Kristus atspīdēšanas svētkos

Kad Jēzus piedzima Jūdejas Betlēmē ķēniņa Hēroda laikā, redzi, no austrumiem Jeruzālemē ieradās gudri vīri un jautāja: “Kur ir jaunpiedzimušais jūdu Ķēniņš? Mēs viņa zvaigzni redzējām austrumos un atnācām viņu pielūgt.” To dzirdējis, ķēniņš Hērods ļoti uztraucās un visa Jeruzāleme līdz ar viņu. Sapulcinājis visus tautas virspriesterus un rakstu mācītājus, viņš izjautāja tos par vietu, kur Kristum bija jāpiedzimst. Tie viņam sacīja: “Jūdejas Betlēmē, jo Kungs caur pravieti ir sacījis: un tu, Betlēme, Jūdas zemē,tu nebūt neesi mazākā starp Jūdas galvenajām pilsētām,jo no tevis nāks Valdnieks, kas ganīs manu tautu – Israēlu.” Tad Hērods, slepeni ataicinājis gudros, rūpīgi tos iztaujāja par zvaigznes parādīšanās laiku. Un viņš tos sūtīja uz Betlēmi un sacīja: “Ejiet un visu izjautājiet par šo bērnu. Kad jūs viņu atradīsiet, pavēstiet to man, lai arī es varu iet viņu pielūgt.” Uzklausījuši ķēniņu, tie aizgāja. Un, redzi, zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja tiem pa priekšu, līdz nonāca un apstājās virs tās vietas, kur bija bērns. Kad tie zvaigzni ieraudzīja, tos pārņēma milzīgs prieks. Iegājuši tajā namā, tie redzēja bērnu kopā ar Mariju, viņa māti, un, nokrituši ceļos, tie viņu pielūdza. Tie atvēra savas dārgumu lādes un pienesa viņam dāvanas: zeltu, vīraku un mirres. Sapnī brīdināti pie Hēroda neatgriezties, tie devās atpakaļ pa citu ceļu uz savu zemi. (Mt. 2: 1-12)

Evaņģēlista Mateja stāsts, kuru dzirdējām šodien, ir piesaistījis daudz uzmanības. Neparastie austrumu gudrie un vēl neparastākā zvaigzne ir mudinājusi vēsturniekus, Bībeles pētniekus, domātājus un māksliniekus izteikt savus spriedumus un versijas par šo brīnumaino notikumu. Hēroda pieminēšana ir kalpojusi kā vēsturisks orientieris Jēzus dzimšanas laika noteikšanai, un viņa viltība kā piemērs šīs pasaules vareno neuzticamībai un naidīgumam pret Jēzu un baznīcu. Tomēr stāsta centrālā persona ir nevis austrumu gudrie vai Hērods, bet gan Jēzus bērniņš. Interesanti, ka blakus mazajam Jēzum nav minēts Jāzeps, bet tikai Marija. Matejs šādi norāda uz Jēzus nevainīgo ieņemšanu un izceļ viņu kā Dieva Dēlu. Uzmanīgāk ielūkojoties Mateja stāstījumā, domas tomēr apstājas pie vārdiem “tie viņu pielūdza”. Tas ir lielāks brīnums, nekā viss pārējais.

Vārdam “pielūdza” šeit ir dziļāka nozīme, nekā tikai goda izrādīšana kādai svarīgai personai. Lai gan citviet Matejs vārdu “pielūdza” attiecībā uz Jēzu lieto arī pagodinošā nozīmē, tomēr šeit un vairākās citās vietās viņš uzsver, ka Jēzus jau kopš savas ieņemšanas un dzimšanas ir “Dievs ar mums”, kurš pelna pielūgsmi, kas ir piemērota tikai attiecībā uz Dievu.

Jēzus dzīves laikā jūdu vidū nebija izstrādāta stingra filozofiska Dieva izpratne, kuru vēlāk sauca par monoteismu. Tāda tapa tikai salīdzinoši nesen. Tā laika jūdu attieksmi pret Dievu drīzāk varētu raksturot ar vārdu – monolātrija, kas nozīmēja, ka pielūdzams ir vienīgi Jahve. Jahve bija viens vienīgais patiesais Dievs, kurš bija ne tikai debess un zemes radītājs, bet kurš vienīgais bija pielūdzams. Ja pielūgts tiktu kāds cits, jūdi to nekavējoties saprastu kā Dieva zaimošanu. Ņemot to vērā, fakts, ka jau no paša sākuma kristieši gan Jūdejā, gan citviet Romas impērijā pielūdza Jēzu kā Dievu, ir pārsteidzošs, daudz vairāk pārsteidzošs, nekā austrumu gudro ierašanās un brīnumainā zvaigzne.

