XXIV Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Jēzum ar viņiem vēl runājot, redzi, viens vecākais nāca un nometās ceļos viņa priekšā un sacīja: “Mana meita nupat nomira. Bet nāc, uzliec viņai savu roku, un tā dzīvos.” Jēzus piecēlies sekoja tam kopā ar saviem mācekļiem. Un, redzi, kāda sieviete, kas divpadsmit gadus slimoja ar asiņošanu, pienāca no mugurpuses un pieskārās viņa drēbju malai. Viņa pie sevis sacīja: “Ja vien viņa drēbēm pieskaršos, kļūšu vesela!” Bet Jēzus, pagriezies un viņu ieraudzījis, teica: “Esi droša, meita, tava ticība tevi ir dziedinājusi!” Un sieviete kļuva vesela tajā pašā brīdī. Kad Jēzus, ienācis vecākā namā, ieraudzīja flautistus un trokšņainu ļaužu pulku, viņš sacīja: “Ejiet prom! Meitene nav mirusi, bet guļ.” Un tie viņu izsmēja. Bet, kad ļaudis bija izraidīti ārā, Jēzus, iegājis iekšā, satvēra viņas roku, un meitene piecēlās. Runas par to izplatījās visā apvidū. (Mt. 9: 18-26)

Mēs tikko dzirdējām par diviem neparastiem notikumiem, vienu neparastāku par otru – kādas ilgstoši sirgstošas sievas dziedināšanu un mirušas meitenītes uzmodināšanu no nāves. Šo notikumu patiesumu apliecina vairāki aculiecinieki. Viens no viņiem - šīs dienas evaņģēlija autors Matejs - saka, ka runas par šiem notikumiem izplatījušas plašā apkārtnē, un tie daudziem tā laika cilvēkiem bijuši zināmi. Notikumi, īpaši sinagogas vecākā Jaira mirušās meitas piecelšana no nāves, ir tik neparasti, ka pat daudzas senās baznīcas autoritātes tos skaidroja alegoriski – ar Jairu esot jāsaprot Mozus un bauslība, nāvīgi slimā meitenīte simbolizējot jūdu tautu, bet slimā sieviete – pagānu tautas. Pirms Jaira meita tiek glābta no nāves, Jēzus pa ceļam dziedina sievieti, un tas nozīmējot, ka pirms pilnībā tiks glābta jūdu tauta, glābtām jātiek pagānu tautām. Godīgi sakot, attiecībā uz tekstu tā ir mežonīga fantāzija, bet ir sludinātāji, kuri joprojām domā, ka sacerot līdzīgas lietas, tie nodarbojas ar kaut ko ārkārtīgi smalku un gudru, īpaši garīgu. Mēs vairīsimies no šādām lietām un atzīsim, ka teksts ir skaidrs un tas stāsta par vēsturiskiem notikumiem. Šajos divos notikumos mums tiek attēlots mūsu Diženais Glābējs, viņa žēlsirdība un glābjošais spēks. Tādējādi mēs tiekam mudināti meklēt pie viņa patvērumu visās savas dzīves bēdās un grūtībās, lai atkal un atkal no jauna saņemtu glābiņu. Mēs varam būt droši pat nāves priekšā, zinot, ka mūsu Glābējs uz savām varenajā rokām iznesīs mūs dvēseles cauri nāvei un beigu beigās atjaunos un paaugstinās mūsu mirušās miesas mūžīgai dzīvošanai. Tādējādi šis evaņģēlija teksts sniedz bagātību jo bagātīgu mierinājumu.

