudzām atsevišķām detaļām. Tas ir uzskats, ka veselais veidojas no atsevišķā. Turpretī Dieva taisnība māca ieraudzīt pavisam ko citu, - noteicošais ir veselais, kopējais, jo tas nosaka atsevišķo.

Farizejiskā darbu taisnība mudina domāt, ka viss ir atkarīgs no pārejošām, laikam pakļautām lietām, - cilvēku darbiem, tādēļ patiesība ir mainīga, katra jauna diena tai pievieno kaut ko jaunu. Savukārt ticīgais ir pārliecināts, ka patiesība nav pakļauta laikam, bet ir mūžīga. Ja tas tā nebūtu, pats patiesības jēdziens zaudētu savu saturu. Sekojoši farizejiskais pasaules redzējums arvien meklē ko jaunu, tas ir pakļauts laikam un matērijai, bet ticīgais meklē atgriešanos pie mūžīgo un nezūdošo vērtību avota, pie esamības centra, pie Dieva. Ticīgais meklē vienu paliekošo, bet nevis daudzus mainīgos un pārejošos. Tādējādi ticīgais arvien ir virzīts uz esamības centru, bet farizejs uz perifēriju. Farizejs un modernais cilvēks, kas ir farizejiskā gara iemiesojums, tādēļ arvien ir pievērsts atsevišķām detaļām. Viņa nelaime ir tā, ka detaļu ir tik daudz, ka viņš tajās viegli apmaldās, un jo vairāk detaļu viņš izzina, jo mazāk viņš tās saprot. Tam ir nozīmīgas sekas arī cilvēku sabiedriskajā dzīvē. Tiecoties pēc detaļām, arvien sāk darboties centrifūgas spēks, kas nozīmē, ka cilvēks arvien vairāk tiek virzīts prom no centra uz perifēriju.

Viduslaikos par cilvēku, kurš sasniedzis augstāko realitātes izpratni tika uzskatīts teoloģijas jeb filozofijas doktors. Viņš atradās tuvu centram, jo bija pamatīgi apguvis esamības pamatprincipus. Daudz zemāks bija to cilvēku līmenis, kuri bija apguvuši tikai faktus un iemaņas. Teoloģijas doktors spēja apkopot lietas vienā veselumā, raudzīties uz tām no centra un tādēļ viņam tika uzticēts izšķirt svarīgākos dzīves jautājumus arī laicīgās lietās. Laika gājumā, tuvojoties modernajiem laikiem teoloģijas doktors vairs netika uzskatīts par autoritāti laicīgos jautājumos, tomēr joprojām bija nepieciešams kāds, kurš spētu sintezēt, apvienot un samierināt kopējās sabiedrības intereses. Šim uzdevuma modernisma pirmsākumos tika izvēlēts džentelmenis. Džentelmenis bija plaši izglītots cilvēks, kurš bija apguvis savaldīšanās, atturības un sevis ierobežošanas mākslu. Viņš bija ideālists, kurš nepadevās mirkļa vilinājumam un ticēja augstākām vērtībām, bet atšķirībā no teoloģijas doktora viņam trūka pārpasaulīga pamata. Viņš bija pazaudējis izpratni par pašdisciplīnas garīgo pamatu. Tomēr kaut kādā mērā džentelmenis vēl spēja pildīt kādreizējo teoloģijas doktora uzdevumu, un viņš tad arī kalpoja kā sabiedrības sargs. Džentelmenis nebija apmāts ar atsevišķām lietām, bet spēja raudzīties uz dzīvi kopumā. Un cilvēki bija apmierināti, ka būtiskus politiskus lēmumus pieņēma cilvēki ar šādu plašu pasaules redzējumu. Tiesa, ne vienmēr džentelmenis dzīvoja saskaņā ar džentelmeņa ideāliem, bet pati ideālu esamība bija ārkārtīgi svarīga. Tā pasargāja no praktiskā cilvēka viltības. Tomēr arī džentelmenim nācās drīz dot vietu citam sabiedrības vadītājam, un Pirmā Pasaules kara radītajā sabiedrības agonijā par tādu kļuva džentelmeņa pretstats – gangsteris. Ne reti tie bija apdāvināti ļaudis, bet tie bija cilvēki bez kādas vērtību sistēmas, uzvedības koda vai aiztures. Bet arī gangsteriem nepiederēja pēdējais vārds un īpaši pēc Otrā Pasaules kara par sabiedrības augstāko autoritāti kļuva speciālists.

