XXI Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Tad Jēzus atkal nāca Galilejas Kānā, kur viņš ūdeni bija pārvērtis vīnā. Un bija kāds ķēniņa galminieks, kuram Kapernaumā bija slims dēls. Izdzirdis, ka Jēzus ir atnācis no Jūdejas uz Galileju, tas nāca pie viņa un lūdza, lai viņš noietu un dziedinātu viņa dēlu, kas bija pie miršanas. Tad Jēzus viņam sacīja: “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.” Ķēniņa galminieks viņam sacīja: “Kungs, nāc, pirms mans dēls mirst!” Jēzus tam sacīja: “Ej, tavs dēls ir dzīvs!” Cilvēks noticēja vārdiem, ko sacīja Jēzus, un aizgāja. Viņam vēl ejot, pretī nāca viņa kalpi un tam pavēstīja: “Tavs dēls ir dzīvs!” Tad viņš tiem vaicāja, kurā brīdī dēlam kļuvis labāk. Tie viņam sacīja: “Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstāja.” Tad tēvs saprata, ka tas noticis brīdī, kad Jēzus viņam sacīja: “Tavs dēls ir dzīvs!” Un viņš kļuva ticīgs pats un viss viņa nams. Šī bija jau otrā zīme, ko Jēzus darīja, no Jūdejas atnācis Galilejā. (Jņ. 4: 46-54)

Par šo tekstu mēs nesen runājām Bībeles stundā, un kādam varbūt šķitīs, ka viņš jau visu zina. Ko tur tik daudz runāt par vienu un to pašu? Tāds līdzinās mazam bērnam, kurš gražīgi saka – es jau vakar ēdu putru, šodien dod man kaut ko citu. Kūtrums, slinkums, apnicība un vienaldzība ir raksturīgi cilvēka dabai. Visi visu jau zina. Patiesībā cilvēki nezina neko vai zina ļoti, ļoti maz un pavirši. Īpaši skaidri tas atklājas Reformācijas svinību sakarībā, kur katrs, kam nav slinkums, uzskata, ka viņam sava muļķība ir jāparāda publiski. Piemēram, portālā Delfi komentāros par Luteru tiek sacīts: “Kaut ko viņš izlaboja, piemēram, aizmeta prom apmaksātās indulgences, kas bija vienkārši smieklīga padarīšana, sevis un citu krāpšana, bet nepareizi, ka izmeta ārā škīstītavas - viņpasaules jēdzienu, līdz ar to luterticība palika samocīta, pretrunu pilna, muļķīga, nepilnīga, jocīga attiecībā pret viņpasaules (dvēseles) - gara dzīvi pēc nāves. Un luterticība nevajadzīgi aizmeta prom arī vairākus katoļu rituālus ar latīņu vārdiem, kam bija spēcīga maģiski okulta ietekme, tāpēc mūsdienās katoļu baznīca, neskatoties uz daudzām kļūdām un aplamībām, tomēr ir spēcīgāka.” Kāds cits komentators raksta: “Ja nepieciešama maģiska palīdzība, piemēram, porčas, lāsta, pieburšanas (ieēdināšanas) noņemšana, ļauno garu izdzīšana, tad luteriskās baznīcas, ar retiem izņēmumiem, tikpat kā neko nevar, - "tām nav iekšā", tāpēc cilvēki dodas uz pareizticīgo, katoļu baznīcām vai pie ekstrasensiem.” Un vēl kāds raksta: “Baznīcai jāpalīdz maģiski, piemēram, no melnās maģijas uzbrukumiem un jāprot dziedināt, nevis jābūt tikai vietai, kur paklausīties baznīcas dziesmiņas un mācītāja subjektīvu, kādu Bībeles fragmenta, interpretāciju...” Kas nu izrādās? Izrādās, ka šie cilvēki patiesībā neko nezina ne tikai par Luteru un luterisko baznīcu, bet par kristietību vispār. Tie vienkārši ir tumsonīgi pagāni. Jau senie filozofi novēroja, ka jo dumjāks kāds ir, jo vairāk tam šķiet, ka viņš visu zina. Luteriskā reformācija no jauna atklāja evaņģēliju, tas ir, grēku piedošanu. Vai es to nezinu? Zinu, bet es vēlos to dzirdēt atkal un atkal. Man tas nekad neapnīk. Redziet, kad cilvēks ir jauns un iemīlējies, viņš nemitas prasīt savam mīļotajam – vai tu mani mīli? Un viņam nekad neapnīk dzirdēt atbildi – es tevi mīlu. Viņš grib to dzirdēt atkal un atkal no jauna! Bet kad cilvēks kļūst vecs un dzīves garlaikots, viņš vairs šādus jautājumus neuzdod un atbildes negaida. Viņam ir vienalga. Tagad viņš savai otrai pusei uzdod citu jautājumu – vai nauda tev ir? Tagad viņš ir gudrs un visu zina. Kaut arī mēs zinātu stāstu par galminieka dēla dziedināšanu no galvas, uzklausīt stāstu par Jēzus labestību, žēlsirdību un rūpēm nekad nebūtu par daudz.

