XVI Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Drīz pēc tam viņš devās uz pilsētu, sauktu Naine, un kopā ar viņu gāja mācekļi un liels ļaužu pūlis. Kad viņš jau tuvojās pilsētas vārtiem, redzi, iznesa kādu mirušo, mātes vienīgo dēlu, un viņa pati bija atraitne, un līdz ar viņu bija liels pūlis pilsētnieku. Atraitni ieraudzījis, Kungs iežēlojās par viņu un tai sacīja: “Neraudi!” Pienācis klāt, viņš aizskāra zārku; nesēji apstājās, un viņš sacīja: “Jaunekli, es tev saku, celies augšā!” Mirušais piecēlās sēdus un sāka runāt, un Jēzus atdeva viņu mātei. Visus pārņēma bailes, un viņi slavēja Dievu: “Liels pravietis ir cēlies mūsu vidū; Dievs ir uzlūkojis savu tautu.” Šī vēsts par viņu izgāja pa visu Jūdeju un tās apgabalu. (Lk. 7: 11-17)

Ko lai skeptiskais mūsdienu cilvēks iesāk ar stāstu par mirušā jaunekļa augšāmcelšanu no nāves? Beigu beigās mēs taču visi zinām, ka kaut kas tāds nav iespējams. Tomēr evaņģēlists raksta, ka noticis tieši tā – Jēzus piecēlis mirušo jaunekli no nāves, un to redzējuši daudzi cilvēki. Nu, ja tas bijis tā, tad, acīmredzot, jauneklis nemaz nebija miris, - sacīs mūsdienu skeptiķi. Ja jaunekļa nāvi būtu apstiprinājis ārsts, tad gan cita lieta, tad varbūt arī mēs ticētu. Nu labi, ja vajag ārstu, būs jums ārsts – evaņģēlists Lūka, kurš atstāsta šo notikumu, bija ārsts. Jā? Patiesi? Nu bet tā laika ārsti jau nebija diez ko zinoši. Nu tad tagad jāvaicā man – patiesi? Bija tik nezinoši, ka nespēja atšķirt dzīvu cilvēku no miruša? Es nezinu, - tūdaļ sacīs skeptiķis -, ja es to būtu redzējis pats savām acīm, tad gan nešaubītos. Te nu jāšaubās man un jājautā - tātad tu netici brīnumiem, bet tici savām acīm? Labi, bet vai tavas acis arī nav brīnums? Vai esi par to domājis? Un ne tikai acis, aplūko visu savu miesu un tev nāksies kopā ar Dāvidu sacīt – zeme ir pilna Dieva žēlastības (Ps. 33: 5). Tādēļ dziesminieks saka: “Pateicos tev! Cik es baismi brīnumains! Brīnišķi tavi darbi, to zinu droši!” (Ps. 136: 14) Bet vai tu esi Dievam par to pateicies? Ja nebūtu Dieva nebeidzamās žēlastības, mums nebūtu ne acu, ne arī gaismas, vispār nekā nebūtu. Savā lielajā laipnībā Dievs mūs nemitīgi apber ar dāvanām, bet mēs pie tām esam tā pieraduši, ka par tām nepateicamies un Dievu neslavējam. Vienīgi tad, kad notiek kaut kas ārkārtējs, kaut kas tik neparasts, kā miruša cilvēka uzmodināšana no nāves, mēs sarosāmies, un kāds varbūt arī sāk par to domāt.

