XX Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Jēzus tiem atkal runāja līdzībās: “Debesu valstība ir līdzīga ķēniņam, kas rīkoja savam dēlam kāzas. Viņš sūtīja savus kalpus paziņot aicinātajiem par kāzām, bet tie negribēja nākt. Viņš sūtīja vēl citus kalpus, likdams teikt aicinātajiem: redzi, mans mielasts ir sagatavots, mani vērši un nobaroti teļi jau ir nokauti, un viss ir gatavs, nāciet uz kāzām! Taču tie nelikās ne zinis un aizgāja – cits uz savu lauku, cits savās veikala darīšanās. Bet pārējie, satvēruši viņa kalpus, par tiem ņirgājās un tos nonāvēja. Ķēniņš sadusmojās un nosūtīja savu karaspēku iznīcināt šos slepkavas un nodedzināt viņu pilsētu. Tad viņš sacīja saviem kalpiem: kāzām viss ir sagatavots, bet aicinātie nebija cienīgi; ejiet pa apkārtējiem ceļiem un aiciniet kāzās visus, ko vien sastopat! Kalpi izgāja uz ceļiem un atveda visus, ko vien sastapa, gan ļaunus, gan labus; un kāzu nams bija pilns mielasta viesiem. Tad ķēniņš iegāja savus viesus aplūkot un ieraudzīja tur kādu cilvēku, kas nebija tērpies kāzu drēbēs. Ķēniņš tam jautāja: mans draugs, kā tu esi šeit ieradies bez kāzu drēbēm? – Bet tas klusēja.  Tad ķēniņš sacīja kalpiem: sasieniet viņam kājas un rokas un izmetiet viņu ārā tumsā; tur būs vaimanas un zobu griešana. Jo daudz ir aicināto, bet maz izredzēto.” (Mt. 22: 1-14)

Šī Jēzus līdzība ir viegli saprotama: ķēniņš, kurš rīkoja savam dēlam kāzas ir Dievs. Kalpi, kurus viņš sūtīja pie savas tautas aicinātajiem ir Vecās Derības pravieši. Mielasts ir glābjošā Dieva žēlastība Kristū, jeb evaņģēlijs. Kad pravieši un apustuļi aicināja jūdus uz šo mielastu, daļa par aicinājumu nelikās zinis, bet daļa kļuva agresīvi un ņirgājās par Dieva kalpiem un tos pat nonāvēja. Tad Dievs sadusmojās, lika nopostīt Jeruzālemi un nokaut praviešu un sava Dēla – Jēzus slepkavas. Kristus apustuļiem tika dots uzdevums doties pasaulē, tas ir, pie pagāniem un vest tos uz kāzu namu, tas ir, pie Kristus. Drēbes, kas tika dotas kāzu namā bija Kristus nopelnītā taisnība Dieva priekšā. Bet tur izrādījās bija arī kāds cilvēks, kurš nebija tērpies kāzu drēbēs, jeb Kristus taisnībā. Šo cilvēku Dievs pavēlēja sasiet un izmest laukā no kāzu namā tumsā, tas ir, ellē, kur valdīs briesmīgas ciešanas. Tad seko iepriekš sacītā kopsavilkums – daudz ir aicināto, bet maz izredzēto. Tādējādi šis teksts turpina pagājušajā svētdienā iesākto tēmu – grēku piedošana dāvā dzīvību un mieru ar Dievu, bet pretestība grēku piedošanai, tās nicināšana un noraidīšana nes nāvi un pazušanu. Dieva vārds šķiet samērā vienkāršs un skaidrs, kad attiecinām to uz pagātni, bet tas kļūst grūts, kad attiecinām to uz mūsdienām un paši uz savu dzīvi. Lai pareizi saprastu tekstu, ir jāatceras, ka Dievam nav pagātnes. Viņš ir mūžīgs un visu notiekošo redz vienlaicīgi – gan pagātni, gan tagadni, gan nākotni. Savukārt pats teksts attēlo Dieva cīņu ar velnu. Dievs cīnās par mūsu dvēselēm ar evaņģēliju, ar grēku piedošanu, bet velns savu cīņu veic ar meliem un ticīgo apsūdzēšanu. Šī cīņa ir līdzīga visos laikos, un tādēļ Jēzus stāsts mums ir tikpat aktuāls, ka tiem cilvēkiem, kuriem viņš to stāstīja toreiz. Mums ir svarīgi saprast, kur un kāda ir mūsu vieta šajā stāstā.