Mūs nevajadzētu mulsināt tam, ka tik žēlsirdīga un varena būtne kā Dieva Dēls Jēzus ļauj smagām slimībām un pat nāvei ienākt arī krietnu un ticīgu cilvēku dzīvēs. Gan sinagogas vecākais būs bijis dievbijīgs vīrs, gan arī viņa meitiņa. Un sieva, kas tika dziedināta, tiek paša Jēzus uzslavēta par viņas ticību. Ar šādām uzslavām Jēzus nedāļājās pa labi un kreisi. Patiesībā no viņa lūpām tās atskan pavisam reti, tikai dažos gadījumos, un tas ir arī labi saprotams – ticība nav bieža parādība šajā pasaulē. Ticība nenes mums slavu, bagātību un vieglu dzīvi, kā daudzi domā vai cer, bet tā ir spēks, kas ļauj dzīvot grūtību, bēdu un sāpju vidū. Ticība, pretēji daudzu domām, zina, ka tieši tādēļ, ka Jēzus mūs mīl un rūpējas par mums, viņš ļauj mūsu dzīvēs ienākt slimībām un pat nāvei. Ticība zina, ka visas lietas ir Jēzus rokās, un ja mums jāpiedzīvo bēdas un ciešanas vai pat nāve, tad tas ir viņa labais prāts.

Tas nenozīmē, ka Dievs būtu radījis slimības un nāvi. Šīs lietas pasaulē ienesa grēks. Un kad mēs tās piedzīvojam, ticība nekad nekurn pret Dievu, it kā mēs nebūtu pelnījuši tādu ļaunumu. Nē, mēs esam to pelnījuši un nopelnījuši pār pārim. Tas, ko mēs neesam pelnījuši, ir jaukās un labās lietas, kuras no Dieva saņemam. Lai gan Dievs nav radījis slimības un nāvi, viņš liek šīm ļaunajām lietām kalpot mūsu labā. Ar tām viņš savalda mūsu spītību un spiež meklēt grēku piedošanu un patvērumu pie viņa. Viņš nogalina un tomēr atkal dara dzīvu, nosit pie zemes, bet arī pieceļ. Ticība ir tā, kas bēdu brīžos meklē patvērumu, mierinājumu un iepriecu pie Jēzus, kuru viņš nekad mums neliedz. Pieļaujot slimības un nāvi, Jēzus nevēlas mūs dzīt izmisumā, bet vest pie sevis, pie patiesa mierinājuma. Patiesībā bēdas un nelaimes mums palīdz daudz vairāk, nekā laime un prieki. Protams, to ir viegli pateikt, daudz grūtāk tam ticēt tad, kad paši to piedzīvojam.

Mums jāzina, ka izmisums ir pats ļaunākais, kas var ar mums notikt. Tas ir briesmīgs grēks. Tādēļ piedzīvojot bēdas un redzot savu bezspēcību bēdu, ciešanu un nāves priekšā mums vairāk par visu jāsargās no izmisuma, neticības un bezcerības un jāzina, ka Kungs Jēzus mūs gaida ar atplestām rokām, lai mierinātu bēdās un dāvātu cerību. Tā ir ticība, un tās raksturs ir tāds, ka tā meklē palīdzību pie Jēzus. Šīs dienas evaņģēlijā dzirdējām par diviem šādiem piemēriem. Kad Jaira meitiņa mirst, viņas tēvs steidzas pēc palīdzības pie Jēzus. Viņš tic, ka Jēzum ir vara pār nāvi. Slimā sieviete bija sirgusi 12 gadus un zaudējusi jebkuru padomu, un iztērējusi visu savu naudu ārstiem, bet viņa atrada palīdzību, jo ticība to aizveda pie Jēzus. Tas ir tas, kas mums visiem jāzina – vienīgais, kurš mums īsti un patiesi grib un var palīdzēt ir tikai Jēzus Kristus. Tagad, kad viņš ir atgriezies debesu godībā, viņš to parasti vairs nedara tiešā veidā, bet ar zāļu, ārstu, ar medicīnas palīdzību. Viņš svētī šīs lietas tā, lai tās kalpotu mums un dziedinātu.