Kādēļ Dievs tā rīkojas? Viņš to dara tādēļ, lai atvērtu mūsu aklās acis un mācītu pateikties par viņa nebeidzamo laipnību un žēlastību, viņa lielajiem brīnumu darbiem. Mūsu trulums ir tik liels, ka kaut ko īsti spējam novērtēt tikai tad, kad zaudējam. Atraitne evaņģēlija stāstā bija piedzīvojusi divas lielas nelaimes – zaudējusi vīru un dēlu. Kamēr viņas vīrs bija dzīvs, viņai pat prātā nenāca domāt par to, cik liela Dieva dāvana vīrs viņai ir. Diezin vai viņa lūdza Dievu un pateicās viņam par savu vīru. Tikai tad, kad vīrs nomira, viņa saprata, ko zaudējusi. Un tāpat bija arī ar viņas vienīgo dēlu. Kamēr viņš bija dzīvs, sveiks un vesels, sieva īsti neapjauta, cik liela Dieva dāvana tā ir, bet kad Dievs viņai dēlu atņēma, tā raudāja un vaimanāja, jo tagad saprata, ko zaudējusi. Jēzus iežēlojās par šo nabaga atraitni un atdeva tai dēlu. Tagad gan sieva slavēja par to Dievu un pateicās viņam. Lūk, tādi “brīnumi” mēs esam. Mēs brīnāmies par Dieva darbiem, bet Dievs brīnās par mums. Kad viņš mums ko dāvina, mēs esam pret to diezgan vienaldzīgi – nu tā ir un labi. Tādēļ viņam nākas savas dāvanas atņemt, lai mēs spētu tās novērtēt. Kāpēc nespējam to uzreiz? Kāpēc nespējam novērtēt Dieva laipnību, sirsnību un gādīgas rūpes par mums? Tāpēc, ka mums ir gan cietas sirdis, gan cietas galvas.

Savā lielajā žēlsirdībā Dievs bija nācis mūs glābt Jēzū Kristū un darīja dažādus žēlsirdības darbus – dziedināja slimniekus un uzcēla no nāves pat mirušos. Jūdiem bija jāzina, ka mirušo augšāmcelšana ir īpaša pēdējo laiku, visu laiku piepildījuma zīme. Pravieši bija tiem mācījuši, ka tad, kad Kristus atnāks, viņš dziedinās cilvēkus un cels tos augšā no nāves. Bet vai redzot pat šīs lietas savām acīm, jūdi ticēja? Nē! Nu, uzcēla no nāves, nu un? Tie gan brīnījās par to, bet neticēja. Tie negribēja ticēt, ka šis Jēzus ir pats Dievs, kurš pieņēmis cilvēka miesu, lai glābtu mūs. Tas tiem šķita lielāks brīnums, nekā mirušo augšāmcelšana no nāves. Kad Jēzus izdzina ļaunos garus, tie sacīja – viņš to dara ar velna palīdzību. Par mirušo augšāmcelšanu to sacīt nevarēja, jo pat velns to nespēj. To var tikai Dievs. Tādēļ, kad Jēzus uzmodināja no nāves Lācaru, tiem vajadzēja slavēt Dievu. Bet ko darīja jūdi? Viņi nevis pateicās Dievam un slavēja viņu, bet zvērēja Dievam, ka nogalinās gan Jēzu, gan Lācaru. Lūk, tāda ir neticība! Tā ir akla, stulba, ļauna un varmācīga. Kāpēc cilvēki nebrīnās par to? Kāpēc cilvēki nebrīnās par savu bezdievību, par savu neticību un vājprātam līdzīgo stulbumu? Dievs brīnās par to! Šajā gadījumā viņš ir tas, kurš netic savām acīm. Es domāju, tas notiek tā paša iemesla dēļ, kādēļ mēs nepateicamies Dievam un neslavējam viņu par daudzajām dāvanām. Mēs esam pie tā pieraduši – tā pieraduši pie sava truluma, stulbuma un ļaunuma, ka brīnāmies tikai tad, kad redzam žēlsirdību, patiesu gudrību un labestību. Tā vietā Jēzus mūs aicina uz ticību, kas ļauj ieskatīties esamības dziļākajos noslēpumos.

Uzceļot mirušo jaunekli no nāves, Jēzus sniedz atbildes uz cilvēka dzīves lielajiem un grūtajiem jautājumiem par ciešanām un nāvi. Pirms šā notikuma evaņģēlists Lūka ziņoja par kāda, uz miršanu slima romiešu virsnieka kalpa dziedināšanu. Pēc tam viņš atstāsta mūsu pārrunājamo notikumu pie Naines – atraitnes dēla uzmodināšanu no nāves. Tālāk evaņģēlists raksta, ka ziņas par Jēzus brīnumdarbiem izplatījušās pa visu Jūdeju un tālāku apkārtni. Un tūdaļ viņš piebilst: „Un Jānim to visu pavēstīja viņa mācekļi.” Šis fakts ir ļoti svarīgs šīs dienas teksta pareizai sapratnei.