Šīs dienas evaņģēlijā dzirdējām, ka Jēzus nenoraida galminieka virspusējo ticību, bet saka, ka ar to vien vēl nepietiek. Tādējādi viņš aicina uz patiesu ticību – jums vajadzētu mazāk domāt par brīnumiem un vairāk domāt par mani. Jēzus ir ļoti nopietns šajā jautājumā un nevēlas, lai tiktu pārprasts. Viņš vēlas dāvināt galminiekam ne tikai viņa dēla dzīvību, bet arī pats sevi, tas ir, Dieva draudzību un mūžīgu dzīvību. Tieši to pašu viņš grib dāvināt arī katram no mums. Un viņš zina, ka to var izdarīt tikai vienā vienīgā veidā – piedodot grēkus. Bet lai grēku piedošanu saņemtu, ir vajadzīga ticība. Un lai tiktu pie ticības un to paturētu, mums ir atkal un atkal tāpat kā pirmās mīlestības laikā jādeg nepacietībā dzirdēt Jēzus atbildi – es tevi mīlu. Jā, vienu un to pašu atbildi, jo tieši no tās ir atkarīgs mūsu liktenis mūžībā. Pavērojiet sportistus. Ko viņi dara? Tie katru dienu atkārto vienus un tos pašus vingrinājumus. Kādēļ? Tādēļ, ka sacensībās tiem jāspēj noteiktas kustības izpildīt automātiski. Profesionālis atšķirībā no iesācēja to zina, tādēļ viņš vingrinās un vingrinās nepaguris. Iesācējs to nedara tik rūpīgi un tādēļ viņš zaudē pieredzējušam sportistam, lai gan varbūt ir pat spēcīgāks un veiklāks. Karavīrs dara to pašu un vēl nopietnāk. Viņš izpilda vingrinājumus atkal un atkal. Uzstāda mērķi un šauj, un šauj, un šauj tūkstošiem reižu. Kādēļ viņš to dara? Tādēļ, ka viņš zina, ka no tā, cik labi viņš būs sagatavojies, kaujas laukā būs atkarīga viņa dzīvība. Un tieši tāpat ir jādomā kristietim. Kad tu sēdi pie televizora ar alus glāzi rokās, tev varbūt šķiet, ka tu visu zini labi. Bet, kad tev uzbruks neticīgie, pats velns un nāve, viss būs pilnīgi citādi. Tad viss būs atkarīgs no tā, cik pamatīgi tu būsi iegaumējis baznīcā dzirdēto, cik stipri evaņģēlija mācība būs rakstīta tavā sirdī. Ja tavas zināšanas būs seklas un paviršas, tad velns tevi saplosīs, kā profesionālis saplosa nabaga iesācēju. Tādēļ, mīļie draugi, neļaujiet velnam sevi pievilt un esiet čakli evaņģēlija skolnieki. Nepadodieties apnikumam un tukšām, pārgalvīgām iedomām, bet esiet cītīgi un neatlaidīgi Dieva vārda skolnieki. Jūs vēl neviens neesat to apguvuši pietiekoši. Patiesībā jūs visi, tāpat kā es, esat vēl ļoti tālu no tā. Atšķirība starp mums ir vienīgi