V Kristus ciešanu laika svētdienā

Jūdi viņam sacīja: “Vai mēs nesakām pareizi, ka tu esi samarietis un tevi apsēdis dēmons?” Jēzus atbildēja: “Mani nav apsēdis dēmons, bet es godāju savu Tēvu un jūs mani liekat negodā. Bet es nemeklēju savu godu; ir viens, kurš meklē un tiesā. Patiesi, patiesi es jums saku: kas manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs nemūžam.” Tad jūdi viņam sacīja: “Nu mēs zinām, ka tevi apsēdis dēmons. Ābrahāms ir miris un arī pravieši, un tu saki: kas manus vārdus turēs, tas nāves nebaudīs nemūžam. Vai tad tu esi lielāks nekā mūsu tēvs Ābrahāms, kas ir nomiris, un arī pravieši ir nomiruši? Par ko tu sevi turi?” Jēzus atbildēja: “Ja es pats sevi pagodinātu, mans gods nav nekas. Tas, kurš mani pagodina, ir mans Tēvs, par viņu jūs sakāt: viņš ir mūsu Dievs! Jūs nekad viņu neesat pazinuši, bet es viņu zinu. Ja es sacītu, ka viņu nezinu, tad es būtu melis, līdzīgs jums. Bet es viņu zinu un turu viņa vārdu. Ābrahāms, jūsu tēvs, ielīksmojās cerībā ieraudzīt manu dienu, un viņš ieraudzīja un priecājās.” Tad jūdi viņam sacīja: “Tev vēl nav ne piecdesmit gadu, un tu esi redzējis Ābrahāmu?” Jēzus viņiem teica: “Patiesi, patiesi es jums saku: ES ESMU, pirms vēl Ābrahāms tapa!” Tad tie ņēma rokās akmeņus, lai mestu uz viņu. Bet Jēzus nozuda un izgāja no tempļa. (Jņ 8: 48-59)

Atbildes uz jautājumu - kas ir Jēzus? - ir bijušas daudzas un dažādas jau viņa šīs zemes dzīves laikā. Pats Jēzus mudināja savus mācekļus sniegt atbildi uz šo jautājumu un arī mēs tiekam mudināti darīt to pašu. Saskaņā ar paša Jēzus vārdiem no šīs atbildes ir atkarīgs ne tikai daudz kas mūsu dzīvēs laikā šajā pasaulē, bet arī mūsu liktenis mūžībā. Likme šeit tātad ir vai nu mūžīga dzīvošana vai mūžīga miršana. Ņemot to vērā, šodien apskatīsim nedaudz plašāk, ko pats Jēzus mums māca par sevi.

Vispirms, kā jau ievērojām šīs dienas tekstā, Jēzus patiesi un kategoriski uzstāja uz savām īpašajām attiecībām ar Dievu un savu īpašo Dieva sūtību. Pēc Jēzus krusta nāves viņa sekotāji pasludināja viņu par ebreju Bībelē apsolīto Israēla Mesiju, ko mēs pēc grieķu vārda saucam par Kristu. Daudziem tas šķita pārāk daudz sacīts, tomēr patiesībā tas bija pats mazākais, ko viņa sekotāji par viņu apgalvoja, jo viņi saistīja Jēzu ar Dievu tādā veidā, kas tālu pārsniedza to, kas tika sagaidīts no jebkura cilvēciska Mesijas. Viņi sacīja, ka Jēzus ir pielūdzams un paši viņu pielūdza un godāja lietojot vārdu Kungs, ko pēc jūdu domām piederējās darīt vienīgi attiecībā uz pašu Dievu.

