XXIII Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Tad farizeji aizgāja un apspriedās, ka Jēzu vajadzētu pieķert kādā vārdā. Tie sūtīja pie viņa savus mācekļus kopā ar Hēroda piekritējiem, un tie jautāja: “Skolotāj, mēs zinām, ka tu esi patiess, tu Dieva ceļus māci patiesībā un nelokies neviena priekšā, jo tu neuzlūko cilvēka ārieni; saki mums – kā tu domā, vai ir atļauts dot cēzaram nodevas vai ne?” Jēzus, noprazdams viņu ļaunprātību, sacīja: “Ko jūs mani izaicināt, jūs liekuļi? Parādiet man naudu, ko maksājat nodevās.” Tie atnesa viņam denāriju. Tad viņš tiem jautāja: “Kā attēls šis un uzraksts?” Tie viņam atbildēja: “Cēzara.” Tad Jēzus tiem sacīja: “Tad dodiet cēzaram, kas cēzaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” Tie izbrīnījās par dzirdēto un, viņu atstājuši, aizgāja. (Mt. 22: 15-22)

Šis ir viens no evaņģēlija tekstiem, kurš bieži tiek pārprasts. Teksta saturs nav baznīcas un valsts attiecības, nedz arī nodokļu jautājums. Drīzāk tas stāsta par mēģinājumiem diskreditēt Jēzu, uzdodot šķietami neatbildāmus jautājumus. Šajā tekstā Jēzus dievišķā gudrībā atbild farizeju mācekļiem tā, ka tiem neatliek nekas cits, kā klusējot ar kaunu atkāpties. Jēzus rīkojās tā, kā māca gudrais Sālamans: “Neatbildi muļķim pēc viņa muļķības, ka tu netopi kā viņš! Atbildi muļķim pēc viņa muļķības, ka viņš nenotur sevi gudru!” Tas nozīmē – muļķim atbildēt nav jēgas, bet dažreiz to nākas darīt, lai apklusinātu viņa muļķīgo runāšanu. Apustulis Pēteris mudina kristiešus: “Esiet vienmēr gatavi atbildēt ikvienam, kas prasa jums paskaidrojumu par cerību, kas mīt jūsos.” (1. Pēt. 3: 15) Mēs šodien runāsim par gudrību, kas kristiešiem nepieciešama vienmēr un īpaši šajos – pēdējos grūtajos laikos. Mūsu piemērs, protams, ir pats Jēzus.

Tas, ka viņš šajā gadījumā tāpat kā daudzviet atbild saviem pretiniekiem īpaši gudri, tā kā tiem neatliek nekas cits, kā brīnīties, nav pārsteigums. Viens no veidiem, kā Vecā Derība stāsta par Dieva Dēlu ir personificēta Gudrība (Sak. 8) Citiem vārdiem sakot, Jēzus ir dievišķās Gudrības iemiesojums, un viņš mudina arī mūs būt gudriem, pat ļoti gudriem, bet bez viltus. Arī Jēkabs mudina, ja kādam trūkst gudrības, lai viņš to lūdz no Dieva (Jēk. 1: 5). Bet kas tad ir gudrība? Ar ko tā sākas? Raksti atbild, ka visas gudrības sākums ir dievbijība. Tātad mums jātiecas vispirms pēc dievbijības, jāsargās no ļaunas viltības un jālūdz no Dieva gudrība. Arī velns tiek saukts par gudru, bet tā ir ļauna gudrība, viltība un tas parasti ir tas, ko ar gudrību saprot pasaule. No šādas “gudrības” ir jāsargās. Ar īpašu gudrību apveltītais Salamans saka, ka patiesa gudrība nav arī laicīga gudrība, jo laicīga gudrība tikai vairo raizes un ciešanas (Māc. 1: 18). Kāds cits Vecās Derības gudrais Sīrahs arī saka, ka visa gudrība atrodama bijībā pret Kungu un saistīta ar viņa baušļu pildīšanu, bet ļaunuma izzināšanā gudrības nav un grēcinieku nodomos nav sapratnes, savukārt viltība ir riebīga (Sīr. 19: 20-23). Tātad gudrība rodama lasot, mācoties un pārdomājot baušļus. Labāk tāds, kam izpratnes mazāk, bet kas ir bijīgs, nekā tāds, kam sapratnes papilnam – un kas pārkāpj bauslību. Sīrahs saka: “Ir izsmalcināta viltība, un tā ir netaisna” (20: 25). Tādi bija farizeji, kuri sūtīja savus mācekļus pie Jēzus ar jautājumu – vai drīkst maksāt Cēzaram nodokļus? “Ir nelietis sērīgi salīcis, bet iekšpusē viltus pilns, aizslēpis seju, izliekas nedzirdam, bet palicis nepazīts tev aizsteigsies priekšā un, pat ja spēka trūkums tam neļautu grēkot, rīkosies nelietīgi, tiklīdz būs iespējams.” (20: 26-28)

