III svētdiena pēc Epifānijas

Kad Jēzus nokāpa no kalna, viņam sekoja liels ļaužu pūlis. Un, redzi, kāds spitālīgais, pienācis klāt, nometās ceļos viņa priekšā un sacīja: “Kungs, ja vien tu gribi, tu vari mani šķīstīt!” Jēzus, roku izstiepis, pieskārās viņam un sacīja: “Es gribu, topi šķīsts!” Un tūlīt viņš tapa šķīsts no savas spitālības.  Jēzus viņam sacīja: “Pielūko, nevienam to nestāsti, bet ej, rādies priesterim un pienes upurdāvanu, ko Mozus ir noteicis, viņiem par liecību.” Kad Jēzus iegāja Kapernaumā, pie viņa pienāca kāds centurions un lūdza: “Mans kalps guļ mājās paralizēts un briesmīgi cieš.” Jēzus tam sacīja: “Es iešu un viņu dziedināšu.” Bet centurions atbildēja: “Kungs, es neesmu tā cienīgs, ka tu nāc manā namā; dod tikai pavēli, un mans kalps būs dziedināts. Jo arī es esmu cilvēks, kas pakļauts varai, un man ir padotie – kareivji; kad vienam es saku: ej, – tas iet, un citam: nāc, – viņš nāk, un savam kalpam: dari to, – viņš dara.” To dzirdēdams, Jēzus izbrīnījās un sacīja tiem, kas viņam sekoja: “Patiesi es jums saku: ne pie viena Israēlā es tādu ticību neesmu atradis.  Un es jums saku: daudzi nāks no austrumiem un rietumiem un sēdēs kopā ar Ābrahāmu, Īzaku un Jēkabu Debesu valstībā,  bet Valstības dēli tiks izgrūsti ārā tumsībā; tur būs vaimanas un zobu griešana.” Tad Jēzus sacīja centurionam: “Ej, lai tev notiek, kā tu esi ticējis!” Un kalps tapa vesels tanī pašā stundā. (Mt. 8: 1-13)

Spitālīgā un romiešu virsnieka kalpa dziedināšana norisinājās tūlīt pēc Jēzus Kalna sprediķa. Tā evaņģēlists parāda, ka Jēzus bijis varens gan vārdos, gan darbos. Baznīcas tēvi šo tekstu izvēlējās šai Epifānijas laika svētdienai, jo neglābjami slimo cilvēku dziedināšana atklāj Jēzus dievišķumu, kas ir visa Epifānijas laika saturs. Citiem vārdiem sakot, šajās svētdienās Svētais Gars mums īpaši māca, ka Jēzus ir patiess Dievs. Lai gan satura ziņā teksts ir šķietami vienkāršs un viegli saprotams, tomēr pareizi to saprast nav viegli.

Pirmā mūsdienu cilvēka reakcija, dzirdot par šāda veida brīnumiem, parasti ir noliegums – tā esot dievbijīga leģenda, jo nekas tāds notikt nevarēja. Šāds spriedums patiesībā neko nepasaka par evaņģēlijā aprakstītajiem notikumiem, bet drīzāk atklāj mūsdienu cilvēka naivumu un filozofiskos aizspriedumus. Tas, kas notiek šajā pasaulē nav atkarīgs no cilvēka saprāta spriedumiem. Tas nenozīmē, ka mums vajadzētu atteikties no kritiskas domāšanas un lietu izvērtēšanas, bet Jēzus neparasto un vareno darbu bija tik daudz, ka pat visniknākie viņa pretinieki necentās tos noliegt. Tas, ko viņi sacīja bija – Jēzus dziedināja un izdzina ļaunos garus ar velnišķu spēku palīdzību. Šo apsūdzību Jēzus pats atspēkoja ar vienkāršu loģiku – vai tad velns ir pats sev ienaidnieks, ka viņš graus savu valstību? Kā tad tā varētu pastāvēt? No šiem Jēzus vārdiem varam izsecināt arī pretējo – ja jau slimības ir Dieva sods, kā tad Jēzus tās var dziedināt? Vai tad Dievs posta pats savus darbus? Viss nav tik vienkārši, kā cilvēki mēdz domāt.

