XVII Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Jēzus kādā sabatā iegāja ievērojama farizeja namā maizi ēst, un tie viņu novēroja. Redzi, viņa priekšā bija kāds cilvēks, slims ar tūsku. Jēzus vērsās pie farizejiem un likuma zinātājiem un jautāja: “Vai drīkst sabatā dziedināt vai ne?” Bet tie klusēja. Tad Jēzus ņēma un dziedināja šo vīru un ļāva tam iet.  Un tiem viņš sacīja: “Kurš no jums, ja tam dēls vai vērsis sabatā iekritīs akā, to tūdaļ nevilks laukā?” Tie nekā uz to nespēja atbildēt. Tad viņš, ievērojis, ka mielastā saaicinātie cenšas sev izraudzīties labākās vietas pie galda, stāstīja tiem līdzību:  “Kad tevi aicina kāzās, nesēdies goda vietā. Var gadīties, ka ir aicināts kāds cienījamāks par tevi un ka, viņam atnākot, tas, kurš aicinājis jūs abus, tev sacīs: dod vietu viņam. Un tad tev ar kaunu būs jāieņem pēdējā vieta. Bet, kad tevi aicina, ej un apsēdies pēdējā vietā, lai tas, kas tevi aicinājis, pienācis tev sacītu: draugs, kāp augstāk. Tad tu būsi pagodināts visu viesu priekšā.  Jo katrs, kas sevi paaugstina, tiks pazemināts un, kas sevi pazemina, tas tiks paaugstināts.” (Lk. 14: 1-11)

Mūsu Kungs Jēzus Kristus necieta izlikšanos, un šajā ziņā mēs, viņa glābtie, esam tādi paši, tas ir, arī mēs neciešam izlikšanos. Viens no bēdīgākajiem izlikšanās veidiem ir izlikšanās par Jēzus draugu. Piemēram, Jūdass izlikās par Jēzus draugu, un ja ir šāds draugs, tad ienaidniekus nevajag. No saviem draugiem, no tiem, kurus viņš ir izglābis, Jēzus sagaida uzticību, godīgumu un atklātību. Viņš ļoti labi zina, kādi mēs esam. Viņš pazīst mūsu trūkumus, vājumu un nespēku, un viņš nevēlas, lai mēs izliktos labāki, nekā esam. Vēl sliktāk būtu vienīgi tad, ja mēs izliktos par Jēzus draugiem, bet patiesībā tādi nebūtu. Tātad Jēzus draugi, Dieva draugi ir patiesi un uzticīgi. Farizeji un rakstu mācītāji tādi nebija. Kā tas bija ierasts, ievērojami farizeji Sabata dienā rīkoja viesības, kur tika pārrunātas ticības lietas. Viņi bija uzaicinājuši arī Jēzu, bet ne viņa mācekļus. Farizeji un rakstu mācītāji arī nevēlējās godīgi un atklāti pārrunāt ar Jēzu ticības jautājumus, bet bija viņam sagatavojuši lamatas. Viņi bija uzaicinājuši arī kādu slimu cilvēku un cerēja, ka Jēzus to dziedinās, lai tad apsūdzētu viņu Sabata neievērošanā. Viņi izlikās par Jēzus draugiem, bet patiesībā bija viņa ļaunākie ienaidnieki. Viņi paši bija izkropļojuši Dieva bauslību, izvirzot tādas Sabata prasības, kuras Dievs bauslībā nebija noteicis. Jēzus dziedināja slimo un tūdaļ jautāja farizejiem un bauslības ekspertiem, rakstu mācītājiem – ja tavs dēls vai vērsis Sabatā iekritīs akā, vai tu to nevilksi laukā? Jēzus jautājums atklāj, ka farizeji un rakstu mācītāji ne tikai sagrozīja Dieva likumu, bet izvirzīja citiem tādas prasības, kuras paši negrasījās ievērot. Viņi bija liekuļi, kas izlikās par Dieva, Jēzus un citu cilvēku draugiem, bet tādi nebija. Tātad mums vispirms jāmācās pietāte pret Dieva vārdu, jāmācās to pareizi saprast un neviltot, neuzdot par Dieva vārdu to, ko Dievs nav teicis. Otrkārt, Dieva draugi nekad neizvirza citiem tādas prasības, kuras paši nepilda. Neticīgais rīkojas tieši pretēji – viņš vienmēr lieto divus mērus, vienu priekš sevis, otru priekš citiem. Par to Jēzus kādā citā vietā saka – ar kādu mēru tu mērosi, ar tādu tev atmērīs; pēc saviem vārdiem tu tiksi attaisnots un pēc saviem vārdiem – pazudināts. Un tas mūs ved pie nākošās lietas – Jēzus draugi ir pazemīgi.

