III Adventes svētdienā

Arī visa radība ilgodamās gaida, kad Dieva dēli atklāsies godībā.  Jo radība ir pakļauta nīcībai nevis labprātīgi, bet pēc tās Pakļāvēja gribas, un tai ir cerība, ka tā no iznīcības verdzības tiks atbrīvota Dieva bērnu godības pilnai brīvībai. Mēs zinām, ka visa radība līdz pat šim laikam nopūšas un cieš radību mokas;  bet ne viņa vien, arī mēs, kas esam saņēmuši Gara pirmos augļus, pie sevis nopūšamies, gaidīdami uz savām dēlu tiesībām mūsu miesas izpirkšanai. Jo cerībā mēs esam pestīti. (Rom. 8: 20-24)

Pagājušajā svētdienā mēs dzirdējām Jēzus pravietojumu par pasaules galu un pārdomājām dažus ar to saistītus jautājumus. Mēs arī runājām par to, ka pasaulei nav cerības un nav nākotnes. Tas tā ir, bet dažos tas varētu raisīt bēdīgas pārdomas un pat domu, ka kristiešu vēsts ir dziļi pesimistiska. Mēs gan runājām arī par to, ka kristiešiem uz pasaules beigu tuvošanos jāraugās ar prieku un cerību, un ka atšķirībā no pasaules kristiešiem ir pamats priekam un cerībai, ka kristietībai atšķirībā no pasaules ir nākotne, un šodien runāsim par to vairāk.

Patiesi, tas, kas raksturo kristiešus visos laikos ir tas, ka kristieši ir ļaudis, kuriem ir cerība. Un šī cerība tiešā veidā saistās ar Adventa laiku, Adventa cerību, kas ir mūsu nākotnes cerība, kuru savā ticības apliecībā atkārtojam katru svētdienu: Kristus “godībā atkal atnāks.” Protams, tas vēl nav noticis un tam nav viegli ticēt, tāpat kā jūdiem bija grūti ticēt un sagaidīt Kristus pirmo atnākšanu. Tomēr, kad laiks tapa piepildīts, viņš atnāca, un tāpat viņš atnāks otrreiz, kad Dieva noliktais laiks būs piepildīts. Ir svarīgi to apzināties un domāt par to, jo kristieši patiešām ir cerības cilvēki, cilvēki, kam ir cerība un ir nākotne.

Kristiešu cerība nav triviāla cerība, ka kaut kas kaut kādā ziņā mainīsies tuvākajā nākotnē, ka viena vai otra lieta tiks uzlabota, algas vai pensijas palielinātas, kāda slimība kļūs ārstējama, kaut kas mainīsies uz labo pusi. Nē, kristiešu cerība saistās ar galīgo nākotni, kuru Dievs dāvās visai savai radībai. Tā būs nākotne, kur ne tikai kāda atsevišķa problēma tiks atrisināta, bet visa netaisnība, viss sliktais tiks izlabots. Skaistā veidā par to stāsta Atklāsmes grāmata – Dievs noslaucīs visas asaras no visiem vaigiem, tad nebūs vairs nāves, bēdu, vaimanu un sāpju un viss bijušais būs pagājis. Tad Dievs visu atpestīto radību uzņems pats savas dievišķās dzīves mūžīgajā dzīvībā. Tā ir cerība ne tikai priekš bagātajiem un veiksmīgajiem, kā tas parasti ir ar cerībām šajā pasaulē, bet tā ir cerība priekš visas radības un tā balstās Kristū.

Kad mēs domājam par nākotni vispār, tad tas vienmēr ir stāsts. Stāsts par to, kā esam nokļuvuši tur, kur esam un stāsts par to, kā tagadne pārtaps nākotnē, bet kristiešiem ir īpašs stāsts. Mūsu ticība ir stāsts par dzīvi Dieva radīšanas stāstā. Tas ir stāsts ar īpašu nākotni. Tas ir stāsts, kuru stāsta mūsu Grāmata - Bībele. Protams, Bībele stāsta daudzus un dažādus stāstus, piemēram, par Dieva tautu Israēlu, stāstus par Jēzu, par agrīno baznīcu, bet visi šie stāsti ietilpst vienā lielā, visaptverošā stāstā, kas sākas ar radīšanu Bībeles sākumā un beidzas ar jauno radīšanu Bībeles beigās. Pa vidu šim lielajam stāstam ir stāsts par Jēzu, kas piešķir virzienu visam lielajam stāstam, virzot to pretī Adventa cerībai.

