Pasha

Cilvēciski spriežot, Jēzus krusta nāve ir biedinoša politiskās izrēķināšanās, varmācības un šausminošas cietsirdības izpausme. Tas ir tas, ko varēja vērot ikviens notikuma aculiecinieks un tas ir tas, ko katrs var izlasīt evaņģēliju sniegtajos aculiecinieku aprakstos. Cilvēku brutalitāte nav nekas neparasts. Tā atklājās jau pirms Jēzus krusta nāves, kad pūlis alkās pēc asinīm noraidīja Pilāta piedāvājumu atlaist Jēzu, saucot - sit viņu krustā! Būtu naivi domāt, ka asisnkāre cilvēkos ir mazinājusies.

Piemēram, Renesanses laikā, kas tiek uzskatīts par cilvēces atmodu no viduslaiku tumsonības, brutāli nāves sodi bija izplatīta lieta. Pilsētas, kurās kādu brīdi nebija bijis neviena ar nāvi sodāma cilvēka, par lielu naudu tādu iegādājās no kaimiņu pilsētām. Piemēram, Montfaucon bija ne tikai populāra nāves soda izpildes vieta Parīzes pievārtē, bet tā bija arī iecienīta parīziešu piknika vieta, kur dzīvie baudīja mielastus pakārto vidū, gūstot papildus baudījumu. Brigē, kas atrodas Beļģijas rietumos nāvesodi tika izpildīti uz augstas platformas pilsētas tirgū, un lai ļaudis varētu ilgāk priecāties par upuru ciešanām, nāvējošais trieciens netika atļauts. Ja kādam šķiet, ka tās ir tikai seno laiku tumsonīgo cilvēku izklaides, tad tas būs piemirsis 20. gadsimta ģeniālo izgudrojumu – nāves nometnes un tos miljonus, kuru spīdzināšanā tika likta lietā visas cilvēces cietsirdības vēstures pieredze. Brutāla nāve arvien ir ielīksmojusi cilvēkus. Bet vai kaut kas no tā neatspoguļojas arī tajā, ka latviešu kristieši Jēzus nāves dienu atzīmē kā Lielo piektdienu, bet angliski runājošajās zemēs to sauc pat par Labo Piektdienu?

Nē, iemesls tam ir pavisam cits – kristieši zina šā notikuma patieso nozīmi. Tomēr tajā tālajā dienā pirms turpat 2000 gadiem nevienam Kristus sekotājam šī diena nešķita ne liela, nedz laba. Tie redzēja tikai asiņainu, brutāli sakropļotu ķermeni pie krusta, kurš pēc trīs stundu ilgas agonijas bija miris. Viņš tika noņemts no krusta un apglabāts. Sievietes raudāja, vīri nobijušies bēga un slēpās. Tikai vēlāk apustulis Pāvils norādot uz šā notikuma neredzamo pusi, saka, ka Kungs Jēzus “mūsu pārkāpumu dēļ tika nodots nāvē” (Rom. 4:25). Pāvils Jēzus krusta nāvē redz piepildāmies parvieša vārdus „Tā Kunga Kalps.. nesa mūsu sērgas un uzņēmās mūsu brūces, bet mēs viņu uzskatījām par piemeklētu, Dieva sistu un pazemotu. Viņš tika caururbts mūsu pārkāpumu dēļ, sists mūsu vainu dēļ – mūs glāba pārmācība, kas nāca pār viņu, ar viņa brūcēm mēs dziedināti. Mēs visi esam noklīdušas avis, katrs iet savu ceļu, bet viņam Kungs uzlicis visu mūsu vainu. Satriekts un sists, viņš pat nevēra muti – kā jērs uz kaušanu novests, kā avs pie cirpēja, kas mēma un nevar pat muti pavērt. Spaidi un tiesa paņēma viņu – un kurš no viņa paaudzes vēl to atceras, ka viņš nogriezts no dzīvo zemes un sists manas tautas pārkāpumu dēļ? Kopā ar ļaundariem viņam kaps, ar bagātiem viņš gāja nāvē – kaut varasdarbus nebija darījis un viltus nebija tam uz lūpām. Jā, Kungam patikās viņu satriekt ar sērgu – nolicis pats sevi par vainas upuri… savu dvēseli viņš līdz nāvei iztukšojis un ticis pieskaitīts pārkāpējiem – kaut nesis daudzu grēkus un iestājies par pārkāpējiem”.