Šo pašu viesību laikā Jēzus ievēroja vēl vienu rakstu mācītāju un farizeju liekulības izpausmi – tie centās sev iegūt godpilnākās vietas galda. Viņi negaidīja līdz namatēvs tiem ierādīs vietu, bet centās to iegūt paši, un kā varam noprast no iepriekš sacītā, viņi uzskatīja, ka tiem pienākas daudz labākas vietas, nekā citiem. Un tā ir mūsu - visu kritušo cilvēku nelaime, ka mēs ne tikai vērtējam sevi ar citu mēru, nekā pārējos cilvēkus, viegli attaisnojam sevi par to, par ko citus nosodām, bet arī uzskatām, ka mums pienākas vairāk goda un labāka vieta zem saules, nekā Dievs mums piešķīris. Un mēs negaidām, kamēr Dievs mums piešķirs šo labāko vietu, bet cenšamies to iekarot paši ar saviem elkoņiem un dūrēm. Un tā pasaulē mēs redzam lielu grūstīšanos, kur neviens nav apmierināts ar to vietu, kuru Dievs tam piešķīris, kas patiesi atbilst viņa izglītības un spēju līmenim. Lietas ir aizgājušas pat tik tālu, ka karjerisms vairs netiek uzskatīts par kaut ko sliktu, bet ir kļuvis par tikumu. Un, protams, mans darbs, manas spējas, mana prece tiek vērtēta ar citu mēru, nekā vērtēti citi cilvēki, viņu darbs, preces un sasniegumi. Paškritika mūsdienu bezdievīgajā pasaulē ir reta parādība. Diemžēl tā ir reta parādība arī baznīcā. Jēzus draugi ir citādi – viņi ir pazemīgi un pacietīgi gaida, kamēr Dievs tos paaugstinās. Viņi seko Pāvila padomam – vērtēt citus augstāk, nekā sevi, nevis otrādi – citus pazemināt un sevi paaugstināt.

Ja vērojam to, kas notiek mūsdienu baznīcās, tad redzam, ka daudzviet tāpat kā pasaulē valda liekulīgs, agresīvs un augstprātīgs gars. Cilvēki ir kļuvuši tik lepni, ka nemaz nekautrējas kritizēt Dieva vārdu, uzskatot, ka viņi labāk zina, kas Dievam jāsaka, nekā pats Dievs. Turpretī pašu sacītais tiek pieņemts ļoti nekritiski, dziļi un nopietni to neizvērtējot. Ja Dievs liek cilvēkam atzīt savu grēcīgumu un lūgt pēc viņa žēlastības, tad daudzas mūsdienu baznīcas nodarbojas ar pavisam ko citu – māca garīgu augstprātību un piedāvā dažādus psiholoģiskus trikus, kā grēciniekam nejusties slikti sava grēka dēļ. Tāpat tiek mācīts, kā viņš varētu iegūt augstākas un labākas vietas pasaulē un baznīcā. Un to lepni sauc par sevis pilnveidošanu. Grēcinieks var pilnveidot tikai savu izlikšanās mākslu, savu liekulību, un tā, kopā ar pašpaaugstināšanos, ir mūsdienu evaņģēlijs. Un ko mēs iegūstam? Sievietes cīnās ar vīriešiem, bērni ar vecākiem, jaunie ar vecajiem, viena tauta ar otru, neviens negodā citus, bet pirmajā vietā grib redzēt tikai pats sevi. Tajā pašā laikā cilvēki tiek iemācīti laipni runāt, izturēties ārēji laipni, smaidīt, lai aiz ārējās fasādes noslēptu savus patiesos nolūkus un attieksmi, gluži kā farizeji pret Jēzu. Tas nenozīmē, ka pieklājība, laipnība un draudzīgums būtu nevēlamas lietas. Tik daudz kā pasveicināt vienam otru, laipni uzsmaidīt un apvaicāties – kā klājas? – vajadzētu iemācīties visiem. Es pieļauju, ka tajā farizeja namā, kur bija uzaicināts Jēzus valdīja pavisam cita atmosfēra. Tur visi bija nodarbināti paši ar sevi un saviem plāniem un citiem uzmanība pievērsta netika. Vienīgi Jēzus ievēroja un dziedināja slimo cilvēku. Vienīgi viņam rūpēja viņa bēdas un nelaimes. Un tā nebija pavirša ārēja laipnība, bet Jēzus no sirds juta līdzi šim cietējam, un dziedināja viņu, nerēķinādamies ar to, ka viņam pašam par to draudēja nepatikšanas. Pieklājība, laipnība un draudzīgums, ir ļoti labas lietas, bet tām jānāk no patiesas sirds attieksmes pret citiem, un tā iegūstama vispirms kritiskā attieksmē pašam pret sevi. Kritiska sevis izvērtēšana un grēksūdze ar tai sekojošo Absolūciju ir vienīgais ceļš uz pilnību, kam ir Dieva dots apsolījums. Ikviens mēģinājums sevi paaugstināt citādā veidā novedīs pie krišanas.

Pašpaaugstināšanās ir sātaniskais Lucifera dumpīgums, no kā Jēzus ļoti nopietni brīdina. Tajā pašā laikā viņš dod mierinošu apsolījumu – esi pazemīgs! Esi kritisks un prasīgs pret sevi, un tu tiksi paaugstināts. Jēzus draugi tic un ņem nopietni arī šos sava Diženā Drauga vārdus, jo tie nekad nevienu nav pievīluši un nekad nepievils. Āmen.