Agrākos laikos pret speciālistiem izturējās ļoti piesardzīgi. Cilvēki labi saprata, ka specializācija attīsta tikai daļu cilvēka. Tā ļauj iegūt īpašas zināšanas vai iemaņas kādā jomā, bet tas nenovēršami notiek uz visa pārējā rēķina. Tādējādi valdīja pamatota pārliecība, ka speciālists ir savā ziņā deformēts cilvēks. Viņš spēj daudz vienā jomā, bet ir gandrīz bezpalīdzīgs pārējās. Un tādēļ agrākos laikos šādam cilvēkam nekad neuzticēja sabiedrības pārvaldes amatus. Piemēram, ķēniņš Filips pārmetoši jautāja savam dēlam Aleksandram, kurš bija izcili apguvis flautas spēli: „Vai, tev dēls, nav kauns tik labi spēlēt?” Jautājuma morāle slēpjas tur, ka tik labai flautas spēlei, kādu bija sasniedzis Aleksandrs, bija nepieciešams ļoti daudz trenēties, un Aleksandrs tādējādi bija izšķiedis laiku, kas bija jāatvēl citām lietām. Protams, uzskatāmi piemēri te varētu būt arī mūsdienu sportisti, un, nav šaubu, arī zinātnieki. Viņi arvien vairāk specializējas, arvien vairāk ir spiesti iedziļināties detaļās un tādēļ tiem nav laika citām lietām. Un kas ir ļoti svarīgi, kā runājām pagājušajā svētdienā – detaļas nedod zināšanas. Zināšanām ir vajadzīga sintēze, kopējais lietu redzējums, pie kā tikt zinātniekam pavisam vienkārši nav laika un iespēju. Zinātnieks tagad ir tik šauri specializējies, ka viņam ir pat ļoti paviršas zināšanas par citām zinātnes jomām, nerunājot par dzīvi kopumā. Un tas rada smagas problēmas, jo zūd izpratne par kopējo, par centru, bet visa uzmanība tiek pievērsta atsevišķajam. Līdz ar to lielākā daļa mūsdienu cilvēku zaudē spēju būt par īstu teoloģijas vai filozofijas doktoru, jo tie vienkārši vairs nespēj filozofēt, tas ir meklēt dziļākas kopsakarības, tvert lietas kopumā. Pēc būtības mūsdienu speciālists ir padarījis sevi par nožēlojami smieklīgu cilvēku, un tas visiem būtu bijis labi redzams, ja vien pārējā sabiedrība nebūtu kļuvusi tāda pati.