Vislielākais iespaids, ko Jēzus savas dzīves laikā atstāja uz apkārtējiem, bija „autoritāte” jeb vara, ar kādu viņš runāja un rīkojās. Kad Dievs kaut ko sacīja, tie nekad nepalika tikai vārdi vien, bet arvien piepildījās. Un Jēzus runāja tieši tāpat, it kā viņam piederētu ne tikai vara pavēlēt, bet arī savas pavēles nenovēršami īstenot. Par Jēzus mācību cilvēki sacīja, ka viņš runā kā tāds, kam vara, ne tā kā rakstu mācītāji, likuma zinātāji, kas paļāvās uz savu profesionālo kompetenci, kura nepārsniedza tradicionālās mācības ietvarus. Jēzus turpretī runāja tā, it kā viņa paša vārdi būtu Dieva vārdi. Kad viņš apgalvoja, ka viņam ir vara piedot grēkus, rakstu mācītāji bija šokēti, jo vienīgi Dievam bija tāda vara. Ļauno garu izdzīšana bija neatņemama Jēzus darbības sastāvdaļa un tā uzskatāmi liecināja, ka viņam ir pilnīga vara pār ļaunajiem spēkiem. Vienīgais veids, kā rakstu mācītāji spēja to izskaidrot, bija netaisnīga apsūdzība par Jēzus saistību ar pašiem ļaunajiem spēkiem. Tas bija izmisīgs mēģinājums, jo, ja tas būtu tā, tad velns pats būtu savas varas grāvējs.

Grēku piedošanas gadījumā jautājuma būtība, protams, nebija kāda cilvēka tiesības piedot savam pāridarītājam. Drīzāk jautājums bija par Dieva privilēģiju piedot pret sevi vērstus grēkus, kādi beigu beigās ir visi grēki. Tad, kad Jēzus sacīja - „Tev tavi grēki ir piedoti” – tas bez šaubām tika saprasts kā dievišķā pasīva lietojums, kas nozīmēja: „Dievs tev piedod tavus grēkus.” Bet tā nebija lūgšana, lai Dievs piedod. Tā bija viennozīmīga Dieva piedošanas pasludināšana, it kā Jēzus runātu Dieva vietā. Patiesi, viņš pats paskaidro to, sacīdams, ka „Cilvēka Dēlam (Jēzum) ir vara uz zemes piedot grēkus” (Mk. 2: 5, 10). Jēzus pasludināto Dieva piedošanu jūdu reliģiskās autoritātes uztverta kā tiešu paša Dieva tiesību piesavināšanos.

Ir zīmīgi, ka izdzenot ļaunos garus, Jēzus nelieto nekādus paņēmienus vai burvju vārdu, neraida lūgšanas pie Dieva un nepiesauc nevienas par sevi augstākas būtnes vārdu. Viņš nepavēl ļaunajiem gariem iziet no saviem upuriem Dieva vārdā. Arī viņa mācekļi pēc viņa pavēles to dara „Jēzus vārdā”. Šķiet, ka Jēzus vienkārši liek lietā Dieva varu pār ļaunajiem gariem tā, it kā tā būtu viņa paša vara.

Var šķist dīvaini, ka Jēzus vairās tiešā veidā sniegt kādus paskaidrojumus par savas varas avotu. Kad viņš padzina naudas mijējus no tempļa pagalma, tempļa varas pārstāvji viņam vaicāja – kas viņam devis atļauju to darīt? Jēzus izvairījās no atbildes, pats uzdodot pretjautājumu par Jāņa Kristītāja autoritāti. Jēzus zināja, ka atbildēt uz to tempļa varas pārstāvjiem nebūs izdevīgi, un tie arī klusēja. Šāda Jēzus attieksme ir saistīta ar viņa vispārējo atturēšanos runāt par savu paša lomu debesu valstības nākšanā.

Tomēr ir jāpiebilst, ka Jēzus bieži norādīja uz savas varas avotu sev raksturīgajā netiešajā veidā, runājot līdzībās. Piemēram, līdzībā par Vīna-kalnu Jēzus netiešā, bet ikvienam saprotamā veidā attēlo sevi kā personu, kas atrodas vienreizēji īpašās attiecībās ar Debesu Tēvu. Tāpat kā dēls minētajā līdzībā ir augstāks par vergiem, tā Jēzus runāja un rīkojās ar Dieva varu veidā, kas pārsniedza līdz šim jūdu tradīcijā sastopamo praviešu un visu citu personu rīcību. Visā jūdu vēsturē neviens, nekad nebija runājis un rīkojies tā, kā runāja un rīkojās Jēzus.

