XVIII Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Bet farizeji, padzirdējuši, ka viņš saduķejus apklusinājis, sapulcējās vienkopus.  Tad viens no viņiem, likuma zinātājs, Jēzu izaicinādams, jautāja: “Skolotāj, kurš ir pats nozīmīgākais bauslis bauslībā?”  Jēzus atbildēja: “Mīli Kungu, savu Dievu, ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un visu savu prātu. – Šis ir pats lielākais un pirmais bauslis.  Bet otrs ir tam līdzīgs: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. – Šie divi baušļi ir pamatā visai bauslībai un praviešu mācībai.” Un Jēzus jautāja farizejiem, kas bija sapulcējušies: “Ko jūs domājat par Kristu, kā dēls viņš ir?” Tie viņam atbildēja: “Dāvida.” Viņš tiem jautāja: “Kā tad Dāvids viņu Garā sauc par Kungu, sacīdams: Kungs sacīja manam Kungam: sēdies pie manas labās rokas, līdz es tavus ienaidniekus nolieku tev par kājsolu. – Ja Dāvids sauc viņu par Kungu, kā tad viņš var būt tā dēls?” Un neviens nevarēja viņam nekā atbildēt, nedz arī uzdrīkstējās kopš šīs dienas viņam ko jautāt. (Mt. 22: 34-46)

Lai pareizi saprastu šīs dienas tekstu, mums iesākumā nedaudz jārunā par divām galvenajām Jēzus laika reliģiskajām grupām – saduķejiem un farizejiem. Daudzas no abu šo grupu iezīmēm joprojām atrodamas mūsdienu kristietībā, un abas šīs grupas bija naidīgas Jēzum.

Saduķeji piederēja pie jūdu aristokrātijas, viņi bija bagāti un ietekmīgi, no viņu vidus nāca augstais jūdu priesteris un citi galvenie priesteri, un saduķejiem bija liela noteikšana jūdu Augstās tiesas – Sinedrija lietās. Pārvaldes lietās viņi cieši sadarbojās ar Romas varas iestādēm, un politiskie jautājumi tiem rūpēja vairāk nekā reliģiskie. Šo iemeslu dēļ saduķeji tautā nebija populāri. Vienkāršie cilvēki vairāk ieklausījās farizeju vārdos. Atšķirībā no farizejiem, kuri mutiskajai reliģiskajai tradīcijai piešķīra tādu pašu autoritāti kā Rakstiem, saduķeji par autoritatīvām uzskatīja tikai piecas Mozus grāmatas. Viņi praktiski noliedza Dieva iesaistīšanos dzīves ikdienas lietās; viņi noliedza mirušo augšāmcelšanos un pēcnāves dzīvi, uzskatot, ka dvēsele zūd līdz ar nāvi, un tādēļ pēc šīs zemes dzīves nekāds sods vai atalgojums nav gaidāms. Saduķeji noliedza arī garu pasaules – eņģeļu un dēmonu eksistenci. Tā kā vairāk uzmanības tie pievērsa politikai nekā reliģijai, tie sākotnēji pievērsa maz uzmanības Jēzum. Tikai tad, kad tie sāka baidīties, ka Jēzus varētu izraisīt pārāk lielu Romas varas iestāžu uzmanību, viņi ātri atrada kopīgu valodu ar farizejiem, kopīgi apvienojot spēkus, lai tiktu vaļā no Jēzus. Saduķeji bija iesaistīti arī Jāņa brāļa Jēkaba un Jēzus brāļa Jēkaba nogalināšanā. 70. gadā pēc Kristus, kad romieši nopostīja Jeruzālemi un tās templi, saduķeji beidza pastāvēt.

Savukārt farizeji piederēja pie vidusšķiras un tiem bija liela popularitāte tautas vidū, kas ļāva tiem īstenot savu gribu Sinedrija lēmumos. Blakus Rakstiem farizeji piešķīra ļoti lielu autoritāti jūdu mutvārdu tradīcijām un var pat sacīt, ka tradīcijām pēc farizeju domām piederēja noteicošā balss. Farizeji bija paplašinājuši bauslību līdz 248 pozitīvām pavēlēm un 365 aizliegumiem. Atšķirībā no saduķejiem farizeji ticēja, ka Dievs kontrolē visas lietas un iejaucas cilvēku dzīvēs. Viņi ticēja, ka mirušie tiks augšāmcelti no nāves, ticēja pēcnāves dzīvei un sodam un atalgojumam pēc nāves. Tāpat viņi ticēja arī eņģeļu un dēmonu esamībai. Atšķirībā no saduķejiem, kas beidza pastāvēt līdz ar Jeruzālemes nopostīšanu, farizeji turpināja savu darbību un lika pamatus tam, ko mēs pazīstam kā mūsdienu jūdaismu.

