V Svētdiena pēc Epifanijas

Vēl citu līdzību Viņš tiem sacīja: "Debesu valstība ir līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu sēja savā tīrumā. Bet, ļaudīm guļot, nāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāli kviešu starpā, un aizgāja. Un, kad labība auga un metās vārpās, tad parādījās arī nezāle. Tad nama tēva kalpi, pie tā piegājuši, sacīja: kungs, vai tu neesi labu sēklu sējis savā tīrumā? No kurienes tad radusies nezāle? Un viņš tiem sacīja: to ienaidnieks darījis. - Tad kalpi tam sacīja: vai gribi, ka mēs ejam to izravēt? Bet viņš sacīja: nē, ka jūs, nezāli ravēdami, neizplūcat reizē arī kviešus. Lai aug abi kopā līdz pļaujamam laikam; un pļaujamā laikā es sacīšu pļāvējiem: salasiet papriekš nezāli un sasieniet to kūlīšos, lai to sadedzina; bet kviešus sakrājiet manā šķūnī.” (Mt. 13: 24-30)

Vai jūs kādreiz esat domājuši par atriebību? Vai esat domās iztēlojušies savu ienaidnieku ciešam, tiekam pazemotam un apkaunotam? Vai atceraties, ka tad, kad to apcerējāt, izjutāt saldu tīksmi? Varbūt esat arī mēģinājuši savas domas īstenot? Droši vien, nē, jo lai gan labprāt to darītu, bija bail, ka netiekat pieķerti. Citi tomēr neapmierinās tikai ar domām, piemēram, kādā “Degpunkta” sižetā tiek ziņots, ka “Valdeķu ielā piektdienas vakarā izcēlies pamatīgs tracis. Kāda jauna pāra dzīvokļa durvju slēdzenē kaimiņiene iešļākusi superlīmi un automašīnai ar nazi pārdūrusi riepas.” Arī senos laikos cilvēki vēlējās atriebties. Tā kā kaimiņiem nebija auto un superlīmes arī nebija, nācās apmierināties ar vienkāršākiem, bet ne mazāk efektīviem paņēmieniem. Viens no atriebības veidiem bija - izkaisīt kaimiņa labības tīrumā nezāļu sēklas. Pēc tam visu vasaru varēja tīksmi vērot, kā kaimiņš rokas lauzīdams un vaimanādams staigā apkārt savam labības laukam. Šāda atriebība bija tik plaši izplatīta, ka romieši bija pat pieņēmuši īpašu likumu, kas paredzēja bargu sodu par nezāļu izsēšanu cita labības laukā. Tomēr likums ne vienmēr spēj pasargāt no atriebības. Un tā, Jēzus kopā ar mācekļiem, klejodams pa Palestīnu, reiz apstājās pie šāda lauka. Domīgi to vērodams, Jēzus tiem stāstīja līdzību par nezālēmlabības laukā. Šī Jēzus līdzība atklāj viņa neparasto gudrību, spēju uz ikdienišķu lietu fona atklāt mūžīgas patiesības.

