Kristus dzimšanas svētku vakars

Bet sestajā mēnesī eņģeli Gabriēlu Dievs sūtīja uz Galilejas pilsētu Nacareti pie jaunavas, kas bija saderināta vīram, kam vārds Jāzeps, no Dāvida cilts, un jaunavas vārds bija Marija. Un eņģelis, pie viņas ienācis, sacīja: "Esi sveicināta, tu apžēlotā, Tas Kungs ar tevi!" Bet viņa iztrūkās par viņa valodu un domāja pie sevis: kas tas par sveicienu? Un eņģelis sacīja: "Nebīsties, Marija, jo tu žēlastību esi atradusi pie Dieva. Un redzi, tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi Dēlu, un sauksi Viņa vārdu: Jēzus. Tas būs liels, un Viņu sauks par Visuaugstākā Dēlu, un Dievs Tas Kungs Tam dos Viņa tēva Dāvida troni, un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gala." Bet Marija sacīja eņģelim: "Kā tas var notikt? Jo es vīra neapzinos." Tad eņģelis atbildēja un uz to sacīja: "Svētais Gars nāks pār tevi, un Visuaugstākā spēks tevi apēnos, tāpēc Tas, kas no tevis dzims, būs svēts un taps saukts Dieva Dēls. Zini, Elizabete, tava radiniece, savā vecumā arī ir grūta ar dēlu un iet tagad sestajā mēnesī - tā, ko dēvē neauglīgu, jo Dievam nekas nav neiespējams." Bet Marija sacīja: "Redzi, es esmu Tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda." Un eņģelis no viņas aizgāja. (Lk. 1: 26-38)

Evaņģēlija stāsts par nevainīgo Jēzus ieņemšanu cilvēka prātam ir grūts. Tādēļ tā patiesums ticis apšaubīts, uzskatot to par senu leģendu, mītu vai teoloģisku fikciju. Jēzus nevainīgā ieņemšana tikusi noraidīta gan filozofisku, gan zinātnisku, gan reliģisku apsvērumu dēļ, tomēr iemesli nekad nav bijuši patiesi pārdomāti un pamatoti. Arī Marija, kad eņģelis tai pavēstīja, ka tā taps grūta un dzemdēs Dēlu, bija izbrīnījusies: Kā tas var būt? Jo es vīra nezinu.” Tad eņģelis viņai atbildēja: “Svētais Gars nāks pār tevi, un Visuaugstā spēks tevi pārklās, tādēļ arī, kas dzims, būs svēts un tiks saukts – Dieva Dēls. Jautājums “kā” attiecībā uz Dievu parasti ir nepareizs jautājums. Tā vietā būtu jāvaicā “kādēļ”. Tādēļ tekstā mums netiek sniegtas detaļas par to, kā tas notiks, bet kādēļ notiks. Zinātniska apraksta vietā eņģelis stāsta Marijai par Svētā Gara darbu, un viņš arī saka, ka Marijas radiniece Elizabete, sieviete lielā vecumā, ir tapusi grūta un gaida bērnu. Un tad eņģelis piebilst - Jo Dievam nekas nav neiespējams. Lūk, te arī atbilde uz jautājumu – “kā”. Ja Dievs ir tāds, par kuru lasām Bībelē, Dievs, kuram nekas nav neiespējams, tad varam sagaidīt, ka Dieva Dēlam pieņemot cilvēka dabu netrūka iespēju, kā to izdarīt.

