XV Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Neviens nevar kalpot diviem kungiem; vai nu vienu tas ienīdīs un otru mīlēs, vai arī vienam izdabās un otru nicinās. Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonam. Tādēļ es jums saku: nezūdieties savas dzīvības dēļ – ko ēdīsiet un ko dzersiet, nedz savas miesas dēļ – ko vilksiet mugurā. Vai tad dzīvība nav vērtāka kā barība un miesa kā drēbes? Pavērojiet putnus debesīs – ne tie sēj, ne pļauj, ne savāc ražu šķūņos; jūsu debesu Tēvs tos baro. Vai jūs neesat daudz vairāk vērti kā viņi? Kurš no jums ar savu zūdīšanos var pagarināt savu mūžu kaut vai par olekti? Kādēļ jūs zūdāties par savu apģērbu? Mācieties no lilijām pļavā, kā tās aug – ne tās nopūlas, ne vērpj,  bet es jums saku: pat Sālamans visā savā godībā nebija tā tērpies kā viena no tām. Ja nu Dievs pļavas zāli, kas šodien ir, bet rīt tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, cik gan daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie?! Tādēļ nezūdieties, sacīdami: ko ēdīsim? ko dzersim? ko vilksim mugurā? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jūsu debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag.  Meklējiet vispirms Dieva valstību un viņa taisnību, tad jums viss pārējais tiks iedots. Nezūdieties par rītdienu, jo rītdiena pati par sevi parūpēsies; katrai dienai pietiek savu bēdu. (Mt. 6: 24-34)

Jēzus brīdinājums no kalpošanas naudai nav viegli saprotams, ja ņemam vērā to, kas bija viņa klausītāji. Pat paši turīgākie no viņiem bija daudz mazāk nodrošināti, nekā jebkurš no mums. Lielākā daļa bija īsti nabagi, kuri patiesi nezināja, ko rītdien ēdīs. Kādēļ vēl brīdināt šādus cilvēkus no kalpošanas naudai? Vai nebūtu pareizāk izmantot savu dievišķo gudrību un iemācīt šiem nabaga ļaudīm, kā vairāk nopelnīt? Tā varētu šķist mums, bet ne Kristum.

Īsiem un skaidriem vārdiem, ar piemēriem no dabas pasaules Jēzus atklāj patiesu dzīves gudrību un uzsver cilvēka dzīves diženo uzdevumu – pāri visām lietām meklēt Dieva valstību un taisnību. Kas attiecas uz visu pārējo, kas cilvēkam dzīvē nepieciešams, tad tas tiks iedots. Dzirdot šos Jēzus vārdus, mēs varam pamatoti sagaidīt, ka velns mudinās cilvēku tieši uz pretējo – dzīties pēc visa pārējā un cerēt, ka Dieva valstība un taisnība tiks iedota tāpat. Daudziem tieši tā šķiet patiesa dzīves gudrība, bet Jēzus to sauc par pagānisku muļķību – domu, ka iespējams vienlaicīgi būt divu kungu kalpam, kalpot Dievam un naudai. Kādēļ tā? Tādēļ, ka tas, kurš mīl Dievu, vēlas patikt Dievam un nicina vai pat ienīst naudu, ja tā traucē to darīt. Savukārt tas, kurš mīl naudu, izdabā tai, bet nicina vai ienīst Dievu. Šāds cilvēks padara sevi par naudas vergu, uzskata naudu par savu dievu un upurē tai visu savu laiku, prātu, domas un pūles, bet patieso Dievu, savu Radītāju aizmirst. Tieši tas ir raksturīgs mūsdienu pasaulei, kur viss tiek vērtēts ar naudas mērauklu. Mūsdienu pasaules muļķība atklājas arī šeit – naivajā ticībā, ka iespējams būt divu kungu kalpam. Diemžēl muļķu, kā zināms, netrūkst. Velns panāk savu un cilvēki mīl naudu un nicina Dievu. Sekojoši, visapkārt valda dziļš garīgs pagrimums, lūgšanas un slavas dziesmas Dievam apklust, bet velnišķā zūdīšanās litānija skan ar apdullinošu troksni. Kā pasargāt sevi no šādas liktenīgas un pazudinošas muļķības?