tā, ka es esmu pietiekoši pieredzējis, lai to zinātu, bet lielākā daļa no jums to nezina vai neņem nopietni. Tādēļ jūs nereti esat vieglprātīgi un pārgalvīgi, un pakļaujat sevi lielām briesmām. Jums varbūt šķiet, ka velns ir muļķa zellis kā Blaumaņa pasakās. Vai varbūt jūs domājat, ka mūsdienu cilvēks ar savām spējām un zināšanām viegli tiks ar viņu galā? Ja jūs tā domājat, tad jūs esat pa galam naivi. Turpretī ja jūs zinātu, kā lietas ir patiesībā, jūs nepagurdami lasītu Rakstus, sprediķus un jums pat prātā neienāktu kādu svētdienu neatnākt uz baznīcu vai atnākušiem garlaikoties. Ja jūs patiešām kaut ko zinātu, jūs censtos katru liturģijas vārdu, katru zilbi no Absolūcijas, Vakarēdiena un sprediķa iegaumēt labāk par reizrēķinu. Mīļie draugi, esiet prātīgi! Velns staigā apkārt kā izbadējies lauva! Un vienīgais jūsu patvērums ir Kristus evaņģēlijs. Tajā ir jūsu drošība, miers un iepriecinājums, un galvenais ir tas, ka velns bēg no evaņģēlija. Viss pārējais viņam ir kā pīlei ūdens. Ieklausieties, ko par šīm lietām saka Baznīcas Doktors Luters: “Mēs nekad nebūsim tik daudz iemācījušies, nedz kļuvuši tik pilnīgi, ka Dieva vārds mums vairs nebūtu vajadzīgs, jo velns savu darbu dara bez mitas. Tādēļ arī vienmēr ir jālieto Dieva vārds un jāmudina to mācīties. Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs vārds, bet mēs esam slinki un bieži vien iesnaužamies. Dieva vārds ir Dzīvības vārds, bet mēs ik dienu esam nāves vidū. Tā kā mēs nekad neesam brīvi no grēkiem un nāves draudiem, ne brīdi nedrīkstam pārstāt atgremot Dieva vārdu.” Citiem vārdiem, Luters saka, ka mums nemitīgi savās domās ir jāatgriežas pie Dieva vārda un jāiedziļinās tajā arvien vairāk, jādarbojas ar Dieva vārdu, līdzīgi kā govs atgremo zāli.

Nu labi, tātad evaņģēlists mums stāsta, ka pēc Jeruzālemes apmeklējuma un Jēzus darbības Jeruzālemes apkārtnē viņš atsācis savu darbu Galilejā tieši tajā pašā vietā, kur viņš to bija uzsācis, proti, Kānā. Šeit Jēzus paveica savu pirmo brīnumdarbu, pārvēršot ūdeni vīnā, un tagad uz šā pamata viņš turpina celt ticības celtni, arvien vairāk atklājot, ka viņš ir Dzīvības kungs un valdnieks. Pirmajā gadījumā Jēzus godība atklājās vīna trūkuma novēršanā, otrajā gadījumā vajadzība bija vēl nopietnāka – mirstošs jauns cilvēks.