Skaidrodams mācekļiem laulības nozīmi un to, ka tā nevar tikt šķirta, Jēzus citē Pirmo Mozus grāmatu, kur norāda uz laulības iedibināšanu – tie divi būs viena miesa. Pāvils to sauc par lielu noslēpumu un salīdzina ar Kristus vienību ar savu līgavu baznīcu (Ef. 5: 32). Tālāk Jēzus saka, ka ir gan kādi, kas sevi nolēmuši bezlaulības dzīvei Debesu valstības dēļ, bet viņš piebilst, ka ne visi to spēj un ne visiem to jādara, bet tikai tiem, kam tas īpaši dots (Mt. 19: 5-12). Pats Jēzus nekad nebija precējies un viņam nebija bērnu. Iespējams šajā tekstā viņš runā arī par sevi – Debesu valstība un tās nākšana bija viņa dzīves galvenā prioritāte, tās dēļ viņš bija nācis šajā pasaulē. Kādā citā vietā Jēzus saka, ka pēc augšāmcelšanās cilvēki vairs neprecēsies, bet būs līdzīgi eņģeļiem (Mt. 22: 30). Jaunajā pasaulē dzimuma atšķirības vairs nebūs svarīgas. Jau tagad tās, tāpat kā nacionālās atšķirības vairs nenosaka kristieša dzīvi, jo mēs visi esam Dieva bērni, tapuši viens Jēzū Kristū (Gal. 3: 26-29). Šie teksti liecina, ka Kristū Dievs rada jaunu pasauli un jaunu cilvēci, kura radikāli atšķirsies no pirmās radīšanas laikā tapušās pasaules, kuras uzdevums un mērķi būs piepildīti. Tas, ko Lūka mums stāsta par jaunās radīšanas sākumu - Jēzus ieņemšanu - nav mīts vai leģenda, bet reāls notikums, proti, Svētā Gara spēkā top kaut kas pilnīgi jauns un vienreizējs – patiess cilvēks un patiess Dievs. Kristū sāk piepildīties pirmās radīšanas mērķis – visciešākā cilvēka kopība ar Dievu. Apskatīsim kā evaņģēlists pie tā nonāk. Šoreiz jautājums “kā” ir pamatots, jo tas nav jautājums par Dievu, bet par cilvēku.

Sava evaņģēlija sākumā Lūka raksta, ka viņš runā par reāliem notikumiem, balstoties aculiecinieku liecībās. Pēc tam viņš pats visu ir ļoti rūpīgi izpētījis, pirms pierakstījis savā evaņģēlijā. Par pašu notikumu viņš būs uzzinājis vai nu tieši no Jēzus mātes Marijas, vai arī ar kāda cita cilvēka starpniecību, bet informācijas avots būs bijusi Marija. Otrs Jēzus ieņemšanas liecinieks, protams, bija Svētais Gars. Viņš ir arī pārraudzījis un vadījis Lūkas evaņģēlija tapšanu. Vispirms Svētais Gars būs mudinājis evaņģēlistu pievērsties pašam notikuma aprakstam. Un tajā viņš atrod tiešu norādi virzienam, kurā viņam jāturpina savi meklējumi. Un redzi, Elizabete, .., pat viņa savā vecumā ir ieņēmusi dēlu, un viņa, kuru sauca par neauglīgu, ir jau sestajā mēnesī.”

Elizabete bija priestera Zaharijas sieva, jau krietni gados un viņa bija neauglīga. Viņas vīram kalpojot svētnīcā, parādījās eņģelis, kurš apsolīja, ka Elizabete par spīti savam vecumam taps grūta un dzemdēs dēlu – Jāni Kristītāju. Kā tas redzams no Lūkas sniegtajiem Jēzus ciltsrakstiem, viņš būs turpinājis meklējumus Vecajā Derībā. Jēzus ciltsraksti Lūkas evaņģēlijā sākas ar norādi, ka Jēzus bija, “kā mēdza domāt, Jāzepa dēls”. “Mēdza domāt” nozīmē, ka patiesībā tā nebija. Tātad Jēzus ciltsrakstus Lūka sāk ar apstiprinājumu Jēzus nevainīgajai ieņemšanai un viņa dievišķajai izcelsmei. Vienīgais personvārds ciltsrakstos, kuram nav ģenitīva artikula, ir Jāzeps. Un tas ir vēl viens apliecinājums Jēzus nevainīgajai ieņemšanai – Jēzus nav Jāzepa dēls. Lūka izmanto ciltsrakstus, lai parādītu, ka Jēzus ir jaunais Ādams un Dieva Dēls. Tā kā ciltsraksti Lūkas evaņģēlijā seko tūdaļ pēc Jēzus Kristības, tad tā ir norāde, ka turpmāk Kristība būs jauna dzimšana jaunajā Dieva ģimenē.

Īpaši nozīmīgi ir tas, ka Jēzus ciltsrakstos atrodas Jēkaba, Īzāka un Ābrahāma vārdi. Īzaka māte Sāra un Jēkaba māte Rebeka ilgus gadus bija neauglīgas un tikai lielā vecumā dzemdēja savus dēlus. Lai gan abas bija neauglīgas un viņu grūtniecība brīnumaina, tomēr viņām abām, tāpat kā Kristītāja mātei Elizabetei bija vīri, no kuriem bērni tapa ieņemti. Lūka redz zināmu saistību ar šo dievbijīgo sievu likteņiem, bet Jēzus ieņemšana nāk kā kaut kas pārsteidzoši jauns – Marija vīra nezina. Tagad jauna, pilnīgi negaidīta dzīvība nāk no auglīgas jaunavas. Notikumu fonā Lūka redz neauglīgās Vecās Derības patriarhu sievas, bet Jēzus ieņemšana ir kaut kas daudz, daudz vairāk. Bet kādēļ šīs neauglīgās sievietes?

