XIII Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Un, redzi, kāds likuma zinātājs piecēlās un sāka viņu pārbaudīt, sacīdams: “Skolotāj, kas man jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvību?” Viņš tam sacīja: “Kā ir bauslībā rakstīts? Kā tu tur lasi?”  Tas atbildēja: “Mīli Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un ar visu savu spēku, un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.” Viņš tam sacīja: “Tu pareizi esi atbildējis. Dari to un tu dzīvosi.” Bet viņš, gribēdams attaisnoties, Jēzum jautāja: “Un kurš ir mans tuvākais?” Jēzus atbildēja, stāstīdams: “Kāds vīrs bija ceļā no Jeruzālemes uz Jēriku, un viņš krita laupītāju rokās. Tie, viņu aplaupījuši un sasituši, atstāja pusmirušu guļam un aizgāja. Gadījās, kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un viņu ieraudzīja, bet pagāja garām. Tāpat arī kāds levīts, tajā vietā atnācis, viņu ieraudzīja, bet pagāja garām. Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, nonāca pie viņa, un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. Pienācis klāt, viņš pārsēja viņa brūces, uzliedams eļļu un vīnu; un, uzcēlis viņu uz savu lopu, aizveda to uz viesnīcu un aprūpēja. Otrā rītā, izvilcis divus denārijus, viņš iedeva tos viesnīcniekam un sacīja: aprūpē viņu, un, ja tu vairāk iztērēsi, atnācis es tev atdošu. Kurš no šiem trim tev šķiet tuvākais bijis tam, kas krita laupītāju rokās?” Viņš sacīja: “Tas, kas parādīja viņam žēlsirdību.” Un Jēzus viņam sacīja: “Ej un dari arī tāpat!” (Lk. 10: 25-37)

Jēzus stāsts par Žēlsirdīgo samarieti ir atstājis paliekošu iespaidu uz cilvēci, joprojām kalpojot kā izcils pamudinājums un žēlsirdības piemērs. Tomēr stāsts nav tik vienkāršs un viegli saprotams, kā pirmajā brīdī šķiet. Sāksim ar to, ka žēlsirdība vispār nav raksturīga kritušajam cilvēkam. Pēc grēkā krišanas cilvēks vēl ir saglabājis taisnīguma izpratni. Tas, ka mēs zinām, kas ir taisnīgums, atklājas mūsu prasībās pret citiem, bet attiecībā uz sevi parasti meklējam aizbildinājumus jeb attaisnojumus, ko vienmēr arī veikli atrodam. Savukārt žēlsirdība vispār ir sveša dabai, un mēs varam to mācīties tikai no Dieva. Bet vai tad mums netiek sacīts – mīli savu tuvāko kā sevi pašu? Vai tādējādi pats par sevi netiek saprasts, ka mīlam paši sevi un mums vispirms ir jāmīl pašiem sevi un tad jācenšas, līdzīgi kā sevi, mīlēt arī citus? Patiesībā teksts neko tādu nesaka, un bauslības eksperts visnotaļ pamatoti cer sevi attaisnot, uzdodot Jēzum jautājumu – un kurš ir mans tuvākais? Jēzus līdzība atklāj, ka mūsu tuvākais ir ikviens, kuram vajadzīga mūsu palīdzība, un savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu nozīmē, ka tā kā mēs mīlam sevi neraugoties uz to, ka esam grēcinieki, tad mums jāmīl arī citi grēcinieki, citi cilvēki, nevis jāattaisno sevi un jānosoda citus. Jēzus arī atklāj, ka pats augstākais princips, kam pakļaujas viss pārējais, ir mīlestība. Runājot par pēdējiem laikiem, Jēzus saka, ka mīlestība daudzos izdzisīs. Mūsdienās tas lielā mērā jau ir noticis un pietiek izlasīt jaunākās ziņas, lai redzētu, ka pasaulē atkal valda nežēlība, cietsirdība, varmācība un agresija, nevis žēlsirdība. Nu un ko mēs tur varam darīt? Tas ir farizejisks jautājums. Pirmā lieta, ko varam darīt un kas mums arī ir jādara, ir jānoskaidro, kas īsti ir nogājis griezi. Kur esam nomaldījušies no ceļa. Pēc tam jāsāk no tās vietas, nevis jāturpina maldīties pa neceļiem. Viss ir vienkārši tad, kad grēku saprotam kā kaut ko vispārīgu, nenoteiktu vai arī kā atsevišķus lielākus vai mazākus netikumus. Daudz grūtāk kļūst tad, kad runa ir par vispārpieņemtām lietām; to kā dzīve šajā pasaulē notiek; kad grēka atziņa met izaicinājumu tam, kas šajā pasaulē tiek uzskatīts par normu. Mūsu visu nelaime ir tā, ka cilvēki ignorē vēsturi, nepazīst to, un tādēļ uzskata, ka vai nu vienmēr viss ir bijis tā, kā tas ir tagad, vai arī apzināti vai neapzināti tic progresa idejai un domā, ka tagad ir labāk, nekā bija agrāk. Sāksim ar dabu, kas ir visvairāk cietusi no cilvēka alkatības, muļķības un ļaunprātīgas izmantošanas.

