I Adventes svētdiena

Kad tie tuvojās Jeruzālemei un nonāca Bētfagē pie Olīvkalna, Jēzus sūtīja divus mācekļus un tiem sacīja: “Dodieties uz ciemu, kas jūsu priekšā. Tur jūs tūlīt atradīsiet ēzeļmāti piesietu un ēzelīti līdz ar viņu, atraisiet tos un vediet pie manis. Ja kāds jums ko teiks, tad sakiet: Kungam to vajag, un viņš tūdaļ tos atdos.” Bet tas notika, lai piepildītos, ko Kungs caur pravieti ir sacījis:  sakiet Ciānas meitai: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa, uz jūga ēzeļmātes kumeļa. – Mācekļi aizgāja un darīja, kā Jēzus tiem bija pavēlējis. Tie atveda ēzeļmāti un ēzelīti, uzklāja tiem savas drēbes, un Jēzus uzsēdās virsū. Daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, bet citi cirta kokiem zarus un klāja tos uz ceļa.  Bet ļaužu pūlis, kas gāja viņam gan pa priekšu, gan nopakaļ, sauca: “Ozianna Dāvida dēlam, svētīts, kas nāk Kunga vārdā! Ozianna augstībā!” Un, viņam ienākot Jeruzālemē, visa pilsēta sakustējās: “Kas viņš tāds?” Bet ļaudis pūlī atbildēja: “Viņš ir pravietis Jēzus, tas – no Nācaretes Galilejā.” (Mt. 21: 1-11)

Bagātīgs Vecās derības fons, liturģiskās iezīmes un simboliskas darbības raksturo šīs dienas evaņģēlija tekstu, kura saturs mūsdienu cilvēkam diemžēl ir grūti pieejams, jo viņam trūkst dievbijības un sekojoši -gudrības. Mēs uzskatām sevi par gudru paaudzi, lepojamies ar informācijas apjomu, kas tagadējai cilvēcei pieejama vairāk nekā jebkad agrāk, bet informācija vēl nav zināšanas un vēl jo mazāk tā ir gudrība. Gudrības pamats ir dievbijība.

Mēs dzirdējām evaņģēlija lasījumā, ka ļaudis Jēzus priekšā uz ceļa klāja palmu zarus. Mūsdienu cilvēka prātos palmu zari parasti saistās tikai ar uzvaru un triumfu. Piemēram, “Zelta palmas zaru” saņem Kannu kinofestivāla labākās filmas režisors. Turpretī senajos austrumos palmu zari vispirms tika uzskatīti par dzīvības un pestīšanas simbolu. Palma šo ļaužu skatījumā bija ideāls koks. Ar savu majestātisko stumbru, kas garumā pārsniedza visus citus kokus; ar savu mūžzaļo lapotnes diadēmu, kas vērsta pretī saulei; ar dziļajām saknēm, kas sakņojās smiltājā, majestātiskās palmas veidoja oāzes tuksnešainajā apkārtnē, sniedzot patvērumu no dedzinošajiem saules stariem. Īsi sakot, palmas bija dzīvības aina nāves valstības vidū; senajā baznīcā palmas zars bija mocekļa simbols, kas liecināja par ticības uzvaru pār visiem dvēseles ienaidniekiem. Kā iegravēts simbols palmas zars parasti rotāja asins liecinieku, mocekļu kapus. Seno laiku cilvēki bija gudri, viņi domāja par šādiem jautājumiem, viņi spēja iedziļināties un saprast. Ja mēs turpinātu runāt par palmām, par to nozīmi cilvēku ikdienas dzīvē, par to, ko palmas simbolizēja dažādās kultūrās un reliģijās, tas prasītu vēl vairākas stundas. Ja mēs runātu par katru no šīsdienas teksta detaļām kaut vai tikai tik daudz, cik jau tika pateikts par palmām, mēs diezin vai spētu izrunāt visu līdz vakaram.