Tādēļ, ka viņu dēli visi bija Dieva apsolījuma bērni. Dievs viņus bija apsolījis un piepildījis savus apsolījumus par spīti tam, ka dabiski tie vairs nevarēja realizēties. Uz ko norāda šādi apsolījuma dēli? Kā visās lietās arī šajā jautājumā mums jāmeklē, kur šādas lietas pirmoreiz parādās Bībelē. Pirmais Dieva apsolījums cilvēcei seko tūdaļ pēc grēkā krišanas. Šis apsolījums cilvēcei vienlaicīgi ir pazudinošs spriedums velnam, kuru Dievs sauc par čūsku: “Un es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu pēcnācēju un viņas pēcnācēju! – viņš tev sadragās galvu, bet tu viņam sadzelsi papēdi!” (1. Moz. 3: 14) Lūk, te arī apsolījuma dēlu izskaidrojums. Lai uzturētu ticību apsolītajam Glābējam, kas nāks no sievas miesas, bez vīra ziņas, Dievs lika neauglīgajām, lielu vecumu sasniegušajām Israēla cilts mātēm dzemdēt dēlus – Īzāku, Jēkabu, Jāni Kristītāju, kas visi norādīja uz Kristus nākšanu, Jānim kļūstot par viņa tiešu priekšgājēju.

Dieva apsolītais cilvēces glābšanas darbs sākas ar Jēzus ieņemšanas brīnumu un beidzas ar viņa augšāmcelšanos no nāves. Abi šie notikumi ir unikāli un neatkārtojami. Marijas klēpis, kurā tika ieņemts Dieva Dēls un Jēzus kaps, kurā tas tika guldīts pēc krusta nāves, satur zināmu līdzību. Mātes klēpis sākumā un kaps beigās raksturo visu cilvēku dzīves. Tas raksturo arī Jēzus dzīvi, bet veids, kā viņš ierodas mātes klēpī un veids kā viņš pamet kapu ir kaut kas unikāls, vienreizējs un neatkārtojams. Iemesls tam ir Dieva mīlestības pilnais nodoms izmainīt mūsu dzīves traģisko gājumu no mātes klēpja līdz kapam. Tas notiek: cilvēkam piedzimstot no ūdens un Gara Kristībās, kļūstot par daļu no Kristu miesas, un tāpat kā Kristus, kristītais tiks augšāmcelts no sava kapa Pastarajā dienā.

Nākošā lieta, ko atrodam Lūkas tekstā ir divkāršā Jēzus dzimšana. Tā ir kāda senās baznīcas koncila formulēta patiesība, kas vienkāršā veidā atkārtota Lutera Mazajā katehismā – Kristus ir patiess Dievs, no Tēva mūžībā dzimis un patiess cilvēks, no Jaunavas Marijas dzimis. Kādā no saviem Ziemassvētku sprediķiem diženais rietumu baznīcas tēvs Augustīns par to saka sekojošo: “Kristus dzima gan no tēva un mātes, gan bez tēva un mātes. No Tēva viņš dzima kā Dievs, no mātes viņš dzima kā cilvēks; kā Dievs viņš dzima bez mātes; kā cilvēks viņš dzima bez tēva.” Tas ir tieši tas, ko eņģelis Gabriēls saka Marijai: tu tapsi grūta un dzemdēsi Dēlu, un, kas dzims, būs svēts un tiks saukts – Dieva Dēls. Tādējādi Jēzus nevainīgā ieņemšana atklāj viņa dievišķo un cilvēcisko izcelsmi. Tas, ka viņš dzima no sievietes norāda uz viņa cilvēcību, bet tas, ka viņš piedzima no Jaunavas, norāda uz viņa dievišķo izcelsmi no Tēva. Tas, ka viņam nav bioloģiskā tēva norāda uz viņa mūžīgo dzimšanu no Dieva Tēva. Tātad unikālajai Pestītāja personai, kurā uz mūžīgiem laikiem savienotas Dieva un cilvēka dabas, ir viens Tēvs un viena māte, tāpat kā mums visiem. Tomēr atšķirībā no mums, viņam ir divas dabas – Dieva un cilvēka daba, vienai dabai nav mātes, otrai nav tēva, bet Personai kopā, kurā abas dabas savienotas, ir gan Tēvs, gan māte. Tādēļ arī cilvēku Jēzu var saukt par Dievu un Mariju par Dieva dzemdētāju.