Stāsta sākumam – radīšanai ir īpaša tēlaina valoda, kas nav tāda, kādu lieto mūsdienu zinātne. Līdzīgi arī stāsta beigas lieto tēlainu, simboliem un vīzijām pilnu valodu. Ja šie stāsti tiktu stāstīti burtiskā veidā, vai arī lietojot skaitļus un formulas, kā to dara zinātne, mēs tos nevarētu saprast, jo tie stāsta par lietām, kas daudzkārt pārsniedz mūsu pašreizējās zināšanas un dzīves pieredzi. Tādēļ Jēzus mācībā, Pāvila vēstulēs un Atklāsmes grāmatā radības nākotne un Dieva nospraustais pasaules mērķis mums tiek attēlots līdzībās un tēlainās ainās. Mums vairāk tiek stāstīts, nevis kā tieši tas notiks, bet gan tā, kas notiks, jēga un mērķis.

Tas, ko Bībele mums stāsta, ir stāsts par jaunu radīšanu. Tā ir doma, kas sniedzas atpakaļ Vecajā Derībā, konkrētāk pravieša Jesajas rakstos. Jaunā radīšana nenozīmē, ka Dievs veco pasauli aizvietos ar kādu pilnīgi jaunu, radot to no nekā, tāpat kā pirmajā radīšanā. Drīzāk tiek runāts par to, ka Dievs atjaunos pirmās radīšanas laikā radīto pasauli, būtiski pārveidojot to, pārceļot to jaunā esamības veidā. Tas ir noprotams no Atklāsmes grāmatas, kur runājot par jaunajām debesīm un jauno zemi Dievs saka: “Redzi, es visu daru jaunu”. Dievs nesaka - es radu visas jaunas lietas, bet “visu daru jaunu”. Tā nav veco lietu aizvietošana ar jaunām, bet esošo lietu atjaunošana. Viens veids, kā mēs par to varam domāt, ir tāds, ka Dieva radības atjaunošana nelīdzinās tai nākotnei, kādu universam paredz mūsdienu kosmoloģija. Tas nav tādēļ, ka zinātnieki kļūdās. Tiesa paši zinātnieki atzīst, ka viņu nākotnes redzējums ir tikai ļoti aptuvens un zinātnieku teorijas mainās, laikam ejot, īpaši tad, kad runa ir par ļoti tālu nākotni. Problēma ir tā, ka zinātnieku izstrādā kosmoloģija var mums kaut aptuveni, bet pastāstīt tikai to, kas notiks tad, ja lietas ies ierasto gaitu un nebūs jaunas, radošas visu pārveidojošas Dieva iejaukšanās. Ja viss paliks tāds pats, kāds tas ir tagad, pēc radības krišanas. Jaunā radīšana nav kaut kas tāds, kas varētu rasties no jau esošajiem kosmiskajiem resursiem. Jaunā radīšana nav kaut kas tāds, kas veidojas pati no sevis. Tā ir jauna nākotne, kuru Dievs dos savai radībai pats no saviem neizsmeļamajiem resursiem. Tā ir jauna visas radības nākotne, visa universa nākotne. Tik liela un dižena ir Adventa cerība! Mūsdienu kristieši diemžēl bieži to nav sapratuši vai ir pārpratuši.

Pirmkārt, parasti mēs domājam par nākotnes cerību tikai attiecībā uz atsevišķo cilvēku. Parasti tas ir tad, kad pavadām savus tuviniekus pēdējā gaitā, vai domājam paši par savu nāvi. Un te nav nekā nepareiza, jo kristīgā ticība dod mums drošu cerību attiecībā uz katra atsevišķā cilvēka nākotni, uz mūsu tuvinieku un mūsu pašu nākotni. Bet Jaunajā Derībā šī cerība nekad nav tikai individuāla, atsevišķa cilvēka cerība. Tā drīzāk ir cerība, ka katrs atsevišķais cilvēks līdzi dalīsies pie kaut kā daudz lielāka, pie atjaunotas cilvēces, atjaunotas Dieva tautas, atjaunotas sabiedrības, atjaunotas kopības. Savās līdzībās Jēzus dažreiz to attēlo kā kāzu mielastu, kurā aicināti daudz viesu. Īsi sakot, tā ir Dieva valstība, atjaunota vispārēja Dieva valdīšana, pie kuras katram ticīgajam būs sava daļa.