Kad Jēzus mirst pie krusta, pēdējais vārds, kas atskan no viņa lūpām ir tetēlestai, kas mūsu Bībelē tulkots kā – viss piepildīts! Bet tas bija vārds, kuru senajā pasaulē rakstīja uz parādzīmēs, kad parāds bija pilnībā nomaksāts un dzēsts. Ar savu pēdējo vārdu, kas izskan nāves mokās atdodot garu Dievam, Jēzus apliecina, ka viņa šīs zemes darbs ir paveikts, cilvēces parāds Dieva priekšā ir nomaksāts un dzēsts, un uz mūžu mūžiem paliks tāds. Šis vārds tetēlestai ir Jēzus pašrocīgs paraksts arī uz tavas parādzīmes – nomaksāts! Ar neizdzēšamiem burtiem tas tika rakstīts uz tavas pieres un sirds Svētajā Kristībā. Tādēļ mēs šo dienu atzīmējam kā Lielo jeb Labo Piektdienu. Mums tā ir liela un laba diena, bet ko šī diena maksāja Jēzum? Atbilde uz šo jautājumu saistās arī ar cilvēka dzīves dziļāko problēmu – ciešanu jautājumu.

Gan romiešu, gan jūdu rakstnieki krustā sišanu apraksta kā pašu briesmīgāko un apkaunojošāko nāvi. Patiesi pats vārds krusts un sist krustā ir atvasināts no latīņu vārda cruciare – spīdzināšana. Evaņģēlijos lasām, ka karavīri, kas sita krustā Jēzu, sadalīja arī viņa drēbes savā starpā (Mt. 27: 35; Mk. 15: 24; Lk. 23: 34; Jņ. 19: 23-34). Šāda rīcība saskanēja ar romiešu ieradumiem. Piemēram, Romas vēsturnieks Tacits raksta, ka „ar nāvi sodītie cilvēki zaudēja īpašuma tiesības.” (Annals 6. 29). Jēzus ne tikai izcieta briesmīgas fiziskas ciešanas, bet atdeva visu, kas viņš bija un kas viņam bija, pat savu pēdējo apģērba gabalu. Vēl viņam bija palikusi tikai viņa kailā dzīvība un viņa Dievs.

Evaņģēlists Marks raksta, ka neilgi pirms savas nāves Jēzus saņēmis visus savus atlikušos spēkus, lai visiem dzirdami izkliegtu savu baismīgo pirmsnāves kliedzienu, vēršoties pie Dieva: „Mans Dievs, mans Dievs, kādēļ Tu mani esi atstājis!” Kādēļ Tu esi pametis mani? Jēzus ir atdevis sevi visu, bet visi, ieskaitot viņa mācekļus un Debesu Tēvu ir pametuši viņu. Jau Vakarēdiena iedibināšanas laikā Jēzus zināja, ka viens no viņa mācekļiem viņu nodos, bet pārējie viņu atstās. Tas notiek jau Ģetzemanes dārzā un vēlāk pat Pēteris, kurš bija tik ļoti pārliecināts, ka vienmēr paliks uzticīgs Jēzum, atsakās no Jēzus, noliedz un pamet viņu. Beigu beigās tikai mazs sieviešu pulciņš no tālienes vēro Jēzus krusta nāvi.

Jēzu noliedz jūdu garīgā vadība, pūlis, kuram Pilāts piedāvā Jēzu atlaist un arī viņa tuvākie sekotāji, bet tad notiek vēl kas daudz nopietnāks, nesaprotamāks un patiesi traģisks: brīdī, kad romiešu karavīri sit viņu krustā visiem apkārtējiem ir redzams, ka Jēzus ir arī Dieva atstāts, pamests viens pie krusta baismīgai nāvei. Tad seko trīs garas stundas, kad pār apkārtni klājas tumsa, nāves tumsa, tumsa, kurā Dievs atstāj mirt to, kurš viņu sauca kā neviens cits cilvēks - par savu mīļoto Tētiņu. Tas viss ir tik satriecoši, tik briesmīgi, ka gribas kaut kā mazināt situācijas drausmīgo raksturu, domājot, ka patiesībā Jēzus taču nebija Dieva atstāts. Tomēr, lai cik dīvaini tas būtu, tieši šajā Jēzus pamestībā slēpjas mūsu cerība. Viss evaņģēlista Marka stāstījums par Jēzus krustā sišanu ir veidots tā, lai iespējami skaidrāk un uzskatamāk attēlotu tieši Jēzus pamestību pie krusta. Jēzus pamestība, viņa atrašanās aci pret aci ar nāvi pilnīgā un absolūtā vienatnē ir tieši tas, kas notika. Dievs patiesi pameta Jēzu mirstam, pameta viņu kaunpilnā, drausmīgā nāvē. Turklāt viņš bija ne tikai pamests, bet arī visas briesmīgās, šausminošās Dieva dusmas par grēku, kā bangojošas jūras ūdeņi vēlās pār viņa sakropļoto miesu un ciešanu pārņemto dvēseli.

