XIX Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Tad Jēzus, iekāpis laivā, pārcēlās pāri un nonāca savā pilsētā. Un, redzi, tie atnesa pie viņa kādu paralizēto, kas gulēja gultā; un Jēzus, viņu ticību redzēdams, sacīja paralizētajam: “Esi drošs, dēls, tavi grēki tev piedoti.” Tad kādi no rakstu mācītājiem pie sevis sacīja: “Šis zaimo.” Jēzus, viņu domas noprazdams, sacīja: “Kādēļ jūs domājat ļaunu savās sirdīs? Kas ir vieglāk – sacīt: tev tavi grēki piedoti! – vai sacīt: celies un staigā! – Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot,” – un viņš sacīja paralizētajam: “Celies, ņem savu gultu un ej uz mājām!” Un tas piecēlies gāja uz mājām. Ļaužu pūlis, to redzēdams, izbijās un slavēja Dievu, kas devis tādu varu cilvēkiem. (Mt. 9: 1-7)

Turpinot pirms 2000 gadiem Palestīnā uzsākto darbu, Kristus šodien dievkalpojumā nāk pie saviem ļaudīm ar saviem žēlsirdīgajiem vārdiem: „Ņemies drošu prātu.. tavi grēki tev piedoti.” Tas ir viņa tiešais darbs un viņa galvenā vēsts. Tas ir evaņģēlijs – priecīgā vēsts par Dieva laipnību un žēlsirdību pret grēciniekiem, par ko Kristus saka, ka ne veseliem vajag ārstu, bet slimajiem, un viņš ir nācis aicināt uz debesu valstību nevis taisnos, bet grēciniekus. Mērojot ar Dieva likumu, nav neviena taisna cilvēka, it neviena. Visi ir grēkojuši un visi ir vainīgi Dieva priekšā. Glābt mūs var tikai Dieva žēlsirdība – piedošana. Dieva piedošana tad arī ir baznīcas galvenā vēsts, no kuras baznīca burtiskā nozīmē dzīvo. Daudziem tas šķiet pārāk vienkārši. Kā tad tā – nekas tev pašam nav jādara - tikai grēko, saņem piedošanu un būsi debesīs?

Vispirms jāsaka, ka nekā vienkārša te nav. Un to, kuri vispār saprot vārdus – „Tavi grēki tev piedoti” – ir maz. Vieni dzird šos vārdus un tiem tie neko nenozīmē, jo savus grēkus tie neapzinās un sevi par grēciniekiem neuzskata, vai arī ja uzskata, dara to tikai formāli – nu esmu grēcinieks, tāpat kā visi citi. Lai saņemtu piedošanu, vaina ir jāatzīst visā tās nopietnumā un skaudrumā, tāpat kā slimniekam jāapzinās sava slimība, ja tas grib tapt vesels. Pirms spējam satvert Dieva laipnības pilnos vārdus – Tavi grēki tev piedoti – mums jāredz elles bezdibenis savā dabā, grēks un nāve, kas valda mūsu miesā. Tad, kad to mācamies no Rakstiem ieraudzīt un atzīt, saprotam, ka tiktāl, cik tas atkarīgs no mums pašiem, mēs esam pazuduši. Pašu spēkiem glābiņa nav – jo viss, kas ir mūsos, ir tikai grēks, nav nevienas veselas vietas un lietas. Nav nekā ar ko sākt pat mēģināt remdēt Dieva dusmas. Lūkojies, kur gribi, redzams ir tikai grēks un tā alga – nāve un elles sods, kas kā draudīgs zobens karājas pār mūsu visu galvām. Grēka atzīšana, kas nāk pirms piedošanas, tādēļ nav nekāda joka lieta. Tā liek piedzīvot nāves bailes, sirds sāpes un ciešanas, dzenot pie Kristus, lai saņemtu apžēlošanu.

Vārdi - tavi grēki tev piedoti, protams, šķiet viegli izrunājami. Tos ir arī viegli dzirdēt, bet ticēt tiem ir ļoti grūti. Kad šie vārdi sasniedz mūs, tiem jāpieceļ mūs no zemes, jāizvelk no elles dziļumiem, no nāves bailēm un draudoša izmisuma un jāpārceļ Dieva laipnības un žēlsirdības jaunajā pasaulē. Tā ir nevis formāla, iedomāta ticība, bet ticība, kuru dāvina Dievs, lai ar to varam stāties pretī velnam, ellei un nāvei. Bet kurš gan ir spējis uzveikt velnu, elli un nāvi, kā vien Kristus? Neviens cits! Cilvēka darbi nespēj sastapties ar nāvi vaigu vaigā un pastāvēt tās priekšā. Vienīgi Dieva darbs Kristū ir tas, kas ļauj mums kopā ar apustuli Pāvilu izsaukties - nāve kur ir tava uzvara? Elle, kur ir tavs dzelonis? Nāves vara un elles dzelonis ir Dieva taisnīgais likums, ko nespējam pildīt, tomēr Dieva žēlastība Kristū ļauj mums sacīt - paldies Dievam, kas mums uzvaru devis Jēzū Kristū, mūsu Kungā.