Otrkārt, kristīgās cerības mērogi tiek būtiski samazināti, kad mēs par to domājam radikāli nošķirot garu un matēriju. Tā ir kļūda, kas iesniedzas tālu vēsturē un tai ir tālejošas un postošas sekas. Kristīgā cerība nav cerība uz nemateriāla gara atbrīvošanos no miesas un eksistenci kaut kur pilnīgi garīgā sfērā. Jaunā Derība par cilvēku runā drīzāk kā par vienu veselumu. Lai gan ticības apliecībā mēs katru svētdienu apliecinām, ka ticam tieši uz miesas augšāmcelšanos, šķiet, ka daudzi to neņem nopietni. Īsti, patiesi un pilnīgi cilvēki mēs esam tikai tad, kad mūsu dvēsele un miesa ir vienotas vienā personā, ko Raksti sauc par dzīvu dvēseli. Tieši šai kopējai dvēseles un miesas vienībai, veselajam cilvēkam Dievs dod savas nākotnes apsolījumu – dzīvošanu nākamajā pasaulē. Protams, tas būs radikāli pārmainīts cilvēks, ar atjaunotu miesu un dvēseli, bet tas būs tāds pats cilvēks ar miesu, ar savu ķermeni, kādu Dievs sākotnēji radīja. Mēs nepārvērtīsimies par visumā klejojošiem gariem, bet mums būs jauna, brīnišķīga un īsta miesa.

Treškārt, mēs mazinām Dieva dāvātās Adventa cerības lielumu un diženumu, attiecinot to tikai uz cilvēci. Pāvils Vēstulē romiešiem runā par visu radību, kas ilgodamās gaida uz jaunu nākotni, kur radība tiks atbrīvota no tā posta, ko tai nodarījis cilvēks. (Rom 8:18-25). Pāvils runā par patiesībā vienu cerību, un tas saista mūs ar visu radību. Pestīšana, kuru mēs sagaidām, var nākt tikai ar mūsu miesas augšāmcelšanos. Un tieši miesa, mūsu fiziskais ķermenis ir tas, kas mūs saista ar pārējo radību. Kā fiziskas būtnes mēs esam cieši saistītas ar pārējo pasauli, ar apkārtējo vidi. Bez tās, bez augu un dzīvnieku pasaules, gan arī atjaunotā veidā, mūsu mūžīgā dzīvošana nebūtu pilnīga un īsta, tā nebūtu tāda, par kādu runā Bībele. Dieva nākotne ir visas radības nākotne, nākotnei visai radībai, ne tikai cilvēkam.

Ceturtkārt, mums jārunā par kristīgās Adventa cerības samazināšanu vai drīzāk vispār par tās izpostīšanu, kas notikusi nesenākos laikos, kristiešiem pieņemot progresa ideju un vienādojot zinātniski tehnisko progresu ar Dieva valstības nākšanu. Ar progresu mēs šeit saprotam domu, ka cilvēce lēni, bet noteikti un nenovēršami tuvojas arvien pilnīgākai pasaulei, ko senie filozofi sauca par utopiju – laimes zemi, apmēram kaut ko tādu, ko vēl nesen sludināja kā nenovēršamu nākotni – komunismu. Pat ja atmetam komunisma ideju, cilvēku prātos joprojām dzīva ir doma, ka nākotne nesīs labākus laikus, un kaut kas līdzīgs utopijai vai leiputrijai tomēr kaut kad pienāks.

Tomēr tas, ko vērojam vēsturē un pašreizējā dzīvē ir ļoti neskaidrs, neviennozīmīgs, nedrošs un vienlaicīgi blakus nosacītai attīstībai vērojam arī kaitīgas blakusparādības, noteiktu regresu. Ja tas nav tieši tā, kā padomju laikos mēdza jokot – viens solis uz priekšu un divi atpakaļ, tad mēs tomēr vērojam, ka katru pozitīvu pārmaiņu patiešām pavada nevēlamas blakusparādības.

