XIV Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Ceļā uz Jeruzālemi viņš nonāca apvidū starp Samariju un Galileju. Viņam ieejot kādā ciemā, pretī nāca desmit spitālīgi vīri. Tie apstājās iztālēm un skaļā balsī sauca: “Jēzu, Mācītāj, apžēlojies par mums!”  Tos ieraudzījis, viņš tiem sacīja: “Ejiet un rādieties priesteriem.” Un notika, ka tie ceļā tapa šķīsti. Viens no tiem, redzēdams, ka ir izārstēts, griezās atpakaļ, skaļā balsī slavēdams Dievu. Un, Jēzum pateikdamies, tas krita uz sava vaiga pie viņa kājām; tas bija samarietis. Jēzus vērsās pie tā un sacīja: “Vai tad visi desmit nekļuva šķīsti no spitālības? Kur ir tie deviņi? Vai tad cits neviens neatradās, kas grieztos atpakaļ un pagodinātu Dievu, kā vien šis cittautietis?” Viņš tam sacīja: “Celies un ej! Tava ticība tevi ir izglābusi.” (Lk. 17: 11-19)

Mēdz sacīt, ka nepateicība ir pasaules alga. Par to stāsta arī šīs dienas evaņģēlijs, un par to liecina arī dzīves pieredze. Līdzīgi desmit spitālīgajiem daudzus no mums pie Jēzus atdzina kāda slimība vai citi dzīves sarežģījumi, ar kuriem nespējām paši tikt galā. Līdzīgi kā spitālīgie mēs saucām – Jēzu, apžēlojies par mums! Un līdzīgi kā par šiem desmit spitālīgajiem Jēzus apžēlojās un dziedināja mūsu vainas, un atrisināja dzīves sarežģījumus. Un kas notika tālāk? Tālāk notika tas pats, kas ar deviņiem spitālīgajiem. Tiklīdz tie bija kļuvuši veseli, tie atgriezās atpakaļ dzīvē ar tās priekiem un bēdām, bet Jēzu pavisam vienkārši aizmirsa. Tikai viens, no kura neviens to negaidītu, jo viņš bija cittautietis – samarietis, atgriezās pie Jēzus, lai viņam pateiktos, lai tādējādi pagodinātu Dievu, un viņš saņēma daudz ko vairāk nekā tikai fizisku dziedināšanu – viņš saņēma ticību un līdz ar to glābiņu no velna, elles un mūžīgas nāves. Savukārt deviņi nepateicīgie pazudināja paši sevi, šoreiz pilnīgi un galīgi.

Šodien kopīgi pārdomāsim - kādēļ šie deviņi bija nepateicīgi? Vai kaut kas līdzīgs nepiemīt arī mums? Un ja piemīt, - tad kā mums laboties?

Deviņi no spitālīgajiem redzēja, ka ir izārstēti, bet tas arī bija viss. Viņi redzēja par maz. Viņi bija bijuši dzīvi miroņi, kurus Jēzus bija žēlsirdīgi izglābis no drošas un briesmīgas nāves, to viņi redzēja, bet viņi neredzēja ne to, kas Jēzus ir, nedz arī to, ko viņu dziedināšana nozīmē. Tie bija pietiekoši dumji, lai vienkārši uzskatītu, ka tiem izdevies sveikā izsprukt no lielām briesmām un pārējais viņus interesēja maz. Sava akluma sisti tie nedomāja par atgriešanos pie Jēzus ar pateicību. Un tie domāja, ka tam nebūs nekādu seku. Diemžēl viņiem līdzīgu cilvēku netrūkst. Kamēr tiem dzīvē klājas ļoti grūti, tie ir pat samērā saprātīgi: lasa Bībeli, lūdz Dievu, nāk uz baznīcu un runā un spriež kā normāli cilvēki. Taču tiklīdz viņu dzīves ir kaut cik nokārtojušās, tie aizmirst visu un cer, ka šoreiz būs savādāk. Savādāk nebūs! Būs tieši tāpat kā bija iepriekš, tikai šoreiz uz palīdzības lūgumiem Dievs atbildēs – kad es tevi saucu, Tu mani nedzirdēji, tādēļ es tevi nedzirdu tagad. Atšķirībā no tiem deviņiem, samarietis redzēja daudz vairāk. Viņš neļāva sevi ietekmēt pārējiem deviņiem, bet tūdaļ atgriezās pie Jēzus, lai pateiktos viņam un paliktu kopā ar viņu uz mūžīgiem laikiem. Viņam bija acis, kas redz. Tātad pirmais pazudinošās nepateicības cēlonis, kuru konstatējām ir garīga tuvredzība. Kad reiz Jēzus, redzēdams, ka daudzi viņu atstāj, vaicāja saviem mācekļiem – vai arī jūs gribat mani atstāt? - tie atbildēja: kur lai mēs ejam, Kungs? Tev taču pieder mūžīgās dzīvības vārdi! Šiem Jēzus mācekļiem bija acis, kas redz.