Treškārt, Lūkas teksts stāsta par Svētā Gara lomu šajā notikumā: Svētais Gars nāks pār tevi, un Visuaugstā spēks tevi pārklās. Pēc Jēzus augšāmcelšanās Svētais Gars nāca pār Jēzus mācekļiem Vasarsvētkos, un tā bija baznīcas dzimšanas diena. Baznīca kā mistiskā Kristus miesa arī ir dzimusi no Svētā Gara. Bet lai tas varētu notikt, pa priekšu no Svētā Gara bija jātiek ieņemtam pašam Jēzum. Visā Jēzus dzīves laikā, sākot ar ieņemšanu un beidzot ar augšāmcelšanos, Svētais Gars ir aktīvi, darbīgi klātesošs. Kristus svētīja savu baznīcu ar Svēto Garu, bet pats viņš kopš ieņemšanas brīža bija Svētā Gara svētīts. Tādējādi mēs ieraugām pārsteidzošu patiesību – no paša sākuma līdz beigām Jēzus stāstā aktīvi darbojas Trīsvienīgais Dievs. Visa Jēzus dzīve atklāj Dievu, kurš ir Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Mēs pazaudētu kaut ko būtisku no Jēzus ieņemšanas fakta, ja neredzētu aiz tā Trīsvienības seju.

Visbeidzot, Jēzus ieņemšana no Svētā Gara vēsta par Dieva iniciatīvu cilvēka glābšanā. Jaunā Derība to sauc par jauno radīšanu. Jēzus ieņemšana liecina, ka jaunā radīšana jeb mūsu glābšana no grēka, velna, elles un nāves, no visa veida ļaunuma ir Dieva dāvana. Cilvēks pats nespēj ievadīt, uzsākt un īstenot savu glābšanu. Ne cilvēkā pašā, nedz visā universā vajadzīgo resursu nav. Tāpat kā pirmā radīšana, jaunā radīšana ir Dieva darbs, vienīgi un tikai viņa žēlastības darbs. Mēs nevaram tam neko pievienot, bet varam to tikai saņemt kā Dieva dāvanu, līdzīgi kā Marija saņēma jauno dzīvību savā klēpī. Tas, kas notiek Marijas klēpī ir pretējais tam, kas notika Paradīzes dārzā, kad Ievas krišana noveda uz pazušanas ceļa visu cilvēci. Īpaši skaistā veidā tas attēlots Fra Angelico gleznās, kur uz eņģeļa Gabriēla un Marijas fona redzam kritušo Ādamu un Ievu un viņu izdzīšanu no Paradīzes. Tieši viņu glābšana, un kopā ar viņiem visas kritušās cilvēces glābšana ir tas iemesls, kādēļ Dievs sūta eņģeli Gabriēlu pie Marijas - čūskas galvai beidzot jātiek sadragātai, kā Dievs to sākotnēji bija solījis. Marijas klēpī tagad tiek ieņemts tas, kurš vienīgais spēs to paveikt – patiess Dievs un patiess cilvēks – Jēzus. Tādējādi Jēzus ieņemšana ievada jaunās radīšanas, mūsu glābšanas drāmu, kuras autors ir pats Dievs. Tā ir nebeidzamā un neaptveramā Dieva mīlestība, kas atrod ceļu pie kritušās cilvēces, lai to glābtu. Mīlestību nevar racionalizēt, aptvert un izskaidrot ar prātu, jo tā vienkārši ir lielāka, augstāka par prātu. Mīlestību var saņemt un atbildēt uz to ar pretmīlestību, bet to var arī noraidīt, pat izsmiet un zaimot. Tādējādi traģiskais cilvēces stāsts vēl turpināsies līdz tam brīdim, kad tas, kurš tika ieņemts Marijas klēpī atgriezīsies dievišķā godībā un varenībā, liekot vēlreiz nodrebēt debesīm un zemei. Dieva mīlestība ir dzīvība. Marijas klēpī tā tiek ieņemta, iegūst cilvēka dabu, lai mēs varētu dzīvot un nebīties no nāves. Tas liek mums kopā ar Mariju slavēt to, kurš mūs ir mīlējis pāri pār mēru, ar nebeidzamu mīlestību apdāvinot mūs ar mūžīgo dzīvību. Tādēļ šā vakara pārdomas beigsim ar Dievmātes vārdiem: “Mana dvēsele slavē To Kungu, un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju... jo Varenais lielas lietas man ir darījis, un svēts ir viņa vārds.” Āmen.