II Adventes svētdiena

Un zīmes būs uz saules un mēness, un zvaigznēm, un tautas uz zemes būs izmisumā un izbijušās, kālab jūra krāc un bango. Cilvēki pamirs no bailēm, gaidot, kas nāks pār pasauli, jo debesu spēki tiks satricināti.  Un tad viņi redzēs Cilvēka Dēlu padebesīs nākam varenībā un lielā godībā. Kad tas sāksies, tad izslejieties un paceliet savas galvas, jo jūsu atpestīšana tuvojas.” Un viņš tiem stāstīja līdzību: “Uzlūkojiet vīģes koku un citus kokus. Kad tiem pumpuri sāk plaukt, jūs paši, to redzot, zināt, ka vasara ir jau tuvu. Tāpat arī jūs, kad ieraudzīsiet to notiekam, ziniet, ka Dieva valstība ir klāt. Patiesi es jums saku: šī paaudze nezudīs, tiekams tas viss notiks. Debess un zeme zudīs, bet mani vārdi nezudīs. Bet piesargieties, ka jūsu sirdis nenotrulinās dzerot un plītējot un dzīves rūpestos un tā diena nepārsteidz jūs pēkšņi – kā slazds. Tā nāks pār visiem, kas dzīvo zemes virsū. Bet esiet nomodā, ik brīdi lūgdami, lai jūs spētu izbēgt no visa tā, kas notiks, un stāties Cilvēka Dēla priekšā.” (Lk. 21: 25-36)

Šos vārdus Jēzus sacīja otrdien, pāris dienas pirms savas krusta nāves. Viņš sēdējā savu klausītāju priekšā uz Eļļas kalna, netālu no Jeruzālemes. Pirms tam viņš bija mācījis Templī, bet tā bija diena, kad viņš tur bija runājis pēdējo reizi, uz visiem laikiem pametot Jeruzālemes Templi. Viņš zināja, ka tam drīz būs no šīs pasaules jāaiziet. Jēzus jau bija runājis ar saviem mācekļiem par savu krusta nāvi un augšāmcelšanos un runās atkal dienā pirms savām ciešanām, bet tagad viņš tiem stāsta par savu atgriešanos šajā pasaulē pēdējās tiesas dienā.

Tas, ka šai pasaulei reiz pienāks gals, nav tikai ticības jautājums. Zinātnieki gan diskutē, kā tas varētu notikt – vieni uzskata, ka tās varētu būt globālās sasilšanas sekas, citi domā, ka tā varētu būt kāda cita globāla katastrofa, piemēram, asteroīds, vēl citi uzskata, ka tas varētu būt saistīts ar mākslīgā intelekta attīstību vai ar neparedzamām fiziķu eksperimentu sekām, bet vairums tomēr uzskata, ka atomkarš agri vai vēlu ir neizbēgams. Ziemeļkorejas vadītāju nesenie apgalvojumi, ka karš ir tikai laika jautājums, liecina, ka šie draudi ir daudz reālāki, nekā daudzi domā. Ja tomēr nepiepildītos neviens no šiem scenārijiem, tad pēc dažiem miljardiem gadu saule izdzīs un uz zemes pamazām iestāsies nakts un kosmiskā ziema. Visbeidzot entropijas rezultātā iestāsies siltuma nāve, un beigas pienāks arī pašam visumam. Protams, Jēzus par šīm lietām zina daudz vairāk, nekā jebkurš zinātnieks kādreiz zinās, un viņš zina arī iemeslus, vienā vārdā – iemesls būs cilvēku bezdievība, un pasaules gals būs Dieva sods.

