IV svētdienā pēc Epifānijas

Jēzus iekāpa laivā, un viņa mācekļi tam sekoja. Un, redzi, jūrā izcēlās liela vētra, tā ka viļņi vēlās pāri laivai; bet Jēzus gulēja. Tie piegājuši viņu modināja, saukdami: “Kungs, glāb mūs, mēs ejam bojā!” Jēzus tiem sacīja: “Kādēļ esat tik bailīgi, jūs mazticīgie?” Tad piecēlies viņš apsauca vējus un jūru, un iestājās liels klusums. Bet cilvēki izbrīnā jautāja: “Kas viņš ir, ka vēji un jūra viņam paklausa?” (Mt.8:23-27)

Sētais Gars mums šodien stāsta par divu veidu izbrīnu: vispirms tas ir Jēzus, kurš brīnās, kādēļ viņa mācekļi ir tik bailīgi, un tad ir apkārtējie cilvēki laivās, kuri brīnās par to, kas viņš tāds ir, ka vēji un jūra tam paklausa.

Kādēļ Jēzus brīnījās par savu mācekļu bailēm un mazticību?

Tātad sākotnēji mācekļi kāpj laivā un ir mierīgi, jo apkārtne ir mierīga, un Kristus bezrūpīgi guļ. Tātad nekādas briesmas nedraud. Tā ir ticība un paļāvība uz ārējiem apstākļiem, redzamām lietām. Bet kad situācija mainījās, sacēlās vētra, un viļņi vēlās pāri laivai, šī ticība pazuda. Tagad tās vietā stājās izmisums un bailes no nāves. Jo vairāk mācekļi redz, saprot un piedzīvo notiekošo, jo briesmīgākas kļūst viņu bailes. Jēzus to sauc par mazticību. Ja mācekļiem būtu bijusi droša ticība, viņi paļautos uz guļošo Jēzu un izturētos mierīgi, itin kā nekādas vētras nebūtu un nekas tiem nedraudētu. Un patiesībā nekas jau arī nedraudēja, bet viņi tam neticēja. Jēzus guļ, viņi paši slīkst, viss ir pagalam! Tas ir tas, ko rāda acis. Jēzus brīnās par to, kādēļ mācekļi tic ārējai šķietamībai, paļaujas uz ārējiem apstākļiem, bet nevis uz viņu. Tā vietā tiem vajadzēja zināt, ka viena īsa Jēzus pavēle pilnīgi mainīs situāciju.

Pats Jēzus izturējās pilnīgi citādi, nekā viņa mācekļi. Mēs dzirdējām evaņģēlijā, ka viņš bija noguris pēc garas kalpošanas pilnas dienas un mierīgi gulēja laivas galā pat vētras laikā. Viņš nebaidījās no vētras, jo viņš bija nevainīgs Dieva priekšā. Bailes no Dieva viņš iepazina tikai nesot mūsu grēkus pie krusta staba. Pats viņš nekad nebija grēkojis un nekad negrēkoja. Tādēļ viņš nezināja, kas īsti ir grēka sekas – vainas apziņa, Dieva dusmas un nāves bailes. Protams, kā Dievs viņš zināja, kas ir viņa dusmas, bet viņš nezināja, kā tās piedzīvo cilvēks, ko cilvēks jūt un domā. Kad viņa mācekļi, kas labi zināja un pazina bailes no Dieva sauca - “Kungs, glāb mūs, mēs ejam bojā!” – Jēzus bija izbrīnījies. Viņam šādas bailes bija svešas. Tās viņam nācās uzzināt un iepazīt mūsu glābšanas dēļ, un tad, kad tas notika, arī viņš baiļojās.