Kad atskan glābjošais evaņģēlijs, velns to tūdaļ mēģina apklusināt. Tā šīsdienas evaņģēlija stāstā dzirdējām, ka rakstu mācītāji tūdaļ apsūdzēja Jēzu Dieva zaimošanā. Tiklīdz atskan evaņģēlija vēsts, tā velns, pasaule un samaitātais cilvēka prāts metas tai virsū. Tā tas ir bijis un būs visos laikos. Līdz pat Pastarai dienai velns cīnīsies pret evaņģēliju, un pasaule evaņģēlija vietā pieprasīs sludināt cilvēku darbus. Paši cilvēki paliks arvien remdenāki un vienaldzīgāki pret evaņģēliju un mīlestība daudzos izdzisīs. Masīvā veidā tas vērojams mūsu dienās. Tiklīdz cilvēkiem viņu laicīgajā dzīvē iet kaut drusku labāk un vieglāk, tie aizmirst Dievu, aizmirst baznīcu un par evaņģēliju un grēku piedošanu nedomā. Pasaules kārības un lētas dzīves prieki aptumšo tiem prātu, un cilvēki kļūst burtiski mežonīgi, līdz beigu beigās nāk briesmīgs Dieva sods.

Dieva acīs pats briesmīgākais noziegums ir viņa žēlsirdīgi dāvātās piedošanas nicināšana, jo Dieva piedošana nav formāla, bet tiešā veidā saistīta ar Dieva Dēla upuri, atkarīga no tā. Dievs mums piedod tādēļ, ka Jēzus ir izcietis elles sodu mūsu vietā. Tam, kas to nicina, jāzina, ka jau šajā dzīvē viņš uzzinās to, ko nozīmē Dieva dusmas, kam vēlāk sekos ar prātu neaptveramas mūžīgas ciešanas. Tu neesi grēcinieks? Tev nevajag piedošanu? Tu vari attiekties pret to vieglprātīgi? Labi, tev būs sava alga. Saņemsi to, ko esi pelnījis. Kristus stāsts par bagāto vīru ellē par to pasaka daudz.

Bagātais vīrs lūdz, lai tiktu veldzētas viņa slāpes. Tas nozīmē, ka visas cilvēka dabiskās vajadzības – alkas pēc ūdens, barības, gaisa, mīlestības, draudzības, prieka un visa cita Dievs vairs neremdēs. Tas viss paliks un brēks ar visu spēku pēc apmierinājuma, bet tā kā žēlsirdīgās Dieva gādības ellē vairs nebūs, tad nebūs vairs arī nekāda apmierinājuma. Paliks tikai mūžīgas neremdināmas slāpes, izsalkums, alkas un sāpes, bet mierinājuma nebūs, vispār nekāda. Nu lūk, tas ir tas, no kā Kristus mūs glābj ar piedošanu, un ja kāds to nicina, tas ir pilnīgi zaudējis prātu.

Elle, mīļais draugs, ir baismīga realitāte, daudz baismīgāka, nekā tu domā, un tu to esi nopelnījis pār pārim. Lai žēlsirdīgais Dievs pasargā, ka tu nesaņemtu to, ko esi pelnījis, bet gan viņa žēlastību un piedošanu. Bet nespēlējies ar to! Tie, kas ir ellē, būtu gatavi uz ceļiem aprāpot apkārt zemeslodei, lai tikai varētu nokļūt baznīcā un saņemt piedošanu un glābiņu. Padomā par to! Ja tu kaut cik saprastu, kā lietas ir patiesībā, tu domātu tā – pasaule, tās prieki un rūpes, lai pagaida, bet man ir neatliekama vajadzība – grēku piedošana. Velna viltība ir tā, ka viņš kā tūkstoš mākslu meistars uzbur šķietamību. Tev šķiet, ka neatliekamas ir šīs pasaules prieki, lietas un vajadzības, un tu izvēlies tās apmierināt uz evaņģēlija rēķina. Tas nozīmē, ka īsa, šā brīža apmierinājuma dēļ, kas patiešām tāpat nekur nepazudīs, tu riskē ar mūžīgu apmierinājuma trūkumu - ka tikai šodien paēdis, pēc tam kaut vai mūžīgs bads! Tava muļķība ir tā, ka tu klusībā ceri, ka – “pēc tam” varbūt nebūs. Būs! Un ja tu to saprastu, tu nekad neriskētu ar mūžīgu badu, tā vietā gūstot īslaicīgu apmierinājumu.