Jau pašos agrākajos kristiešu dokumentos - Pāvila vēstulēs - lasām, ka kristieši lūdz Tēvu caur Jēzu Kristu (Rom. 1: 8) un pielūdz Tēvu un Jēzu vienlaicīgi (1. Tes. 3: 11-13); svētības vārdi tiek sacīti gan Tēva, gan Jēzus vārdā (Rom. 16: 23). Pirmajā vēstulē korintiešiem Pāvils tiešā veidā vēršas pie Jēzus ar liturģisku aramiešu izsaucienu marana tha – Nāc, Kungs! Tas, ka grieķu draudzei adresētā vēstulē šie vārdi netiek pat tulkoti, liecina, ka šī jūdu liturģijas daļa bija plaši un bieži lietota un labi pazīstama arī grieķiem. Tātad jau neilgi pēc Jēzus krusta nāves viņš tika pielūgts kristiešu dievkalpojumos kā Dievs. Jau pašos baznīcas sākumos Kristību liturģijā Dieva vārds saīsinātā veidā nereti tika aizstāts ar Jēzus vārdu (Ap. d. 2: 38; 8: 16; 10: 48). Jaunajā Derībā atrodami vairāki teksti, piemēram, Jņ. 1: 1-18; Fil. 2: 5-11; Kol. 1: 1-15, kas tiek uzskatīti par agrīno kristiešu slavas dziesmām, kas tika dziedātas dievkalpojumos. Ebreju vēstules 1. nodaļa ir Kristus gaismā skaidrots psalms, kas būs dziedāts vai svinīgi lasīts dievkalpojumos. Ja agrīno kristiešu starpā pastāvēja diezgan lieta uzskatu atšķirība dažādos jautājumos, tad ticība tam, ka Jēzus ir Dievs, bija apbrīnojami viendabīga un plaši izplatīta. Pie tās pieturējās pat ķeceri. Kristiešu mocekļi devās nāvē, atsakoties pielūgt Romas ķeizara varu, tā vietā pielūdzot un dziedot slavas dziesmas Jēzum. Pašas agrīnākās pagānu liecības raksturo kristiešus kā ļaudis, kas savos dievkalpojumos dzied slavas dziesmas Kristum kā Dievam. Šādu dievkalpojuma kārtību apstiprina arī agrīnie baznīcas tēvi. Nedaudz vēlāk psalmu un slavas dziesmu dziedāšana Kristum kā Dieva Vārdam un Kristus kā Dieva godināšana dievkalpojumos tiek saukta par kārtību, kas jau no paša sākuma raksturo kristiešu dievkalpojumus.

Agrīnās baznīcas slavas dziesmas cildināja glābjošo Jēzus nāvi un paaugstināšanu debesīs. Jēzus, kurš kādreiz staigāja pa šo zemi, tagad dalījās ar Dievu visā viņa godībā un varenībā un bija visas radības pielūdzams un cildināms. Agrīnā kristiešu draudze savās slavas dziesmās cildināja Jēzu kā Glābēju, Kungu un Tiesnesi, kurš ir klātesošs savai draudzei, valda tagad un nāks tiesāt pasauli laiku beigās. Jēzus darīja to, ko dara Dievs un viņam bija tā pati būtība, kas Dievam un viņš bija jāpielūdz kā Dievs.

Pagānu sabiedrībai, kur dzīvoja un pielūdza Dievu kristieši, bija raksturīgi cildināt un godāt izcilākos savus varoņus kā pusdievus. Tas, kas tiem nepatika visvairāk bija nevis tikai tas, ka viņi uzskatīja, ka Jēzus nav šāda goda cienīgs, bet tas, ka kristieši atteicās šādi godināt jebkuru citu personu. Viņi uzskatīja, ka kristieši ir izkropļojuši jūdu ticību vienam Dievam un aizstājuši to ar pašaubāmu māņticību – Jēzus kā vienīgā Dieva pielūgšanu un citu reliģisku ieražu noraidīšanu.