Dabas pasaule atspoguļo noteiktu lietu kārtību, kas ir pastāvējusi jau pirms mums, un, par spīti mūsdienu cilvēka pūlēm, nepakļaujas pilnīgai izpratnei un kontrolei. Dabas grāmata joprojām ir noslēpumu pilna un neraugoties uz nepārtraukto ļaunprātīgo izmantošu, joprojām sniedz cilvēkam vairāk dziedinoša spēka, nekā spēj vislabākās zāles. Visi mēģinājumi pakļaut dabas pasauli ar zinātnes palīdzību ir maksājuši dārgi. Gūstot panākumus vienā jomā, piedzīvojam negaidītus un neparedzamus zaudējumus citā. Mēģinot izlabot to, ko cilvēks augstprātīgi uzskata par dabas trūkumiem, dabai tiek atkarota telpa, kur varam izvērsties paši ar savu priekšstatu par dzīves telpu, bet tad pēkšņi atklājam, ka mūsu dzīvei arvien vairāk pietrūkst privātuma un drošības. Tas notiek tādēļ, ka bez ievērības tiek atstāta vienkārša patiesība, ka telpai un matērijai piemīt amortizējošas spējas, spējas pasargāt mūs no triecieniem. Nemitīgie cilvēka pūliņi, pakļaut un izmantot dabu, atklāj arī dīvainu paradoksu – mēs kļūstam nevis par dabas valdniekiem, bet drīzāk par tās gūstekņiem. Nemitīgi pētot un nodarbojoties ar dabas pasauli un tās parādībām, cilvēks beigu beigās tiek dabas skaistuma apburts, savaldzināts un sagūstīts. Turpretī garīgi cilvēki nekad neizvēlas dabu par savu līgavu un tādēļ pārsteidzošā veidā viņi kļūst par labākajiem tās pārvaldniekiem. Garīgs cilvēks dzīvo dabas vidū, bet viņš turas zināmā distancē no tās. Viņš respektē dabu, bet pārāk dedzīgi nevēlas to iegūt, un daba tam atbild, atalgojot daudz lielākā mērā, nekā tā atalgo tajā neprātīgi iemīlējušos materiālistu. Ja šajā sakarībā raugāmies uz izlutināto mūsdienu bērnu - pilsētnieku, tad redzam savādu paradoksu – pilsētnieks lielā mērā ir iznīcinājis dabu sev visapkārt, iekārtojot pats sev mākslīgu vidi, bet tiklīdz viņš nokļūst savu roku neskartā dabas pasaulē, tā dzirdam - ak, un vai, cik brīnišķīgi, cik skaisti! Pilsētnieks tūdaļ tiek dabas savaldzināts un pakļauts. Lauku cilvēks ir daudz atturīgāks – lai gan viņš respektē dabas pasauli un to kopj, viņš tai nepakļaujas un nekrīt tās apskāvienos. Laucinieks prot labi sadzīvot ar dabu, ir daudz mierīgāks, nosvērtāks un izturīgāks pārbaudījumu brīžos, jo dabā viņš ir mācījies ieraudzīt ko lielāku par sevi – Dieva žēlsirdīgo gādību jeb providenci. Mūsdienās kristietim ir svarīgi skaidri saprast, kādām vajadzētu būt pareizām attiecībām ar dabas pasauli. Mums nav nedz pilnībā jāpieņem daba, nedz arī jānoraida. Mums nav jācenšas sajūsmā saplūst ar dabu, atbildot uz katru tās impulsu, nedz arī jāiesaistās liktenīgā karā ar to, beigu beigās kļūstot par dabas gūstekņiem. Tā vietā ir jāizturas pret dabu ar respektu, ar cieņu, jāsvētī dabas pasaule un dzīve tajā, bet jāsavaldās un jāsargās no iemīlēšanās dabā. Un tas ir sakāms par dzīvi šajā pasaulē kopumā. Mums ir jāciena vieta, kur dzīvojam Dieva nolikto laiku, bet tā nav neprātīgi jāmīl, nav jāpieķeras un jāizdabā tās kaprīzēm, nav jācenšas no tās iegūt iespējami daudz, par katru cenu. Atturīga cieņa, pietāte pret dabas pasauli, žēlsirdīga gādība un rūpes par to ir tas, kas nepieciešams mums, un kas nepieciešams arī pašai dabas pasaulei.