Specializētie cilvēki instinktīvi baidās no centra, no morālas atbildības un pienākuma, meklējot patvērumu detaļās. Dzīves perifērijā atrodamie fakti tiem šķiet drošāki. Modernais zinātnieks tādējādi pilnīgi pazaudē balansu, plašu un harmonisku dzīves redzējumu. Pazaudējis organisko, kopējo pasaules ainu, tas izmisīgi pieķeras paša atklātajiem faktiem, cerot, ka glābiņš atrodas tajā, kas ir objektīvi pierādāms. Tas ir iemesls mūsdienu pasaules apbrīnojamajām alkām pēc faktiem. Dažādas populāras viktorīnas un spēles, krustvārdu mīklas, visas ir saistītas ar atsevišķu faktu zināšanu. Īsi sakot, mūsdienu cilvēks ir apmainījis patiesību pret faktiem. Un tur, kur valda fakti, zināšanas vairs nav iespējamas. Tā vietā, lai sāktu aizdomāties, garastāvokļa instruktori nemitīgi mēģina pārliecināt sabiedrību, ka gudrība ir tas pats, kas faktu zināšana. Bet tā ir liktenīga kļūda! Tās dēļ par mērķi, par izglītības pamatu tagad kļūst savstarpēji nesaistītu faktu zināšana. Atsevišķu detaļu padziļināta apguve bez izpratnes par lietu kopsakarību. Uzskats, ka fakti runā paši par sevi, bet nevis tos organizē prāts, ir dziļa perversitāte, prāta izkropļojums. Pazaudējis izpratni par esamības pamatprincipiem, modernais cilvēks ir sevi intelektuāli izkastrējis, viņa pasaule ir kaleidoskopiski fragmentāra, kopējai ainai vairs nav nekādas jēgas un tas arvien vairāk un vairāk virza mūsdienu cilvēku pretī apsēstībai ar detaļām, izolētiem faktiem, izolētām daļām. Garīgi domājošam cilvēkam pietiek ar vienu acu uzmetienu, lai viņš modernajā cilvēkā ieraudzītu tā dubultnieku - farizeju, kurš cenšas iegūt Dieva taisnību maksājot desmito tiesu no mētrām un dillēm, izkāšot odus un aprijot ziloņus, redzot skabargas un neredzot baļķi.

Tāpat kā farizejs modernais cilvēks tātad ir apmāts ar detaļām, ar atsevišķo. Bet kas īsti ir apmātība? Apmātība ir sāpīgas, nepatīkamas domas aizstāšana ar nesāpīgu. Apmātais tādējādi vienkārši atsakās atzīt lietu, kas viņam nodarīs sāpēs. Tas ir veids, kā izpaužas cilvēka egoisms – nedomāt par nepatīkamo, jo ir skaidrs, ka secinājumi nebūs patīkami. Pati grūtākā lieta modernajam egoistam ir atziņa, ka pastāv atbildības centrs, mūžīgais Dievs, kura priekšā ir jānes atbildība. Tā ir tik sāpīga doma, ka modernais cilvēks ar visu savu samaitāto dzīvi tūdaļ meklē patvērumu mazākās lietās, kā piedzēries strādnieks bēgdams no priekšnieka. Tieši tāpat kā farizeji viņš atrod patvērumu atsevišķos darbos, vairīdamies no galvenā dzīves pienākuma jeb uzdevuma. Viņš pieņem galēji naivu domu, ka atsevišķo mazo detaļu izzināšana tam ļaus izprast lielākās. Bet viņš tā arī nekad nenonāk pie lielāko lietu izpratnes, jo uzskata, ka uzticīga rakāšanās detaļu kaudzē, savā fenomenu provincītē atbrīvo viņu no pienākuma izprast lielāko realitāti, proti, to vai bez matērijas pastāv vēl kāda cita, augstāka realitāte, garīga realitāte. Viņš ir tik tālu aizbēdzis no esamības centra, ka ar laiku tam sāk šķist, ka priekšnieka nemaz nav, atbildības nav – pats sev priekšnieks, ko gribu to daru. Šāda apmātība, bēgšana no nepatīkamā, noved pie smagām psiholoģiska rakstura sekām, un viena no tām ir fanātisms, kuru atkal kā likums vērojam pie farizejiem. Kas tad ir fanātisms?

Fanātismu varētu raksturot kā pūļu dubultošanu pēc tam, kad ir ticis aizmirsts pats mērķis. Fanātisma būtība tātad ir mērķa aizstāšana ar līdzekļiem. Mērķa vietā stājas pats process. Mērķa zudums paskaidro modernā cilvēka apmātību ar detaļām, kas pēc savas dabas ir psihopātiska. Tā kā tā ir saistīta ar bēgšanu no realitātes, vairīšanos atzīt acīmredzamo, tad rodas iekšējas trauksmes, nemiera sajūta, jo klusībā tiek saprasts, ka mērķis taču nav sasniegts. Tas izskaidro to, kādēļ mūsdienu cilvēks tik bieži ir neirotisks psihopāts, kurš spiests nenormālos daudzumos lietot medikamentus. Te jāpatur prātā, ka veselais saprāts ir sabalansēta domāšana, kas vienmēr saistīta ar mērķa apzināšanos. Bez mērķa nav veselā saprāta. Bezmērķīgums, dzīves bezjēdzības apziņa ir stāvoklis, kurā mūsdienu cilvēka dvēseles ievedusi zinātne un tehnoloģijas. To ir grūti atzīt, bet tas ir iemesls tam, kādēļ mūsdienu cilvēks tā nomokās ar dzīves bezjēdzību. Tajā pašā laikā apmātība ir liels mierinājums pašam apmātajam. Apmātība ir kā atvaļinājums, kā grūtas, smagas pārbaudes atlikšana uz nenoteiktu laiku, kas ļauj cilvēkam atgriezties pie savām kolbām, mēģenēm un faktiem un neapgrūtināt sevi ar jēgas un mērķa jautājumiem.