Savukārt citi domā, ka Jēzus zinājis kādas īpašas noslēpumainas lietas, kas ļāvušas viņam darīt brīnumus. Tomēr evaņģēlijos nekas tāds netiek sacīts. Tā vietā redzam, ka slimības tika dziedinātas tikai ar paša Jēzus vārdiem. Viņš vienkārši sacīja – es gribu, lai tu topi vesels, un cilvēks tajā pašā brīdī arī kļuva vesels. Bībeles kontekstā viņa rīcība ir skaidri saprotama: kā Dieva Dēls Jēzus ar savu vareno vārdu bija radījis debesis un zemi, un tagad viņš parādīja, ka nācis atjaunot savu radību, likvidējot velna un grēka postījumus. Visbeidzot, lasot šo un līdzīgus stāstus par Jēzus varenajiem darbiem, cilvēki mēdz pieļaut pretējo kļūdu, proti, viņi mēdz domāt, ka Jēzus turpinās darīt līdzīgus brīnumus arī mūsu dienās. Tādēļ tā vietā, lai ietu pie zobārsta, vajagot tikai stipri ticēt un lūgt. Šāds viedoklis ir bēdīgs pārpratums.

Ar saviem brīnumdarbiem Jēzus atklāja un apstiprināja savu dievišķumu un viņš negrasās to darīt bezgalīgi, atkal un atkal no jauna. Mēs katrs varam tagad izlasīt, ka Jēzus dziedināja spitālīgu un paralizētu cilvēku un izsecināt, ko tas liecina par Jēzu. Bet šīs dienas evaņģēlija teksts mums atklāj ne tikai Jēzus dievišķību, bet arī viņa žēlsirdību un gādīgās rūpes par cietējiem. Tas ir stāsts par to, ko Jēzus ir ieradies darīt šajā pasaulē – viņš ir nācis, lai atjaunotu un pārradītu kritušo pasauli par jaunu pasauli, kur vairs nebūs velna darbu un grēka seku – slimību un ciešanu. Tā būs jauna pasaule, atjaunotais Paradīzes dārzs, kur cilvēka veselība un dzīvība tiks uzturēta Dieva iecerētajā veidā. Bībele par to mums stāsta tēlainā, bet ļoti skaistā veidā, uzburot jaunās pasaules ainu – tā ir kā skaists parks, kas šķērso visu pilsētu, un kam vienā pusē ir iela, bet otrā kristāldzidra upe. Starp upi un galveno ielu atrodas dzīvības koks, kas redzams no abiem upes krastiem. Dzīvības koks ir cieši saistīts ar Dievu, kurš ir patiesais dzīvības avots. Kad Ādams un Ieva atkrita no Dieva, tie pazaudēja dzīvību tās pilnīgajā nozīmē. Tagadējā pasaulē, kur valda velns un grēks, cilvēks var būt dzīvs fiziski, bet miris garīgi. Jaunajā pasaulē cilvēks atkal būs garīgi un miesīgi pilnīgi vesels, slimību un nāves vairs nebūs, un pilnībā tiks apmierinātas visas cilvēka garīgās un fiziskās vajadzības. Dieva ļaudis nekad vairs nepazudinās kārdinājums, grēks un nāve, jo velns uz mūžīgiem laikiem būs iemests ellē un vairs nekad nevarēs kārdināt un piemānīt Dieva ļaudis. Dieva lāsta vietā pār zemi atkal valdīs Dieva svētība, jo Kristus ir mūs izpircis no lāsta, pats mūsu labā kļūdams par lāstu (Gal. 3: 13). Viņš ir uzkrāvis sev mūsu pārkāpumus, mūsu sāpēs, sērgas un ciešanas un uznesis tās pie Golgatas krusta, pilnīgi izpērkot mūsu vainu Dieva priekšā, samaksājot mūsu grēku parādu. Tādēļ mēs varam būt pilnīgi droši, ka Kristus dēļ Dievam uz mums ir labs prāts. Tūkstošiem gadu cilvēce dzīvoja ar cerību, ka šis Dieva apsolījums reiz piepildīsies. Tagad mēs zinām, ka tas ir piepildījies, bet mums joprojām ir jādzīvo ar cerību un ticību, jo šajā pasaulē mūsu dzīve joprojām ir ciešanu un sāpju pilna dzīve. Tomēr mūsu ciešanas nav bezjēdzīgas, jo mēs līdzi dalāmies glābjošajās Kristus ciešanās un droši gaidām jauno, Dieva apsolīto pasauli. Šeit, šajā pasaulē pat ticīgos joprojām pavada slimības un sāpes un beigu beigās mums ikvienam būs jāmirst, bet jāmirst nevis lai pazustu, vai ciestu mūžīgas mokas, bet lai baudītu mūžīgu prieku un dzīvotu kopā ar Dievu mūžīgi. Savas šīs zemes kalpošanas laikā, dziedinādams slimos cilvēkus, Jēzus parādīja, ko viņš ar mums visiem darīs jaunajā pasaulē – viņš darīs mūs pilnīgi veselus, garīgi un fiziski veselus. Tā ir brīnišķīga vēsts, bet tas vēl nav viss stāsts.