Ar iepriekš sacīto es ne tik daudz vēlējos pasacīt, ka mūsdienu cilvēks ir dumjš, saprātīgajiem tas jau tāpat ir zināms, cik norādīt uz to, cik grūti mūsdienu cilvēkam ir saprast kristīgo ticību, tās jēgu un saturu. Arī mūsu tautā kristīgās kultūras mantojums lielā mērā ir zudis. Odukalnā, mūsu baznīcas apkārtnē dzīvo diezgan daudz cilvēku, bet šajos gandrīz 20 gados, kopš šeit atrodas baznīca, tajā ir ienācis tikai retais. Baznīcas ēka apkārtnes augstākajā vietā stāv, kā dzīvību un glābiņu simbolizējoša palma mirstošas pasaules vidū, bet dīvaina burvestība ir padarījusi cilvēkus aklus, tie to neredz. Tā vietā lai paceltu savas acis uz debesīm, uz sauli, kurp tiecas palma, pretī dzīvībai, tie ir pievērsušies zemei un rakājas pa to, it kā būtu kurmji vai tārpi, it kā zemē būtu atrodama dzīvība. Un beigu beigās burvestība īstenojas, un cilvēki pārvēršas par to, kam ticējuši – tie nomirst un tiek aprakti, un paši pārvēršas par zemi. Un tad nāk nākošā paaudze, nākošā un atkal nākošā un turpina to pašu nāves un iznīcības ceļu, akli kā kurmji un tārpi.

Pagājušajā nedēļā es staigāju pa Odukalna ieliņām un gribot negribot nācās domāt par šīs dienas evaņģēliju: Pirms Jēzus uz ēzeļa muguras iejāja Jeruzālemē, viņš dziedināja divus aklus vīrus. Dzirdot, ka tiem garām iet Jēzus, tie skaļā balsī sauca pēc žēlastības. Un kad Jēzus jautāja – ko jūs gribat, lai es jums daru? – tie atbildēja: “Kungs, ka mūsu acis tiek atvērtas.” Un Jēzus apžēlojās par tiem un atdeva tiem zaudēto redzi. Un man bija jādomā: vai kaut kas tāds varētu notikt arī ar Odukalna iedzīvotājiem? Vai tie varētu atgūt redzi un ieraudzīt spožo dzīvības sauli - Kristu, mūžīgās dzīvības gaismu, uz kuru tos aicina un ko tiem rāda baznīcas palma? Un tad man bija jādomā vēl par otru notikumu. Kad Jēzus bija pienācis pie Jeruzālemes, viņš, to uzlūkojis, sāka raudāt, sacīdams: ““Ak, kaut tu šodien būtu sapratusi, kas nes tev mieru. Bet tas vēl ir apslēpts tavām acīm. Nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki cels ap tevi nocietinājumus, tevi ielenks un spiedīsies uz tevi no visām pusēm. Tie notrieks tevi zemē un tavus bērnus, kas ir tevī, un neatstās akmeni uz akmens, tādēļ ka tu neapzinājies laiku, kad Dievs tevi apmeklēja.” (Lk. 19: 42-44) Modernais cilvēks bija nepagurstoša, darbīga, kareivīga un agresīva būtne, kas ar varu un spēku lauza sev ceļu pretī nākotnei, līdz nākotne salauza viņu pašu, neatstājot akmeni uz akmens. Mūsdienu cilvēks ir citāds, tas ir cilvēks, kam nākotne ir vienaldzīga, jo viņš ir samierinājies ar domu, ka viņa nākotne ir nāve. Bet kas ir tas spēks, tā burvestība, kas tur cilvēku nāves važās? Kas ir tas, kas neļauj atraut acis no zemes un pacelt tās uz augšu pretī dzīvībai? Kādēļ trūkst patiesas gudrības? Varbūt tā ir mūsu tautas bezdievīgā pagātne?

Bet, nē! Protams, kompartijas nomenklatūra, čekisti, miliči, ziņotāji, dažādu represīvu iestāžu darbinieki, baiļu un skaudības mākti cilvēki, kas izspiego viens otru, privatizētāji un viņu visu bērni, tie ir cilvēki, kas gadu desmitiem nodevuši, melojuši, apmelojuši, apspieduši, krāpuši un nicīgi smējušies par tādām lietām kā sirdsapziņa, gods, patiesība, taisnīgums, uzticība un Dievs. Un tas, kas ir bijis, nekad nav līdz galam ticis izdomāts, atzīts, nožēlots un nav saņemta piedošana. Tomēr pat komunisti apzinājās, ka cilvēks nevar dzīvot bez nākotnes, bez cerības. Tādēļ tie patapināja un sekularizēja kristietības vēsti un runāja par laimīgu nākotni. Bet mūsdienu cilvēkam nav vairs pat tā, tam nav nekādas nākotnes un nav cerības. Ar ko, kādēļ, kā vārdā dzīvo mūsdienu cilvēks?