Pagaidām viņš pazina Dievu tikai kā savu mīlošo Tēvu, bet Dieva dusmas bija biedinošais nezināmais. Protams, viņš tās redzēja izpaužamies pie citiem cilvēkiem, līdzīgi kā mēs redzam slimību vai nelaimi pie citiem cilvēkiem, bet arī mēs tā īsti to saprotam tikai tad, kad tas notiek ar mums pašiem. Tikai tad, kad nāve tevi satver pie rīkles, tu saproti, ko tā nozīmē. Viena lieta ir zināt, ka tev jāmirst kaut kad, pavisam cita lieta zināt, ka tas notiks tūlīt. Beigu beigās Jēzum nācās uzzināt cilvēka dzīves tumšo pusi, izbaudīt līdz pašām mielēm grēka sekas, izdzert līdz dibenam Dieva dusmu kausu. Tas ir tas kauss, par kuru viņš lūdz Ģetzemanes dārzā, lai, ja iespējams, tas ietu viņam secen. Tomēr tas nav iespējams. Cilvēku nevar glābt citādi, un tādēļ viņš mūsu dēļ tukšo šo kausu pie krusta līdz galam un metas nāves jūrā. Tas ir tas, ko cildinām katru gadu Ciešanu laikā savā liturģijā dziedot: “Ak, šķīstais Dieva Jēriņ, Tu grūtu krustu nesi, Tu lēnīgs Dieva Bērniņ, par mums tā cietis esi! Tu nāves jūrā peldējis, tā mūsu grēkus deldējis! Apžēlojies par mums, ak Jēzu” Tā ir jūra, kuru ne Jēzus mācekļiem, nedz kādam citam nebija cerību uzveikt. Vienīgi viņš spēja apklusināt nāves jūru, jo vienīgi viņš bija patiess Dievs un patiess Cilvēks. Tas ir lielais pestīšanas noslēpums, par kuru domāt mudina arī šīs dienas evaņģēlijs. Galilejas jūru Jēzus varēja apklusināt arī kā patiess cilvēks, nāves jūras apklusināšanai, viņam bija jābūt arī patiesam Dievam. Un tas mūs ved pie otra jautājuma:

“Kas viņš ir, ka vēji un jūra viņam paklausa?”

Kad domājam par šo notikumu, mums jāatceras, ka Dieva Dēls ne tikai noguris guļ laivā, bet viņš vienlaicīgi valda arī pār visumu, uztur pats savu cilvēka dabu, uztur arī savu mācekļu dzīvības un kontrolē arī visas dabas parādības un norises. Viņš ir klātesošs visā, valda pār visu un vienlaicīgi savā pieņemtajā cilvēka dabā guļ noguris laivas galā. Viņš līdzi dalījās dabas pasaulē, ne tikai pieņemdams cilvēka dabu, bet visas lietas, ieskaitot viņa paša un viņa mācekļu dzīvības, tika viņa uzturētas. Tam mācekļiem vajadzēja ticēt, un tam ir jātic arī mums. Tas, kurš žēlsirdīgi un pazemīgi nāk pie mums Kristībās, grēku atlaišanā un Vakarēdienā, vienlaicīgi valda pār visu pasauli, uztur mūsu dzīvības, gādā un rūpējas par mums. To viņš atklāj ar saviem brīnumdarbiem, kas nav nekas cits kā tas, ko viņš parasti dara savā dievišķajā dabā. Jēzum pašam tas nav nekāds brīnums, savukārt cilvēkos tas rada izbrīnu – kas viņš ir?