Lai gan Jēzus vairs neturpina tiešā veidā darīt brīnumus, tomēr viņš ir atstājis mums savus žēlastības līdzekļus – Evaņģēliju un Noslēpumus. Kristības, Grēku atlaišana un Vakarēdiens dara mūs garīgi veselus, un tur, kur dvēseli palīdzēts, tiek palīdzēts arī miesai. Īpaši tas sakāms par Svēto Vakarēdienu, kas ir dzīvības ēdiens un dzēriens. Bet arī tas vēl nav viss – Kristus mums ir atstājis arī savu žēlsirdības piemēru, kam jāmāca mūs gatavoties dzīvei jaunajā pasaulē. Kristus žēlsirdības mudināti kristieši mācījās un cik spēja centās palīdzēt slimajiem, lūdzot par tiem Dievu, apmeklējot slimos un tos aprūpējot. Jau pirmajos gadsimtos kristieši izvērta plašu žēlsirdības darbu tīklu, ziedojot daudz naudas vientuļo un slimo cilvēku aprūpei. Vēsturnieki lēš, ka ap 2. - 3. gs. Romas kristieši katru gadu žēlsirdības darbam ziedoja līdz pat miljonam Romas sesterciju, un citas lielākās draudzes rīkojās līdzīgi. Tās bija milzīgas summas. Miljons sesterciju bija vairāk nekā 800 karavīru gada alga. Lielākajās pilsētās tika organizēti slimo aprūpes centri un 4. gs. beigās tika nodibināta pirmā kristiešu uzturētā slimnīca, kuras plaši izplatījās gan austrumos, gan rietumos. Slimnīcās parasti bija arī nodaļas, kur tika uzturēti un parūpēti bāreņi, veci cilvēki un nabagi. Antīkā pasaule neko tādu nepazina! Tas bija kaut kas pilnīgi jauns! Viduslaikos slimo aprūpe savijās ar māņticību un baznīcas loma medicīnā samazinājās, bet reformācijas laikā tā atkal atguva savu nozīmi. Kristiešu universitātes sāka izglītot ārstus un tie iemantoja lielu cieņu. Ārsta darbs tika uzskatīts par īpašu Dieva aicinājumu rūpēties par slimajiem un cīnīties pret slimībām. Katrs cilvēks tika uzskatīts par lielu vērtību, jo radīts pēc Dieva tēla un līdzības, un cilvēka dzīvība tika ļoti respektēta. Piemēram, Luters slimības uztvēra kā velna uzbrukumus, pret ko jācīnās visiem spēkiem. Viņš bija ar mieru atzīt, ka slimības ir Dieva uzlikts pārbaudījums tikai tad, ja visi iespējamie dziedniecības līdzekļi bija izmantoti un slimība tomēr neatstājās. Citādi Luters sacīja, ka slimības ir no velna un pret tām jācīnās ar medicīniskiem līdzekļiem un lūgšanām. Veselība ir no Dieva, bet nāve ir velna mērķis. Luters bija pārliecināts, ka mūžīgā dzīvība nesākas vis debesīs, bet jau šeit uz zemes. Lai gan šeit joprojām dzīvojam nāves vidū, tomēr esam dzīvības apņemti. Kristieši ar jaunu sparu sāka veidot un uzturēt slimnīcas un cēla tās arī savos misijas laukos, piemēram, Indijā un Ķīnā, kur pateicoties kristiešu slimnīcām, medicīnai un žēlsirdības darbam nāve bija spiesta atkāpties, un cilvēku dzīves ilgums ievērojami palielinājās. Mūsdienu pasaulē, kas atkal grimst pagānismā, medicīnas izpratne, kā Dieva žēlsirdības darbs, kā Dieva aicinājums, lielā mērā ir zudusi. Tagad ārsta darbs un īpaši farmakoloģija parasti tiek uzskatīta tikai par ienesīgu peļņas avotu, dzīvības vērtība un respekts pret to zūd. Slimnieks tagad ir kļuvis potenciāls peļņas avots, nevis Dieva radība, kam nepieciešama īpaša gādība un rūpes. Tomēr kristiešu ārsti un baznīca kopumā turpina savu lielo aicinājumu – parādīt žēlsirdību tiem, kas cieš.