Atbilde ir sirdi stindzinoša – tā ir nāve. Mūsdienu kultūra patiesi ir nāves kultūra, kur cilvēks dzīvo ar vienu vienīgu domu – ēdīsim un dzersim, jo rīt mēs mirsim! Šāda dzīves filozofija ir tikpat biedējoša, cik melīga. Cilvēks nav dzīvnieks, viņš nevar dzīvot bez nākotnes un cerības. Mūsdienu cilvēks klusībā nojauš, ka viņš ir apzadzis pats sevi un nozadzis saviem bērniem vienīgo, kā dēļ ir vērts dzīvot – nākotni. Tā ir briesmīga rīcība, garīga pašnāvība, mēģinājums sevi padarīt par dzīvnieku, par lopu, kura dzīves vienīgais mērķis ir ēst un dzert. Un pat vēl sliktāk, jo pat lops zina, ka viņam ir saimnieks, bet cilvēks vairs neko nezina par savu Radītāju. Izskaidrojums tam visam ir tāds, ka nāve ir ne tikai biedinoša, bet tajā ir arī kaut kas vilinošs, bīstami valdzinošs. Dzīvība arvien prasa piepūli, bet nāve, šķiet, neprasa neko. Tā salā stingstošs cilvēks laižas nāves miegā, jo tas šķiet pat valdzinošs un atbrīvojošs. Tādēļ mūsdienu dzīves filozofija ir arī gļēvuļu filozofija, bet tajā, tāpat kā jebkurā gļēvulībā, ir savas ērtums, proti, mirt ir vienkāršāk, nekā dzīvot. Tas, protams, iekšēji cilvēkam liek justies arī neērti, jo viņš klusībā saprot, ka nodod pašu svarīgāko, nodod pats sevi, savu cilvēcību, cerību un nākotni, un viņš arī jūt kaut kur dziļi sirdī, ka šī grandiozā nodevība varētu atklāties, ka varētu atklāties tas, kas mūsdienu cilvēks patiesībā ir, tomēr savas gļēvulības dēļ cilvēks labāk izvēlas to slēpt, nekā meklēt dziedināšanu. Un tā tas turpinās joprojām un turpināsies no paaudzes uz paaudzi, bet tas nepaliek un nevar palikt bez sekām.

Pirmā lieta, kur tās parādās ir ģimene – neierobežots savtīgums, absolūts egoisms, atklātības, godīguma, pienākuma apziņas trūkums vienam pret otru, bezatbildība, nodevība, šķiršanās, naids un vienaldzība – izjukušas, kā tagad saka, attiecības un atkal jaunas, un beigu beigās - visstraujākā HIV un AIDS izplatība Eiropā. Un šajā augsnē aug un uzaug bērni. Sākotnēji tie cieš, par ko gan neviens daudz nebēdā, jo vecāki ir pārāk aizņemti paši ar sevi. Pēc tam bērni kļūst tieši tādi paši kā viņu vecāki vai vēl ļaunāki. Un ģimenes veido valsti. Tas, ka mūsu valsts iet pretī izmiršanai un postam, nevienam vairs nav noslēpums, tāpat kā noslēpums nav savstarpēja nodevība. Valsts nodod tautu, tauta nodod valsti, politiķi maina partijas tikpat bieži kā sievas – kas ir, tas jau ir bijis, un nav nekā jauna zem saules…

Bet pavisam citāda, nekā dzīve zem saules jeb pasaulē, kuras gals ir nāve, ir dzīve zem Dieva.