No stāstījuma konteksta varam noprast, ka šis notikums nebūt nav nejaušs, bet Jēzus, savu mācekļu pavadīts, apzināti devies uz Nainies pilsētu. Viņš zināja, ka dievbijīgais pravietis Jānis atrodas Hēroda cietumā, kur to gaida nāves sods. Viņš zināja arī par atraitni, kura Naines pilsētā lej gaužas asaras, lūgdama Dievu par savu smagi slimo dēlu. Žēlsirdības mudināts, Jēzus dodas uz Naini, lai palīdzētu atraitnei un stiprinātu Jāni Kristītāju. Kad viņš ar saviem mācekļiem liela ļaužu pūļa pavadībā sasniedz Naini, jauneklis jau bija miris, un liels pulks pilsētnieku kopā ar sērojošo atraitni jau nesa viņu uz kapiem. Jēzus šķietami kavējās, līdzīgi kā tas notika viņa drauga Lācara gadījumā. Tagad, pienācis klāt, Jēzus aizskar zārku. Un arī šis žests ir ļoti zīmīgs. Bauslības priekšraksti noteica, ka sveša, miruša cilvēka aizskaršana padara nešķīstu. Tādēļ, piemēram, priesteris un levīts stāstā par Žēlsirdīgo samarieti nesteidzās cietušajam palīgā. Aizskarot mirušo, Jēzus dod zīmi, ka viņam ir vara pār nāvi un tās sekām. Viņš nevis kļūst nešķīsts, bet viņš atņem nešķīstību. Līdzīgi Jēzus rīkojās arī ar lepras slimniekiem. Citi no viņiem bēga jau pa gabalu, bet Jēzus tos aizskāra un dziedināja. Tagad viņš tāpat aizskar arī mirušo. Šāda izturēšanās pret slimībām un nāvi liecina, ka Jēzum pār tām ir neierobežota vara, - tāda vara, kas piemīt vienīgi pašam Dievam. Visos šajos notikumos ar nāvi sastopas pati Dzīvība un sastopas, lai nāvi uzvarētu. Te nav nekādas buršanas vai maģijas, bet Jēzus vienkārši saka – jaunekli, es tev saku, celies augšā! Mazajiem vārdiņiem, šķietamiem sīkumiem ir būtiska nozīme teksta pareizai sapratnei. Cilvēkiem šķiet, ka nāvei šajā pasaulē pieder pēdējais vārds, bet Jēzus uzskatāmi parāda, ka tas pieder viņam. Jēzus turklāt nesaka – Dieva vārdā celies augšā! -, bet es tev saku – celies augšā! Ja mēs brīnāmies lasot evaņģēlijos, ka Jēzus pavēl jūrai un vētrai – klusu, mierā! – un vētra norimst, tad šeit Jēzus ar savu vareno vārdu pavēl atkāpties nāvei. Tā var pavēlēt tikai tas, kurš pats ir Dzīvība. Tādēļ stāstot par Jēzu, apustulis Jānis savā evaņģēlijā raksta: “Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma.” (1: 4) Un citviet Jānis raksta, ka pats Jēzus sacījis: „Es esmu.. dzīvība.” (14: 6) Mirušajam jauneklim adresētajiem Jēzus vārdiem ir satriecošas sekas – jauneklis ceļas sēdus, sāk runāt, un Jēzus viņu atdod mātei. Visi apkārtējie izbijušies slavē Dievu. Tas, ka ļaudis nosauc Jēzu par „lielu pravieti” liecina, ka viņi šajā notikumā saskatījuši līdzību ar diženā Israēla pravieša Elijas brīnumdarbu, kurš arī uzmodināja no nāves kādas atraitnes dēļu. Bet ievērojiet, ko darīja Elija? – Viņš sauca uz Dievu: „Kungs, mans Dievs! Vai pat šai atraitnei, pie kuras es mājoju, tu darīsi ļaunu un nonāvēsi tās dēlu?! Tad viņš pārliecās bērnam trīs reiz un sauca uz Kungu: „Kungs, mans Dievs, liec šā bērna dvēseli atgriezties viņā!” (1. Laiku. 17: 20-21) Jēzus turpretī nesauc Dievu un nelūdz, viņš pavēl un savu pavēli pamato ar vārdiem – es tev saku, celies augšā! To ļaudis neievēro, tādēļ viņi uzskata, ka Jēzus veicis kaut ko līdzīgu pravieša Elijas brīnumdarbam. Tomēr atšķirība ir būtiska: atšķirībā no Elijas, Jēzus rīkojas pats savā vārdā, kā pati Dzīvība, kā pats Dievs.