Pagāniskā domāšana ir cietsirdīga un tā nicina vājos un cietējus. Kristieši ir žēlsirdīgi, jo zina, ka slims cilvēks ir daudz neaizsargātāks par veselu. Gandrīz visi viņa garīgie un fiziskie spēki tiek iztērēti cīņai ar slimību un tādēļ slimniekam nepieciešams īpašs atbalsts, rūpes un padoms. Kristietis zina, ka slimnieku nedrīkst atstāt vienu cīņā ar slimību, kas bieži ir cīņa pret pašu velnu. Kristieši arī labi saprot, ka mūsdienu pasaulē ne vienmēr var pilnībā uzticēties medicīnas sistēmai. Tādēļ arī šajā ziņā jāliek lietā Bībeles princips, ka viss ir jāpārbauda un jāapstiprina ar divu vai trīs liecinieku liecību. Pret savu veselību nedrīkst izturēties vieglprātīgi. Diemžēl mēs esam mantojuši no agrākiem laikiem nevērību pret savu un arī citu cilvēku veselību, un pret sliktiem paradumiem ir grūti cīnīties. Kristieši tomēr nedrīkst būt vienaldzīgi un cietsirdīgi. Žēlsirdīgā Kristus piemēra mudinātiem, mums slimie cilvēki jāietver savās aizlūgšanās un gādīgās rūpēs, palīdzot, kā nu katrs var un prot.

Mēdz sacīt, ka paēdušais izsalkušo nesaprot, un to pašu var sacīt par veselo un slimo. Vesels cilvēks reti kad saprot slimo. Slimība atņem spēku, un nereti slimajam gribas rīkoties tāpat kā cilvēkam lielā aukstumā, laisties nāves miegā, jo cīnīties ir grūtāk. Te mums jāatceras, ka kristieši nedzīvojam paši sev. Cīnoties pret slimību, mēs cīnāmies ne tikai par savu dzīvību, bet arī par citiem cilvēkiem, par savu pienākumu pret viņiem, par saviem tuviniekiem, par savu aicinājumu. Cīnīties pret slimību nozīmē cīnīties pret grēka sekām un pašu velnu, un tā ir ļoti grūta cīņa. Savukārt palīdzot slimajam, tiek palīdzēts viņam cīnīties gan par savu uzdevumu šajā pasaulē, gan pret velnu, elli un nāvi. Tas ir Dieva darbs, Kristus piemērs un uzdevums. Lai gan mēs pazemīgi pieņemam Dieva prātu visās lietās, tomēr nekad nedrīkstam pakļauties fatālismam, domai, ka viss jau tāpat notiks neatkarīgi no mums, kā Dievs gribēs. Mēs nezinām, cik ilgi Dievs gribēs, lai mēs dzīvojam. Mēs nezinām Dieva apslēptos nodomus, bet zinām, ka viņš grib, lai mēs dzīvotu, mācītos mīlēt dzīvību, ienīst nāvi un visiem spēkiem cīnīties pret to, kā to darīja viņa mīļais Dēls Jēzus Kristus, atstādams mums savas žēlsirdības un gādīgo rūpju piemēru. Viņš arī mums ir rūpīgi piekodinājis, ka to, ko darām slimo labā, mēs darām viņam pašam, un viņš mums par to bagātīgi atlīdzinās gan šajā dzīvē, gan mūžībā. Āmen.