Cilvēku vidū gudrība arvien ir tikusi augstu vērtēta un meklēta. Šo nodarbi grieķu valodā sauc par filozofiju, kas nozīmē gudrības mīlestība. Arī Vecā Derība runā par gudrību, norādot, ka gudrības pamatā ir dievbijība. Tomēr Vecās Derības raksti pazīst arī ko vairāk par cilvēcisku gudrību - tā ir personificēta Mūžīga Gudrība, kas atklājas radīšanas darbos, darbodamies kopā ar Dievu. Tās izcelsme ir dievišķa, tā pastāv jau pirms pasaules radīšanas. Evaņģēlists Jānis šīs gudrības apzīmēšanai ir izvēlējies īpašu grieķu vārdu Logos, kas kalpo kā Dieva Dēla tituls Jaunajā Derībā. Vārds Logos ir īpaši piemērots tādēļ, ka šim vārdam ir divas nozīmes – saprāts jeb gudrība un vārds. Tādējādi evaņģēlists Dieva mūžīgo gudrību un vārdu sasaista kopā vienā Dieva Dēla personā. Šai Epifānijas svētdienai baznīcas tēvi ir izvēlējušies Jēzus līdzību Par nezālēm labības laukā tādēļ, ka tajā apbrīnojami skaidri atklājas Jēzus dievišķā gudrība. Neparasti vienkāršā, skaidrā, viegli saprotamā un neaizmirstamā veidā Jēzus ar šo līdzību atklāj Debesu valstības noslēpumus. Tikpat dižena un neparasta kā viņa brīnumdarbi ir arī Jēzus mācība un veids, kā viņš to pasniedz, velkot pie sevis un dāvājot ticību. Tā kā pats Jēzus vēlāk saviem mācekļiem līdzību vēl īpaši izskaidro, tad tās saturs ir viegli saprotams. “Labās sēklas sējējs ir Cilvēka Dēls, un tīrums ir pasaule, un labā sēkla ir Valstības dēli, bet nezāles ir ļaunā dēli. Ienaidnieks, kas tās sējis, ir velns, bet pļauja ir laiku piepildījums, un pļāvēji ir eņģeļi. Tāpat kā savāc nezāles un ugunī sadedzina, būs arī laiku beigās: Cilvēka Dēls sūtīs savus eņģeļus, un tie savāks no viņa Valstības visas apgrēcības un visus ļauna darītājus un tos iemetīs ugunīgā kurtuvē – tur būs vaimanas un zobu griešana. Tad taisnie mirdzēs kā saule sava Tēva valstībā. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird!”

Labā sēkla ir ticīgie ļaudis, kurus Jēzus rada, audzē un uztur ar savu Evaņģēliju – grēku piedošanas un Dieva žēlsirdības vēsti. Tie ir valstības bērni, Dieva bērni. Tur, kur Dievs sēj savu sēklu, ienaidnieks velns pa vidu, paslepšus sēj arī savējo. No velna sētās sēklas izaug nezāles jeb ļaunā dēli, velna bērni, elles pagales. Ievērojiet, ka Jēzus šeit tīrumu nesauc par baznīcu, bet tīrums ir pasaule. Baznīca ir Tā Kunga dārzs, kur nezālēm nav vietas. Dieva dārzs ir rūpīgi jāravē un jākopj. Citādi tas ir ar pasauli. Šeit Dievs savā gudrībā ļauj labībai augt kopā ar nezālēm. Tās ir rūpes nevis par nezālēm, bet par labību. Dievs labprāt ļautu saviem kalpiem - eņģeļiem izravēt visas nezāles, bet viņš to nedara, lai nekaitētu labībai, lai tā netiktu izrauta kopā ar nezālēm. Tā tas būs līdz pašām laiku beigām – Dieva bērni šajā pasaulē dzīvos kopā ar velna bērniem līdz pļaujas laikam jeb pastarajai dienai. Tad nāks eņģeļi un visas apgrēcības un ļauna darītāji tiks savākti vienkopus un iemesti nebeidzamu ciešanu uguns jūrā. Savukārt, Dieva bērni, brīvi no ļaunuma, uzplauks un mirdzēs kā saule, tas ir, viņos atkal pilnībā atspoguļosies Dievs, Dieva tēls un līdzība būs atkal viņa bērnos.