Kā galveno argumentu augšāmcelšanās noliegšanai saduķeji lietoja stāstu par sievieti, kurai bijuši septiņi vīri, kas visi nomiruši. Kam tad tā piederēs, ja būs mirušo augšāmcelšanās? – tie visgudri vaicāja. Jēzus bija tiem ātri aizbāzis muti, sakot, ka debesīs vairs nebūs tādas ģimenes dzīves, kāda tā ir šeit uz zemes, un, ka Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs. Viņa priekšā visi ir dzīvi. Padzirdējuši, ka Jēzus apklusinājis saduķejus un atspēkojis viņu argumentu, ar kura palīdzību tie bija izsmējuši farizejus, farizeji sapulcējās, lai uzdotu Jēzum vēl vienu aktuālu jautājumu. Tas bija jautājums par baušļiem. Tā kā viņiem to kopā bija jau 613, tad nereti šie likumi nonāca pretrunā viens ar otru. Tādēļ daži no farizejiem priekšroku deva vieniem likumiem, daži citiem, piemēram, daži izcēla sabata likumus, daži likumus par upurēšanu, citi likumus par apgraizīšanu utt. Saduķeji savukārt noliedza farizeju daudzos likumus, uzskatot, ka būtiski ir tikai tie likumi, kas rakstīti bauslībā. Tā nu farizeji cerēja arī šajā jautājumā atrast palīdzību pie Jēzus. Tādēļ tie uzdeva Jēzum jautājumu – kurš īsti ir galvenais jeb nozīmīgākais bauslis bauslībā?

Jēzus atbildēja, ka augstākais bauslis ir mīlestība pret Dievu, jo nav nekā augstāka par Dievu. Un mīlestībai pret Dievu jāsniedzas līdz cilvēka esamības pašiem dziļumiem – līdz sirdij, dvēselei un prātam. Šis tad ir bauslis, kam jāpakļaujas visiem pārējiem likumiem. Bet ir vēl otrs līdzīgs bauslis, un tas saka, ka jāmīl ir arī cilvēki. Tādējādi Jēzus par galveno principu uzstāda mīlestību, kas ir visas bauslības un praviešu piepildījums. Bez tās nebūtu ne Dieva derības ar savu tautu, nedz Mozus likumu un praviešu sludināšanas. Jā, pats Dievs tiek saukts par mīlestību, kas ir viņa būtības izpausme. Bez šaubām, tam ko Jēzus un Bībele saprot ar vārdu “mīlestība” praktiski nav nekādas saistības ar to, ko ar šo vārdu saprot mūsdienās. Mīlestība nav egoistiska, tās nav alkas pēc emocijām, bet tā ir apzināta un mērķtiecīga darbība, kas aizliedz un upurē sevi citu labā. Jēzus bija atbildējis farizejiem draudzīgi un laipni, un tie bija ļoti apmierināti ar Jēzus atbildi, tik apmierināti, ka vēlāk paši to citēja kā savu (Mk. 12: 32-33). Šo formulējumu ir svarīgi saprast pareizi. Vārdi mīlēt „Dievu, savu Kungu” Israēlam nebija tikai likuma pavēles, bet gan žēlastības pilnas derības vārdi. Tie prasīja ticību Dieva žēlastībai un mīlestību pret žēlsirdīgo Dievu, kurā tad arī sakņotos bauslības piepildījums. Bez šīs ticības žēlsirdīgajam derības Dievam, nekam citam nebūtu nozīmes. Tā Jēzus norāda uz galveno bauslībā, kas sniedzas līdz pašiem debesu augstumiem pie žēlsirdīgā Dieva un nolaižas līdz cilvēka iekšējās būtības dziļumiem – sirdij, dvēselei un prātam.