Te nu skeptiķi tūdaļ sacīs - Jēzus mācekļi izdomāja šo stāstu pamatojoties Vecās Derības leģendās! Patiešām? Un kādi tam ir pierādījumi, izņemot neticību? Jēzus vienkārši rīkojās tā, lai viņa varenie darbi notiktu uz Israēlam saprotamas vēstures fona. Un tas liek jautāt – ko tad īsti Jēzus vēlējās ar šo brīnumdarbu parādīt tā laika cilvēkiem un kādam šim brīnumam ir nozīme mūsu dzīvēs?

No teksta ir skaidrs, ka Jēzus iežēlojās par atraitni un vēlējās arī mierināt Jāni Kristītāju. Viņš zināja, ka vēsts par viņa brīnumdarbiem sasniegs Jāni. Hēroda cietumā Jānis atradās nāves briesmās, un viņš nesaprata kādēļ Jēzus neiejaucas, neatbrīvo viņu un nesoda ļauno Hērodu. Tas ir jautājums, ko uzdevuši arī daudzi citi cilvēki, kas savas ticības dēļ nokļuvuši nāves briesmās, un tas ir arī jautājums, ko uzdod smagi slimi ticīgi cilvēki un viņu tuvinieki. Piemēram, Marta un Marija sūtīja Jēzum ziņu, ka Lācars ir slims. Jēzus tomēr nesteidzās viņu dziedināt, bet palika vēl divas dienas tur, kur viņš bija. To viņš darīja mācekļu dēļ, lai ar Lācara uzmodināšanu stiprinātu viņu ticību pirms gaidāmās krusta nāves. Kad Jēzus ieradās Betānijā, Lācars jau četras dienas kā bija miris. Izdzirdot, ka Jēzus tuvojas, Marta dodas viņam pretī un nedaudz pārmetoši saka – ja tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris. Uz Jēzus atbildi, ka viņas brālis celsies augšā no nāves, Marta atsaka – es zinu, ka viņš celsies augšā Pastarā dienā. Tad Jēzus atbild – es esmu augšāmcelšanās un dzīvība. Marta dodas atpakaļ pie savas māsas Marijas un tagad abas dodas pie Jēzus un Marija atkārto Martas sacīto – ja tu būtu bijis te, mans brālis nebūtu miris. Redzot raudošo Mariju, arī Jēzus raud, bet viņa asaras ir pavisam citas – tās ir nevis sāpes par zaudējumu, bet žēlsirdīgas asaras, kas jūti līdzi cilvēkiem viņu ciešanās. Tās nav bezspēka asaras nāves priekšā. Lācar, nāc ārā! - Jēzus saka. Un Lācars ceļas no nāves važām un nāk ārā no kapa.

