Alba

Šinī pašā pirmajā nedēļas dienā, vakarā, kad mācekļi, bīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, nāca Jēzus, stājās viņu vidū un saka viņiem: “Miers ar jums!” Un, to sacījis, Viņš tiem rādīja Savas rokas un sānus. Tad mācekļi kļuva līksmi, savu Kungu redzēdami. Tad Jēzus vēlreiz viņiem saka: “Miers ar jums! Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu.” Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: “Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” Bet Toms, viens no divpadsmit, saukts dvīnis, nebija pie viņiem, kad nāca Jēzus. Tad pārējie mācekļi viņam stāstīja: “Mēs To Kungu esam redzējuši.” Bet viņš tiem sacīja: “Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās un savu roku nelieku Viņa sānos, es neticēšu.” Un pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija kopā un arī Toms pie viņiem. Un durvis bija aizslēgtas. Tad Jēzus nāk un stājas viņu vidū un saka: “Miers ar jums!” Pēc tam Viņš Tomam saka: “Stiep šurp savu pirkstu un aplūko Manas rokas un dod šurp savu roku un liec to Manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs!” Toms atbildēja un sacīja Viņam: “Mans Kungs un Mans Dievs!” Jēzus viņam saka: “Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!” (Jņ. 20: 19-29)

Kad pēc savas augšāmcelšanās Jēzus bija iedrošinājis un mierinājis mācekļus, tad viņš tiem teica: "Miers ar jums! Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu." Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: "Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks."

Dieva uzdevums bija izpildīts: velna vara sagrauta, pats tumsas kungs patriekts no debesīm un cilvēkiem izcīnīta grēku piedošanu – vienīgais iespējamais glābiņš. To paveicis, Jēzus sūta savus mācekļus izdalīt savas uzvaras augļus – sludināt atgriešanos un grēku piedošanu viņa vārdā. Šādā veidā viņš dāvā baznīcai debesu un elles atslēgas, tas ir, paša Dieva vārdā piedot vai paturēt grēkus. Tiem, kas tos nožēlo un lūdz piedošanu, grēki tiek piedoti, tiem, kas tos nenožēlo un piedošanu nelūdz, grēki tiek paturēti. Tādējādi grēku piedošana ir baznīcas galvenais uzdevums, tās jēga un sūtība. Lai pareizi saprastu grēksūdzes un Grēku atlaišanas nozīmi, vispirms ir pareizi jāsaprot, kas ir grēks.

Bieži izplatīta ir doma, ka pats cilvēks ir labs, tikai dažreiz viņš dara sliktas lietas. Patiesībā cilvēki grēko tāpēc, ka pēc savas dabas tie ir grēcinieki, nevis tie ir grēcinieki tādēļ, ka grēko. Nevis tikai atsevišķi cilvēka darbi, bet visi viņa darbi bez ticības ir slikti, jo bez ticības Dievam nevar patikt. Tikai ticība Kristus nopelnam padara cilvēka dzīvi Dievam tīkamu. Tā kā cilvēka daba ir samaitāta, tad esam līdzīgi meženim, kas nevar nest labus, Dievam pieņemamus augļus. Tādēļ mums ne tik daudz jāmēģina atcerēties visus savus grēkus, kas nemaz nav iespējams, bet vispirms jāatzīst, ka pēc savas dabas esam pilnīgi grēka samaitāti, tas ir, mēs visi esam grēcinieki, bet vienīgi Dievs ir svēts. Tā, piemēram, rīkojās muitnieks templī sitot sev pie krūtīm un saucot – Dievs esi man grēciniekam žēlīgs! Īsi sakot, piedošanu meklē nevis labs cilvēks, kas izdarījis kaut ko sliktu, bet slikts cilvēks lūdz žēlastību no Dieva, viņa piedošanu. Piedoti tiek nevis atsevišķi grēki, bet apžēlots tiek pats grēcinieks, tāds kāds viņš ir. Tā ir evaņģēliskā pārliecība, ka grēksūdze ir brīva Dieva dāvana sirds miera iegūšanai. Kristus dēļ Dievs mūs ir apžēlojis un piedevis visus grēkus. Mūsu prāts tam negrib ticēt un velns nepārtraukti biedina mūsu sirdsapzinu, lai mēs baidītos no Dieva. Turklāt mūsu veco dabu nepamet doma, ka esam labi un spējam darīt labus darbus, kas atsvērs mūsu sliktos darbus. Tieši tādēļ Kristus iedibināja baznīcā Grēku atlaišanu, lai pārbaudot sevi ikviens atklātu, ka esam grēcinieki un visi meklētu Dieva piedošanu un ticētu tai.