Tomēr patoloģiski bezmērķīgā pievēršanās detaļām nepaliek bez sekām. Zūd racionāla paškontrole, rodas emocionāla nestabilitāte, pēkšņas garastāvokļa maiņas. Cilvēki sajūsminās vai krīt izmisumā par nebūtiskiem sīkumiem, un paniskas trauksmes stāvoklis ir neatņemams mūsdienu cilvēka dzīves pavadonis. Tiesa, lauku cilvēki no tā cieš daudz mazāk, jo vide, kurā viņi dzīvo, ir daudz veselīgāka ne tikai cilvēka miesai, bet arī prātam. Ārēji spožs, ar dažādām tehnoloģijām, domāšanas tehnikām un asprātību apbruņots, mūsdienu cilvēks parāda izcilību, kad ir runa par detaļām, par dzīves fragmentiem, bet viņš tūdaļ sabrūk izmisumam tuvā panikā, kad tiek nostādīts aci pret aci ar lielajiem dzīves jautājumiem par cilvēka dabu, cilvēka likteni, dzīves jēgu un mērķi. Juzdamies bezpalīdzīgs šo jautājumu priekšā, modernais cilvēks tos vienkārši noraida, kā sev neaktuālus, - tas uz mani neattiecas! Modernais cilvēks ir cilvēks, kurš ir trenēts lavierēt starp pretrunām, sadzīvot ar absurdo un nekad neizdomāt domas līdz galam, un viņš ir pilnīgi bezpalīdzīgs lielo dzīves jautājumu priekšā. Šos jautājumus – kas es esmu? kāpēc es dzīvoju? kā man jādzīvo? kas notiks ar mani, kad es nomiršu? – mūsdienu cilvēkam uzdot nedrīkst, ja vien nevēlaties piedzīvot pēkšņu, psihopātisku dusmu izvirdumu. Un tas ir tieši tas pats, ko vērojam pie Jēzus laika farizejiem. Viņi ir līdz acīm iegrimuši neskaitāmās reliģiskās izdarībās, dažādās detaļās, bet pilnīgi neko vairs nezina par pašu mērķi. Un kad Jēzus tiem uzdod jautājumus, viņam nākas sastapties ar histēriskām dusmām.

Ja atgriežamies pie filozofijas doktora, džentelmeņa un speciālista, tad redzam, ka speciālists psihiskā ziņā atrodas uz daudz zemākas pakāpes. Tas ir cilvēks, kurš izmisīgi cenšas kaut ko pierādīt, iekšēji apzinādamies, ka viņš patiesībā nav atbilstošs savam uzdevumam. Fanātisms, emocionāla nestabilitāte, iekšēja spriedze un kaprīzes ir lietas, kas nav savienojamas ar nobriedušu vadītāju. Lai gan speciālists to neatzīst, viņš to nojauš, un tādēļ nemitīgie ambiciozie mēģinājumi sevi pierādīt, sevi apliecināt. Turpretī veselā saprāta vadīts cilvēks nav pakļauts apmātībai, kas rodas no totālas pievēršanās realitātes fragmentiem. Veselā saprāta cilvēks ir integrēts esamībā, saistīts ar esamības centru un tādēļ viņš ir pārliecināts par to, kas viņš ir un ko viņš dara. Tas instinktīvi mudina uzticēties veselā saprāta vadītiem cilvēkiem, nevis ekspertiem, jo pareizi nojaušam, ka aiz eksperta ekspertīzes slēpjas patoloģisks dzīves redzējums. Jēzus un farizeji ir labs, uzskatāms piemērs. Cilvēki uzticējās Jēzum daudz vairāk nekā farizejiem, jo redzēja viņā īstu, patiesu cilvēku, kas nav apmāts ar detaļām, bet redz un runā par galveno, par centrālo cilvēka dzīvē. Savukārt ambiciozie, augstprātīgie, skaudības māktie farizeji viņu no sirds ienīda.

