Zaļā ceturtdiena

Bet pirms Pashā svētkiem, zinādams, ka Viņa stunda bija nākusi un ka Viņam no šīs pasaules jāiet pie Tēva, Jēzus parādīja savējiem, ko Tas šinī pasaulē bija mīlējis, Savu mīlestību līdz galam. Vakariņas ēdot, kad jau velns Jūdam, Sīmaņa dēlam Iskariotam, bija sirdī iedevis Viņu nodot, zinādams, ka Tēvs visu bija licis Viņa rokās un ka Viņš pie Dieva aiziet, kā Viņš no Dieva ir nācis, Viņš ceļas no vakariņām, noliek drēbes, ņem priekšautu un apsien to; pēc tam ielej ūdeni traukā un sāk mācekļiem kājas mazgāt un tās žāvēt ar priekšautu, ko Viņš bija apsējis. Kad Viņš nāk pie Sīmaņa Pētera, tas Viņam saka: "Kungs, vai Tu man mazgāsi kājas?" Jēzus atbildēja viņam: "Ko Es daru, to tu tagad nezini, bet pēc tu to sapratīsi." Pēteris Viņam saka: "Nemūžam Tu man nemazgāsi kājas!" Jēzus atbildēja viņam: "Ja Es tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas pie Manis." Sīmanis Pēteris saka Viņam: "Kungs, ne vien manas kājas, bet arī rokas un galvu!" Jēzus saka viņam: "Kas ir mazgājies, tam nevajag vairāk kā vien kājas mazgāt, jo viņš viscaurēm ir tīrs. Arī jūs esat tīri, bet ne visi." Jo Viņš pazina Savu nodevēju, tāpēc Viņš sacīja: "Ne visi jūs esat tīri." Kad nu Viņš viņu kājas bija mazgājis, Viņš paņēma Savas drēbes un atkal apsēdās. Tad Viņš sacīja: "Vai jūs zināt, ko Es jums esmu darījis? Jūs Mani saucat: Mācītājs un Kungs, un jūs pareizi darāt, jo Es tas esmu. Ja nu Es, jūsu Kungs un Mācītājs, esmu jūsu kājas mazgājis, arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt. Jo Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā Es jums esmu darījis. Patiesi, patiesi Es jums saku: kalps nav lielāks par savu kungu, nedz sūtnis lielāks par to, kas viņu sūtījis. Ja jūs to zināt, svētīgi jūs esat, ja jūs tā darāt!Es nerunāju par jums visiem. Es zinu, kurus esmu izredzējis. Bet jāpiepildās rakstiem: kas Manu maizi ēd, pret Mani pacēlis savu kāju. Jau tagad Es jums to saku, pirms tas ir noticis, lai jūs, kad tas notiek, ticētu, ka Es tas esmu. Patiesi, patiesi Es jums saku: kas uzņem, ko Es sūtu, tas uzņem Mani, bet, kas Mani uzņem, uzņem To, kas Mani sūtījis." (Jņ. 13: 1-20)

Bija laiks pirms Pashas svētkiem. Jēzus zināja, ka ir pienākusi viņa stunda pāriet no šīs pasaules pie Tēva; un savējos, kurus viņš šajā pasaulē bija iemīlējis, viņš mīlēja līdz galam.