Izdzirdis, ka Jēzus ir atnācis no Jūdejas uz Galileju, tas (galminieks) nāca pie viņa un lūdza, lai viņš noietu un dziedinātu viņa dēlu, kas bija pie miršanas. Neraugoties uz savu augsto sabiedrisko stāvokli, šis vīrs pats personiski dodas pie Jēzus, nevis pavēl to darīt saviem kalpiem. Protams, tā ir viņa dēla slimība, kas dzen to pie Jēzus. Citādi viņš neliktos zinis par ziņu, ka Jēzus ir ieradies Kānā. Dievs savā žēlsirdīgajā gādībā bieži izmanto mūsu vajadzības, lai dzītu mūs meklēt un atrast pat vairāk par to, kas mums šķiet vajadzīgs. Bailes un cerības mijas viena ar otru lūdzošajā vīrā, kurš labi apzinās, ka tikai brīnums var glābt viņa mirstošo dēlu. Galminieku virza vajadzība un austošā ticība Jēzum, tikai tā ir vēl ļoti neskaidra un virspusēja. Jēzus atbilde uz galminieka lūgumu šķiet noraidoša: “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.” Jēzus tātad noraida prasību pēc pierādījumiem un tā vietā pieprasa ticību. Tālākais teksts atklāj, ka ticība ir uzticība Jēzus vārdiem, paļaušanās uz viņa sacīto. Un te mēs sastopamies ar vienu no lielajām mūsdienu cilvēka problēmām. Mēs vēlamies ticēt tikai tam, kas tiek pierādīts. Vēsture un mūsu dzīves pieredze liecina, ka cilvēka sacītajam ticēt nevar, vēl jo vairāk tad, ja tiek prasīts ticēt tam, ko tūdaļ neapstiprina mūsu dzīves pieredze. Līdzīgi tas ir pat ar zinātni. Zinātnes vēsture liecina, ka nereti pat paši rūpīgākie pētījumi un izplatītākie uzskati par dabas pasauli ir izrādījušies aplami. Pats zinātnes raksturs tagad ir tāds, ka tā necenšas tik daudz kaut ko pierādīt, cik kritiski pārbaudīt, izvirzot jaunas hipotēzes un attīstot jaunas teorijas. Jo vairāk pārbaužu kāda teorija ir izturējusi, jo uzticamāka tā ir, bet nekad tā netiek atzīta par pilnīgi drošu. Tātad zinātne operē ar lielāku vai mazāku ticamību. Vienkārši ticība kaut kam bez skrupulozas pārbaudes tiek noraidīta, tāpat kā tiek noraidīta iespēja kaut ko zināt pilnīgi droši. Izšķirošais ir tas, kā uz jautājumu skatāmies, kā redzam un uztveram apkārtējo pasauli. Sikspārnis to uztver savādāk nekā cilvēks, zivs vēl savādāk utt. Kāda īsti pasaule ir absolūtā nozīmē, to nav iespējams pateikt. Pēc zinātnieku domām visas dzīvās būtnes ir attīstījušās evolūcijas ceļā, piemērojoties apkārtējai pasaulei, lai nodrošinātu savu izdzīvošanu. Ne vienmēr izdzīvošana ir saistīta ar precīzu apkārtējās pasaules redzējumu. Tas esot viens no iemesliem, kādēļ mūsu realitātes uztvere ir nepilnīga, un nekas nav pilnīgi drošs. Turklāt arī pati zinātne balstās uz vairākiem pieņēmumiem, kas nav pierādāmi. Tomēr neraugoties uz visiem ierobežojumiem, zinātnes sniegtās zināšanas par dabas pasauli un norisēm tajā esot pašas uzticamākās, kādas mums var būt, jo zinātnes metodoloģija balstās kritiskā domāšanā un aizspriedumu novēršanā.

Var jau būt, bet pamatpieņēmumi un tādējādi tas, kā mūsdienu cilvēks izprot un skaidro pats sevi un apkārtējo pasauli, tomēr tiešā veidā neizriet no zinātniskiem novērojumiem. Tie ir metafiziski jeb filozofiski pieņēmumi, kas ignorē Dieva un pārdabiskas pasaules iespējamību un beigu beigās var izrādīties gaužām aplami. Ja mēs visu izvērtējam patiesi kritiski, mums nākas secināt, ka no vienas puses ticība tiek noradīta, no otras puses tās vietā tiek izvirzīti jauni ticības artikuli. Patiesi kritiskam domātajam nākas secināt, ka šādā pasaules uzskatā vērojamas fundamentālas pretrunas. Tālāk varam uzdot jautājumu – ja šie pieņēmumi nav tiešā veidā iegūti ar zinātnisko pētniecību, tad no kurienes tie ir radušies?