Jēzus pilnīgi skaidri un labi apzinājās, ko viņš dara, kad viņš ļāva sevi sagūstīt nāves slazdos. Viņš zināja, ka viņa nāve ir Dieva griba. Tāpat kā Ābrahāms bija vedis savu apsolījuma dēlu Īzaku uz Morijas kalnu, tagad pats Dievs veda savu vienīgo Dēlu uz Golgātas kalnu. Un tur viņš tika atstāts viens, pilnīgi viens. Mums tiek sacīts, ka tas ir Dieva labais prāts, ka Jēzum bija jāmirst un jāmirst tieši šādā nāvē. Viņa pamestība krusta nāvē bija viņa šīs zemes kalpošanas kulminācija un piepildījums, uzdevums, ko viņš bija pats labprātīgi uzņēmies veikt, uzdevums no Tēva, Dieva prāts, labais prāts. Jēzus iepriekš pārdzīvoja šausmīgas mokas, domādams par priekšā stāvošo uzdevumu Ģetzemanes dārzā, kur viņam bija pilnībā jāapzinās, jāpiekrīt tam, ka šā uzdevuma veikšana nozīmēs – tikt arī pilnīgi un patiesi Dieva pamestam.

Tad, kad viņš lūdza šo lūgšanu: „Mans Dievs, mans Dievs, kādēļ Tu mani esi atstājis!” Kādēļ Tu esi pametis mani? – tā tomēr nebija izmisuma lūgšana, jo Dievs joprojām Jēzum bija „mans Dievs”. Tas atklājas pat ļoti uzsvērtā veidā, jo viņš atkārto šos pamestības vārdus nevis senebreju Svēto Rakstu, bet savā ikdienas aramiešu valodā, tā padarot šos vārdus par saviem vārdiem. Tādēļ arī Svēto Rakstu tulkojumos šie vārdi parasti tiek citēti oriģinālajā valodā: “Ēli, Ēli, lamā sabahtani!” Pat šajā pamestības brīdī Jēzus turpina uzticēties savam Debesu Tēvam, kura gribu viņš īsteno. Dievs ir pametis Jēzu, bet Jēzus nav pametis Dievu! Kaut kas šajā šausmu brīdī, kur kāds neraugoties uz to, ka Dievs viņu atstājis, pats paliek uzticīgs Dievam, liek no romiešu virsnieka mutes izskanēt vārdiem: „Patiesi, šis cilvēks bija Dieva Dēls!” Ar romiešu virsnieka muti evaņģēlists mums saka, ka Jēzus krusts, viņa krusta nāve ir vieta, kur mēs vispilnīgāk varam redzēt to, ka Jēzus ir Dieva, sava Debesu Tēva patiess Dēls. Te Jēzus dievišķība parādās visskaidrāk un vispilnīgāk.