Beidzot bija pienākusi Jēzus stunda, ko bija noteicis viņa debesu Tēvs. Tā bija Jēzus mirstamā stunda, bet viņš to nesauc par miršanu vai nāvi, bet par pāreju no šīs pasaules pie Tēva. Tā kā viņš ir mūsu Ceļš, tad tas pats sakāms arī par jebkuru kristieti. Kristieši nemirst, jo nāvei nav varas pār tiem, viņi pāriet no šīs pasaules pie Tēva, atgriežas savās īstajās Tēva mājās. Pasaules cilvēki dažādi izturas nāves priekšā – ne reti tie ir izmisuši, nododas pēdējām uzdzīves iespējām, bet Jēzus turpina darīt to, ko darījis līdz šim – mīl savus mācekļus līdz pat pašam galam, līdz pašam pēdējam brīdim. Tādēļ viņš ir nācis pasaulē, lai mīlētu, un kādēļ gan, lai viņš tagad darītu ko citu. Mīlestība nekad nav vērsta uz sevi, bet uz to, kas tiek mīlēts, un mīlestības pārpilns Jēzus nedomā par sevi, bet par tiem, kurus viņš mīl. Doma, kas ietverta vārdos – pāreja no šīs pasaules pie Tēva – nenozīmē prom no šīs briesmīgās pasaules uz citu labāku pasauli. Pāriet no šīs pasaules nozīmē – pāriet no pasaules, uz kuru Jēzus bija sūtīts ar noteiktu uzdevumu; atgriešanās pie Tēva savukārt nozīmē – atgriešanos pie tā, kurš Jēzu sūtījis, lai priecīgi ziņotu viņam par paveikto. Prieks un apmierinājums šeit nav par pāriešanu no kādas sliktas vietas uz labāku, bet par teicami paveikto darbu. Šis viņa darbs bija nesavtīga mīlestība pret saviem ļaudīm, saviem mācekļiem, saviem kristiešiem, un to viņš tagad piepildīja līdz galam, pabeidzot savu kalpošanu. Un tas ir arī mūsu dzīves lielais mērķis, jēga un uzdevums – nest Jēzū atklāto Dieva mīlestības vēsti tālāk citiem cilvēkiem ar saviem vārdiem un darbiem, lai pēc tam atgrieztos pie Tēva, kurš arī mūs ir sūtījis šajā pasaulē un atskaitītos par paveikto. Tā būs atskaite nevis par sakrāto naudu, iegūtajiem īpašumiem, ceļojumu pieredzi un citām tamlīdzīgām lietām, bet par to, cik daudz esam Dieva mīlestību Jēzū nesuši un devuši citiem. Un tāpat, kā to darīja Jēzus, darām arī mēs - ar savu pārēju pie Tēva mēs atdodam citiem visu, kas mums ir un kas mēs esam.

Un tā, Mielasta laikā, kad velns Jūdam, Sīmaņa dēlam Iskariotam, jau bija ielicis sirdī nodomu viņu nodot, Jēzus, zinādams, ka Tēvs viņa rokās bija nodevis visu un ka viņš no Dieva ir izgājis un pie Dieva aiziet, piecēlās no mielasta, novilka virsdrēbes un, paņēmis linu drānu, to sev apsēja.