Gan Lācara, gan Naines jaunekļa uzmodināšana no nāves nav pēdējā Jēzus atbilde uz cilvēces lūgšanām un ciešanām. Agri vai vēlu gan Lācaram, gan Naines jauneklim tomēr nāksies mirt. Protams, kurš slimais vai nāves briesmās esošais nevēlētos, lai šoreiz nāve ietu secen, bet ikviens tomēr saprot, ka tas tā nevar turpināties bezgalīgi. Agru vai vēlu nāve sacīs savu vārdu, agru vai vēlu, bet kāda no slimībām būs pēdējā. Nāve ir sods par cilvēka atkrišanu, tā ir grēka alga un pat tāds svēts un taisns vīrs kā Jānis Kristītājs nevarēja no tās paglābties. Savukārt Jēzus rīcība parāda, ka mēs ikviens esam Dievam dārgi, un viņu ļoti interesē mūsu liktenis. Daudzus no mums Jēzus un viņa eņģeļi ir ne vienreiz vien jau glābuši no drošas nāves, aizsteidzoties tai priekšā. Daudzi no mums jau sen vairs nebūtu šajā pasaulē, ja Jēzus nebūtu mūs glābis, vai, mums pat neapzinoties, novērsis draudošās briesmas. Tomēr agri vai vēlu mums nāksies mirt. Bieži tas notiek pat agru, jo kā gudrie saka: cilvēks nekad nav par jaunu, lai mirtu. Mēs patiesi dzīvojam nāves vidū un tās priekšā esam bezspēcīgi. Nāves izkapts pļauj jaunus un vecus, gudrus un muļķus, bagātus un nabagus – visus bez izņēmuma. Mums atliek tikai kā nabaga atraitnei šīs dienas evaņģēlijā, apzinoties zaudējuma sāpes, gauži, gauži raudāt. Visa cilvēka dzīve ir kā nebeidzams bēru gājiens, kura beigās tieši tāpat kā šo mirušo jaunekli, raudu pavadībā nesīs mūs pašus. Baismīga un nepielūdzama ir nāve, traģiska un īsa ir cilvēka dzīve. Mēs arī nespējam nedomāt par nāvi, jo nāves skaudrumu nav iespējams novērst. Pietiek mums kādās bērēs paskatīties nāvei sejā, lai sirds bailēs pamirtu, un izmisumam līdzīgas šausmas pārņemtu mūsu prātu. Cilvēka gudrība te neko nespēj līdzēt. Filozofija, psiholoģija, zinātne ir tikai anestēzijas līdzeklis, kas gan spēj uz mirkli likt aizmirst sāpes, bet jau pēc brīža tās atgriežas ar jaunu spēku.

Jēzus brīnumdarbs ir pilnīgi citāds. Tas vēsta, ka velna un nāves varai ir pienākušas beigas. Pat nāvei ir jāatkāpjas Dieva līdzjūtības priekšā! Dievs mīl savu radību un pats nāk to glābt! Ar savu brīnumdarbu Jēzus rāda uz pašu galveno – viņa paša augšāmcelšanos no nāves, kas pasludinās cilvēcei piedošanu un glābiņu. Tādējādi šis notikums vēsta, ka mūsu lielākajai nelaimei – atšķirtībai no Dieva un nāvei, kas tam seko, ir pienācis gals. Šī uzvara ir pilnīga un galīga, un Uzvarētājs Jēzus apsola saviem mācekļiem, ka tie nāves neredzēs, un, nogājis atpakaļ pie Tēva, viņš tiem sagatavos jaunus mājokļus mūžīgai dzīvei. Pamatojoties Jēzus vārdos, apustulis Pāvils droši sludina miroņu augšāmcelšanos un dziļa prieka pilns izsaucas: Nāve, kur ir tava uzvara! Elle, kur ir tavs dzelonis! - un pateicas Dievam, kas mums uzvaru devis caur savu Dēlu Jēzu Kristu. Kopš Svētās Kristības brīža uzvara pār nāvi jau pieder arī mums. Lai mūs stiprinātu un iedrošinātu, Svētajā Vakarēdienā mums tiek dotas īpašas zāles pret nāvi - Jēzus miesa un asinis. Tādējādi mēs vairs nepiederam nāvei, bet Dzīvībai, mūžīgai dzīvei kopā ar Dievu. Kā Pāvils saka, vai dzīvojam vai mirstam, mēs piederam tam Kungam. Mūsu veco dabu, protams, māc šaubas un bailes, tādēļ Pāvils mudina kristiešus