Pēc grēkā krišanas parādījās ne tikai slimības, par ko runājām pagājušajā svētdienā, bet arī daudzos citādos veidos daba kļuva cilvēkam naidīga, - vētras, zemestrīces, plūdi un citas kataklizmas kļuva ierasta lieta šajā pasaulē. Tas ir tas, kas ir parasts un ikdienišķs, tik ļoti pierasts, ka cilvēki sāk to uzskatīt par normu, pat par nepieciešamu dzīvības un cilvēka attīstībai. Neparastais šķiet tas, ka ir kāds, kura priekšā atkāpjas ne tikai nedziedināmas slimības, bet kam pat vēji un jūra paklausa. No Vecās Derības, īpaši vairākiem psalmu tekstiem, kļūst skaidrs, ka kritušajā pasaulē, kur cilvēka daba ir vāja un apkārtējā daba tai naidīga, vēji un jūra paklausa tikai Dievam. Epifānijas laikam šo tekstu baznīcas tēvi izvēlējās tieši tādēļ, ka šajā brīnumdarbā redzēja atklājamies Jēzus dievišķību. Visos notikumos, par kuriem runājām kopš Zvaigznes dienas, Jēzus darbojas tikai ar savu vārdu – viņš saka un tas, ko viņš saka - notiek. Viņš runā kā pats Dievs. Jēzus brīnumdarbu bija daudz un tie patiesi bija vareni. Baznīcas tēvs bīskaps Atanasijs brīnās, - kā gan kāds var neredzēt tajos atklājamies Jēzus patieso dievišķumu? Tomēr viņš labi zināja, ka viņa paša prezbiteris Ārijs un līdz ar viņu daudzi citi to neredz, jo tam netic. Arī pats Jēzus brīnījās par ļaužu neticību, par spīti viņa daudzajiem brīnumiem. Tomēr pats Jēzus ticību brīnumiem nevērtēja augstu. Ticība, kuru viņš sagaidīja no saviem mācekļiem, bija uzticīga paļāvība uz viņu pašu, ticība viņa sacītajam, turēšanās pie viņa vārda kā paša Dieva vārda.

Lai cik neparasts ir pats apgalvojums, ka kāds ir Dievs, tomēr tas, ka slimības un dabas spēki Dievam paklausa, ir visnotaļ saprotams. Ticēt tam, ka Jēzus ir Dievs cilvēka izskatā nemaz nav tik grūti. Taču Jēzus bija ne tikai patiess Dievs, bet arī patiess cilvēks, un tas jau ir daudz grūtāks jautājums. Ja viņš būtu tikai Dievs vai tikai cilvēks, to būtu vieglāk saprast. Mācekļi par šo jautājumu nebija domājuši un pilnībā nebija arī sapratuši pat pēc Jēzus augšāmcelšanās. Pagāja vairāki gadsimti, līdz baznīcas tēvi izskaidroja un noformulēja to, kas rakstīts evaņģēlijos. Ja kāds 1. gs. būtu saaicinājis kopā apustuļus un nolasījis viņiem Nīkajas un Halkedonas koncilu lēmumus, viņi vispirms būtu ļoti izbrīnījušies. Pēc tam, kad tie dzirdēto rūpīgi pārdomātu, viņi tam piekristu – nu jā, tā tas ir. Viņiem vienkārši nebija bijusi īsta nepieciešamība par to domāt. Visticamāk, ka Pāvils pirmais būtu sacījis – jā, par dažām no šīm lietām es jau rakstīju. Tad arī Jānis būtu piebildis – jūs esat pareizi sapratuši manu evaņģēliju. Arī pārējie beigu beigās piekristu, lai gan, domāju, ar nelielu vilcināšanos.

Bet tagad uzdosim šādu jautājumu – ja laivā būtu bijis Ādams pirms grēkā krišanas, vai viņš varētu apsaukt vēju un vētru, kā to darīja Jēzus? Atbilde būs, jā. Ja tas būtu bijis Ādams pirms grēkā krišanas, visticamāk, vētra nekad nemaz nebūtu sākusies, un pat ja tā būtu sākusies, tai nāktos Ādamam paklausīt uz vārda. Lai apklusinātu vētru, nemaz nebūtu jābūt Dievam. Tomēr Jēzus pieņēma nevis Ādama dabu, kāda tā bija pirms grēkā krišanas, bet gan kritušā cilvēka dabu ar visiem tās trūkumiem un vājumu (Rom. 8: 3). Tomēr šajā dabā viņš nekad negrēkoja, tātad viņam nekad nebūtu jāmirst, un viņam bija lielākas dabiskās dāvanas, nekā tās ir citiem cilvēkiem. Tātad, lai gan Jēzus bija pieņēmis mūsu grēka novājināto dabu, tomēr, tā kā viņš bija morāli pilnīgs un bez grēka, jūrai un vētrai bija jāpaklausa arī Jēzus cilvēka dabai. Viņam nevajadzēja likt lietā savu dievišķumu, lai apklusinātu vētru. Patiesībā Dieva daba viņam būtu nepieciešama tikai atsevišķos gadījumos un tā īsti nepieciešama tikai pie krusta, lai izpirktu mūs no nāves un elles. Tādēļ ļaužu brīnīšanās: ”Kas viņš ir, ka vēji un jūra viņam paklausa?” – drīzāk līdzinās to ļaužu izbailēm, kuras sekoja drīz pēc tam, kad Jēzus piedeva kādam paralizētajam grēkus un sacīja – celies un ej uz mājām. Tad ļaudis izbijās un slavēja Dievu, “kas devis tādu varu cilvēkiem.” (Mt. 9:8) Arī šajā gadījumā nebūtu nekāda pamata brīnīties, ka Dievs apklusinājis vētru, beigu beigās viņš ir Dievs, bet brīnums bija, ka vēji un jūra paklausa cilvēkam. Kopš Ādama krišanas laikiem nekas tamlīdzīgs nebija noticis. Tādēļ šā brīnuma izpratne iet tālāk par Jēzus dievišķumu, jo šeit redzam, ka Dieva vara un spēks tiek piešķirta arī cilvēka dabai. Tādējādi Kristū mēs redzam atklājamies ne tikai Dieva Dēlu, bet arī jaunu, atjaunotu cilvēcību, kura nes sevī Dieva tēlu un kura ir atkal atguvusi varu pār dabas spēkiem.