Te mēs redzam vienu izpausmi tam, ko nozīmē pilnīgā Jēzus mīlestība – viņš dara citu vietā to, ko būtu jādara tiem pašiem. Kad evaņģēlists Jānis pēc daudziem gadiem raksta par šo notikumu, viņam joprojām ir kauns, ka viņš nebija darījis to, kas bija jādara viņam, un Jēzus šo darbu bija uzņēmies viņa un visu citu vietā. Kāds no Jēzus draugiem bija izkārtojis viņiem šo telpu un tā bija iepriekš sagatavota Pashas mielastam. Tā kā visam bija jānotiek privāti, tikai Jēzus un mācekļu vidū, tad nebija neviena kalpa, kurš uzņemtu viesus un izpildītu tradīcijas – sandaļu novilkšanu un kāju mazgāšanu. Jēzus būs gaidījis līdz pašam pēdējam brīdim, bet neviens no mācekļiem šo pienākumu neuzņēmās. Jānis ar Pēteris bija iepriekš sagatavojuši visu nepieciešamo svētku svinībām un tiem šķita, ka tagad pienākusi kārta rīkoties citiem. Iespējams tie gaidīja rīkojumu no Jēzus, bet labprātīgi nepieteicās neviens. Jēzus labi saprata savu mācekļu domas. Šis pienākums tiem šķita pārāk zems un necienīgs. Tas būs sāpinājis viņu visvairāk. Tādēļ ar savu mīlestību Jēzus nolemj parādīt mācekļiem piemēru, kā tiem vajadzētu mīlēt vienam otru. Vismazāk, protams, par to domāja Jūdass, kurš jau labu laiku bija auklējis savā sirdī domas par Jēzus nodošanu un tagad, velna pamudināts, nonācis pie galēja lēmuma. Te varam vērot mīlestības pretstatu – nodevību un galēju savtīgumu. Atšķirībā no Pētera Jūdasam nav nekas iebilstams pret to, ka Jēzus mazgā viņa kājas. Viņam nav arī nekas pret viņa nodošanu un naudas saņemšanu par to. Viņa sirds ir velna varā, un tā ir sirds, kas vērsta nevis uz savas mīlestības misijas pildīšanu, bet vienīgi egoistisku sevis mīlēšanu, kas beigu beigās izrādās pats lielākais posts ar katastrofālām sekām pašam egoistam. Jēzus tajā pašā laikā zina visu. Viņš zina, ka visas lietas ir viņa rokās, viņa misija sekmīgi virzās pretī piepildījumam, lai gan šķietami velns un viņa kalpi jau lolo domas par savu uzvaru. Jēzus neliek lietā savu varu, lai apturētu viņu ļaunos plānus, bet ļauj, lai tie darbojas viņa mērķa labā. Evaņģēlists skaidri saka, ka viss ir noticis pēc Jēzus prāta – viņš pats ir labprātīgi nācis no Dieva šajā pasaulē un pats labprātīgi dodas atpakaļ pie Tēva, kad uzdevums piepildīts. Nav tādas varas, kura spētu ietekmēt viņa rīcību, un viņš rīkojas mierīgi, nesteidzīgi un nosvērti. Visā pilnībā Jēzus apzinās savu dievišķo varu un pilnavras, - bet ko viņš dara?

Pēc tam viņš ielēja ūdeni mazgājamā traukā un sāka mazgāt mācekļiem kājas, un slaucīja tās linu drānā, ko viņš bija apsējis.

Paņēmis ūdens trauku, viņš lēni noliecas pie katra mācekļa kājām, rūpīgi mazgā tās un žāvē, un neviens no mācekļiem, pat Jānis, neiebilst. Tikai tad, kad Jēzus nonāk pie Pētera, viņš vienīgais no mācekļiem sāk uztraukties: “Kungs, tu mazgāsi man kājas?” Pēteris sauc Jēzu par Kungu, it kā izbīlī iesaukdamies: Kungs, tu grasies man kalpam mazgāt kājas?! Jēzus, kuru viņš bija atzinis par Dieva Dēlu, tagad viņa priekšā stāva uz ceļiem ar ūdens trauku un dvieli rokās, lai mazgātu viņa kājas – to Pēteris nespēj panest. Viņš runā tikai par To Kungu un sevi. Tas, ka Jēzus mazgājis kājas citiem, viņu neuztrauc, bet viņš ir ļoti norūpējies, ka tagad Jēzus grasās to pašu darīt arī viņam. Jēzus viņam atbildēja: “Tu tagad nezini, ko es daru, bet pēc tam sapratīsi.”