iepriecināt vienam otru ar augšāmcelšanās vārdiem, iedrošināt un stiprināt. Nāk diena, kad tas Kungs katram mums sacīs tāpat, kā viņš sacīja Lācaram – nāc ārā no kapa, un mirušajam jauneklim pie Naines – es tev saku, celies augšā! Un mēs nāksim laukā no saviem kapiem, celsimies augšā, lai nekad vairs nemirtu. Prieks, dzīvība un mūžīga svētlaime būs mūsu ticības alga. Dievs noslaucīs visas asaras no mūsu acīm un nebūs vairs ne nāves, nedz bēdu, nedz vaimanu un sāpju, jo šīs zemes lietas būs pagājušas. Nebūs vairs nekā nolādēta, mēs skatīsim Dievu vaigu vaigā. Šīs dzīves nakts būs beigusies un mums uzlēks Kristus saule, tā kā mums nevajadzēs pat saules gaismu, jo mūs apspīdēs tā Kunga godība, un mēs kopā ar viņu valdīsim mūžu mūžos. Tā ir prieka vēsts, kas nesta un pasniegta jums, un ko Dievs kā saviem praviešiem uzticējis jums nest tālāk pasaulē, kurā valda nāve un iznīcība. Tā ir vēsts, kas padzen nāvi, iznīcību un dabiskās bailes no tās, dāvājot nepārejošu, paliekošu, mūžīgu prieku par Dzīvību. Tas ir tas, kādēļ kristieši ir baznīcā, proti, tādēļ, ka šeit ir grēku piedošana un mūžīga dzīvība. Mēs nenākam šeit, lai justos kā mājās, jo šīs pasaules mājās valda nāve. Mēs esam šeit tieši tādēļ, lai nejustos kā mājās. Diemžēl mēs tā esam pieraduši pie nāves, ka neko citu nespējam, kā domāt un darboties ar iznīcīgām, nāvei nolemtām lietām. Mūžīgās dzīvības avots, Dieva žēlastība straume, kas plūst baznīcā atstāj mūs vienaldzīgus, un trulām sirdīm un prātu cilvēki grib to aizstāt ar kaut ko cilvēcīgu, jauku un patīkamu, neapzinoties, ka tas viss ir iznīcīgs, bez paliekošas vērtības. Kādēļ tas tā notiek? Acīmredzot, daudzi nemaz netic ne debesīm, nedz ellei. Kam tie tic? Tie tic nāvei, tam, ka nevis Kristum, bet nāvei pieder pēdējais vārds. Būdami dzīvi, šādi cilvēki jau ir kā miruši, dzīvi miroņi. Atveriet evaņģēliju un lasiet, un jūs redzēsiet, ka katrs teikums tur vēsta par Dzīvību, par Dzīvības uzvaru pār nāvi. Tā ir kristīgās ticības sirds – mūžīga, nebeidzama dzīve un dzīvība kopā ar Dievu. Tas ir iemesls, kādēļ esam baznīcā! Mēs nenākam šeit, lai iegūtu veiksmi laicīgās dzīves izkārtojumos, atrastu sevi, piepildītu sevi vai vēl ko tam līdzīgu. Tās visas ir psihologu sacerētas muļķības, kurām vienīgā piemērotā vieta ir grēksūdzē. Mēs nākam šeit, jo šeit ir Dzīvības valdnieks ar savu žēlsirdību, ar saviem dzīvību nesošajiem vārdiem. Viss kristietības stāsts ir stāsts par Dzīvību, par Dzīvības uzvaru pār mūsu lielo ienaidnieku nāvi. Tiem, kas ir tā apmāti ar šo pasauli, paši ar sevi un savu ikdienu vajadzētu padomāt, kādēļ jūdiem bija aizliegts aizskart mirušos un kādēļ templī nedrīkstēja ienākt un atrasties nekas nešķīsts. Tādēļ, ka tiem bija jāmācās saprast, ka grēks un nāve nav nekas dabisks, bet šausminošs un briesmīgs. Tiem bija jāmācās nāves vidū piederēt dzīvībai, tikt nošķirtiem no iznīcīgā, bet mūsdienu cilvēks neko no tā vairs nesaprot. Mēs esam nāves un iznīcīgā fascinēti un apburti, tādēļ mūsdienu kultūra vārda tiešā nozīmē ir nāves kultūra. Turpretī Kristietībā runa ir par dzīvību, kuru mums izcīnījis mūsu Kungs Jēzus Kristus. Viņam kopā ar Tēvu un Svēto Garu, lai ir slava, pateicība un gods mūžīgi. Āmen.