Ņemot vērā veidu, kā tika saprasta Jēzus varas lietošana, nav pārsteigums, ka cilvēki viņu uzskatīja par vienu no praviešiem. Daudzi viņu sauca pat par “to pravieti”, tas ir, pravieti, kura nākšana tika gaidīta Israēla vēstures kulminācijas brīdī. Viņš nāks, lai atjaunotu valsti, kuru Dievs tiem bija novēlējis. Šo pravieti bieži iztēlojās kā Mozum līdzīgu pravieti, kurš vadīs Israēlu jaunā iziešanā. Jēzus šajā tēlā iederējās ļoti labi. Tāpat kā Mozus viņš mācīja autoritatīvi, un tāpat kā Mozus viņš veica neparasti varenus darbus, lai gan lielākoties tie bija nedaudz citāda veida. Kad Jēzus veica kādu brīnumu, kas lielā mērā atgādina vienu no Mozus brīnumiem, sagādājot ļaudīm barību tuksnesī, viņi domāja, ka Jēzum noteikti jābūt gaidītajam Mozum līdzīgajam pravietim un mēģināja viņu celt par savu ķēniņu. Jēzus šo lomu kategoriski noraidīja.

Jēzus paša attieksme pret Mesijas jeb Kristus titulu bija ļoti piesardzīga. Nevienā no četriem evaņģēlijiem Jēzus nekad nelieto Mesijas titulu attiecībā uz sevi (izņemot divus gadījumus, kad šis vārds ir evaņģēlija autora skaidrojums). Tomēr, kad Pēteris un tie divpadsmit sacīja, ka viņi domā, ka Jēzus ir Kristus, viņš to nenoliedza. Tā vietā viņš piekodināja klusēt par to un tālāk runāja par savām ciešanām un nāvi, paskaidrojot, kā viņš pats redzēja savu likteni. Jēzus nopratināšanā augstā priestera priekšā, augstais priesteris viņam beidzot tieši jautāja, vai viņš ir Mesija. Saskaņā ar Marka evaņģēliju Jēzus atbilde bija tieša: „Es esmu”, lai gan Jēzus turpina, piebilzdams kaut ko, kas iespējams norāda uz to, kā viņš pats saprata Mesijas lomu. Savukārt Mateja un Lūkas evaņģēlijos Jēzus atbilde ir: „Tu saki, ka es tas esmu”. Tā nav atteikšanās no titula, bet drīzāk aplinkus tā pieņemšanas veids. Iemesls netiešajam Jēzus runas veidam varētu būt viņa nevēlēšanās pašam sev piešķirt šo titulu, vai arī tā varētu būt nesakritība starp to, ko augstais priesteris domāja par Mesiju un to, kā Jēzus pats uztvēra savu Mesijas lomu.

Pats populārākais Mesijas modelis pēc jūdu domām bija militārs Isarēla ienaidnieku uzvarētājs, un Jēzus nevēlējās, lai kāds par viņu domātu šādā veidā. Lai izvairītos no šādiem pārpratumiem, Jēzus deva priekšroku darbībām, liekot tām runāt pašām par sevi, nevis mutiski pieprasīja sev īpašu titulu.