Vispostošākajā veidā dabas nicināšana izpaužas mūsdienu attieksmē pret cilvēka dzimumu atšķirībām. Fantāzija par dzimumu vienlīdzību ir vispilnīgākais mūsdienu cilvēka tumsonības apliecinājums. Katram, izņemot nenogurstošos dabas uzlabotājus, taču ir acīmredzams, ka sievietes atšķiras no vīriešiem, ka daba tiem katram ir noteikusi citādu uzdevumu. To nav iespējams mainīt, par spīti nu jau pāris gadsimtus ilgajiem mēģinājumiem vienādot cilvēku uzvedības un ģērbšanās stilu. Tas ir bijis vienvirziena ceļš - padarīt sievieti vīrišķīgāku. Pretējo, ka vīriešiem vajadzētu censties atdarināt sievietes, dzirdēt nav nācies. Kāds tam visam sakars ar žēlsirdību? Atbilde ir īsa un nepatīkama - sievietes vienādošana ar vīrieti nav sievietes paaugstināšana, bet degradācija. Tā ir necieņa pret dabu, pietātes trūkums pret dabiskām atšķirībām, un tam ir noteiktas sekas.

Nu jau turpat divus gadsimtus sievietes ir iesaistījušās ekonomikā un pēdējā gadsimta laikā arvien vairāk arī politikā. Un, protams, ja vienīgā atšķirība starp sievieti un vīrieti ir tikai vairošanās funkcijās, tad kādēļ lai viņa nedarītu vīrieša darbu, un pēc tas pašas loģikas – kādēļ, lai no viņas neprasītu to pašu, ko no vīrieša, neliktu braukt ar traktoru, nešautu uz sievietēm un nemestu uz viņu galvām bumbas? Sievietes iesaistīšana rūpnīcu un biroju darbā, kas masveidā iesākās 19. gs. un arvien ir pieaugusi līdz mūsdienām, ir acīmredzami saistīta ar mantkārību. Tā bija iespēja maksāt mazāk par darbu, ražot vairāk un saņemt lielāku peļņu un tā tika izmantota bez kādas žēlastības. Rezultātā sieviete tika pārcelta no dabas noteiktās vietas - ģimenes, kur viņa daudzējādā ziņā bija daudz pārāka par vīrieti, uz vietu, kur viņa netika atzīta par līdzīgu un tāda arī, protams, nebija. Pietiek paskatīties uz sporta sacensībām, lai redzētu, ka sievietes pat šahā un dambretē nespēj sacensties ar vīriešiem. Sportā dzimums tiek respektēts kā kaut kas pašsaprotams, sievietēm nav jāsacenšas ar vīriešiem, bet darba vietās nez kādēļ viņām ir jāiesaistās sīvā konkurences cīņā. Ko šādā situācijā var darīt sieviete? Lai kā tā mēģinātu nomākt savu sievišķību un censtos līdzināties vīrietim, tā to nespēj. Daba prasa savu. Lai nezaudētu konkurences cīņā, sievietei atliek ķerties pie viltības, kļūt zemiskai, nežēlīgai un cietsirdīgai. Rezultātā iegūstam nemitīgu savstarpēju cīņu, kas tiešā veidā tiek pārnesta no darba vietām uz mājām. Tas ir nemitīgs konflikts, kur laulībās dotajam paklausības solījumam vairs nav nekādas jēgas. Mantkārības vadīti, vīrieši ir atteikušies no sava solījuma mīlēt sievieti vairāk par savu dzīvību un tā vietā sākuši viņu nežēlīgi izmantot. Savukārt sieviete, protams, ir atteikusies paklausīt. Līdz ar džentelmeņa pazušanu, ir pazudušas arī lēdijas. Ja agrāk sieviete bija tā, kas mājās mācīja bērniem žēlsirdību un šajā ziņā vienmēr bija savaldošs piemērs arī vīram, tad tagad tas bija zudis. Ja agrāk vīrietis zināja, ka sievieti nedrīkst noslogot ar smagu fizisku darbu, uzkraut tai psiholoģiski grūtus pienākumus, nerunājot par sišanu, spīdzināšanu un nogalināšanu; ja kristietība noteikti mācīja, ka sieviete kā vājākais dzimums ir jāsaaudzē