Farizeji te bija sapulcējušies lielā pulkā un apkārt bija vēl daudz citu cilvēku, svētceļnieku un vietējo Jeruzālemes iedzīvotāju. Bija Klusās nedēļas otrdiena, pēdējā diena, ko Jēzus pavadīja Templī, mācot un runājot ar jūdiem. Un tagad bija pienākusi viņa kārta uzdot jautājumu, un Jēzus tiem uzdod pašu svarīgāko jautājumu, jautājumu par Kristu.

Iepriekš Jēzus bija atturējies lietot šo titulu, lai izvairītos no pārpratumiem. Tagad, kad Pūpolsvētdienā viņš bija ieradies Jeruzālemē kā “Dāvida Dēls”, “Tas, kurš nāk”, “Ciānas Ķēniņš” un Mesija jeb Kristus, kurš jau pēc pāris dienām ar ērkšķu kroni galvā uzkāps pie krusta kā “Jūdu Ķēniņš”, bija pienācis laiks jautāt tieši, atklāti un noteikti: Ko jūs domājat par Kristu? Kā dēls viņš ir? Tas ir tas pats jautājums, kuru Jēzus bija uzdevis saviem mācekļiem, un uz kuru visu vietā Pēteris bija atbildējis ļoti labi. Jēzus jautājums ļoti loģiski iederas sarunā, jo galvenais Dieva bauslis un Kristus sader kopā, tie nav šķirami. Tikai caur Dieva mīlestību - Kristu Israēls spēs mīlēt savu derības Dievu ar visu savu sirdi, dvēseli un prātu, kā to bija sacījis diženais jūdu pravietis Jeremija (31: 33-34).

Farizeji atbild īsi un pareizi, bet nepietiekoši - Kristus būs Dāvida Dēls. Bet Dāvidam bija daudz dēlu. Ja Dievs neko vairāk nebūtu atklājis par Kristu kā tikai to, ka viņš būs Dāvida dēls, kā tad varētu zināt, kurš no Dāvida dēliem īsti būs Kristus? Lai palīdzētu farizejiem atbildēt uz šo jautājumu, Jēzus vērš viņu uzmanību uz Rakstiem, kur pats Dievs ir devis uz šo jautājumu atbildi. Viņš saka, ka Dāvids Svētajā Garā saucis Kristu par savu Kungu. Kā tad viņš var būt viņa dēls? (Ps. 110) Pirmā lieta, kas atklājas šajā jautājumā ir tā, ka mēs redzam Trīsvienīgo Dievu darbībā. Te ir gan Tēvs, gan Svētais Gars, gan Dēls. Un jūdiem pret to nav iebildumu. Un Jēzus negrasās viņiem neko šajā sakarībā mācīt. Viņš labi zina, ka farizeji saprot to, ko nozīmē Trīsvienīgais Dievs. Bet Jēzus jautājums ir īpašs. Viņš ar vienu vienīgu Vecās Derības citātu ļauj jūdiem ieskatīties Kristus noslēpumā. Ievērojiet, ka Jēzus nejautā – ja Kristus ir Dāvida dēls, kā tad viņš var būt Dāvida Kungs? Tā vietā viņš jautā – ja Dāvids viņu sauc par Kungu, kā viņš var būt viņa dēls?