Pretēji pasaulei, kas zem Dieva lāsta, kopā ar savu kungu, ir nolemta līst uz vēdera un ēst pīšļus, baznīcai ir dots apsolījums, dzīvības apsolījums un tādējādi tai ir arī nākotne. Baznīcai ir cits Kungs un Valdnieks nekā pasaulei. Baznīcas Kungs ir Jēzus, Dzīvības Kungs un Dievs ir devis viņam apsolījumu, ka viņa valstībai nebūs gala. Tā ir patiesība, kuru ticības apliecībā mēs atkārtojam katru svētdienu. Tāpat kā atkārtojam mūsu ticības saturu – mēs ceram uz jaunu pasauli un mūžīgo dzīvošanu, jo patiesi ir arī Pilātam adresētie Jēzus vārdi: „Mana valstība nav no šīs pasaules.” (Jņ. 18:36) Šī īpašā un vienreizējā ķēniņvalsts, kurai nebūs gala, nav dibināta uz šīs pasaules – vienaldzības, skaudības un naida pamatiem. Jēzus valstības pamati ir būvēti no ticības un mīlestības. Jēzus ķēniņvalsts dzīvo un pastāv šīs pasaules vidū, kur brūk impērijas, zūd valstis, bet Jēzus valstība pastāv cauri gadsimtiem, līdz pat laiku beigām un turpinās pastāvēt mūžībā. Tā pastāv tādēļ, ka tā ir patiesa un tādēļ tai piemīt dižens cerības spēks. Jēzus valstībai nebūs gala, jo tajā valda pats Dievs. Jēzus valstībā pats Dievs ielaužas velna sagrābtajā pasaulē, lai to atbrīvotu un radītu no jauna, atkal pēc sava tēla un līdzības.

Dieva apsolījuma vārdi ir patiesi un tie piepildās un piepildās atkal no jauna – viņa valstībai nebūs gala, jo šīs valstības Ķēniņa galvu grezno ērkšķu kronis, un viņa vara nāk no caurdurtajiem sāniem un rokām, izlejot svētās un nevainīgās asinis par savu tautu – par tevi, par mani, par mums - grēku piedošanai, mūžīgai dzīvošanai.

Tas ir kaut kas pilnīgi pretējs vienaldzībai un gļēvulībai un tādēļ ir nesaprotams mūsdienu cilvēkam, kurš saprot tikai pašlabuma, nevis sevis aizliegšanas un uzupurēšanās valodu, kurā runā kristietība. Bet mēs nevaram neko citu darīt, kā tikai atkārtot un sacīt – redzi, kur Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku - tā ir arī tava cerība, viņš nes arī tavu grēku. Grēku nav jāaizmirst un jāslēpj, bet jāatdod to vienīgajam, kurš spēj to nest, Dieva Jēram – Jēzum Kristum, lai viņš to nestu pie krusta staba un izdeldētu uz mūžīgiem laikiem.

Īstā, patiesā gudrība ir tā, ka vienīgais, kas mums patiesi ir vajadzīgs, ir Jēzus. Diemžēl parasti tas netiek ātrāk saprasts, kamēr viss, kas mums palicis pāri ir tikai Jēzus. Dievam ir jāatņem mums, tāpat kā Ījabam, viss pārējais, viss pēc kā mēs tik ļoti tiecamies un ilgojamies; Dievam ir jāatņem mums zeme, pasaule, gods un slava, laime un prieki, pat veselība, darbs, ģimene un bērni. Un kad tas notiek, mēs esam tuvu izmisumam, līdz beidzot atskārstam, ka Dievs ir atņēmis mums nāvi un palikusi tikai Dzīvība. Kādēļ, lai mēs to saprastu, Dievam mums jāatņem tik daudz? Atbilde ir vienkārša, jo mēs paši savās dzīvēs darām tieši to pašu, ko dara Dievs. Mēs mīlam savus bērnus un dāvinām tiem daudzas un dažādas rotaļlietas. Un tad pienāk brīdis, kad saprotam, ka bērns mums vairs vispār neklausa, bet mantas mīl vairāk par mums. Un tad mēs rīkojamies šķietami nežēlīgi – mēs atņemam bērnam visu, visas mantas un mantiņas un viņam paliekam tikai mēs paši. Sākotnēji bērns raud un kliedz, bet beigu beigās saprot, ka viss, kas viņam patiesi vajadzīgs ir viņa vecāki. Mantas un spēļu lietas jau nebija sliktas. Slikti bija bijis tas, ka bērns tās bija sajaucis ar saviem vecākiem.

Sākotnēji, jau no domām vien, ka mūsu plāni varētu tikt izjaukti, iemīļotas lietas un mantas atņemtas, pārņem šausmas. Un tad, kaut kas tāds notiek, un mēs jūtamies atkal kā bērnībā, kad mums tika atņemta pati mīļākā rotaļlieta, un, protams, tā, kas tika atņemta bija pati mīļākā. Bet pēc tam, kad sākam nomierināties un prāts sāk apskaidroties, ieraugām, ka ir citas, daudz augstākas vērtības, un mēs sākam domāt par savu iekšējo pasauli, gara dzīvi, dzīves jēgu un mūžību. Un beidzot, kad caur žūstošajām asarām saskatām sava mīļā Debesu Tēva vaigu – Jēzu Kristu, norimstam pilnīgi un saprotam, ka mums patiesi nevajag neko citu, kā tikai viņu. Un tad brīnumainā veidā visas lietas tiek atkal atdotas, tās it kā uzrodas pašas no sevis, bet tagad tām ir jau pavisam cita nozīme mūsu dzīvē. Tāds īsumā bija Ījaba ceļš – cilvēka ceļš šajā pasaulē.