Jēzus saka Pēterim, ka pašreiz viņš vēl nespēj saprast Jēzus rīcību, bet sapratīs to vēlāk. Tam jākalpo kā pamācībai mums, jo arī mēs nereti nespējam saprast Jēzus rīcību, bet pienāks laiks, un to sapratīsim. Jēzus runā ar Pēteri maigi un mierinoši – ļauj, lai es daro, kas man jādara, vēlāk tu to sapratīsi. Viņš arī liek Pēterim noprast, ka ja nu Pēteris viņu sauc par Kungu, tad viņam vajadzētu arī saprast, ka Kungs zina, ko viņš dara. Tas, par ko Jēzus runā neattiecas tikai uz kāju mazgāšanu, bet visu, kas notiek šajā vakarā un notiks rīt – gan viņa atvadu runa, gan Vakarēdiena iedibināšana, gan Jūdasa nodevība, Jēzus arests un krusta nāve vēl Pēterim nav saprotami, bet tad pienāks Lieldienu rīts, un viss nostāsies savās vietās. Tad Pēteris sapratīs. Jēzus vienkārši saka – esi pacietīgs un uzticies man, gan pienāks brīdis, kad tu visu, ko es darīju, sapratīsi pats. Bet Pēteris nebūtu Pēteris, ja viņš spētu visu lēnprātīgi apdomāt un pieņemt. Viens viņam ir skaidrs, ka Dieva Dēls nevar mazgāt viņam kājas un ar to pietiek: “Nemūžam tu man nemazgāsi kājas!” Nemūžam, tas ir, ne šajā, ne nākošajā pasaulē, nekad nekas tāds nenotiks! Tas nu Pēterim ir skaidrs. Un lai gan pirms mirkļa viņš bija saucis Jēzus par Kungu, tagad viņš runā tā, it kā pats būtu Kungs, bet Jēzus kalps, kam viņam uz vārda jāpaklausa. Jēzus atbildēja: “Ja es nemazgāšu, tad tev pie manis nav daļas.” Nebūs daļās pie Jēzus? Pēteris kaut ko tādu pat domās negrib pieļaut un tādēļ sev raksturīgā veidā viņš metas otrā galējībā: “Kungs, ne tikai manas kājas, bet arī rokas un galvu!” Jēzus ir lēnprātīgs un pacietīgs ar savu straujo un neapvaldīto mācekli: “Tam, kas ir jau mazgāts, nevajag vairāk kā vien kājas mazgāt, jo viņš viss ir tīrs. Un jūs esat tīri, bet ne visi.” Jēzus zināja, kurš viņu nodos, tādēļ viņš sacīja: “Ne visi jūs esat tīri.”  Visi Jēzus mācekļi bija kristīti ar Jāņa Kristību un ticība Jēzum kopā ar Kristību dāvāja tiem grēku piedošanu jeb tīrību. Tomēr ikdienas ceļos viņu kājas klāja šīs pasaules putekļi un tos vajadzēja nomazgāt, atkal un atkal no jauna iedzīvinot Kristību, nožēlojot grēkus un saņemot piedošanu. Tomēr viens no Jēzus mācekļiem bija netīrs, netīrs kā cūka, izvārtījies savu kārību un iedomu dubļos, smeldamies iedvesmu no paša nešķīstības perēkļa velna. Un Jēzus to zināja, bet mazgāja kājas arī viņam.

Pēc tam, kad Jēzus bija nomazgājis mācekļu kājas, „Viņš paņēma Savas drēbes un atkal apsēdās.” Darbs bija padarīts un Jēzus varēja sākt baudīt ar saviem mācekļiem Pashas mielastu. Taču pirms tam viņš vēlas atdarīt viņu acis, ļaujot tiem saprast notikušā nozīmi arī viņu tālākajā dzīvē. "Vai jūs zināt, ko Es jums esmu darījis? Jūs Mani saucat: Mācītājs un Kungs, un jūs pareizi darāt, jo Es tas esmu. Ja nu Es, jūsu Kungs un Mācītājs, esmu jūsu kājas mazgājis, arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt. Jo Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā Es jums esmu darījis.”