un jāsargā, tad tagad viens no otra var mācīties tikai varmācību, apspiešanu, pakļaušanu un izmantošanu, liekot lietā visus iespējamos līdzekļus. Pirmais sods par dabas nicināšanu bija bezdarbs, kas pirms tam cilvēcei nebija problēma. Tālāk sekoja ģimenes sabrukšana, jo darba sievietes ceļš bija nolemts – no priekšpilsētas strādnieku rajona dzīvoklīša uz fabriku vai biroju un no turienes uz tiesas zāli, lai šķirtu laulību. Nākošais solis ir valsts un sabiedrības pagrimums un sabrukums. Sociāla sievietes piekrāpšana un izmantošana mūsdienās ir sasniegusi neredzētus apmērus. Alkatības vadīti vīrieši ir radījuši teorijas un iestāstījuši sievietēm, ka tām jākļūst viņiem līdzīgām un jāuzņemas viņu darbs, kas nav sievietei piemērots, un pats pārsteidzošākais ir tas, ka sievietes nav protestējušas, nav likušas lietā savu dabisko intuīciju, bet tā vietā pat ar sajūsmu pieņēmušas bezjēdzīgos, stulbos un absurdos spēles noteikumus. Sievietes patiesi ir vājākas un vīrietis to zina, tādēļ viņam ir jāsargā un jālolo sievieti. Tā vietā modernais vīrietis ir nolēmis sievieti rupji piekrāpt. Un padomu viņš ir atradis pie velna paradīzes dārzā. Velns teica Ievai – jūs būsit kā Dievs, un tas iedarbojās, savaldzinot un pazudinot. Tagad vīrieši saka sievietei – tu būsi kā vīrietis un tas atkal darbojas, pieviļot un pazudinot.

Protams, nevajadzētu idealizēt vēsturi, jo pasaulē nekad nav trūcis varmācības, ļaunuma un apspiešanas, bet agrāk, kristietības un dabas mācītās sievietes zināja, kur ir viņu spēks un noteikšana. Viņas zināja, ka tas slēpjas uzticībā savai sievišķībai. Tās zināja, ka sievietes spēks ir ne tik daudz darīšanā, cik būšanā. Viņas zināja, ka sieva un māte ir cilvēcības un žēlsirdības emblēma un karogs. Un vīrieši viņas cienīja un godāja nevis par to, ko tās darīja, bet par to, kas tās bija. Sievietes skaistums, dvēseliskums, grācija un ģimenes rūpes izskaistināja vīrieša dzīvi, un viņš bija gatavs tai veltīt poēmas un balādes, cīnīties bruņinieku turnīros un darīt visu iespējamo, lai apliecinātu savu cieņu pret sievietes dzimumu. Sieviete bija visa labā, cēlā un skaistā simbols. Šādā sabiedrībā, kur valda augstāki ideāli, sievietei pašai vismazāk gribējās kļūt par mašīnas apkalpotāju, finansisti vai politiķi. Viņa zināja, ka viņas dzīve tās augstākajās izpausmēs ir kaut kas līdzīgs ceremonijai. Viņa patiesi bija ģimenes priesteriene, karaliene, kura izstaroja patiesas jūtas, uzticību, sirsnību un žēlsirdību, sargāja savu ģimenes pavardu un mājas omulību, bija ģimenes un viesu apbrīnota un cienīta. Vienā vārdā – viņa bija sieviete un ar to pietika. Bet tagad tas ir bijis un pagājis. Kāds tad nu ir ieguvums?

Mūsdienu sieviete lielākoties ir nelaimīga, nervoza, histēriska, baiļu mākta būtne, kas izmisīgi cenšas atrast līdzsvaru starp vietu, kur tai jābūt – ģimeni, un vietu, kur tā nokļuvusi – darbu. Līdz ar to mēs esam zaudējuši lielāko un svarīgāko cilvēces vērtību sargu – sievu un māti, skaisto, cēlo un reiz apbrīnoto būtni, un tās vietā ieguvuši degradētu personu, brūkošas ģimenes un novārtā pamestus bērnus bez parauga, ideāliem un vērtībām, jo nevienam īsti nav laika tos audzināt un mācīt.