Gribi kaut aptuveni saprast, ar ko tu riskē – neēd trīs dienas, nedzer dienu vai divas ūdeni vai arī neelpo divas, trīs minūtes un pēc tam savas izjūtas pareizini ar mūžību. Esi gatavs šādam riskam? Labi, tev ir viss kas, tikai ne veselais saprāts. Tu esi līdzīgs dzērājam, kurš dzer ticot, ka paģiru nebūs. Tās būs, un tās būs daudz ilgākas un briesmīgākas, nekā bauda, ko būsi guvis dzerot. Man šķiet, ka Dievs to tā īpaši iekārtojis, lai mums būtu šādi nemitīgi brīdinājumi acu priekšā. Padomā par to! Bet nepietiek, ka tu domā tikai par sevi.

Padomā, ka bez grēku piedošanas, nemitīgos nāves un elles draudos dzīvo tavi tuvinieki, draugi, cilvēki tev apkārt. Vest viņus pie evaņģēlija, pie grēku piedošanas ir īstais un patiesais labais darbs. Tos mēs redzam šīs dienas evaņģēlijā pie tiem vīriem, kas guļošo slimnieku nesa pie Kristus. Nesvētie liekuļi arvien cilvēkus saista pie sevis, bet patiesi ticīgie nes tos pie Kristus. Šie cilvēki vairs nedzīvo paši sev, bet viņu dzīve kalpo citiem, vedot tos pie Kristus. Šie cilvēki – kristieši tāpat kā visi citi ēd, dzer un ģērbjas, bet nevis vairs paši sevis dēļ, bet lai vestu citus pie Kristus, pie Kristus evaņģēlija, pie grēku piedošanas. Ar šādu nolūku viņi dara visu, ko tie dara. Cilvēka dzīves un jebkuras rīcības mēraukla ir vienkārša – vai nu viņš dzīvo priekš citiem, vai arī pats priekš sevis. Kristus valstībā visi, neatkarīgi no dzimuma, vecuma, tautības un sabiedriskā stāvokļa, ir tie, kas nes citus pie Kristus, palīdzēdami ikvienam, kā vien iespējams.

Evaņģēlijs un grēku piedošanas vēsts Kristū ir mūsu taisnība, tas, kas attaisno mūsu dzīves un piešķir tām jēgu. Šī Kristus jeb Dieva taisnība nav viegla lieta, jo tai pretī stājas velns, pasaule un mūsu miesas prāts. Daudzi iedomājas, ka nav nekas vienkāršāks, kā ticēt šai vēstij un tādēļ uzskata, ka par to daudz nevajag sludināt, bet vairāk jārunā par dzīvi un darbiem. Tas nav pareizi. Mūsu grūtums ir saistīts ar to, ka prāts nespēj pacelties pāri laicīgās taisnības izpratnei. Dieva jeb ticības taisnība nav prātam saprotama. Tādēļ bieži redzam, ka jo gudrāks kāds cilvēks, jo vairāk tas pieķeras laicīgiem darbiem, cerot atrast tajos dzīves pamatu un piepildījumu. Šī nelaime mums piemīt jau no Kaina laikiem un tā turpinās viscaur cilvēces vēsturei, mudinot pašiem nodrošināt savu dzīvi – labklājību, drošību, jēgu un identitāti. Lai gan cilvēkiem nākas atkal un atkal vilties, tie tomēr atkal un atkal no jauna ķeras pie šī bezcerīgā Sīzifa darba. Cilvēka prāts ir tā iestidzis šajos maldos, ka arī ticīgie grūtību un kārdinājumu brīžos meklē darbus un bez tiem kļūst nemierīgi un šaubīgi. Vecie maldi un iedzimtā nešķīstība arvien mudina nest Dieva priekšā savus darbus un likt tos pestīšanas pamatā. Tas rada šīs pasaules šķietamību. Tādēļ tie, kam šajā pasaulē klājas daudz maz labi, viegli kļūst pašapmierināti un vieglprātīgi, paļaujoties uz ārējām lietām, bet tie, kam klājas slikti - krīt bailēs, bezcerībā un izmisumā. Tie, kas tā dara vēl nav īsti sapratuši Evaņģēlija mācību par grēku piedošanu.