Par dabas kataklizmām, kas ievadīs pasaules galu Jēzus stāsta vispārīgā veidā. Svarīguma ziņā pirmā lieta, ko viņš min ir visaptverošs izmisums un bailes cilvēku starpā. Šīs lietas notiek jau tagad un kļūst arvien intensīvākas, arvien vairāk cilvēku runā par civilizācijas galu un ekoloģiska rakstura problēmām. Izmisums un bailes būs saistītas ar jūras ūdeņiem, kas krāc un bango. Lai gan nevaram pat aptuveni iztēloties katastrofas apmērus un šausmīgumu, tomēr varam nojaust, ka globālā sasilšana varētu būt viens no galvenajiem iemesliem, kas liks jūrai iziet no savām robežām. Iemesli varētu būt arī vēl citi, bet Jēzus stāsta tikai par sekām – jūra būs kļuvusi nevaldāma un cilvēce kritīs izmisumā un bailēs par notiekošo. Ūdens stihiju pavadīs zīmes pie debesu spīdekļiem - kosmiskā kārtība sāks brukt, un gravitācijas ietekmē ūdeņu masas kļūs vēl nevaldāmākas. Dilstošais ozona slānis un atmosfēra vairs nesargās zemi, un Saules un citu spīdekļu ietekme kļūs iznīcinoša visam dzīvajam. Kosmoss kļūs par haosu, un cilvēki burtiski pamirs no šausmīgām bailēm.

Pēc tam, kad tas notiks, Jēzus atgriezīsies uz zemes otrreiz, tāpat kā viņš no tās bija aizgājis – pēkšņi un negaidīti un redzamā veidā. Tikai tagad viņu redzēs ne vairs tikai mācekļi, bet visi cilvēki. Te nu mēs tūdaļ dzirdēsim iebildumus, ka mēs dzīvojam uz apaļas zemeslodes, un visi vienlaicīgi pie debesīm neko redzēt nevar. Šeit jāatceras, ka dabas katastrofu ietekmē visa zemeslode būs pilnīgi izmainīta un mums pat nevar būt aptuvens priekšstats par to, kāda tā tad izskatīsies. Viss būs mainījies, pilnīgi un neatgriežami. Citi atkal jautā – nu kur un kā un cik ilgi tad viņš visus zemes iedzīvotāju miljardus tiesās? Atbilde ir vienkārša - “laika vairs nebūs”. Katrs skeptiķis un neticīgais var būt pilnīgi drošs, ka viņa kārta pienāks, un tas notiks, kā mēs tagad varētu sacīt – jau pirmajā minūtē.

Jēzus saka, ka viņi redzēs Cilvēka Dēlu padebesīs nākam varenībā un lielā godībā. Cilvēka Dēls ir miesu pieņēmušais Dieva Dēls. Vārds “nākam” ir Kristus tituls: “Tas, Kurš Nāk”. Šis viņa tituls ir īss kopsavilkums visam Adventa laika saturam. Atšķirībā no pirmās atnākšanas, kad Jēzus ieradās šajā pasaulē pazemīgi un lēnprātīgi, kā žēlastības pilns glābējs, kā tāds, kurš tika apspļaudīts un izsmiets, zaimots, sists un nogalināts briesmīgā veidā pie krusta, viņš tagad nāks varenībā un godībā, kā pasaules Soģis un Tiesnesis. Padebess, kurā būs redzama viņa atnākšana ir Bībelē bieži sastopams Dieva klātienes simbols. Kas notiks tad ar mums, kristiešiem?

Jēzus saka - kad šīs lietas sāk tuvoties, tas ir, kad jūs dzirdat par globālo sasilšanu, nemieriem un kariem, dabas katastrofām un kosmiskām kataklizmā, par bezdievīgām filozofijām un ideoloģijām, reliģijas pagrimšanu un maldu mācībām, tad, paceliet savas galvas. Kā tas var notikt, piedzīvojot un redzot arvien pieaugošas šausmas? Jo jūsu pestīšana tuvojas – ir Jēzus atbilde. Proti, tuvojas jūsu pilnīga atpestīšana, viss uz ko esat cerējuši, pēc kā ilgojušies un tiekušies, ir klāt. Lai to ilustrētu Jēzus lieto skaistu līdzību par kokiem, proti, tāpat kā mēs redzam kokiem pumpurus raisāmies un tādēļ zinām, ka klāt ir pavasaris, tāpat mums jāzina, ka Jēzus minētās zīmes apstiprina debesu pavasara, mūžīga prieka un svētlaimes pavasara atnākšanu. Kad jūs redzēsiet zīmes, kas liecina par debesu valstības Ķēniņa nākšanu, tad ziniet, ka arī pati Ķēniņa valstība ir tuvu klāt.