Ir tiesa, ka tāpat kā Vakarēdiena baudīšana, dievkalpojumu apmeklēšana un cits lietas nevienu vēl automātiski nepadara par kristieti, tāpat arī grēksūdze nevienu nepadara par kristieti, tomēr ikviens kristietis sūdz grēkus, bauda Vakarēdienu un, protams, piedalās dievkalpojumos. Par kristiešiem mūs padara ticība Kristum, un tas, kurš tic Kristum, ņem nopietni to, ko Kristus saka un māca. Attiecībā uz Grēku atlaišanu mums jāsargās no izplatītās kļūdas, ka piedošanu sniedz pati grēku sūdzēšana. Šāda attieksme padara grēksūdzi formālu, un dažās baznīcās, kur valda šāda izpratne, cilvēki sūdz grēkus tikai tādēļ, ka ir spiesti to darīt. Sekas tam ir tādas, ka viena daļa kļūst par liekuļiem, maldīgi domājot, ka ar savu nožēlu ir nopelnījuši piedošanu; savukārt citi, kas grēku uztver nopietni, nonāk pilnīgā izmisumā, jo cilvēks nekad nevar būt drošs, ka viņš savus grēkus pietiekami nožēlo. Mēs savus grēkus sūdzam tādēļ, ka mums sāp tas, ka esam ar tiem apvainojuši savu mīļo Debesu Tēvu.

Jaunā Derība māca, ka galvenā grēksūdzes daļa ir nevis cilvēku darbi - grēku sūdzēšana, nožēla un mierinājuma meklēšana, bet Dieva darbs – Grēku atlaišana jeb lietojot latīņu vārdu – Absolūcija. Tā ir Dieva piedošana, ko Kristus licis cilvēka mutē, lai atbrīvotu sirdsapziņu no grēka nastas. Tādējādi galvenais ir nevis grēku nožēla un sūdzēšana, bet gan ticība grēku piedošanai Kristus sniegtajā Absolūcijas vārdā. To dzirdot, cilvēki atkal metas otrā galējībā. Izdzirdot, ka grēksūdze nav obligāta prasība, tie attiecas pret to pavirši un kļūst vieglprātīgi. Grēksūdze un nožēla ir svarīga un luteriskajā baznīcā tā nav atmesta, bet grēksūdze un nožēla nav nekas bez ticības piedošanai. Mēs arī no cilvēkiem nereti nelūdzam piedošanu tādēļ, ka baidāmies, ka mums nepiedos. Tā mēs tikai vairojam savu grēku. Tie, kas dzīvo bez grēka atziņas un nožēlas nav kristieši, bet tie, kas netic Dieva žēlsirdībai un labestībai ir vēl ļaunāki. Jau Luters asi vērsās pret tiem, kas, izmantojot evaņģēlisko brīvību vispār izvairījās no grēksūdzes. Šādus cilvēkus pēc viņa domām pat nevar uzskatīt par kristiešiem un ļaut tiem baudīt Altāra Sakramentu. "Kad es pamudinu uz grēksūdzi", saka Luters," es nedaru neko citu kā - mudinu būt kristietim. Kad būsi kristietis, nāksi arī uz grēksūdzi".

Ir svarīgi ievērot, ka gan katehismos, gan citur luteriskajās ticības apliecībās runa ir tikai par privāto jeb individuālo Absolūciju. Grēksūdze gan var notikt vispārīgā veidā, bet Grēku atlaišana arvien ir personiska un tai vajadzētu būt arī privātai. Publiska un kopīga absolūcija visiem ir ieviesusies nesenajos gadsimtos un nav pamatota ne Rakstos, nedz luteriskajā baznīcas mācībā. Kāda tad ir Lutera un mūsu baznīcas mācība par grēksūdzi un Grēku atlaišanu?

Kristus savai draudzei ir devis varu un uzdevumu piedot grēkus, bet veidu, kā to darīt, viņš ir atstājis baznīcas ziņā. Mazā katehisma V nodaļā lasām, kā šo varu un uzdevumu īsteno luteriskā baznīca.