Šī Jēzus līdzība bieži tiek pārprasta, uzskatot, ka tajā attēlots baznīcas stāvoklis – ticīgie baznīcā sajaukti juku jukām kopā ar neticīgajiem līdz pat pastardienai. Tomēr Jēzus šeit nerunā par baznīcu, bet gan par pasauli. Viņa līdzībā tīrums, kurā tiek sēta gan labā, gan ļaunā sēkla, ir pasaule, nevis baznīca. Šīs līdzības iemesls slēpjas tā laika vēsturiskajā situācijā. Jēzus sludināja Dieva valstības atnākšanu un daudzu prātos tas saistījās ar grandiozām sabiedrības pārmaiņām – gaismas bērnu uzvaru un tumsas bērnu iznīcināšanu, kā sludināja kāda ietekmīga tā laika reliģiskā grupa – Kumrānas kopiena. Tomēr, lai gan Jēzus sludināja, ka Dieva valstība jau ir atnākusi, ārēji nekas nemainījās un tas radīja neizpratni un jautājumus – vai patiešām Dieva valstība Jēzū ir atnākusi? Šis ir fons, uz kura Jēzus stāsta savu līdzību. Dieva valstība nes sev līdzi pilnīgu un galēju apvērsumu cilvēku vidū, nošķirot labos no ļaunajiem. Tomēr tas ir Dieva nevis cilvēku darbs, un tas ir jāatstāj Dieva ziņā. Šajā pasaulē pagaidām Dieva bērni tikai ar grūtībām ir atšķirami no netaisnības bērniem. Izraujot nezāles ar saknēm, tiktu bojāta arī labība un tādēļ šīs darbs jāatstāj Dieva ziņā. Dieva bērniem jārūpējas par sava dārza - baznīcas kopšanu un tīrīšanu un nav jājaucas pasaules politikā, mēģinot nodibināt Dieva valstību šajā pasaule. Tā vietā ir jāseko Pāvila padomam: “Tos, kas ārā, tiesās Dievs. Izmetiet ļauno no pašu vidus.”(1. Kor. 5: 13) Pāvils šeit nesaka neko jaunu, bet atkārto Dieva tautai sen zināmos Mozus vārdus: ”Izsvel ļaunumu no sava vidus!”(5. Moz. 17:7) Pats ar savu piemēru, īpaši Korintas un Galatiešu draudzēs, Pāvils rāda, ka mums ir stingri jāturas pie patiesības, bet tas vienmēr jādara mīlestībā, kā to Jēzus pavēl septiņām draudzēm Jāņa atklāsmes grāmatā. Efezas draudzi, Jēzus brīdina, ka tā ir pazaudējusi savu pirmo mīlestību, bet slavē to par noraidošu attieksmi pret ļauniem cilvēkiem, viltus apustuļu pārbaudīšanu, atpazīšanu un atteikšanos tos paciest savā vidū. (Atkl. gr. 2:2,3) Savukārt Pergamas un Tiatīras draudzēm tiek pārmests un piedraudēts par to, ka tās pacieš savā vidū maldu mācītājus, kuri iedrošina draudzi uz bezdievīgu dzīvi (Atkl. gr.2:14-16; 20-21). Ar sava mīļā mācekļa Jāņa starpniecību Jēzus šeit parāda, kā mīlestībai ir jādarbojas kopā ar patiesību.

Mūsdienu sabiedrībā un diemžēl arī baznīcās patiesība parasti tiek upurēta uz šķietamas mīlestības altāra, uzskatot, ka mīlestība pieļauj visu. Tas nav pareizi. Mīlestību nevar atdalīt no patiesības. Abām Dieva dāvanām - mīlestībai un patiesībai ir jādarbojas kopā. Nošķirtas viena no otras, tās kļūst par netikumu. Tas, ka dažreiz meli var būt noderīgāki par patiesību, ir Sātana izgudrojums. Meli arvien nes sev līdzi nāvi un pazudināšanu, bet mīlestība savam tuvākajam ļauna nedara. Tādēļ mīlestība arvien runā patiesību, bet tikai mīlestība zina, kā patiesību pareizi pateikt. Kristietis labi zina, ka palīdzēt var tikai patiesība, bet ne patiesības noklusēšana vai sagrozīšana. Tomēr mīlestība patiesību stāsta pazemīgā, maigā un taktiskā veidā. Tās piemērs ir Jēzus Kristus. Savu mīlestību Dievs pret mums parādīja sūtot pasaulē savu Dēlu, kas mira par mūsu grēkiem (Rom.5:8). „No tā mēs esam nopratuši mīlestību, ka Viņš savu dzīvību par mums ir atdevis” (1. Jņ. 3:16). Jēzus mīlestība pret mums ir sagādājusi viņam bezgalīgas ciešanas, sevis aizliegšanu un pašuzupurēšanos. Arī mūsu - cilvēku mīlestība pret savu tuvāko sagādā daudz darba, rūpju un pat ciešanas. Kā tad mēs savu mīlestību tuvākajam varam parādīt? Jānis saka, ka mūsu mīlestībai jāizpaužas, pasludinot cilvēkiem Dieva vārdu visā tā pilnībā (1.Jņ.5:2). Tomēr tas nekad nedrīkst notikt ar ļaunu prieku, naidu vai augstprātīgi, bet tam jānotiek pazemīgas, lēnprātīgas līdzjūtības veidā, kā to redzam mūsu Kunga Jēzus piemērā.