Jēzus atbilde augstajam priesterim pasvītro vēl vienu ļoti atšķirīgu veidu, kādā paša Jēzus izpratne par Mesijas lomu atšķīrās no citām. Viņš sacīja: „Jūs redzēsit Cilvēka Dēlu sēžam pie Visuspēcīgā labās rokas un nākam ar debess padebešiem." (Mk. 14: 62) Visi šie vārdi būtībā ir smelti no Rakstiem, bet tajos ir sapludināti divi teksti – no 110. psalma 1. panta, kur ķēniņš tiek sēdināts pie Dieva labās rokas un no pravieša Daniēla, kur kāda persona „līdzīga cilvēka dēlam” nāk ar padebešiem, lai saņemtu valstību no Dieva (Dan. 7: 13). Abi teksti viegli saprotami kā atsauces uz mesiānisko Dāvida dēlu, bet šo tekstu sapludināšana vienā tekstā, rada īpašu uzsvaru. Jēzus piedēvē sev tiesības uz varu - sēdēt pie Dieva labās rokas debesu godībā. Tādējādi Jēzus pielīdzina savu varu paša Dieva suverēnajai varai pār pasauli daudz lielākā mērā, nekā atļautu parastais – uz šīs zemes valdošā Mesijas priekšstats. Šā iemesla dēļ augstais priesteris un viņa padome pasludina Jēzu par vainīgu Dieva zaimošanā. Vienkārši saukt sevi par Mesiju nebūtu nekas zaimojošs, bet viņi atzina, ka Jēzus sev piedēvē kaut ko vairāk, kaut ko, kas tiem izklausījās pēc vienīgi Dievam piemītošo universa valdnieka tiesību piesavināšanos.

Visā savas darbības laikā Jēzus bez paskaidrojumiem pieņem, ka viss, ko viņš saka vai dara, tiek sacīts un darīts ar paša Dieva autoritāti. Jēzus runā un rīkojas tā, it kā viņš pats iemiesotu Dieva valdīšanu, kuru viņš sludināja un īstenoja. Tik, nekad agrāk neredzēta un laikmetu veidojoša bija Dieva valstības nākšana Jēzus darbībās, ka viņš varēja runāt tā, it kā cilvēku mūžīgais liktenis būtu atkarīgs no viņu atbildes uz Jēzus darbību un tādējādi arī uz Jēzu pašu: „Katru, kas Mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī Cilvēka Dēls apliecinās Dieva eņģeļu priekšā; bet, kas Mani aizliegs cilvēku priekšā, tas taps aizliegts Dieva eņģeļu priekšā.” (Lk. 12: 8-9) Jēzus šeit runā par pēdējo tiesu, apgalvojot, ka cilvēku attieksme pret viņu būs tā, pēc kā viņi tiks tiesāti vai attaisnoti.

Atšķirībā no citiem evaņģēlijiem Jāņa evaņģēlijā Jēzus bieži runā tieši par to, kas viņš ir un arī par savām attiecībām ar Dievu. Šeit viņš bieži sauc sevi par „Dēlu”, vienlaicīgi saucot Dievu par Tēvu, bet šāds lietojums sastopams arī citos evaņģēlijos. Tas tajos parādās retos, bet būtiskos piemēros. Tas ļauj nojaust to, ko Jānis savā evaņģēlijā dara. Viņš pārdomā Jēzus netiešos izteikumus un atklāj šo izteikumu dziļāko nozīmi, patieso jēgu, ko viņš tajos atrod. Tā ir skatīšanās atpakaļ uz jau notikušām lietām, bet tā nepiedēvē pašam Jēzum neko no tā, ko baznīca vēlāk par viņu sacīja. Tā turas tajās robežās, kuras nosprauda pats Jēzus, runādams pats par sevi, tomēr iet tālāk tajā virzienā, uz kuru Jēzus norādīja, lai izskaidrotu, ko Jēzum nozīmēja būt sava dievišķā Tēva Dēlam, kā arī runāt un rīkoties viņa vārdā.