Speciālists vienmēr atrodas tuvu psihozes robežai. Ja mēs dotos pastaigā cauri psihiatriskās slimnīcas nodaļai, tad atsevišķos cietējos ieraudzītu neveselīgi pārspīlētas vesela cilvēka iezīmes. Ja mēs paņemtu no katra slimnieka pa drusciņai un saliktu šos fragmentus kopā, mēs varētu radīt ģēniju. Un tieši šāda pati sajūta rodas ejot cauri mūsdienu administratīvajiem centriem un augstskolām. Katru te var apbrīnot par viņa mazo sasniegumu, spēku un virtuozitāti, bet tajā pašā laikā specialitāte viņam ir kļuvusi par visu pasauli. Atmetis Vienu Vienīgo daudzo vārdā, viņš ir kļuvis bezgalīgi uzpūtīgs par savu spēju sīki un smalki aprakstīt mazu, mazu esamības daļiņu. Bet veselā saprāta vadītu, klasiski izglītotu vērotāju no malas nepamet sajūta, ka viņš vēro psihiatriskās slimnīcas pacientus, kurus raksturo gudrības, paškontroles un atbildības trūkums.

Agrāk vienkāršs cilvēks, kurš kopa savu zemi vai mežu, vai audzēja mājdzīvniekus cēlās agri. Viņš zināja, ka viņa atalgojums ir tieši saistīts ar ieguldīto darbu. Viņa darbam bija noteikts ritms, un viņš skaidri redzēja sava darba mērķi. Vakarā viņš lasīja ziņas, kuras nopietni pārdomāja. Viņš stingri ievēroja svētdienas un svētku dienas, bija noteikts un patstāvīgs savos uzskatos, neatkarības apziņā un bija arī aktīvs sabiedriskajā dzīvē, piedalījās vēlēšanās, zināja ko un kāpēc viņš dara. Viņš, protams, nekļuva bagāts, bet viņš nekļuva arī necilvēks, un viņam vienmēr bija pietiekoši daudz morāla spēka, lai pateiktu, nē.