Jēzus atbilde ir skaidra un viegli saprotama – pārstāt uztraukties par savu dzīvību, tas ir, pārstāt bezjēdzīgi mētāties pa dzīvi no vienas lietas un vietas uz otru, bet ar visu savu sirdi, prātu un gribu pieķerties Dievam. Cilvēks, kurš to dara, ir gudrs un zina, ka Dievs, kurš tam ir devis dzīvību, arī parūpēsies par iztiku. Citādi domā muļķis, kurš uzskata, ka Dievs gan ir devis lielāko, tas ir, dzīvību, bet mazāko, to kas nepieciešams dzīvības uzturēšanai nedos. Šajā ziņā pat putni ir gudrāki par cilvēkiem un mazi bērni par pieaugušajiem. Vai mēs varam iedomāties bērnu, kurš uztrauktos par to vai tēvs un māte dos arī viņam ēst, redzot, ka tie dod ēst sunim un kaķim? Tādēļ tik ilgi, kamēr vien redzam, ka suns, kaķis un putni ir paēduši un dzirdam putnu dziesmas, varam būt droši, ka Dievs gādās arī par mums - saviem bērniem. Tieši tā, kā lasām Katehismā: “Dievs mani bagātīgi un ik dienas apgādā ar visu to, kas šai miesai un dzīvībai vajadzīgs.” Bet kādā veidā tas notiek? Kā Dievs mums šo “visu pārējo” iedod? Vai tad viņš bērs man naudu no debesīm?

Vispirms Katehisms paskaidro, ka tāpat kā mums nevienam “nav dzīvības pašam no sevis”, tāpat mēs nevaram neko “paši radīt un uzturēt”. Viss ir Dieva radīts un tiek viņa uzturēts. Dievs mums ir devis un nemitīgi uztur miesu, dvēseli un dzīvību, prātu un saprašanu un visas mūsu spējas. Viņš ir tas, kurš dod ēdienu un dzērienu, apģērbu, uzturu, laulāto draugu un bērnus, saimi, māju un saimniecību utt. Turklāt viņš liek visām radībām mums kalpot dzīves vajadzībās un nepieciešamībās: saulei, mēnesim un zvaigznēm debesīs, dienai un naktij, gaisam, ugunij, ūdenim, zemei un visam, kas ir uz zemes: putniem, zivīm, zvēriem, labībai un visdažādākajiem augiem; tāpat viņš ir devis visu citu, kas pieder pie miesīgiem un laicīgiem labumiem: labu valdību, mieru un drošību.

Lielu daļu no tā, kas nepieciešams cilvēka dzīvei Dievs paveic ar aicinājuma palīdzību, tas ir, viņš uztic šīs lietas kārtot pašiem cilvēkiem. Ja aicinājums netiek nopietni un kārtīgi pildīts, pasaulē rodas jukas un nemiers. To var salīdzināt ar šaha spēli, kas kā gudra spēle atspoguļo dzīvi. Šaha spēlē ir dažādas figūras – citas svarīgākas, citas mazāk svarīgākas, bet tām visām ir būtiska loma un nozīme. Gudrs un pieredzējis spēlētās cenšas savas figūras izvietot tā, lai tās sargātu viena otru un pretinieks nevarētu nevienu no tām iegūt bez zaudējumiem. Galvenā figūra, kas tiek sargāta ir karalis, bet svarīga ir katra figūra. Nepieredzējis spēlētājs nepievērš lielu uzmanību mazāk svarīgajām figūrām – bandiniekiem. Viņam šķiet, ka to ir daudz un tiem nav lielas vērtības. Turpretī pieredzējis spēlētājs zina, ka viena vai divu bandinieku zaudēšana var būt liktenīga. Ieguvis kādu no tiem, pretinieks palēnām vien “aplasīs” visas pārējās figūras vienu pēc otras, un tad karalis pēkšņi atklās, ka viņš ir pliks. Nebūs vairs neviena, kas to sargātu. Tādēļ labs spēlētājs rūpīgi uzmana katru figūru un gādā par to, lai tās savstarpēji atbalstītu un sargātu viena otru. Katra atsevišķā figūra, lai cik spēcīga tā šķiet, bez pārējām nespēj neko. Svarīgais ir figūru kopums un savstarpējais izvietojums, tā lai tās netraucētu viena otrai, bet stiprinātu cita citu.

Tieši tā tas ir arī mūsu dzīvē, kur Dievs mums apkārt ir nolicis dažādus cilvēkus, katru ar savu noteiktu uzdevumu un mērķi. Gudrs cilvēks to rūpīgi apdomā un gādā, lai kopums netiktu izpostīts, bet būtu savstarpēji saistīts un tiktu arvien vairāk stiprināts. Viņš zina, ka viena šķietami nenozīmīga cilvēka zaudēšana var vēlāk kļūt liktenīga. Tāpat kā šahā neviena figūra nevar pārvietoties patvaļīgi un atstāt savu vietu, kur tā nolikta, tāpat arī dzīvē. Ja kāds patvaļīgi pamet savu vietu vai cenšas pats sev atrast šķietami labāku vietu, viņš darbojas pret Dieva prātu un pārējo interesēm, rada nekārtību un palielina nedrošību citiem. Tādēļ katrai kustībai ir jānotiek saskaņā ar aicinājumu.