Viena no izplatītākajām domām rietumos, kas saistās ar progresa ideju, ir doma, ka mūsu laicīgās dzīves līmenim, laicīgajai labklājībai arvien ir jāpieaug un tas arī pieaugs. Līdz šim esam sasnieguši tādu labklājības līmeni, par ko agrākās paaudzes nevarēja pat sapņot. Mēs gan piedzīvojām smagu finanšu un ekonomisko krīzi, kas uz brīdi atvēsināja sakarsušās galvas, tomēr tagad šķiet viss atkal ieiet vecajās sliedēs. Akciju tirgi kāpj, preces tiek ražotas un patērētās arvien lielākos apjomos, cilvēki atkal ceļo un nododas izklaidēm ar jaunu sparu. Tajā pašā laikā neievērots paliek tas, ka vienlaicīgi arvien lielāka cilvēces daļa slīgst nabadzībā. Bagātie paliek arvien bagātāki, bet nabagie arvien nabagāki. Vai tas ir progress? Blakus tam mēs vērojam arvien pieaugošu dabas piesārņotību, klimata pārmaiņas, pierašanu pie medikamentiem, sociālu atsvešināšanos, arvien pieaugošu vientulību un dzīves bezjēdzības apziņu. Vai tas ir progress? Vai tā ir nenovēršama cena, kas par to jāmaksā? Pat ja tā, tad atšķirībā no kristīgās cerības te ir runa tikai par nelielas izredzēto daļiņas labklājību, kas tiek iemantota uz pārējās cilvēces un dabas pasaules rēķina. Tas nav visai cilvēcei kopīgs ceļš un tādēļ pavisam vienkārši nevar būt patiess. Un nav arī grūti pamanīt, ka šāds “progress” beigu beigās novedīs cilvēci pie nenovēršamas katastrofas vai pat pilnīgas iznīcības. Katrā ziņā vēstures upuriem, bieži vien paša progresa upuriem, miljardiem cilvēku, kuru dzīves bijušas īsas un nožēlojamas moderno laiku progresa ideja nesniedz nekādu cerību. Tie labākajā gadījumā var sevi uzskatīt par progresa mēslojumu, bet vai to, kas padara cilvēku par mēsliem, var saukt par progresu? Vai tas neizklausās vairāk pēc nežēlīgas, perversas un samaitātas ideoloģijas?

Kristīgā cerība, Adventa cerība ir citāda, jo tā ir cerība vispirms tieši upuriem, cietējiem, bēdīgajiem, noskumušajiem, nabagajiem, vientuļajiem un nicinātajiem. Kristīgā cerība nepamet aiz sevis vēstures mēslainē cilvēku dzīves, drupu un gruvešu kaudzes, bet apsola visu darīt jaunu. Jā, izlabot arī nežēlastību, ciešanas un to postu, ko aiz sevis atstājis ar progresa ideju apsēstais modernais cilvēks. Jā, Adventa cerība ir tik liela, tik dižena cerība!

Piektkārt, vēl viens cerības samazinājums ir cerība, ka Dievs atjaunos kritušo pasauli tikai tādu, kāda tā bija iesākumā. Īsi sakot, tiks izskausts viss velna nodarītais posts un Dieva radītā pasaules būs atkal tāda, kāda tā bija Ādama un Ievas laikā Paradīzes dārzā. Tas ir līdzīgi kā restaurators atjauno gadu simteņos putekļiem klāto, ieplaisājušo un laika zoda saēsto mākslas darbu tā sākotnējā stāvoklī. Tas, ka Dievs atjaunos visu, kas ticis sabojāts ir tiesa, bet vai tas ir viss?