Pagāni nevarēja arī saprast, kā tas savienojams ar jūdu ticību vienam Dievam. Kristieši ne tikai noraidīja citu dievu pielūgšanu, izcilo seno varoņu un filozofu godināšanu, bet saistīja savu ticību vienam vienīgajam Dievam ar kādu nesen krustā sistu noziedznieku. Turklāt kristieši pieturējās pie ticības vienam Dievam tikpat stipri, cik tie pieturējās pie Jēzus pielūgšanas. Šīs divas iezīmes jau sākotnēji raksturoja kristietības ierašanos no jūdu vides pagānu pasaulē.

Jēzus bija tik cieši saistīts ar Dievu, tik lielā mērā identisks ar viņu, ka apustulis Pāvils noraidot pagānu daudzdievību ne mirkli nešauboties iesaista Jēzus vārdu jūdu lielajā ticības apliecībā Šma – Klausies Israēl. “Bet mums ir viens Dievs – Tēvs, no kā ir viss, un mēs esam viņā, un viens Kungs – Jēzus Kristus, caur kuru ir viss un caur viņu mēs.” (1. Kor. 8: 6) Pāvila pārfrāzējumā Dievs ir Tēvs, bet Jēzus Kungs, kas ir parastais vārds, ar kuru jūdi aizstāja Dieva vārdu. Par līdzīgu Jēzus pielūgšanu lasām Jāņa atklāsmes grāmatā, kur patiesa Dieva pielūgšana ir vienlaicīgi Dieva un Jēra pielūgšana, stādot to pretī elkdievīgajai zvēra pielūgsmei. Kad pārpratuma dēļ Jānis grasās pielūgt eņģeli, tas noraida to, apgalvojot, ka vienīgi Dievs ir pielūdzams, bet tajā pašā laikā šāda pielūgsme netiek noraidīta attiecībā uz Jēzu. Jēzus nav alternatīva Dieva pielūgsme, ko varētu stādīt blakus Dieva godināšanai, bet viņš līdzi dalās Tēva dievišķumā un godībā. Godājot Dēlu, tiek godāts Tēvs un nevienam, kurš negodā Dēlu, Dievs nevar būt Tēvs.

Tajā pašā laikā, pagāniem par lielu nepatiku, kristieši atsacījās pielūgt viņu dievus un valdniekus. Kristieši bija gatavi savas pārliecības dēļ ne tikai doties nāvē, bet to darot, viņi par krustā sistu cilvēku runāja kā par Dievu, pielūdza viņu un mirstot mocekļa nāvē raidīja savas lūgšanas un slavas dziesmas Kristum. Šā iemesla dēļ pagāni nicināja un apsmēja kristiešus. Cēzars bija sitis krustā Jēzu, bet kristiešu mocekļi attiecās pielūgt Cēzaru, viņa vietā pielūdzot Cēzara krustā sisto Jēzu. Tas pagāniem šķita smieklīgi. Bet bija nepieciešami tikai pāris gadsimti, līdz pats Cēzars atradās uz ceļiem Jēzus priekšā, cildinot un pielūdzot viņu kā vienīgo un patieso Dievu.

Jēzus bija Dievs, bet viņš nekad nebija Dieva Tēva sāncensis vai alternatīva Tēva pielūgšanai. Jēzus pielūgšana un godāšana vienmēr bija iekļauta viena vienīgā patiesā Dieva pielūgšanā. Uz Vecās Derības fona Jaunās Derības teksti un agrīnās baznīcas vēsture atklāj, ka Jēzus ir tāds, kuru var pielūgt, un Dievs ir tāds, ka Jēzus var tikt pielūgts. Nometoties ceļos Jēzus bērna priekšā un viņu pielūdzot, austrumu gudrie ir pirmie tajā neskaitāmo miljonu pulkā, kas dzīvo no kristīgās baznīcas apliecības – Dievs no Dieva, Gaisma no Gaismas, patiess Dievs no patiesa Dieva. Tā ir jaunā dziesma, kuru dzied tie, kas rakstīti Jēra dzīvības grāmatā un ieies jaunajā Dieva pilsētā, debesu Jeruzalemē, lai dzīvotu un valdītu kopā ar viņu mūžīgi. Āmen.