Tieši tur, pie Jēzus krusta mēs tiekm mudināti meklēt Dievu, savu Dievu. Kā tas var būt? Vai mums būtu jāmeklē Dievu, kurš paliek kurls un vienaldzīgs pat pret sava Dēla sāpju kliedzieniem? Vai mums būtu jāmeklē Dievu, kurš ir pametis mūs pasaules ciešanu vidū un varbūt grasās pamest pilnīgi elles ciešanās? To jautājot, mēs vienlaicīgi saprotam, ka ciešanu būtība, visu ciešanu pamats ir tas, ka Dievs kādu pamet, atstāj pilnīgi savā ziņā. Kad evaņģēlists Marks raksta, ka trīs stundas ilga tumsa nolaidās pār mirstošu Jēzu, viņš saka, ka tā bijusi tumsa, kas klājusi visu zemi. Kad Jēzus iegāja šajā tumsā viņa atstātība nebija personiska nelaime. Tā bija ciešanu un nāves tumsa, kas klājas pār ikvienu cietēju un mirstošo, kas mirst Dieva pamests. Ļaunums ir novēršanās no Dieva, tā ir izvēle dzīvot bez Dieva, dzīvot ar klāt neesošu Dievu. Un Dieva tiesa pār mūsu, cilvēku ļaunumu ir pavisam vienkārša – viņš atstāj mūs to seku varā, kuras rodas tādēļ, ka mēs novēršamies no viņa. Viņš atstāj mūs ciest viņa prombūtni, viņa klāt neesamību, un beigās viņš atstāj mūs miršanai, jo bez Dieva dabiskās cilvēka dzīves sekas ir nāve un pazušana.

Bībele saka, ka nāve ir grēka alga, Dieva sods par grēku, un tas tā ir pavisam vienkāršā un acīmredzamā veidā. Tā ir Dieva tiesa, viņa sods par mums dāvāto, bet mūsu pašu sabojāto vai ļaunprātīgi izmantoto dzīvi. Kad mēs novēršamies no Dieva, mēs pārmainām savu dzīvi par kaut ko, kas ir derīgs tikai pazušanai un iznīcībai. Un tomēr Dievs neatstāj mūs! Jēzus pie krusta ieiet arī šajā Dieva pamestībā. Viņš bija nācis meklēt un glābt pazudušos visās cilvēka dzīves tumšajās posta vietās, nest Dieva mīlestību cilvēkiem tur, kur viņi bija, lai kas viņi bija un kur viņi bija. Vienalga vai viņi cieta nevainīgi vai arī viņu ciešanas bija pašu pelnītas. Vienalga vai viņi dzīves bēdu dziļumos un netīrumos nokļuva viegli un labprātīgi vai negribīgi, vai kā tas daudzos gadījumos notiek – gan labprātīgi, gan arī negribot. Arī tur, arī šajos pamestības dziļumos, elles dziļumos ielauzās Dievs sava Dēla Jēzus personā.

Jēzus dodas pie tiem, kas ir paši zemākie no zemākajiem, kam vairs nav tālāk kur krist. Viņš pakļauj sevi briesmīgajam Dieva spriedumam par grēcīgā cilvēka dzīvi. Viņa paša dzīve bija vienīgā cilvēka dzīve, pār kuru negūlās Dieva tiesas spriedums, tomēr viņš labprātīgi stājās mūsu vietā, kas citādi zem Dieva lāsta nastas ietu pazušanā. Jēzus krustā Dieva mīlestība uzvar viņa taisnīgās dusmas, atklājot viņa tēvišķo sirdi. Tieši šā iemesla dēļ mēs Dievu pie krusta atpazīstam daudz labāk, nekā jebkur citur. Tieši šeit pie krusta redzam Dieva mīlestības pārpilnību un redzam to daudz skaidrāk nekā citur. Baismīgā pamestība, ko piedzīvoja Jēzus, spiež mūs visā pilnībā un visā skaudrumā uzlūkot pasaules postu, dzīves postu, par kādu dzīve top bez Dieva. Un tas pārsteidzošais, ko ieraugām, ir tas, ka Dieva glābjošā mīlestība Jēzū var un ne tikai var, bet arī sasniedz mūs tur, kur esam - pašos Dieva pamestības dziļumos, pat pašu rokām būvētajās elles līdziniecēs – nāves nomtnēs. Tā sasniedz mūs, lai glābtu, izvestu laukā no šā posta un atdotu mums atkal atpakaļ zaudēto Dieva klātieni. Jēzus krusts ir gigantisks kosmiska mēroga darbs, kas glābj no pasaules pārvēršanas par vienu lielu un nebeidzamu nāves nometni, par ko mēs to noteikti pārvērstu, ja tiktu atstāti tikai paši savā ziņā. Jēzus upurē sevi, un tiek Dieva pamests, lai atgūtu mums Debesu Tēva klātieni. Kāda būs Tēva atbilde uz Jēzus upuri? Par to runāsim Lieldienu rītā. Āmen.