Mūsdienu pasaulē tas viss ir dramatiski mainījies. Tagad mums ir milzīga masa ar rūpnīcu strādniekiem un biroju darbiniekiem, ar nelielu eliti augšgalā. Katrs no strādnieku un darbinieku masas pilda kādu atsevišķu funkciju, un lielākā daļa no tiem nekad īsti tā arī neredz sava darba gala produkciju. Tādēļ tie nedomā par to, ko tie rada. Labs piemērs ir ASV atombumbas projekts Otrā Pasaules kara beigās. Tikai retais zināja, ar ko īsti viņš šeit lielā slepenībā nodarbojas. Ja viņi to zinātu, daudzi būtu atteikušies. Un daži, kas to zināja, arī attiecās, bet citi pēc tam visu mūžu nožēloja, ka nebija atteikušies. Cilvēks, kurš pats ir tikai skrūvīte lielā mašīnā un taisa tikai atsevišķu skrūvīti vai detaļu, bez izpratnes par sava darba rezultātu, nenovēršami zaudē atbildības sajūtu. Tā mēs tikām pie pēdējā Prometeja atklājuma – atomenerģijas un atombumbas. Zaudējusi gudrību, kas nāk no izpratnes par esamības centru un zaudējusi esamības pamatprincipus, modernā cilvēce aizmaldījās esamības nomalē un ierakusies detaļās, atrada tur ierīci, ar kuras palīdzību tā var pilnībā iznīcināt sevi uz visiem laikiem. Tēlaini runājot, modernā pasaule tagad dzīvo ar karstu dzelzi rokās, - zemē mest žēl, bet paturēt grūti un bīstami. Nav vajadzīga spilgta iztēle, lai nojaustu ar ko tas viss beigsies. Un tas nav tā tikai atsevišķās jomās. Lielajās rūpnīcās, birojos, politisko un administratīvo pārvalžu ēkās cilvēki ir skrūvītes mehānismā, kas kaut ko dara, bet tā arī nesaprotot ne ko tie dara kopumā, nedz kādēļ tie īsti to dara. Viņi ir atbildīgi tikai par detaļu, par fragmentu un tādējādi pilnīgi bez atbildības par lietu kopumā, par gala produktu. Bez šaubām tas noved pie intereses trūkuma par darbu un arī pie atbildības trūkuma, un vispār pie atbildības izpratnes zuduma. Beigu beigās pats cilvēks vairs nav cilvēks, bet tikai fragments kādā nesaprotamā mašīnā, par kuras darbību viņš praktiski nenes nekādu atbildību. Problēmu brīžos viņa vienīgā iespēja ir meklēt palīdzību pie speciālista, kurš šādos gadījumos izrādās tikpat bezpalīdzīgs kā palīdzības meklētājs. To labi varēja redzēt nesenās finanšu krīzes laikā. Šis modernais farizejisms izskaidro gandrīz visu no tā, kas notiek mūsdienu politikā, uzņēmējdarbībā un dzīvē kopumā. Piemēram, pēc Otrā pasaules kara daudzi vācieši neizpratnē raustīja plecus – ko es tur varēju darīt? Man lika un es darīju! Un tieši tas pats tiek sacīts par Padomju laikiem – es jau nebiju par to atbildīgs. Tagad izrādās, ka pat Kompartijas pirmais sekretārs un vadošie KGB virsnieki ne par ko nebija atbildīgi. Lūk, kādas ir fragmentācijas un tai sekojošās bezatbildības sekas.

Modernais cilvēks, kurš tā nicina provinciālismu ir kļuvis provinciālis visaugstākajā pakāpē. Viņš dzīvo, eksistē esamības tālākajā nostūrī, zaudējis izpratni par esamības centru un tādējādi par pašu esamību jeb savu dzīvi kopumā. Interesanta šāda cilvēka iezīme ir atmiņas noliegums. Mēs negribam runāt un domāt par fašismu un padomju laikiem. Mēs gribam to visu pēc iespējas ātrāk aizmirst, tā teikt, kas bijis, bijis un pagājis. Bet atmiņas zudums ir patoloģija, un tas novedīs pie tā, ka atkal ar izbrīnu būsim spiesti sacīt: redz, kā vēsture atkārtojas! Gudrība māca, ka lietas, kuras cilvēki visvairāk vēlas aizmirst, ir tieši tās lietas, kuras visvairāk vajadzētu paturēt prātā. Tie, kas nespēj atcerēties pagātni, ir nolemti tās atkārtošanai.

Ko šādā situācijā iespējams darīt? Atbilde mums tika sniegta šīs dienas evaņģēlijā, un tas ir muitnieka piemērs. Muitnieks neņem vērā detaļas, atsevišķus grēkus. Viņš ignorē skabargas un to vietā ķeras pie baļķa. Viņš sevi visu atzīst par grēcinieku un lūdz Dieva žēlastību, Dieva taisnību kā nepelnītu dāvanu. Tas ir, viņš lūdz Dievam atļauju atgriezties prom no perifērijas uz centru, prom no grēka, prom no sevis un pasaules fragmentiem atpakaļ pie esamības centra, pie paša Dieva. Šis ceļš mūs ved arī atpakaļ no speciālista pie džentelmeņa un tālāk pie filozofijas doktora. Modernais barbars, progresa sludinātājs to tūdaļ nodēvēs par regresu, par pagrimumu, pats atrazdamies pagrimuma bezdibenī. Tāpat kā visi citi farizeji, arī modernais farizejs ir liekulis. Viņš tūdaļ norādīs uz iespējamiem zaudējumiem, uz to, no kā būs jāatsakās. Un bez šaubām, būs jāatsakās no daudz kā. Līdzīgi kā miers un drošība atgriešanās un atdzimšana nav iegūstama bez sāpēm. Atgriešanās nes sev līdzi pazemošanos un dvēseles sāpes, kā to redzam muitnieka piemērā šīsdienas evaņģēlijā. Jebkura dzimšana, arī atdzimšana ir sāpīgs process.