Sīrahs saka, ka patiesi gudrs ir vienīgi Dievs un no viņa nāk visa gudrība (1: 1, 8). Un pati izcilākā gudrība ir mīlestība pret Dievu (1: 10). Cilvēki godu un lepnumu meklē viens no otra un pasaulē, bet Sīrahs saka, ka patiess gods un lepnums ir Dieva bijība (1: 11). Atšķirībā no laicīgās gudrības, kas vairo raizes un ciešanas, Dieva bijība ielīksmo sirdi, iepriecina, aplaimo un vairo mūža dienu skaitu un nodrošina labklājīgas vecumdienas (1: 12). Patiecoties dievbijībai zeļ miers un plaukst veselība, kas abas ir Dieva dāvanas (1: 18). Dievbijība atvaira grēku un kliedē dusmas (1: 21). Problēma ir tā, ka grēciniekam tā riebj (1: 25). Tādēļ viņš nicina gudrību. Gudrība gūstama arī no tautas sakāmvārdiem un labām grāmatām, tā ir laba audzināšana, bet tomēr vispirms tā rodama Dieva baušļos.

Tāpat kā visiem cilvēkiem arī gudrajiem nākas pieredzēt ļaunas dienas, bet atšķirībā no bezdievīgiem muļķiem gudrais nelaimes brīdī nepārsteidzas, pieķeras Kungam un neatkāpjas no viņa, pieņem pārbaudījumus un ir pacietīgs pazemojumos. Viņš paļaujas un cer uz Dievu, un Dievs to nepamet kaunā. Bēdās viņš metas nevis ļaužu, bet Dieva rokās. Viena no augstākajām gudrības izpausmēm ir cieņa pret vecākiem. Tēva negods tev nedara godu un necieņa pret māti apkauno bērnu. Pat ja saprāts atstātu tēvu, esi iecietīgs un parādi viņam cieņu, jo žēlsirdība pret tēvu netiks aizmirsta, Dievs to pieminēs un tev labi klāsies. Godā tēvu un paturi prātā mātes dzemdību sāpes, jo viņi ir tev dāvājuši dzīvību un tu nekad par to nevarēsi pietiekoši atlīdzināt.

Īpaša gudrība ir lēnprātība un jo augstāku stāvokli esi sasniedzis, jo vairāk tev jāmācās zemoties. Ir svarīgi pareizi novērtēt savas spējas un netiekties pēc tā, kas ir par grūtu un augstu, jo tā tu tikai izšķiedīsi savus spēkus. Nepadevīga sirds un mīlestība uz briesmām un risku novedīs pie grūtībām vai pat bojā ejas, bet pati lielākā nelaime ir iedomība, jo tā nav dziedināma.

Gudrs cilvēks nav vienaldzīgs pret trūcīgajiem, un neatstāj bez ievērības nabaga lūgumu, kaut vai tādēļ, lai nedotu tam iemesla tevi nolādēt. Dievs uzklausa nabagu lāstus, tādēļ esi piesardzīgs un neesi skops un lepns. Nenovērsies no cilvēka tikai tādēļ, ka viņš ir nabags, bet uzlūko viņu ar cieņu un lēnprātīgi atņem viņa sveicienu.

Cīnies pret netaisnību un neesi gļēvs. Ja kļūsi aizbildnis tam, kam tēva un aizstāvja nav, tad Dievam būsi kā dēls, un viņš tevi mīlēs vairāk, nekā tava paša māte.

Kas mīl gudrību, tas mīl dzīvību un vienmēr atrod laiku gudrības iemantošanai, pat ja jāatceļas agru. Gudrs cilvēks saprot savu stāvokli, to kas viņš ir un rīkojas atbilstoši situācijai un vietai, kurā tas atrodas. Nekaunies būt tas, kas esi, jo ir arī godpilns un cildens kauns, bet izlikšanās par to, kas neesi, ieved grēkā. Nekaunies par to, par ko nevajag kaunēties, piemēram, par savu dievbijību vai nabadzību, jo iztapdams pats sev un meklēdams cieņu cilvēku acīs tu iegrūdīsi sevi postā. Kad dzirdi patiesību, nekad to neapstrīdi. Ja tev nav ko sacīt, tad klusē, bet kaunies par savu nesagatavotību un savu izglītības trūkumu. Nekad nestrīdies ar Dievu, nekaunies atzīties savos grēkos, kaunies tos darīt. Neej muļķa pavadā un nemeklē iespējas nostāties vareno pusē, bet līdz pat nāvei cīnies par patiesību un Kungs Dievs karos tavā pusē.