Tādēļ, pirms runājam par patiesu mīlestību, vispirms ir jāiemācās respektēt dabu un cienīt atšķirīgo. Ir jāatzīst, ka tiesības uz dzīvi šajā pasaulē ir ne tikai mums un mums līdzīgajiem, bet arī atšķirīgajiem, citādajiem, pat mūsu ienaidniekiem. Barbars to nekad nevar atzīt, tādēļ viss citādais un nesaprotamais viņam ir jāiznīcina. Viņam ir jānorauj plīvurs no sievietes sievišķības noslēpuma un tas brutāli jāizposta. Atšķirīgo nevar pieņemt un atzīt arī mūsdienu neirotiķis, jo viņam par katru cenu vajag pakļaut un kontrolēt citus. Tādēļ neiecietība un fanātisms, kas naidīgi vēršas pret visu citādo, atkal no jauna paceļ savu galvu mūsdienu pasaulē, kur redzam grandiozu barbaru un neirotiķu sadursmi. Tāpat kā pareiza attieksme pret dabas pasauli, tāpat arī pareiza attieksme pret atšķirīgiem dzimumiem, pret citādiem cilvēkiem sakņojas izpratnē par radīšanu. Dievs ir devis tiesības un pienākumus būt ne tikai cilvēkam, bet arī dabai, un ne tikai vienam dzimumam, vienai rasei, vienai šķirai, vienai tautai, bet vairākiem. Tikai respektējot Dieva radīšanas darbu un providenci, mēs varam pasargāt cilvēci no kārtējās tēvu un brāļu slepkavošanas, no terora, kas nesaaudzē ne sievietes, nedz bērnus. Tikai pamatojoties Dieva žēlsirdībā, varam atgūt žēlsirdības izpratni, harmoniju, mieru un saskaņu ģimenēs un sabiedriskajā dzīvē. Bet te atkal, lai to atgūtu, no daudz kā ir jāatsakās, jo visam ir sava cena. Vai mēs to vēlamies? Vai esam tam gatavi? Vai esam gatavi atgriezties vietā, kur nomaldījāmies un sākt ceļu no jauna? Vai vēlamies atteikties no nežēlīgās dabas pasaules izmantošanas, apkārtējās vides sagandēšanas? Vai vēlamies atkal sēdināt sievietes ķēniņienes tronī, vai arī vēlamies tās vēl ciešāk „piesiet” pie rūpnīcu darbagaldiem, padarīt par konveijera sastāvdaļu, iesaistīt intrigu un mahināciju pilnajā biroju, darījumu pasaules un politikas dzīvē? Tie nav triviāli jautājumi. Būtībā tie ir jautājumi par cilvēces izdzīvošanu, par labākā un skaistākā, ko Dievs devis, pasargāšanu. Un varbūt ir pienācis laiks ar pašām sievietēm ieklausīties Radītāja vārdos, nevis akli sekot ideoloģijām. Varbūt tām ir pienācis laiks sekot nevis modei, bet savai sirds balsij un savam lielajam Dieva dotajam aicinājumam – būt par to, kam tām jābūt - sievām, mātēm, ģimenes pavarda, vērtību, tikumu un visa labā, skaistā un cēlā sargiem.

Tas nevar notikt tikai ar labu gribu un apņemšanos. Mēs nevaram paši mainīt savas cietsirdīgās sirdis, ne vīrieši, nedz sievietes. Šajā ziņā mēs patiešām esam pilnīgi vienādi. Mēs visi esam grēka un šīs nežēlīgās pasaules sasisti, un mums visiem ir vajadzīgs Žēlsirdīgais Samarietis, kas pieceltu, apkoptu un izārstētu mūs. Kristus ir šis Žēlsirdīgais Samarietis, Dieva nebeidzamā mīlestība un laipnība, kas nemitīgi dāvā mums savu piedošanu, dod Svēto Garu un atjaunotas sirdis. Un tad, kad tas ir noticis, mēs vairs farizejiskā liekulībā nevaicājam - kurš ir mūsu tuvākais? Tad mēs vairs neprātojam – ko tas mums maksās, ko tas prasīs no mums, bet ejam un priecīgu prātu darām tāpat, kā mūsu Kungs ir darījis mums. Āmen.