Jūdi zināja, ka Dāvids saucis Kristu par savu dēlu. Viņi zināja, ka šis pats Dēls tiks paaugstināts pie Dieva labās rokas. Viņi pat bija piešķīruši Kristum īpašu titulu Šeblimini - sēdi pie manas labās rokas! Un tālāk psalmā Dievs apsola padarīt visus Šeblimini ienaidniekus par viņa kājsolu. Tā Kristus farizejiem skaidri parādīja, ko nozīmē Kristus. Viņš taču nevarētu tikt paaugstināts pēc savas dievišķās dabas. Nē! Psalms saka un jūdiem pašiem bija labi zināms, ka pie Dieva labās rokās, tas ir, dievišķā godībā un varenībā tiks paaugstināts Dāvida Dēls – cilvēks, kas nācis no Dāvida cilts. Un pats Dāvids, diženākais no Isarēla ķēniņiem viņu sauc par savu Kungu. Tas ir vārds, kurš pienākas vienīgi Dievam. Tātad Kristus būs gan Dievs, gan cilvēks. Te nu farizejiem līdzīgi Pēterim vajadzēja rast ticības atbildi uz jautājumu – kā Kristus dievišķība var būt saistīta ar cilvēcību? Bet farizeji klusēja, un šis klusums bija daiļrunīgs. Atbilde uz Jēzus jautājumu bija, tā bija acīmredzama gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Tā burtiski stāvēja viņu acu priekšā, bet viņi atteicās atbildēt un klusēja. Klusēšana šajā gadījumā bija pazudinoša. Farizeji pazudināja paši sevi. Svētīgs ir tas, kurš kopā ar Pēteri un visu kristīgo baznīcu neklusē, bet atbild: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” Tā ir baznīcas ticības apliecība, kurā pamatojas viss pārējais. Dažādās formās tā ir atskanējusi dažādos baznīcas dzīves laikos, bet šīs apliecības saturs ir palicis nemainīgs – Dāvida dēls Jēzus ir dzīvā Dieva Dēls Kristus.

Baznīca zina, ka ar savu vareno vārdu Jēzus tagad uztur visas lietas. Viņš ir Jesajas pravietotais diženais Dēls, kam pieder vara un valdīšana. Viņš ir Brīnums, Padoma devējs, varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera valdnieks. Pravietis Miha viņu sauc par Dieva tautas valdnieku, kura izcelšanās meklējama sensenos laikos, mūžības pirmlaikos. Viņš ir visuvaldītājs un Kungs pār visu. Jēzus valdīšanai nav nekādu robežu. Visu Dievs ir nolicis pie viņa kājām. Ja sākotnēji kā mūžīgais Dēls viņš ir valdījis pār visu, tad tagad, pieņēmis cilvēka dabu un uznesis to dievišķā godībā, viņš arī kā patiess cilvēks mums līdzi juzdams, valda un kārto visas lietas savas tautas – kristiešu labā.

Baznīca nemaldīgi zina, ka Dieva Dēls, kas valda, vispirms ir mūsu grēku izpircējs, brālis un Pestītājs. Viņš ir baznīcas galva un visas lietas ir pakļautas viņam. Jēzus valdīšana nav pasaulīga valdīšana, kas izmanto varu un spēku ierobežotā veidā. Tā nav valdīšana caur radītām lietām, bet valdīšana, kas saistās ar viņa personisku klātbūtni. Kā Draugs, Brālis un Palīgs viņš arvien ir kopā ar katru no mums konkrēti un dziļi personiski, kā Dieva persona, personiskās attiecībās ar katru savas miesas locekli, kas Svētajā Kristībā kļuvis par viņa pavalstnieku un īpašumu. Visa viņa žēlsirdība, kas redzami parādās pie krusta, parādās arī mūsu dzīvēs un ikdienā, glābjot no velna, elles un nāves varas, uzturot un rūpējoties par mums kā īstais un patiesais gans rūpējas par savām avīm. Tādēļ mēs varam būt droši, ka mūsu dzīves nenosaka ļauni spēki, nejaušība vai liktenis, bet gan žēlsirdīgais Dāvida un Dieva Dēls, kurš pagodinot Tēvu, ved mūs uz mūžīgu godību. Saprast šīs dziļi personiskās attiecības mūsu laikos ir ļoti svarīgi. Mūsdienu filozofiskie uzskati, kas saistīti ar pēdējo gadsimtu zinātnes atklājumiem, redz cilvēku kā vientuļu būtni, nenozīmīgu puteklīti milzīgā un vienaldzīgā visuma dzīlēs. Jēzus cilvēciskās dabas paaugstināšana Dieva godībā rāda pavisam citu ainu – cilvēks Jēzus valda pār visu, viss pakļaujas viņa nebeidzamās žēlsirdības un mīlestības pilnajai gribai. Un tā kā viņš ir mūsu Brālis un Draugs, viss visums pēc viņa pavēles un dievišķās vadības kalpo mums tā, lai visas lietas mums nāktu par labu. Mēs neesam vientuļi, nenozīmīgi un nevajadzīgi, bet dārgi un mīļi Visuma Valdniekam, bez kura ziņas pat mats nevar nokrist no mūsu galvām. Āmen.