Mīļie draugi, es nepagurdams esmu jums mācījis un atgādinu atkal – neniciniet, bet mīliet un cieniet evaņģēliju kā pašu lielāko dārgumu! Neizaiciniet Dieva dusmas! Mēs mēdzam šausmināties par varmācīgiem valdniekiem, kas vēl nesen visapkārt sēja postu un nāvi un nodarīja tik daudz ļauna. Mēs arī mēdzam jautāt – kādēļ Dievs to pieļāva? Atbilde mums ir dota – tādēļ, ka cilvēki nicināja Dieva žēlastību. Raksti mums stāsta, ka Dievs ļāva savām dusmām nākt pār tautām un pilsētām tad, kad dievbijīgus cilvēkus tur varēja saskaitīt vairs tikai uz vienas rokas pirkstiem. Citādi Dievs būtu apžēlojies. Arī mēs darām tāpat, mēs saaudzējam savus laukus un dārzus par spīti nezālēm, ja tur ir pietiekoši daudz labības un auglīgu koku. Ja to vairs nav, mēs ķeramies pie izkapts, cirvja un zāģa. Arī tagad, kad visapkārt dzirdam par kariem un draudošām briesmām, ir vērts par to aizdomāties. Kamēr te vēl būs dievbijīgi ļaudis, Dievs neļaus nelaimei nākt. Bet ja to vairs nebūs, tad nepasargās nekāda politiskā veiklība un cilvēku gudrība – akmens uz akmens vairs nepaliks. Hitlers un Staļins darīja briesmīgas lietas un nākošie varmākas darīs vēl briesmīgākas. Bet atcerieties, ka lielāki briesmoņi ir tie, kuru dēļ šīs lietas tika pieļautas. Hitlera un Staļina nākšanu sagatavoja cilvēku bezdievība, evaņģēlija nicināšana. Lūk, šīs lietas ir īstie vaininieki. Maldu mācības un cilvēku vienaldzība bija tā, kas sagatavoja sekojošo sodu, tās bija patiesie vaininieki. Un kad tu tagad redzi draudīgus mākoņus savelkamies pie mūsu debesīm, tad zini, ka pie vainas ir tieši remdenie, vienaldzīgie, pasaules kārībās iegrimušie ļaudis, un nereti tas esi tieši tu pats. Hitlers un Staļins nenokrita no debesīm, viņus veidoja un radīja cilvēku vienaldzība un bezdievība. Un mūsu tagadēja vienaldzība, remdenums un augstprātība ir tas, kas sagatavo augsni nākamā varmākas nākšanai. Kas vēju sēj, tas vētru pļauj! Tādēļ īpaši tādām mazām tautām kā mums ir jāvingrinās nevis kara mākslās, bet gan dievbijībā. Tā ir pats drošākais vairogs un pasargājums. Mīliet, cieniet, augstu vērtējiet un mācieties evaņģēliju! Tas jūs svētīs un pasargās šeit laikā, un būs jūsu garants svētīgai mūžībai

Pat apustuļi, baznīcas tēvi un Luters, šajā jomā sevi uzskatīja par maziem bērniem un katru dienu no jauna cīnījās, lai satvertu Kristu tā, kā viņš bija satvēris viņus. Tas ir, viņi katru dienu no jauna mācījās un no sirds pūlējās saprast vārdus - tavi grēki tev piedoti. Viņi zināja, ka saprast, satvert šos vārdus, nozīmē iemantot pašu augstāko gudrību un bagātību. Viņi arī zināja, ka dzīvot no šiem vārdiem, ir visaugstākā un grūtākā māksla, kuru neviens šeit uz zemes nevar apgūt pilnīgi. Lai Dievs mums visiem palīdz būt čakliem un neatlaidīgiem evaņģēlija skolniekiem, kas rūpīgi un cītīgi mācās un saprot, cik dārgi, augsti un brīnišķīgi ir šie vārdi – tev tavi grēki piedoti. Tie ir daudz vērtīgāki par visu pasaules gudrību, bagātību un priekiem, jo šajos vārdos mums tiek dāvāta mūžīga dzīvība. Tie nozīmē, ka mums nebūs jācieš mūžīgs bads, slāpes un nebūs mūžīgi jāsmok elles tumsā bez kādas iepriecas, mierinājuma vai cerības stariņa. Tad nu dzīvosim tā, kā prasa mūsu aicinājuma cieņa, lai savas muļķības, kūtruma un vieglprātības dēļ mēs nepazudējam Dieva žēlastību. Āmen.