Ja ieskatāmies evaņģēlijos, tad šādu kritisku attieksmi, kas ir pretēja ticībai un rada nedrošību, īpaši redzam pie farizejiem. Tālāk teoloģijas vēsture liecina, ka viens no pašiem galvenajiem postulātiem, kas raksturīgs Romas baznīcai, ir nedrošība. Un tas ir saprotams, jo tā kā cilvēka glābšana nav atkarīga tikai no ticības, bet arī no viņa paša darbiem, tad cilvēks nekad nevar būt pilnīgi drošs par savu pestīšanu. Tam, kurš ir pazīstams ar ideju vēsturi, nav grūti pamanīt, ka “nedrošības briesmonis”, kā to nosaukuši luterāņu teologi, ir ietekmējis arī zinātniskā pasaules uzskata veidošanos. Ja tas tiktu attiecināts tikai uz šauri eksaktu pētniecību un tehnoloģiju radīšanu, to kaut kādā mērā varētu saprast un pat pieņemt, bet problēma ir tā, ka šāda veida domāšana tiek attiecināta uz visu cilvēka dzīvi, ieskaitot jautājumus par cilvēka izcelšanos, cilvēka dzīves jēgu un morāli. Sekojoši, mūsdienu cilvēks ne par ko vairs nav īsti pārliecināts, un ir palikusi tikai viena liela patiesība – nedrošība. Nedrošība savukārt rada bailes, nemieru un beigu beigās noved pie bezcerīgas apātijas.

Dievs labi zina, ka pēc grēkā krišanas nedrošība ir cilvēka dzīves realitāte. Zaudējis Dievu, cilvēks ir zaudējis absolūtu drošību, paļāvību, uzticību un arī zināšanas. Paša cilvēka vārdiem un tam, ko cilvēks dara vairs nevar uzticēties, vismaz pilnībā, nē. Tādēļ Dievs mums ir devis glābiņu – savu Grāmatu, patiesības avotu – Bībeli. Visaugstākā un pilnīgākā veidā – personiski, patiesība atklājas cilvēka miesu pieņēmušā Dieva Dēla Jēzus personā. Tā kā viņš ir brīvs no grēka, tad viss, ko viņš saka un dara ir absolūti patiess, un viņa vārdi ir absolūti uzticami. Savukārt, farizeju un jūdu rakstu mācītāju prasība pēc brīnumiem, kas pierādītu to, ka Jēzum var ticēt, bija nepareiza pēc būtības. Iemesli tam ir divi: pirmkārt, pierādījumi ir pretēji ticībai, tie izslēdz ticību; otrkārt, brīnumi nekad nav pietiekoši, tie nevar dot absolūtu drošību. Tā kā cilvēka glābšanai nepieciešama absolūta jeb pilnīga drošība, tad glābšana iespējama vienīgi ticībā. Tā iespējama uzticoties Jēzus vārdiem. Labi zinot cilvēka vainas, mūsu šaubu pilno un neticīgo dabu, Jēzus gan papildina savus vārdus ar brīnumiem, bet viņš kategoriski noraida prasību - uzticību viņa vārdiem balstīt brīnumos, nevis viņa personā. Mūsdienu cilvēks šādu uzticību noraida. Viņš diemžēl ir slims ar to pašu vainu, ar ko slimoja farizeji un joprojām slimo Romas baznīca. Nedrošība tagad ir sērga, kas caurstrāvo visu cilvēka dzīvi un tā pamatoti tiek saukta par “nedrošības briesmoni”. Vienīgais glābiņš no tā ir patvērums žēlsirdīgajos un pilnīgi patiesajos Jēzus vārdos.