Dievs visus mūs ir aicinājis uz sava Dēla kāzām, kas ir pats brīnišķīgākais, ko varam pieredzēt. Tomēr tāpat kā agrākos laikos, daudzi nenāk. Jēzus vārdi skaidri parāda arī iemeslu – tie negribēja. Ievērojiet, nevis nevarēja, bet negribēja. Kādēļ negrib? Tādēļ, ka velns tur gūstā viņu gribu. Kā tas notiek? Ļoti vienkārši! Velns iedveš cilvēkam, ka viņam nav laika, ka viņš ir pārāk noguris, ka viņam jādara dažādi citi darbi vai vienkārši rada cilvēkam nepatiku pret baznīcu – tur soli ir cieti, cilvēki nepareizi dzied, tur ir par aukstu vai karstu un vēl ir visādas citas neērtības. Velns savu darbu dara pamazām, palēnām pilinot indes pilienus, tā kā cilvēks to pat īsti nepamana. Sākotnēji Bībele sāk šķist neinteresanta, katehisms garlaicīgs, dievkalpojums vēl garlaicīgāks, to var arī izlaist. Beigu beigās – ko es tur tādu dzirdēšu, ko jau neesmu dzirdējis?! Tā velns apmuļķo nabaga dvēseles, kuras arvien dziļāk un dziļāk iemieg garīgā miegā, līdzīgi kā cilvēks lielā salā nespēj pretoties nogurumam un laižas guļus. Miegs šķiet valdzinošs, mierinošs un sola skaistus sapņus, bet atnes nāvi. Kad Dievs ar mācītāja vai citu kristiešu starpniecību aicina vēlreiz, daļa cilvēku paliek bezrūpīgi vienaldzīgi un turpina vēsā mierā doties katrs savās darīšanās, jo velns tos iedrošina - nebīsties, nekas ļauns jau nenotiks. Citi nepaliek tikai vēsi un vienaldzīgi, bet kļūst pat naidīgi un agresīvi. Katram, protams, velns ir devis savu izskaidrojumu un pamatojumu, kas tam pašam šķiet gudrs un labs diezgan, bet patiesībā ir tikai pierādījums tam, ka cilvēks ir pamatīgi velna apstulbots. Viņš stāsta to, ko velns tam licis, bet pats velns tajā pašā laikā skatās un ņirdz par cilvēka stulbumu. Tādēļ gudrais Sīrahs mudina nesekot savām iekārēm un nepadoties savām kaislībām, jo gādādams sev patiku, apmierinot savas iekāres cilvēks pakļauj sevi ienaidniekam velnam, lai tas varētu ļauni līksmoties. (18: 30-31) Tā kā cilvēki kļūst arvien vājāki un arvien vairāk pakļaujas savām kaislībām un iekārēm, dzīvodami tikai paši saviem priekiem, tad velna vara arvien pieaug un viņa ļaunais prieks vairojas.

Viena no mūsdienu cilvēka nelaimēm ir tā, ka viņš vairs nesaprot to, kas notiek viņa sirdī un prātā. Mūsdienu cilvēks uzskata, ka viņa domāšana un jūtas ir autonomas un neatkarīgas, lielā mērā atkarīgas no viņa paša un ir psiholoģiski izskaidrojamas. Tādējādi mūsdienu cilvēks ir zaudējis izpratni par dzīves realitāti un lielā mērā dzīvo savās ilūzijās un šķietamībā. Viss, kas notiek mūsos, mūsu sirdīs un prātos ir saistīts ar Dieva un velna cīņu par mūsu dvēselēm. Velna vara pieaug visur tur, kur cilvēkos zūd mīlestība pret Dievu un patiesību, bet tie seko savām iedomām, tai šķietamībai, ko tie novēro šajā pasaulē un savai muļķībai – savām kārībām, kaislībām un patikai. Tādēļ baznīcas mūsdienās kļūst arvien tukšākas un tukšākas.

Kristus noteikti un skaidri saka, ka tam sekos nenovēršams sods, kas sāksies jau šīs dzīves laikā. Katrs pļaus to, ko viņš ir sējis. Tas, kas ir sējis miesā, pļaus to, ko miesa pelnījusi – nāvi un pazušanu. Savukārt Dieva nams tukšs nepaliks. Kad jūdi noraidīja evaņģēliju, Dievs sūtīja savus vēstnešus pie pagāniem. Kad mūsdienu Rietumu pasaule nicina un noraida evaņģēliju, Dievs sūta savus vēstnešus ar evaņģēliju pie Āzijas un Āfrikas ļaudīm un viņa nams pildās. Savukārt mēs paši būsim sev izrakuši bedri, iekāpuši tajā un aprakuši sevi dzīvus velnam par līksmību un prieku. Tas ir sācies un notiek jau tagad un man ar skumjām jāsaka – notiek arī pie mums, un ja viss turpināsies kā līdz šim, arī mūsu baznīca drīz būs tukša. Jau tagad ikviens var doties uz senajām, bet diemžēl tukšajām Eiropas katedrālēm, lai pārliecinātos par to, kas sagaida ikvienu, kurš nicina Dieva aicinājumu. Te nav jābūt pravietim. Tas ir acīmredzams. Īpaši sāpīgi to ir apzināties lielās Reformācijas gadadienas priekšvakarā.