Visa radība pirms velna postošā darba bija laba, Dievs to atzina par labu un viņš priecājas par to. Tomēr labais vienmēr nav tas pats, kas pilnīgs vai pabeigts. Ir iespējams labs sākums. Piemēram, laba sēkla ir laba tieši tādēļ, ka no tās izaugs kaut kas daudz vairāk par šo sēklu – stāds, augs, zieds vai koks. Tādējādi varam pieņemt, ka Dievam no sākuma ir bijis kāds plāns attiecībā uz viņa radību, kas vēl nav ticis īstenots. Radīšana tās beigās būs ne tikai atbrīvota no velna radītā postījuma, bet daudzkārt pārsniegs sākotnējo Dieva radīto pasauli. Tā būs pirmās radīšanas apsolījuma piepildījums. Patiesībā starp Bībeles sākumu un tās beigām ir brīnišķīga paralēle. Pirmajā Mozus grāmatā lasām par Ādamu un Ievu paradīzē pirms grēkā krišanas, un tad Atklāsmes grāmatas pēdējā nodaļā, lasām par atjaunoto Paradīzi. Mēs redzam tur dzīvības koku no Pirmās Mozus grāmatas, kas tagad plaukst blakus dzīvības ūdens upei, kas tek cauri jaunajai Jeruzālemei. Beigas ir atgriešanās pie sākuma, bet tās ir daudz kas vairāk par pašu sākumu. Pirmajā Mozus grāmatā nav Jeruzālemes pilsētas. Beigās paradīze ir atjaunota, bet tai ir pievienota jauna vērtība.

Tādējādi Adventes cerība nav tikai cerība, kas attiecas uz mūsu dabas garīgo daļu, bet uz visu ķermeni, ne tikai uz atsevišķo cilvēku, bet uz visu Dieva tautu, ne tikai uz cilvēku, bet uz visu radību, ne tikai uz nākotni, bet uz visu vēsturi. Tik liela ir Adventes cerība! Tā ir visaptveroša! Tā ietver visu, izņemot ļauno. Bet kāda nozīmē, kāda atšķirība tam ir priekš mums šeit un tagad? Atšķirība ir milzīga tajā nozīmē, kā mēs redzam pasauli un kā dzīvojam tajā, īpaši tajos laikos, kad citas cerības šķiet zūd. Apskatīsim šajā sakarībā dažas lietas:

Adventa cerība kaut ko būtisku pasaka par radītās pasaules vērtību. Dievs nav radījis pasauli kā vienreiz lietojamu preci, pasauli, ko var izmantot un aizmest kā nevajadzīgu, bet viņš ir radījis tādu pasauli, kuru viņš augstu vērtē un priecājas par to pat tādā mērā, ka viņš neļaus tai pazust, bet dos tai jaunu mūžīgu dzīvi. Tas kaut ko svarīgu pasaka arī par katra cilvēka vērtību. Ikviens cilvēks ir dārgs Dievam un aicināts uz mūžīgu dzīvi kopā ar viņu. Bet tā tas ir ne tikai attiecībā uz cilvēku, bet arī uz pārējo radību. Dieva nākotne ir priekš visas viņa radības un tādēļ arī mums to jāvērtē augstu un jāizturas ar pietāti.

Adventa cerība daudz ko pasaka par to, ko vērta ir Dievam veltīta dzīve un ko vērts ir katrs darbs, ko darām par labu pasaulei. Ieklausieties, kā Pāvils beidz savu runu par augšāmcelšanos: “Tad nu, mani mīļotie brāļi, esiet noturīgi un nelokāmi, vienmēr dedzības pilni Kunga darbā, zinādami, ka jūsu pūles nav veltīgas Kungā. (1. Kor. 15: 58)

Dzīvodami un darbodamies Kungā Kristū, visam, ko mēs darām priekš viņa, ir nākotne. Tam ir vērtība, un Dievs to uzņems savā valstībā. Nekas nebūs darīts velti, nekas no tā, ko darām tagad savā Kungā netiks pazaudēts. Tā ir unikāla cerība un milzīga vērtība, kas tiek piešķirta mūsu darbam, apbalvojot to ar mūžību. Katram mūsu niecīgākajam veikumam Kristū ir nākotnes cerība.