Austrumu baznīcā cilvēka glābšana tiek vairāk saprasta tieši kā zaudēto cilvēka spēju atjaunošana, nevis tikai grēku piedošana, kas ir vairāk raksturīgi Rietumu baznīcai. Šajā sakarībā mēs vērojam zināmu vienpusību gan austrumos, gan rietumos. Abas šīs lietas ir svarīgas – gan grēku piedošana, gan cilvēka atjaunotne, kas tai seko.

Un tā, mēs dzirdējām evaņģēlijā, ka Jēzus kā patiess cilvēks bija noguris un gulēja, un kā patiess cilvēks viņš apklusināja arī jūru, bet tas tomēr nebija parasta cilvēka, kritušā Ādama darbs, bet nevainīgā, jaunā Ādama darbs. Un jaunais Ādams varēja dzimt tikai nevainīgas ieņemšanas ceļā, viņam bija jādzīvo pilnīgi nevainīga dzīve, kas kritušajā pasaulē bija iespējama tikai pateicoties tam, ka viņa dabu savā personā nesa pats Dievs Dēls. Mēs nevaram tā vienkārši mehāniski atšķirt Jēzus dievišķo un cilvēka dabu. Tās abas skaidri atklājas visā viņa dzīvē un abas ir savstarpēji cieši saistītas vienā Dieva Dēla personā. “Savienojies ar cilvēku, Dieva Vārds dara brīnumus nevis atsevišķi no cilvēka dabas, bet gluži otrādi – viņam ir labpaticis īstenot savu dievišķo dabu caur cilvēka dabu, caur to un tajā.” (Atanasijs) Pateicoties šai ciešajai Dieva un cilvēka vienībai Dieva Dēla personā, viņš varēja droši peldēt nāves jūrā, izciest elles ciešanas mūsu vietā, dāvāt mums piedošanu un jaunas, mūžīgas dzīvēs cerību. Un kas ir pats brīnišķīgākais, - šajā jaunajā dzīvē mēs būsim viņam līdzīgi. Arī mēs vairs nebaidīsimies, bet atkal valdīsim pār dabas spēkiem, tie būs mums draudzīgi un paklausīgi. Tādēļ iepazīstot Kristu, mēs iepazīstam arī Dieva apsolīto un Kristus izcīnīto mūsu nākotni. Pagaidām mums ir jādzīvo ticībā, zinot ka Jēzus ir mūsu draugs, kurš gādā un rūpējas par mums. Viņa dēļ Dievam uz mums ir labs prāts, un pateicoties viņam mēs varam nebīties no Dieva dusmām. Mums jāmācās arī pareizi domāt par brīnišķīgo Jēzus personu, kurai līdzīgi mēs būsim pēc augšāmcelšanās. Āmen.