Nākošā problēma, kuru konstatējam pie tiem deviņiem, ir tā, ka viņi ne tikai redzēja pārāk maz, bet arī atcerējās pārāk maz. Ņemot vērā viņu briesmīgo slimību, nožēlojamo stāvokli un neglābjami tuvās nāves apziņu, varētu domāt, ka tiem vajadzēja to visu labi atcerēties. Tomēr, tiklīdz tie tapa dziedināti, viņi tūdaļ aizmirsa visu notikušo. Pēc tam, kad tie bija kļuvuši veseli, viņi kļuva pavisam citi cilvēki. Pirms tam tie cerēja uz Jēzu kā uz vienīgo savu Palīgu un Glābiņu, tagad viņi pilnībā aizmirsa ne tikai savas agrākās problēmas, bet arī šo problēmu Atrisinātāju. Tagad tie domāja tikai par atgūto dzīvi un iespējām, kuras tā dod, un atgriešanās pie Jēzus un pateicība viņam, tiem galīgi vairs nebija prātā. Savos mācītāja darba gados līdzīgus cilvēkus, kas sirgst ar atmiņas zudumu, esmu redzējis bieži, un tiem neko vairs nevar palīdzēt. Jo kā tu palīdzēsi tam, kurš neko vairs neatceras?

Atšķirībā no šiem deviņiem, Samarietis visu atcerējās labi. Viņš atcerējās savu lepras saēsto ķermeni, sāpes, atstumtību, izmisumu un bezcerību. Viņš atcerējās, kā bija raudājis un lūdzis Dievu, un tagad saņēmis palīdzību, viņš nezaudēja atmiņu, bet vēlējās no sirds pateikties savam Glābējam, un nekas viņu no tā nespēja atturēt. Tātad nākošais nepateicības iemesls ir tas, ka cilvēki pārāk maz atceras to, cik lielā postā, bēdās un nelaimē bijuši, un no kā Jēzus viņus ir žēlsirdīgi izglābis.

Vēl viens iemesls ir tāds, ka šie deviņi vēlējās pārāk maz. Viņi bija apmierināti ar to, ka kļuvuši fiziski veseli un vairāk neko nevēlējās. Un ļoti bieži tas tā notiek arī ar mums – mēs vēlamies pārāk maz. Tikuši vaļā no savas slimības, tie atstāja bez ievērības, ka patiesībā bija sastapuši žēlastības un prieka avotu ne tikai visai savai dzīvei, bet arī mūžībai. Viņi bija sastapuši Dievu – cilvēka dzīves jēgu, saturu un mērķi, bet kā klaiņojoši suņi, paķēruši gaļas gabalu, tie tūdaļ muka atkal prom atpakaļ krūmos. Dāvanu saņēmuši, tie vairs neilgojās pēc citas, pēc vēl lielākas dāvanas, pēc iespējas palikt kopā ar savu Dievu uz visiem laikiem. Iegūt pilnīgi jaunu dzīvi. Ar samarieti notika citādi. Viņš neprātoja un negudroja, bet kā traks skrēja atpakaļ pie Jēzus, metās viņa priekšā pie zemes un nebeidza un nebeidza viņam pateikties. Viņš bija dabūjis lielu dāvanu, un viņš bija pietiekoši gudrs, vēlēdamies palikt kopā ar šīs dāvanas devēju. Viņš zināja, ka tam nepieciešams vēl daudz kas vairāk, nekā tas, ko viņš jau bija saņēmis. Un viņš palika pie tā, kurš spēja viņam to dot.

Visbeidzot, tie deviņi ne tikai redzēja pārāk maz, atcerējās pārāk maz, vēlējās pārāk maz, bet arī saņēma pārāk maz. Nekad tie vairs nesaņēma jaunu žēlsirdības dāvanu no Jēzus. Un mēs varam tiem izteikt tikai savu līdzjūtību, un censties vienmēr būt pateicīgi, tādi, kāds bija samarietis. Viņš palika viens un vientuļš, bez saviem agrākajiem nelaimes biedriem. Bet tā vietā viņš atrada atslēgu, kas slēdz visas durvis uz daudzajām Jēzus žēlsirdības krātuvēm, proti, ticību. Un tajā viņš nekad vairs nebija ne viens, nedz vientuļš. Viņa Glābējs bija vienmēr kopā ar to, un viņš bija arī kopā ar pārējiem, kas bija redzējuši pietiekoši daudz, atcerējās pietiekoši daudz, vēlējās pietiekoši daudz un arī saņēma pietiekoši daudz. Vienmēr viņš bija kopā ar tiem Lielajā Pateicības mielastā – Svētajā Vakarēdienā, kur atkal viņš redzēja pietiekoši daudz – ne tikai maizi un vīnu, bet arī savu Pestītāju, viņa glābjošo miesu un asinis; viņš arī atcerējās pietiekoši daudz un Lielajā Piemiņas mielastā – Svētajā Vakarēdienā viņš pieminēja visu, no kā Jēzus to bija glābis, visu labo, ko viņš bija tam devis un arī Dievs pieminēja viņu ar savu nebeidzami dāsno svētību; viņš arī joprojām vēlējās pietiekoši daudz: viņš vēlējās, alka un ilgojās ne tikai pēc Dieva dāvanām, bet visvairāk pēc paša Dieva, un viņš arī to saņēma. Vakarēdienā, ēdot un dzerot, viņš kopā ar visu Dieva tautu skatīja pašu Dievu un kļuva vienots ar Dieva Dēla miesu un asinīm. Āmen.