Mums šīs dienas evaņģēlija stāsts par galminieka dēla dziedināšanu varbūt šķiet sens, grūti ticams notikums. Bet tieši ar šo stāstu evaņģēlists, kurš bija šā notikuma aculiecinieks, mudina mūs ticēt Jēzum kā Dieva Dēlam un viņa vārdiem kā paša Dieva vārdiem. Bieži vien šāds stāsts mums nešķiet aktuāls tikmēr, kamēr paši nokļūstam galminiekam līdzīgā situācijā – saslimstam paši, vai mūsu tuvinieki, vai piedzīvojam smagas, nerisināmas dzīves problēmas un sarežģījumus. Tad mums ir nepieciešams zināt Jēzus sacīto un darīto. Kā mūžīgs Dieva Dēls viņš turpina darīt to, ko viņš ir darījis savas zemes dzīves laikā. Mūs nevajag mulsināt tam, ka Jēzus šķietami nav klātesošs. Šis stāsts liecina, ka pietiek ar viņa vārdu. Viņš ir klātesošs savā vārdā. Attālumam nav nozīmes. Šis vārds ir lasāms evaņģēlijos, dzirdams sprediķos, saņemams Kristībās, Grēku atlaišanā un Vakarēdienā. Grūtā lieta ir tā, ka vārds prasa ticību, bet mums jāatceras, ka tas pats arī rada ticību un padzen šaubas, tādēļ tas ir jādzird atkal un atkal no jauna.

Tomēr ne vienmēr mūsu problēmas tiks atrisinātas tādā veidā, kā tas notika toreiz. Būs gadījumi, kad problēmas paliks, tuvinieki mirs, slimība neatstāsies. Tādos gadījumos mums jāzina, ka tas atrodas Dieva žēlsirdīgās providences ziņā un tiek pieļauts mūsu labā. Dziedinādams galminieka dēlu, Jēzus vēlas iedrošināt mūs, lai lasot šo stāstu zinām, ka pienāks brīdis, kad visas problēmas zudīs, nāve tiks pārvērsta dzīvībā, un mēs dzīvosim kopā ar saviem mīļajiem jaunā, brīnišķīgā pasaulē. Ticība tam ir šā stāsta galvenais mērķis. Tā ir ticība tam, ka nevis nāvei, bet Jēzum pieder pēdējais vārds. Tā ir ticība un cerība, kas ar spožu liesmu deg šajā tumsas pasaulē, kur visapkārt valda slimības, ciešanas un nāve. Mūsu Kungs zina to, un tādēļ viņš citā vietā īpaši mierina savus ļaudis, sakot – jums pasaulē būs bēdas. Tās patiesi ir neatņemama mūsu dzīves daļa. Bet – Jēzus saka – turiet drošu prātu! Es pasauli esmu uzvarējis. Mums jālasa un jāpārdomā evaņģēlija stāsti, lai tie dziļi iespiestos mūsu sirdīs, padzītu šaubas, nedrošību un velnu, un radītu paļāvību uz Jēzu Kristu, kā mūsu žēlsirdīgo Glābēju, kura priekšā atkāpjas ne tikai slimības, bet pati nāve. Jēzus ir mūsu Kungs, un viņš ir Dzīvības kungs, mūžīgās dzīvības avots, un viņā arī mēs topam līdzdalīgi pie mūžīgās, patiesās un nebeidzamās dzīvības. Patiesībā viss evaņģēlijs ir ietverams vienā vienīgā vārdā – Dzīvība, bet satura ziņā šis vārds ir tik bagātīgs, ka to nav iespējams pilnībā apgūt un iemācīties pat visas dzīves garumā. Tomēr žēlsirdīgais Kungs Jēzus mums to dāvina, un Dzīvība tagad pieder mums katram, tāpat kā mēs katrs piederam Dzīvības devējam - Jēzum. Āmen.