Papildus tam Jēzus sniedz vēl kādu apbrīnojamu pravietojumu, kam jāstiprina viņa ļaužu ticība: Patiesi es jums saku: šī paaudze nezudīs, tiekams tas viss notiks. Ir daudz ticis runāts un spriests, kas ir šī paaudze. Mēs atbildēsim ar kādu interesantu piemēru no vēstures. Prūsijas karalis, skeptiķis Fridrihs Lielais, sekojot Voltēram, uzskatīja, ka reliģija ir derīga priekš tautas, jo tā palīdz turēt tautu paklausībā. Tādēļ viņš uzturēja savu galma draudzi un galma mācītāju. Tomēr reizēm viņam patika mācītāju paķircināt. Un tā, kādu reizi, kad tika rīkotas valsts svinības un gaidīti augsti viesi, Fridrihs jautāja mācītājam - vai viņš varētu sniegt vienkāršu, skaidru un pārliecinošu pierādījumu kristietības patiesumam, tādu, ko tas varētu pastāstīt saviem augsti izglītotajiem viesiem? Mācītājs brīdi paklusēja, ieskatījās ķēniņam tieši acīs un atbildēja: “Jūsu Majestāte, tie ir jūdi.” Kristus pravietojums ir, ka par spīti vajāšanām, genocīdam un visam citam postam, kā arī jūdu tautas izklīdināšanai pa visu pasauli, neticīgie jūdi tomēr neizzudīs līdz pat pasaules galam. Tas ir tik pārsteidzoši, ka nav brīnums, ka Jēzus apstiprina savu apgalvojumu ar svinīgu āmen – patiesi, tā notiks! Fridriha galma mācītājs bija to labi sapratis.

Kā apstiprinājumu savam apgalvojumam Jēzus saka, ka lai gan debess un zeme zudīs, viņa vārdi nezudīs nemūžam. Citiem vārdiem sakot, viņš saka – ja neticīgie jūdi izzudīs no šīs pasaules, tad sauciet mani par meli. Un šajā sakarībā jūdu vajāšanas un Hitlera naids pret jūdiem ir saprotams drusku citādi, nekā tas parasti tiek saprasts. Tas ir velna naids pret Jēzu un velna mēģinājums pierādīt, ka Jēzus vārdi nav uzticami. Bet Jēzus vārdi nezudīs tādēļ, ka tie runā par realitāti. Tie nezudīs ne tikai attiecībā uz pareģojumu par lielas jūdu tautas daļas neticību, bet arī attiecībā uz visu citu, ko Jēzus sacījis. Jēzus vārdi nav filozofija vai cilvēku izdomāta reliģija, bet patiesība. Cilvēki var to noliegt, tie var sagrozīt Jēzus vārdus, izkropļot līdz nepazīšanai, bet tie tomēr nezudīs, un nezudīs pat šādā pasaulē, kā šī, kur šķiet, ka Kristus mācībai jau sen vajadzētu būt pazudušai no zemes virsas.

Un te nu jūs redzat izskaidrojumu maldu mācībām un dažādiem mēģinājumiem diskreditēt un noliegt Jēzus sacītā patiesumu. Arī tie ir velna mēģinājumi pierādīt, ka Jēzus vārdi tomēr nav uzticami. Tātad pierādījums kristietības patiesumam ir ne tikai jūdi, bet arī jūs paši un visi citi patiesie kristieši visā plašajā pasaulē. To nav palicis daudz, bet tie ir un paliks līdz pasaules galam. Tas ir arī vienīgais izskaidrojums tam, kādēļ tapusi mūsu draudze un kādēļ tā pastāv joprojām. Tas ir noticis neatkarīgi, pilnīgi neatkarīgi no mums. Tas, ka jūs gadiem nācāt uz dievkalpojumiem Ķekavas mehānisko darbnīcu augšistabā un tagad, par spīti pasaules spiedienam un vilinājumiem turpināt nākt uz baznīcu, un visus šos gadus mēs visi kopā esam palikuši pie skaidras evaņģēlija mācības, nav izskaidrojams citādi, kā vien ar šiem trim Jēzus vārdiem – “mani vārdi nezudīs”. Tomēr velna viltība, pasaules un miesas kārdinājumi nemitēsies, bet tikai pieaugs, un daudzi atkritīs.