Un te atkal nevaram neievērot modernā egoista apmātību – viņš ir apmāts ar domu, ka viņam par katru cenu un visur ir jājūtas labi. Viņam jājūtas labi gan pasaulē, gan baznīcā. Bet kurš ir tas, kurš baznīcā jūtas labi un komfortabli – muitnieks vai farizejs? Diemžēl modernajam farizejam, modernajam egoistam nekad neienāk prātā jautājums – vai šajā bēdu, posta un nāves mocītajā pasaulē man vispār ir morālas tiesības justies labi? Vai es neesmu morāls idiots, garīgs kroplis, kurš neapzinās, ka vēlēšanās justies labi tad, kad visapkārt valda ciešanas, netaisnība un posts, agrāk neredzēts garīgs pagrimums, ir amorāla? Vai modernais farizejs, kurš vēlas labi justies arī svētā Dieva priekšā dievnamā, pārcilājot prātā savus labos darbus, kādreiz uzdod sev jautājumu - vai man ir morālas tiesības labi justies Tēva priekšā, kuram manis dēļ bija jāsūta savu Dēlu nāvē? Ar kādām tiesībām es šeit raugos apkārt un augstprātīgi vērtēju citus? No kurienes pārliecība, ka es tāpat jau visu zinu un saprotu un esmu labs diezgan? Ja tu patiesi zinātu un saprastu, kas tu esi un ko esi pelnījis, tad tu vis izklaidīgi neblenztu laukā pa baznīcas logu, apcerot brīdi, kad tiksi laukā pie īstajiem priekiem. Ja tu patiešām kaut ko zinātu, tad tu darītu tieši to pašu, ko darīja muitnieks: tu neuzdrošinātos acis pacelt un dauzītu sev pa krūtīm bļaudams un vaimanādams – mīļais Dievs, esi man nabaga grēciniekam žēlīgs! Ja nu tu līdz šim to neesi darījis, tad tagad saki sev tā: godātais farizej, ielāgo to uz visiem laikiem, ka atgriešanās un atjaunošanās, kas ir kristieša ikdiena, vienmēr sev līdzi nes sāpes, atteikšanos, pazemošanos, sevis ierobežošanu un pašaizliedzīgu kalpošanu citiem.

Atgriešanās un atjaunota dzīve nenāk viegli un tas atbaida sliņķus, dīkdieņus un komforta pielūdzējus. Tie izvēlēsies labāk palikt pie cūku siles, nekā domās par atgriešanos Tēva mājās. Tomēr ceļš atpakaļ uz Tēva mājām, ceļš atpakaļ uz garīgo dzimteni, esamības centru, viengabalainu, atbildīgu un jēgpilnu dzīvi ir vienīgais ceļš, kas atbilst vārdam cilvēks. Tas ir ceļš no barbara, mežoņa, speciālista atpakaļ uz civilizāciju, ceļš atpakaļ uz cilvēcību, un es negribu vairs maldīties pa plato pasaules lielceļu, bet iet pa šauro ceļu, ko vienā vārdā sauc Jēzus Kristus, kurš ar savu taisnību apklāj manu netaisnību, bezdievību un sirds trulumu, ietērpj mani svētās taisnības drānās un izglābj no tā, ko esmu pār pārim pelnījis - no briesmīgajām Dieva dusmām, elles un nāves. Par to es Tev mūžam pateikšos, tevi slavēšu un cildināšanu, jo neesmu to pelnījis un neesmu tā cienīgs. Āmen.