Savā mantkārībā un ļaunumā cilvēki nereti savas ārsta prasmes un zāles izmanto ļaunprātīgi, lai izspiestu no slimajiem naudu, tieši tāpat kā tās slimās sievas gadījumā Jēzus laikos. Farmakoloģija un medicīna mūsdienās vairs nav tik daudz žēlsirdība, cik vienkārši bizness, un bieži vien nežēlīgs un negodīgs bizness, kas izmanto slimā cilvēka neaizsargātību un vājumu. Protams, ārstiem un farmaceitiem pienākas sava alga, bet tā ir jānopelna godīgi ar zināšanām un darbu, un cilvēkiem ir jābūt arī gataviem par to maksāt. Bet, lai cik labs būtu ārsts, lai cik labas būtu zāles, tās neko nespēj bez Dieva svētības. Savas šīs zemes dzīves laikā Jēzus dziedināja tūkstošiem cilvēku, bet vēlāk ar medicīnas palīdzību viņš ir dziedinājis miljardiem cilvēku. Bez viņa neviens ārsts nespētu neko. Labi un krietni ārsti to zina. Kad es reiz pateicos savam ķirurgam par atgūto veselību, viņš smaidot parādīja ar pirkstu uz debesīm – pateicies viņam! Un tā nebija tikai poza vai izlikšanās. Īsts ārsts zina, kurš ir tas, kura ir tā Persona, kuras priekšā mums pateicībā jānoliec sava galva – Jēzus Kristus. Savukārt īsta ticība zina, ka mums jānoliec savas galvas arī Jēzus dievišķās gribas priekšā tad, kad mēs netiekam dziedināti vai glābti.

Nāve ir nenovēršama, un agri vai vēlu mums nāksies ar to sastapties aci pret aci. Pat augšāmceltās Jaira meitiņas dzīve tika tikai paildzināta. Beigu beigās arī viņai nācās mirt. Tomēr sastopoties ar nāvi, mums ir liels mierinājums. Tie ir Jēzus vārdi pie mirušās meitenes gultas “Meitene nav mirusi, bet guļ.” Un ar šiem pašiem vārdiem viņš mierina savus mācekļus Lācara nāves gadījumā. Viņš saka tiem to pašu: “Lācars, mūsu draugs, ir iemidzis.” (Jņ. 11: 11) Jēzus saka mums katram –tā stunda nāk, kurā visi, kas ir kapos dzirdēs manu balsi un tie, kas labu darījuši, celsies augšā dzīvībai… (Jņ. 5: 28-29). Mums ir labi jāzina šādi teksti, lai sagatavotos svētīgajai gulēšanai, kad tas Kungs to lems, un jāzina, ka reiz pilnīgi piepildīsies tas, ko katru dienu lūdzam – atpestī mūs no ļauna. Nāve ir lielais un pēdējais ļaunums, pēdējais ienaidnieks, no kā Kristus mūs glābj, un viņš ir katram mums personiski apsolījis, ka reiz dzīvosim kopā ar viņu jaunā pasaulē, kur nāves vairs nebūs. Pagaidām kā visu ārstu ārsts viņš dod mums savas brīnumainās zāles – savu miesu un savas asinis Vakarēdienā, kā zāles pret pašu nāvi. Ir dažādas zāles, pret dažādām slimībām, bet vienīgi Jēzus miesa un asinis ir zāles pret pašu nāvi. Tās svētīs un uzturēs mūs īstenā ticībā uz mūžīgo dzīvošanu.

Te tu dzirdi, kas ir īstena jeb patiesa ticība. Tā ir ticība nevis šīs pasaules laimei un priekiem, naudai un baudai, veiksmei un slavai, bet ticība mūžīgai dzīvošanai. Tā ir ticība, ar kuru mēs dzīvojam nāves vidū, līdz tā pārvērtīsies par skatīšanu, un caur Kristus augšāmcelšanos cels arī mūs no nāves un ienesīs vārdos neaprakstāma prieka un godības pasaulē. Izpildījuši savu uzdevumu, kā dēļ Dievs mūs sūtījis pasaulē, piedzīvojuši uz savas ādas, cik briesmīgs posts un nelaime ir grēks, šķīstīti un balināti Jēzus svētajās asinīs, mēs beidzot varēsim priecīgi doties mājup, pie savu cerību, ilgu un sapņu piepildījuma – Mūžīgā Dieva, Tēva Dēla un Svētā Gara, kam pieder gods slava un pateicība mūžīgi. Āmen.