Un tas mūs ved pie beidzamās lietas, kas mums jāpārrunā šodien – jaunā radīšana notiek jau tagad, pašreiz, šeit un tagad. “Tādēļ tas, kas ir Kristū, ir jauns radījums; viss vecais ir pagājis, un redzi – viss tapis jauns.” (2. Kor. 5: 17) Pāvils šeit vārdus, ko Raksti lieto attiecībā uz visu lietu jauno radīšanu lieto, lai paskaidrotu, ko nozīmē būt kristietim. Kristū Dieva jaunās radīšanas pārveidojošais spēks jau darbojas pilnā sparā, un mēs esam aicināti tajā līdzi dalīties. Protams, tas ir tikai sākums un daudzas lietas ir vēl tikai ceramas. Tomēr tas lolo un stiprina mūsu cerību, vēstot mums, ka Dievs jau ir uzsācis to, ko viņš ir apsolījis. Tāda ir Adventa laika cerība un tās centrā atrodas Jēzus persona. Viņš vienīgais no visiem ir jau augšāmcelies jaunai mūžīgai dzīvei, pār kuru nāvei vairs nav varas. Šī jaunā dzīve ir jaunā radīšana, kurā Jēzus jau ir iegājis. Šajā ziņā Vēstule ebrejiem Jēzu sauc par mūsu pionieri. Viņš ir pirmais, kurš jau iegājis jaunajā nākotnē, lai pavērtu mums durvis uz to. Viņš nāca šajā pasaulē, lai glābtu to no ļaunuma un nāves. Un viņš paveica to pilnībā ienākot pasaules bēdās, ciešanās un piemeklējumos, visā, pašā briesmīgākajā, kas var piemeklēt grēciniekus, kādi esam mēs visi. Bet tad, ceļoties no nāves mūsu visu dēļ jaunai nākotnei, viņš ir pasniedzis mums jauno nākotni kā dāvanu. Viņš pats ir ceļš un vada mūs šajā ceļā uz nākotni. Šā iemesla dēļ, kad agrīnie kristieši raudzījās uz nākotni, domāja par nākotni, un tie to darīja pastāvīgi, viņu galvenā doma bija - Kristus atkal atnākšana. Kristieši bija un ir ļaudis, kuri vienmēr visos laikos gaida Kristus atnākšanu, jo viss cits, ko tie varētu cerēt attiecībā uz šo pasauli taču nāktu līdz ar Kristus atnākšanu. Un tā agrīnie kristieši nenogurstoši lūdza par viņa atnākšanu. Pati agrākā kristiešu lūgšana, kas mums ir zināma blakus Mūsu Tēvs lūgšanai, lūgšana, kuru kristieši lūdza katrā dievkalpojumā bija ļoti vienkārša: “Nāc, Kungs, atkal!” Mums šī lūgšana ir zināma arī aramiešu oriģinālā, parastajā pirmo kristiešu ikdienas valodā, un tā skan – Maran ata. Pat grieķiski runājošās draudzes to netulkoja, bet lietoja oriģinālā. Es domāju, ka no šā Maran ata ir cēlies arī mūsu “atā”, bet tas nav galvenais. Šī pati lūgšana, gan tulkota grieķiski, ir atrodama arī pēdējā Bībeles grāmatā, tie ir gandrīz paši pēdējie Bībeles vārdi, kas skan: “Nāc, Kungs Jēzu!”. Senā baznīca mums ir atstājusi mantojumā šo īso lūgšanu, cerību pilno lūgšanu, visu cerību piepildījumu: “Nāc, Kungs, Jēzu!” (Atkl. 22:20). Un lai gan tā ir īsa lūgšana, tomēr tā ir dižena un grandioza lūgšana, jo tā lūdz pēc visa Dieva varenā radības darba piepildījuma, pēc mūsu dzīves jēgas, satura, visas radības jēgas un uzdevuma piepildījuma, kas nāks kopā ar atkal atnākušo Kungu Jēzu. Tādēļ šī īsā lūgšana ietver visu, kas vien kristietim dārgs un vērtīgs, tā ir viņa lielā cerība, ko pasaule nevar saprast, jo tā ir pārāk liela un dižena priekš pasaules prāta. Neviens šo cerību kristietim nevar arī atņemt, jo šīs cerības īstenošana ir atkarīga tikai no paša Radības Kunga. Un tā mēs šajā adventa svētdienā kopā ar visu laiku Dieva tautu lūdzam pašu īsāko, bet satura ziņā pašu bagātāko lūgšanu – Patiesi, Nāc Kungs, Jēzu! Āmen.