Mūsu jaunais baznīcas gads sākas tieši ar šo vēsti, vēsti par miermīlīgo tās valstības Ķēniņu, kurš nāk, lai nestu prom pasaules grēku, visu to, ko esam padarījuši par saviem viltus dieviem, patiesā Dieva vietā pielūdzot un godinot “lielo neko”. Tas var būt viss kas, bet vienmēr, izrādās, ir nekas. Jēzus nāk, lai atņemtu mums šo “neko”, lai atņemtu nāves valstību un dāvātu jaunu pasauli, kurai nebūs gala. Tāpat kā viņš toreiz iejāja Jeruzālemē – lēnprātīgi un pazemīgi uz ēzeļa mātes kumeļa muguras, tā tagad viņš lēnprātīgi turpina nākt pie mums sludinātajā evaņģēlijā, Kristībās, Grēku atlaišanā un Vakarēdienā.

Šādā pazemīgā un miermīlīgā veidā viņš turpina celt savu valstību, kurai nebūs gala, celt mūsu nākotni. Mūsu nākotne nav izsapņota vai cilvēku rokām celta, bet tās cēlējs ir pats Dievs un tādēļ tā ir īsta un paliekoša. Svētīgs ir tas, kurš nepiedauzās pie Jēzus pazemības, bet viņa cildenajā vienkāršībā redz Dieva Dēlu – savu glābiņu, visu, kas mums patiesi ir vajadzīgs. Viņa ceļš ir kaisīts palmu zariem, bet viņa galvu rotā ērkšķu vainags, un tāds ir arī ticīgā cilvēka ceļš - pazemīgi un lēnprātīgi, caur bēdām, sāpēm, grūtumu un trūkumu, no svētdienas uz svētdienu, neatlaidīgi un nosvērti pretī mūžīgās dzīves svētlaimei un pārpilnībai.

Ārēji notiek tā, ka kristieši klūp, un redzams ir tikai viņu vājums un kauns – kristieši ir ne tikai grēcinieki, bet dara arī to, kas pasaulei tik ļoti nepatīk – atzīst savus grēkus. Tādēļ viņi tiek uzskatīti par muļķiem, pelnrušķiem un neveiksminiekiem, par pasaules kāju pameslu, par nolādētiem, nekam nederīgiem cilvēkiem. Taču viņiem tas nekaitē. Jo vājumā, grēkos, muļķībā un nepilnībā iekšēji, apslēptā veidā mājo tāda vara un spēks, ko pasaule nevar pazīt – cerības un nākotnes spēks. Pasaules acīm šis spēks paliek apslēpts, jo tās ir aizmiglotas ar izdabāšanu sev, ar varu, godu un slavu. Pasaule ir apkrauta ar savām spēļu mantām un domā, ka jo vairāk to ir, jo labāk. Tā vairs nezina vienu no dziļākajām patiesībām, dzīves gudrību, proti, to, ka liela manta un daudzas mantas notrulina un apdullina.

Pasaules acis gan redz palmu, bet nezina ko tā nozīmē. Tā nezina, ka palma simbolizē nevis ārēju spēku un uzvaru, nevis vienaldzību un gļēvulību, bet to spēku, kas spēj pārvarēt visus šķēršļus, grēku un nāvi ieskaitot, jo tāpat kā smiltājā augošajā palmā mājo dzīvības spēks, kas nāk no tās dziļajām saknēm, tā kristieši sakņojas Dievā, un viņos dzīvo pats Dieva Dēls Kristus, kurš parādās varens tieši viņu nespēkā, un beigu beigās, tad, kad Kannu kinofestivāls sen jau būs nogrimis aizmirstībā, tieši viņi, visu nicinātie kristieši, būs tie, kas tiek vainagoti ar mūžīgās dzīvības palmu zaru. Āmen.