Teksta pēdējā daļa runā par tiem, kuri grimst nāves miegā pat atrazdamies baznīcā. Tie nav ne kurli, nedz akli. Tiem ir acis, bet tie neredz; tiem ir ausis, bet tie nedzird. Tie laiku pa laikam nāk uz baznīcu, bet no grēkiem neatgriežas, evaņģēliju nedzird un nesaprot. Šie ļaudis ir paši nožēlojamākie. Lielie grēcinieki vismaz zinās, par ko tie nokļuvuši elles cietumā, bet šie neizpratnē bolīs acis – es, taču biju labs cilvēks, pa reizei gāju pat uz baznīcu, bet še tev – esmu ellē kopā ar visiem neliešiem! Kristus saka, ka Dieva taisnās tiesas priekšā tie kļūs mēmi, jo izrādīsies, ka viņi patiesībā ir vēl sliktāki par atklātiem ļaundariem. Un tā, lai gan Dieva baznīca būs pilna, tomēr arī vaimanātāju un zobu griezēju netrūks. Tā nu mūsu priekšā ir divi ceļi – viens ir atgriešanās un piedošanas ceļš – Kristus evaņģēlijs, kas ved uz mūžīgām svinībām kopā ar Jēzu jaunajā pasaulē; otrs ir stulbuma, vienaldzības un paštaisnuma ceļš, kas ved uz zobu griezēju un vaimanātāju klubiņu, kur par diriģentu strādā pats velns. Tur viņa pavadībā varēs dziedāt mūžīgu žēlabu dziesmu. To redzot, pārņem izbailes un šausmas. Neticība un bezdievība ir velnišķīga mistērija, kas nav ar prātu saprotama. Tā patiesi ir galējs neprāts, kā gudrais saka: “Ļaunuma izzināšanā gudrības nav, grēcinieku nodomos nav sapratnes.” (19: 22) Bet kas ir tas, kas ir? Sīrahs atbild: “Ir viltība, un tā ir riebīga.”(19: 23)

Mīļie draugi, vēl ir laiks. Dievs ikvienu no jums ir izredzējis godībai kopā ar viņu un devis tam visu nepieciešamo. Neesiet vieglprātīgi un raugiet, ka lielo dāvanu nepazaudējat. Neticiet velna meliem un pasaules muļķībai un blēdībai. Neklausiet savam miesas prātam, kas domā tikai par vēderu, bet lasiet Rakstus, mācieties Katehismu. Tur jums ir īstas dzīves bagātība, miers un drošība. Neaizmirstiet lūgšanas! Atcerieties, ka lūgšanas ir svarīgs un nopietns darbs, kam tāpat kā citiem darbiem ir iepriekš jāsagatavojas. Pārdomā, ko tu lūdz un kam tu to lūdz. Neatstājiet arī dievkalpojumus, kā daudzi tagad dara un neļaujiet sevi apmulsināt. Dieva piedošana ir dāvana, kas katru reizi saņemama no jauna – tur un tad, kad Dievs to dod. Tādēļ nemērdējiet sevi garīgā badā un pārgalvīgi nespēlējieties ar savu likteni mūžībā. Neniciniet Dieva dāvanu, bet vērtējiet to augstu, kā pašu lielāko dārgumu. Un tas Kungs jūs žēlsirdīgi pasargās un uzturēs ticībā līdz galam, lai jūsu acis varētu skatīt to nebeidzamā prieka un svētlaimes pilno dzīvi, kam tas Kungs jūs ir izredzējis.

Bez Dieva palīdzības mēs esam bezspēcīgi cīņā ar velnu un vienādi vai otrādi, tā vai citādi viņš mūs padarīs par nožēlojamiem muļķiem. Tādēļ nenicināsim Dieva žēlsirdīgo evaņģēliju un nopietni pārdomāsim šīs lietas laikā, kad svinam 500. reformācijas gadadienu. Lai tas Kungs ar savu evaņģēliju reformē arī mūsu sirdis un prātu un neļauj velnam, pasaulei un miesas prātam mūs pievilt. Āmen.