Neklausi pasaules vilinājumiem un nepaļaujies uz bagātību, jo tā tevi nepasargās posta dienā. Pat ja tev ir iespējas dzīvot, kā sirds iekāro, nepaļaujies kārībām un sirds iegribām. Bīsties izaicināt Dievu un teikt – gan jau viņš piedos manus grēkus. Dievs patiesi žēlo, bet viņš arī dusmo.

Es gudrs gan mazās, gan lielās lietās, nekad necel citiem neslavu, esi vienmēr gatavs uzklausīt, bet nesteidzies ar atbildi, ja neesi drošs, ka to zini. Esi piesardzīgs pret savām dabiskajām dziņām un necenties tās uzbudināt, lai tās iedegušās tevi nesadedzina vai nesaplosa.

Esi laipns un mīļš savos vārdos, un lai draugu tev netrūkst, bet par padomdevēju, lai tev kļūst tikai retais. Atceries, ka īstus draugus iemanto un pazīst pārbaudījumos, bet tiklīdz tev klāsies grūti daudzi pazudīs, it kā nekad nebūtu bijuši tavi draugi. Sargies no naidniekiem, turies no tiem pa gabalu, bet uzmanies no draugiem. Draugs ir reta dāvana, bet dievbijīgie tādu iemanto. Īsts draugs ir liela Dieva dāvana, to neatsver nekas un drauga vērtība ir neizmērojama. Viņš ir kā dzīvības eleksīrs. To, ko sagaidi no drauga, dari arī pats. Citiem vārdiem, esi pastāvīgs un uzticīgs draugs, un nekad nemaini draugu pret peļņu vai izdevību.

Pāri visam tiecies pēc gudrības, apcerot Tā Kunga baušļus, un nemitējies pārdomāt viņa pavēles. Netēlo taisnīgo Dieva priekšā un netēlo gudro valdnieka priekšā. Netiesā netaisnību, nežēlojies par to, ja nevari to izskaust. Ja krīti grēkā, atgriezies un neplāno to pamēģināt vēlreiz. Nekāp divreiz uz viena un tā paša grābekļa, jo arī pirmoreiz neiztiksi bez soda. Nesmejies par cilvēkiem, bet lūdz par tiem Dievu. Neienīsti grūtu un smagu darbu, nekul tukšus salmus un nepieslienies grēcinieku pulkam. Tā vietā turies pie dievbijīgajiem, pie savas draudzes. Mīli Dievu un godā viņa vārda kalpu, un neaizmirsti savu pienākumu pret viņu un baznīcu. Nav nekā bezdievīgāka par naudas kāro, jo tas ir ar mieru pārdot pat savu dvēseli. Neesi tāds, bet liec naudu lietā, lai vairotos Dieva gods. Nevairies apmeklēt slimos un cietējus. Un lai kas tev ir padomā, apdomā savu galu, jo tas tevi pasargās no grēka.

Nekaro ar balamuti, nejoko ar neizglītoto, nepārmet cilvēkam, kas jau tā cenšas atmest grēku, nemoki vēl vairāk to, kam tāpat jau ir grūti. Atceries, mēs visi esam pelnījuši sodu, un raugi, ka tu pats nekrīti. Neizrādi necieņu veciem ļaudīm un nepriecājies par kāda slimību vai nāvi. Atceries, agru vai vēlu tas notiks ar katru no mums. Neatklāj sirdi kuram katram un neprasi padomu muļķim. Neapskaud grēcinieka godību un neiepriecini sevi ar bezdievju priekiem. Visas augstprātības pamatā ir novēršanās no Dieva un kas to dara, lai gaida briesmīgu sodu, vai tā būtu tauta vai atsevišķais cilvēks. Dievs ir žēlsirdīgs un pacietīgs, bet savās dusmās viņš ir briesmīgs. Mīli un sargi savu ticību kā acuraugu, jo tā ir tava dzīvība. Mīli augstāko un patieso Gudrību - Kungu Jēzu Kristu. Tu dzīvo no viņa žēlastības, piedošanas un svētības. Esi biežs viesi viņa namā, jo tur tev tiek dota gan gudrība, gan miers, gan zāles pret nāvi. Mīli savu draudzi un esi žēlsirdīgs un piedodošs, tas vairos tavu dzīvesprieku un mūža dienas. Lai Kunga Jēzus žēlsirdība līksmo tavu dvēseli un nekaunies viņu cildināt un pateikties viņam, un tevi pavadīs miers un drošība, prieks un gudrība. Āmen.