Tagad, kad mācekļi bija saņēmuši Jēzus mīlestību „līdz galam”, tiem bija pienācis laiks mīlēt arī vienam otru. Jēzum nebija pienākuma mazgāt mācekļiem kājas, un tomēr mīlestības vadīts, viņš to darīja. Mācekļiem šāds pienākums bija, bet tie to negribēja un nespēja darīt. Tagad Jēzus ir devis viņiem spēku un parādījis piemēru. Tas gan nav sakraments, piemērs nav fiziska kāju mazgāšana, kam jāseko, kā daži diemžēl šo notikumu pārprot, bet tas ir Jēzus mīlestības piemērs, kam mums jāseko. Kāju mazgāšana mums nav jāatkārto, jo mazgāšana no grēka ir vienīgi un tikai paša Jēzus darbs. Mūsu pienākums ir mīlēt vienam otru un pazemīgi kalpot vienam otram, kā Jēzus kalpojis mums. Un tajās reizēs, kad tas mums tomēr neizdodas, kad mums pietrūkst mīlestības, Jēzus arvien ir gatavs apsiet priekšautu, ņemt rokās ūdens bļodu un mazgāt mūsu kājas Grēku atlaišanā. Pretēji neprātīgajai un augstprātīgajai pasaules tieksmei pēc slavas, goda un lepnības, Jēzus labprātīgi un pazemīgi uzņemas kalpa darbu, un pazemīgi turpina to darīt arī atrazdamies debesu godībā. Viņš joprojām mazgā mūsu kājas – Dievs mazgā savu kalpu kājas! Te mēs redzam, kas ir Dievs un kas ir mīlestība, mīlestība ar kuru Dievs mūs mīl. Ne reti mēs šaubāmies par Dieva mīlestību un domājam – šoreiz gan viņš mūs sodīs, nevis žēlos! Tad mums ir jāatceras Zaļās ceturtdienas vakars, kurš vēsta, ka Dievs mūsu dēļ ir gatavs uz visu. Nekas viņam nav par smagu, grūtu vai pārāk vienkāršu, vai necienīgu. Vienīgi tikai Dievs ir patiesi pazemīgs un viņš vienīgais nav lepns un augsprātīgs. Tad, kad mēs gaidām viņa rīksti, mēs apstulbstam, jo rīkstes vietā ieraugām plaši atplestās žēlsirdīgā Tēva rokas, lai apkamtu mūs savā bezgalīgajā labestībā, žēlsirdībā un mīlestībā. Šajā mīlestībā nav nekā piedauzīga, nepatiesa, liekulīga. Tas ir pamats uz kā Dievs veidojis, radījis un uztur šo pasauli – dziļākais esamības izskaidrojums, kas satura ziņā ir tik pārsteidzošs, ka nebeidz un nebeidz mūs šokēt. Šādi, visdziļākajā pazemībā, atklādams mums Dieva mīlestību, Jēzus atklāj arī, ko viņš darīs rīt – Lielajā Piektdienā. Viņš atteiksies no visa, kļūs paša Dieva pamests un vispazemīgajā veidā kļūs par upuri mūsu visu vietā, dzēsdams Dieva dusmas un izciesdams elles ciešanas. Dieva pazemība un mīlestība pret mums - grēciniekiem ir prātam neatverama. Tā turpinās joprojām un satriec mūsu cietās sirdis un maina tās, padarot tās atkal dzīvas un mīlošas. Un tad seko vēl pēdējie Jēzus mierinājuma un iedrošinājuma pilnie vārdi: Ne par jums visiem es runāju, es zinu, kuri ir tie, ko esmu izredzējis. Bet lai piepildītos Raksti: kas ar mani maizi ēd, tas ir pacēlis pret mani savu papēdi. – Es jums to saku jau tagad, pirms tas ir noticis, lai jūs, kad tas būs noticis, ticētu, ka ES ESMU. Jēzus šeit prasa no mācekļiem ticību, jo tikai ticība spēj neiespējamo. Tas, ko viņš šeit saka ir – tad, kad jūs redzēsiet mani pie krusta, ticiet, ka es esmu jūsu Dievs Jahve. Dievs pie krusta, tas bija un ir kaut kas prātam neaptverams. Un tas visos laikos ir ticis uzskatīts par lielo kristietības skandālu. Dievam, kurš visu pasauli piesitis krustā, cilvēki vēl varētu ticēt. Dievam, kurš ļauj krustā sist sevi, nevēlas ticēt neviens. Kad tas notika, kad Jēzus karājās pie krusta, mācekļi nevis ticēja, bet zaudējuši ticību bēga. Tur, kur nav ticības, vienmēr ir bailes, savukārt mīlestībā baiļu nav. Āmen.