Visi aicinājumi darbojas lielākā ietvarā – ģimene, baznīca, valsts. Tās ir dzīves pamatvienības, kas nodrošina kārtību un mieru pasaulē. Tās ir savstarpēji saistītas un lielākā vai mazākā mērā atkarīgas viena otras. Un katram atsevišķajam cilvēkam ir jārūpējas, lai savstarpējā harmonija netiktu traucēta un līdzsvars izjaukts. Ģimenes, baznīcas un valsts ietvaros katram atsevišķajam cilvēkam jārūpējas vienam par otru, zinot ka no tā atkarīga arī viņa paša labklājība. Tāpat kā šaha spēlē zirdziņš nevar skriet kā laidnis un laidnis lēkt pāri citām figūrām kā zirdziņš, tā arī dzīvē cilvēks nevar darīt to, kas tam pašam katru reizi ienāk prātā. Ir jādzīvo saskaņā ar noteikumiem, un katrai darbībai jābūt tādai, kas balstīta nevis mirkļa iegribā vai īstermiņa izdevīgumā, bet gan tādai, kas stiprina kopību. Īpaša uzmanība ir jāpievērš tiem, kas šķiet maznozīmīgi vai kam klājas grūti. Tāpat kā gudrs šaha spēlētājs bezjēdzīgi neskraida ar figūrām pa šaha galdiņu šurpu turpu vai meklējot vieglu laupījumu, bet vispirms uzmanīgi aplūko katru savu figūru un veic pārdomātas kustības, kas stiprina pozīciju kopumā, tāpat mums jādara arī savā dzīvē. Gudrs spēlētājs zina, ka tieši šķietami nenozīmīgais bandinieks ir vienīgā figūra, kas beigās var pārvērsties par jebkuru citu figūru – laidni, torni vai pat dāmu. Viņš arī zina, ka pat pašas varenākās figūras nozīmīgums ir atkarīgs no pārējo figūru izvietojuma, no spējas vajadzīgā brīdī kustēties - aizsargāties vai uzbrukt. Katrs mūsu tuvākais mums dzīvē ir svarīgs, jo viņš mums ir Dieva dots un tādēļ ir jāsargā. Un katra atsevišķā cilvēka vieta, kur Dievs viņu nolicis, ir ļoti svarīga. To nedrīkst patvaļīgi atstāt vai mainīt, tādēļ, ka sākotnēji cietīs citi, bet beigās cietīsi tu pats. To visu es saku prātīgajiem, tiem, kas saprot. Muļķi un to, kas pazaudējis atmiņu, tāpat neviens neizmācīs, un viņam vienmēr būs tūkstoš iebildumu un savas muļķības izskaidrojumu. Īsi sakot, ja gribam šajā pasaulē mieru un kārtību, tad mums ik dienas ir rūpīgi jāpārdomā un jāpilda savs aicinājums. Un pats lielākais un galvenais mūsu dzīves aicinājums, kas stāv pāri visam, ir Dieva valstības un taisnības meklēšana. Tādēļ apdomā, vai tas tā ir arī tavā dzīvē. Vai varbūt ir tā, ka ar savu dzīvi un attieksmi tu sauc Kristu par muļķi? Ja tu to dari, tad tu pats esi vislielākais no visiem muļķiem.