Jāņa stāstījumā Jēzus ir Dieva Dēls, ko viņa Tēvs sūtījis pie Israēla tautas ar pilnām tiesībām rīkoties viņa vietā. Kad Jēzus apgalvo, ka viņš īsteno Dieva pilnvaras, viņa pretinieki tūdaļ izdara secinājumu, ka viņš pats sevi pielīdzina Dievam. Bet Jēzus paskaidro, ka viņš nesacenšas ar Dievu. Viņš ir Dēls, kurš var darīt tikai to, ko dara viņa Tēvs, jo viņš pazīst savu Tēvu un nāk no Tēva, bet viņš rīkojas tikai pēc Tēva iniciatīvas. Viņš ir paklausīgs Dēls, kam Tēvs uzticējis visu savu varu. Nav šaubu, ka Jāņa evaņģēlijā Jēzus nav tikai dievišķa Tēva cilvēcisks dēls, bet gan mūžīgais Dēls, kas pieņēmis cilvēka dabu, lai dāvātu pasaulei mūžīgo dzīvību. Tieši ar pašaizliedzīgo paklausību Dievam Jēzus īsteno sevi kā dievišķo Dēlu.

Vai Jēzus varētu darboties ar pilnu Dieva autoritāti un īstenot dievišķās pilnvaras - dot dzīvību, pats tajā pašā laikā nebūdams nekas vairāk kā tikai cilvēcisks Dieva kalps? Nē, tādēļ, ka jūdu teoloģijā šādas pilnvaras pieder vienīgi tikai Dievam un nevar vienkārši tikt deleģētas kādam citam. Šādas pilnvaras patiesībā palīdz definēt to, kas Dievs ir. Tādēļ farizeji un augstie priesteri Jēzus prasības uzskata par zaimiem. Vairākās vietās Jāņa evaņģēlijā Jēzus, grieķu valodā, vienkārši saka „Es Esmu”, lai gan latviski mums būtu pareizāk to tulkot „Es Esmu Viņš”. Šie vārdi atbalso formulu, kas ebreju Bībelē kalpo kā Dieva unikālās identitātes pasludinājums. Tā kā Dievs ir pilnīgi unikāls, kam nav neviena līdzīga, viņš var sevi identificēt vienīgi pats ar sevi: „Es Esmu Viņš”. Tas, ka Jēzus Jāņa evaņģēlijā par sevi saka to pašu, dažreiz nedaudz aizplīvuroti, bet citreiz pavisam noteikti un skaidri, liecina par viņa dalību paša Dieva unikālajā identitāte.

To redzam arī šīs dienas tekstā. Pēc tam, kad jūdi viņam vaicā – kas tu esi?, viņš sākotnēji atbild – ES ESMU VIŅŠ, bet tad virza savus klausītājus pretī nākotnei: „Kad jūs Cilvēka Dēlu būsit paaugstinājuši, tad jūs sapratīsit, ka ES ESMU VIŅŠ (Jņ. 8:28) Kad es būšu paaugstināts pie krusta, jūs redzēsit, ka es un Tēvs, mēs esam viens. Tādējādi Golgatas krusts pēc Jēzus vārdiem ir patiesie augstumi. Tā ir Dieva mīlestība līdz galam, līdz pat krusta nāvei (Jņ. 13:1), kas paaugstina Jēzu dievišķās mīlestības augstumos – Dieva augstumos, kurš pats ir mīlestība. Golgatas krustā, kas cilvēka acīm šķiet visbriesmīgākā piedauzība, ir redzams, ka patiesi - ES ESMU VIŅŠ. Vecās Derības degošais krūms, kurā Dievs atklājās Mozum šajā vārdā, tagad tieši sasaistās ar krustu, kurš deg Dieva mīlestības liesmās pret savu kritušo radību. ES ESMU VIŅŠ un Golgatas krusts nav atdalāmi. Tā nav metafiziska spekulācija par Dievu, bet Dieva personas pašatklāsme cilvēces vēsturē, kā viņa radīšanas iesākums un gals, visa piepildījums. Uzvarošais krusta spēks caur augšāmceltā Jēzus varu īstenosies ticībā viscaur cilvēces vēsturei līdz beigu beigās ikviens to redzēs pats savām acīm (Atkl. gr. 1:7). Vieni kā mūžīgu ciešanu spriedumu, citi kā mūžīga prieka un jaunas dzīves sākumu. Āmen.