Lai ticība paliktu un tiktu uzturēta līdz galam, Jēzus pamāca un brīdina savus ļaudis. Vispirms viņš saka - piesargieties. Tas ir parastais vārds, kas Rakstos tiek lietots, lai brīdinātu Dieva tautu gan no maldu mācītājiem, gan bezdievīgas dzīves. Pasaule turpina iet savu ceļu pretī pazušanai. Mēs redzam drūmas zīmes dažādās jomās un tas liek sirdij izbīties. Briesmas, no kurām Kristus brīdina mūsu tulkojumā ir “notrulināšanās”, bet patiesībā Kristus lieto vārdu “paģiras”. Tātad sargieties no paģirām! Paģiru iemesls ir uzdzīve. Tas ir vārds, ko Jēzus lieto vispirms, bet tam seko vārdi - dzīves rūpes. Dzīves rūpes un raizes mudina meklēt aizmiršanos. Tā var būt dzeršana, bet tās var būt arī vēl neskaitāmas citas lietas. Kopējs tām visām ir tas, ka tās rada paģiras.

Kāds psihoterapeits min virkni šādu lietu, kas mūsdienu cilvēkam rada paģiras: apsēstība ar finansiālo labklājību un patērēšanu; apmātība ar jaunību un tievumu; maniakāla apmātība ar laimi; apmātība ar veiksmīgumu. Dzenoties pēc šiem ideāliem, “cilvēks pilnībā pazaudē sevi un parasti nonāk kādā lielā nelaimē.” Ārsts min arī risinājumus: “Domāt ar savu galvu, nepakļauties sabiedrībā valdošajām apmātības idejām; apzināties, ka esmu vērtība jau tagad, un citi cilvēki ir vērtība. Katram var būt atšķirīgs viedoklis, un tas ir normāli. Nevajag cīnīties ar citiem, bet realizēt savas idejas; neveiksmes un kļūdas ir normāla dzīves sastāvdaļa. Tās var pārdzīvot, izsāpēt un iet tālāk; attiecībās vienmēr būs patīkamais un būs arī nepatīkamais; nekas nav ideāls; Jāatrod savs ceļš. Apkārt un sevī ir daudz saldu kārdinājumu. Ļoti gribas sevi apmānīt. Ja kaut kas šķiet ideāls, visdrīzāk, tas ir pašapmāns. Ja kaut kas šķiet tikai slikti, visdrīzāk, tas ir pārmērīgi negatīvs vērtējums”.

Viss iepriekš sacītais jau ir vairāk vai mazāk pareizs, bet šajos psihoterapeita spriedumos jaušams dziļš modernā cilvēka naivums. Šā naivuma pamatā ir doma, ka pietiek zināt, kas ir nepareizi un kas pareizi, un cilvēks spēs izvairīties no nepareizā un darīt pareizo. Diemžēl dzīvē tā nenotiek. Kurš dzērājs nezina, ka dzert ir slikti, bet tomēr viņš dzer. Un tieši tā tas ir arī ar visām pārējām lietām. Zināt kaut ko, vēl nenozīmē darīt. Apustulis Pāvils daudz reālistiskāk apraksta cilvēka dabu, sakot: “Jo es pats nesaprotu, ko daru; jo nevis to, ko gribu, es daru, bet, ko ienīstu, to es daru… es tas neesmu, kas dara ļaunu, bet manī mītošais grēks. Jo es zinu, ka manī, tas ir, manā dabīgajā miesā, nemīt nekas labs. Labu gribēt man ir dots, bet labu darīt ne. Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru.” (Rom. 7: 15-19) Citiem vārdiem, gudri padomi nepalīdz.