Un vēl, tiem, kam ir ausis, lai dzirdētu un acis, lai redzētu, es gribu sacīt dažas lietas, kuras ir tikpat drošas, kā tas, ka es šā sprediķa beigās sacīšu āmen. Ja tu savā dzīvē vispirms nemeklēsi Dieva valstību un taisnību, tad nekas no tā, ko tu atradīsi nedos tev patiesu prieku. Ja tu nopietni nerūpēsies par savu draudzi un tās darbu, tu pazaudēsi visu, kā dēļ ir vērts dzīvot. Jo vairāk tu meklēsi naudu un baudu, jo mazāk tas viss tev dos prieku un laimi un nekad tev nebūs diezgan. Ja tu pametīsi savu laulāto draugu, pienāks brīdis, kad pametīs tevi. Ja nerūpēsies par tiem, kurus Dievs tev uzticējis, tu gulēsi slims un nabags, un nebūs kas tev pasniedz pat krūzi ūdens. Ja pametīsi savu draugu nelaimē, nelaime atradīs tevi pašu tad, kad tu to vismazāk gaidīsi. Ja nerūpēsies par mazajiem un neievērojamiem, pienāks brīdis, kad paliksi pliks un neaizsargāts, un nebūs neviena, kas rūpētos par tevi. Ķēniņš Nebukadnecars bija liels un varens, varenāks par varenu, bet kļuva augstprātīgs un aizmirsa savu aicinājumu un pienākumu un negodāja Dievu un piedzīvoja to, ka viņam bija jāzaudē prāts: viņš kļuva pilnīgi mežonīgs un dzīvoja pie meža zvēriem un ēda zāli kā vērsis. Ikviens, kurš paskatījās uz kādreiz vareno ķēniņu, tagad šausmās novērsās. Tādēļ nekad nekļūsti augstprātīgs un iedomīgs, aizmāršīgs Dieva lietās un vieglprātīgs. Tu nekad nevari būt lielāks par tiem, kas ir tev apkārt. Viņos parādās tavs lielums. Tādēļ rūpējies par savu ģimeni, draudzi, par saviem draugiem un valsti. Nebēdz no sava aicinājuma un nemeklē vieglu dzīvi. Nenovērsies no sava drauga, kad tas nokļuvis nelaimē un nebaidies darīt to, kas ir pareizs un taisns arī tad, kad tas citiem nepatīk. Neesi vieglprātīgs, bet nebēdā arī par nākotni, jo tā ir Dieva rokās. Dzīvo katru dienu vienkārši, krietni un godīgi, pateicībā Dievam, un lai tev ir laba acs, kas redz citu bēdas un vajadzības. Iemācies pareizi domāt par sevi. Lai to spētu, tev vispirms jāaizver ausis uz mūsdienu psihologu sacerētajām muļķībām. Tev jāzina, ka tu esi tas, kas tu esi priekš citiem. Tu neesi Dievs, kurš īsteno un piepilda pats sevi, un nav svarīgi tas, kā tu katrā brīdī jūties tagad. Svarīgi ir tas, lai tu tagad kopā ar Dievu darītu viņa darbu. Tādēļ nekal lielus plānus un nespēlējies ar augstām domām, īpaši par sevi. Viss galvenais, kas tev domājams un sakāms par sevi, ir pasakāms grēksūdzē, un to, ko domā Dievs, tu dzirdēsi absolūcijā. Tas ir tas, no kā tu dzīvosi un no kā tev kā kristietim arī ir jādzīvo, līdz tu sasniegsi to neizsakāmo prieku un laimi, ko sauc par debesu valstību.

Dažos grūtos brīžos Dievs ir pavēris priekškaru un ļāvis man ar acu kaktiņu uz mirkli ielūkoties tajā, un tas, ko es tur redzēju, bija neaprakstāma prieka pilna gaisma – tikai gaisma, dzīvības pilna gaisma, kas pati ir prieks. Es vienkārši nezinu cita vārda, kā to aprakstīt. Šajā pasaulē nav nekā tam pat līdzīga. To nevar iztēloties vai iedomāties, bet redzot to kaut uz mirkli, top nepārprotami skaidrs, ka pats briesmīgākais zaudējums, kāds vien iedomājams, būtu pazaudēt šo prieku, nemaz nerunājot par pretējo likteni – dzīvi mūžīgo bēdu tumsā. Un tā, redzot šo prieku, zinot ka tāds ir, un kaut aptuveni saprotot, kāds tas ir, nav vairs tik skumji un žēl ne tikai aizgājušo tuvinieku un draugu, kas tagad jau bauda šo prieku, bet arī visas šīs dzīves grūtības un bēdas kļūst mazas un nenozīmīgas, tāpat kā visi šīs pasaules prieki. Tas palīdz saprast Pāvila vārdus, ka viņš pat pašu augstāko, kas ir šajā pasaulē, salīdzinot ar Kristu, uzskata par mēsliem. Pāvils saka vēl citus zīmīgus vārdus: “Mēs visi, būdami atsegtu vaigu, atspoguļojam Kunga godību, un Kungs, kas ir Gars, mūs pārveido pēc sava tēla aizvien lielākā godības spožumā.” (2. Kor. 3: 18) Dzīvosim šajā aizvien pieaugošajā gaismā, mūžīgā prieka gaismā un neļausim šīs pasaules dievam padarīt mūs aklus, neticīga prāta apstulbotus, kas nespēj saskatīt Dieva attēla – Kristus godības evaņģēlija – spožumu. Āmen.