Mūsdienu pasaulē mēs nereti dzirdam runas par to, ka dzīves realitāte spiežot izvēlēties starp mīlestību un patiesību. Tomēr šāda izvēle ir mānīga ilūzija. Kristus saka: „Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles.” (Jņ.14:15) Mūsdienu pasaulē valdošā iecietība pret bezdievīgu dzīvi un morāles pagrimumu nav mīlestība. Drīzāk tā ir vienaldzība. Mēs nevaram izmainīt pasauli un šīs dienas evaņģēlijs mūs pat brīdina no pārmērīgi aktīvas iejaukšanās pasaules lietās, jo tas var kaitēt pašai baznīcai. Tas ir pārāk smalks darbs un tas jāatstāj paša Dieva ziņā. Bet, kas attiecas uz mums pašiem, uz kristiešiem, tad dalīsimies ar savu tuvāko visā Dieva atklātajā patiesībā. Mums nevajag baidīties no tā, ka patiesības atklāšana pat mīlestības pilnā veidā var būt arī bīstama. Tā ir augstākā mīlestības izpausme, kuru Dievs no mums sagaida. Savukārt, patiesības noklusēšana ir savtīgs egoisms. Vislielākā mīlestība, kuru varam parādīt savam tuvākajam, ir nenogurstošas rūpes par viņa dvēseli, sargājot no maldu mācību indes un stāstot patiesību. Un te ir vajadzīga mīlestība -liela, īsta mīlestība. Jēzus tādu parādīja, atrazdams veidu kā uzskatāmi un pārliecinoši ar līdzību par nezālēm atklāt saviem mācekļiem patiesību.

Mūsu laikos, kad kristietība kļūst vāja, mīlestība daudzos izdziest. Velns viltīgi mudina kristiešus iesaistīties tādās lietās, kas ceļ viņu pašu pašapziņu un glaimo viņu godkārei, bet nolaupa tiem tik ļoti nepieciešamo laiku, lai mīlestības svētītā patiesībā rūpētos par savu tuvāko. Nekaunīgs būdams, ņirgādamies par cilvēku, velns savu viltību maskē ar to pašu vārdu - mīlestība. Tas, kas paliek neievērots, ir tas, ka velns atdala mīlestību no patiesības. Šādi viņš pieviļ pat Dieva izredzētos, mazina kristiešu rūpes vienam par otru, padara vienaldzīgus pret Dieva vārdu un diženo kristieša aicinājumu. Tas ir veids, kā velns padara Dieva bērnus vienaldzīgus, augstprātīgus un pasaules nezālēm līdzīgus. Viņš mudina ignorēt patiesību, mīlēt pašiem sevi un rūpēties par sevi, zinot ka mēs darīsim to ar tādu neapvaldītu dedzību, ka nožņaugsim paši sevi savās patmīlības skavās. Lai žēlīgais Dievs mūs no tā pasargā! Āmen.