Reiz kādā sarunā ar kādu citu psihoterapeitu es smaidīdams norādīju uz kādu acīmredzamu problēmu viņa paša dzīvē. Atbildes reakcija bija tāda pati, kādu viņš droši vien saņēma no dzērājiem, kurus ārstēja – vispirms viņš kļuva nervozs, tad dusmīgs, bet pēc tam samierinoši sacīja – tur neko nevar darīt, man jau tāpat ir beigti nervi. Diemžēl patiesība ir tā, ka nervi ir beigti visiem, un cilvēks nevar pats saviem spēkiem mainīt savu dabu. Cilvēkam, saka Kristus, nepietiek ar zināšanu vai labu apņemšanos, bet tam ir jāpiedzimst no jauna, ir vajadzīga cita, jauna daba. Vajadzīgs ir pārradīt cilvēku no jauna, un tas ir tas, kas ar mums notiek Kristībās, Grēku atlaišanā, Vakarēdienā un klausoties Dieva vārdu. Tas nenozīmē, ka pasaules problēmas pazūd. Nē, mēs no tām ciešam tāpat kā visi citi, bet Dievs dod mums spēku tās panest un palēnām, pamazām viņš maina arī mūsu dabu.

Tālāk Kristus mudina savus sekotājus dzīvot tā, lai pēdējā tiesas diena tos nepārsteigtu nesagatavotus, kā slazds vai cilpa pārsteidz putnu vai dzīvnieku. Būt gatavam, būt sagatavotam nozīmē dzīvot tā, it kā šī diena vai rītdiena jau būtu pēdējā. Citas iespējas nav.

Ļoti svarīgi ir arī nākošie Jēzus vārdi. Iepriekš viņš bija mudinājis kristiešus pēdējo laiku posta vidū stāvēt ar paceltu galvu. Tagad viņš piebilst – esiet gatavi. Un tālāk viņš saka, ka tā diena nāks kā slazds pār visiem, kas dzīvo uz zemes. Mūsu tulkojums ne īsti skaidri atklāj Jēzus vārdu saturu. Burtiski viņš saka, ka tā diena nāks kā slazds pār visiem tiem, “kas sēž uz zemes vaiga.” Tie, kas sēž uz zemes vaiga, ir vieglprātīgi ļaudis, kas neliekas ne zinis par kaut ko augstāku kā zeme, kā šī pasaule. Pirmajā psalmā tie tiek saukti par tādiem, kas sēž paļātāju pulkā. Viņi ir iegrimuši dzīves rūpēs, un tās ir tā pārņēmušas viņus, ka tiem nav ne laika, nedz spēka domāt par ko citu; kā pienagloti tie sēž uz zemes vaiga, līdz pār tiem kā slazda valgs nāk Dieva tiesa un mūžīga pazušana.

Turpretī kristieši, neatkarīgi no tā, kas notiek tiem apkārt, paliek nomodā un modri vēro, stāv paceltām galvām un gaida. Gaidas pavada lūgšana un lūgts tiek, lai Dievs ļautu mums izbēgt no tā visa, kas notiks, lai mēs nepagurtu un neapsēstos uz zemes, neieslīgtu bezgalīgajās pasaules rūpēs un nekļūtu par uz zemes vaiga sēdošajiem.

Vai tas nav savādi, ka darbs, kas lielā mērā vairo mūsdienu cilvēka rūpes un raizes lielākoties ir tieši sēdošs darbs? Ievērojiet, ka par “sēdēšanu” sauc arī atrašanos cietumā, un tas ir ļoti tuvu tam, ko Jēzus ar šo vārdu vēlas pasacīt un no kā brīdina: Uzmanieties, esiet modri, lūdziet, lai jums nav jāsēž elles cietumā! Ko iesaka ārsts tiem, kas strādā sēdošu darbu? Ārsts saka – sportojiet, vismaz ik pa brīdim piecelieties un pastaigājieties. Tas palīdz miesai, bet, protams, ne tiem, kas garīgi sēž uz zemes vaiga. Savukārt savus ļaudis Kristus mudina – manas žēlastības svētīti, lūdziet, piecelieties, modri stāviet un staigājiet garā, jo es nākšu tiesāt visus “uz zemes vaiga sēdošos”. Tad nu lūgsim, lai Tas Kungs mūs neatrod bezrūpīgi sēžām paļātāju pulkā, bet stāvot stipri ticībā. Jo kā Pāvils saka, mēs cīnāmies neiznīcīgas balvas dēļ – neskrienam bezmērķīgi, vīstoša vainaga dēļ, necīnāmies kā bokseris, kas treniņā cīnās pats ar savu ēnu, bet Dieva žēlastības spēkā disciplinējam sevi, lai nekļūtu Tā Kunga atmesti. Āmen.