Katehisms māca, ka grēku uzklausīšana un atlaišana ir mācītāja pienākums. Šā iemesla dēļ mācītājs norāda noteikta vietu un laiku, lai draudzes locekļi zinātu kur un kad tie var izsūdzēt savus grēkus un saņemt Grēku atlaišanu. Mūsu draudzē tas iespējams pirms dievkalpojuma vai personiski vienojoties ar mācītāju par kādu citu laiku. Diemžēl biktskrēsli no luteriskajām baznīcām jau sen ir pazuduši, un tas nav nekas labs. Tādēļ tos vajadzētu atjaunot. Par grēksūdzes vietu var kalpot arī mācītāja darba istaba, bet tad tai noteiktā laikā jābūt brīvai un pieejamai tikai šim nolūkam. Mums ir jārēķinās arī ar psiholoģisku pretestību, nepatiku un pat naidu pret Grēku atlaišanu, jo tas ir Dieva iestādījums un brīnišķīgi skaidrs evaņģēlijs, kas dāvā mieru un prieku izbiedētai sirdij. Tādēļ velns dara visu iespējamo, lai to traucētu. Te jāatceras un jāatgādina, ka grēksūdze ir privāta un apzīmogota ar grēksūdzes noslēpuma zīmogu, un tās saturs nekādos apstākļos netiek un nedrīkst tikt izpausts. No grēksūdzes nav jākaunās, jo tā, kā visi esam grēcinieki, tad tikumu parāda tas, kurš sūdz grēkus, bet netikums ir grēku nesūdzēšana, kas tāpat kā visi citi netikumi samaitā sirdi un prātu.

Pirms grēksūdzes ir nepieciešama sagatavošanās jeb sevis pārbaudīšana. Tā ir ļoti konkrēta - ikvienam sevi jāpārbauda pēc sava aicinājuma un uzdevuma, tas ir, kā tēviem, mātēm, dēliem, meitām, priekšniekiem vai padotajiem. Tad desmit baušļu gaismā jāpārbauda sevi, kā esam Dieva pavēlētos pienākumus pildījuši. Vai neesam bijuši nepaklausīgi, neuzticami, slinki, kādu aizvainojuši ar vārdiem vai darbiem; zaguši, nolaidīgi izturējušies pret citu mantu, bijuši slinki un nolaidīgi savā darbā vai arī nodarījuši kādus citus zaudējumus; neesam pildījuši citus savus pienākumus, atstājuši novārtā lūgšanas, neesam kārtīgi apmeklējuši dievkalpojumus, tas ir, neesam pildījuši savu Kristībās un iesvētībās doto solījumu. Ļoti svarīga loma mūsu dzīvē ir ģemenei, tādēļ arvien jāpārdomā vai eesam pildījuši savu laulības solījumu – šķīsti un tikli dzīvojuši un mīlējuši savu laulāto draugu; sievām ir jāatceras, ka tām jābūt paklausīgām un jālepojas ar savas sirds skaidrību, jaukumu un piemīlību. Tām nav jācenšas ne ārīgi greznoties, nedz līdzināties vīriešiem, jo tā ir dumjākā lieta, ko sieviete var darīt. Viņas Dieva dotā rota ir sievišķība. Tāpat vīriem jāpārbauda sevi vai tie nav bijuši vienaldzīgi, vēsi vai rupji pret savu laulāto draugu. Kad esam sevi tā pārbaudījuši un Dieva baušļu gaismā ieraudzījuši savus grēkus un gribam tos izsūdzēt, tad mums noliktajā laikā un vietā ir jādodas pie mācītāja un jāsaka: "Mācītāj, es lūdzu uzklausīt manu grēksūdzi." Tad mācītājs dod atļauju, un katrs sūdz tos grēkus, kas nospiež viņa sirdi. Grēkus nevajag izdomāt. Ja sirds ir mierīga un nevienu grēku neapzināmies, kas gan tomēr ir maz ticams, tad sakām tikai vispārīga veida grēksūdzi. Tad mācītājs jautā: "Vai tu tici, ka man piedošana ir Dieva piedošana?" Tas ir ļoti svarīgs jautājums, jo piedevējs ir nevis mācītājs, bet Dievs. Kad grēku sūdzētājs to apstiprina, tad seko galvenā daļa, ­ „ka no biktstēva saņemam absolūciju jeb grēku piedošanu kā no paša Dieva, turklāt nešaubāmies, bet stipri ticam, ka tādejādi mūsu grēki ir piedoti Dieva priekšā”. Tad mācītājs, pamatojoties uz Kristus pavēli un draudzes aicinājumu, šo pavēli izpilda un grēciniekam piedod viņa grēkus. Tādējādi tiešā un konkrētā veidā grēciniekam tiek sniegta grēku piedošana, kuru Kristus tam ir sagādājis ar savu nāvi un augšāmcelšanos. Ja tas nepieciešams, tad mācītājs vēl ar citiem Dieva vārdiem mierina grēku sūdzētāju un atlaiž to ar vārdiem: "Ej ar mieru!"

Te jāpiebilst, ka grēksūdzē grēciniekam nav jāapraksta savi grēki, kā tie notikuši, nedz arī jāizskaidro, kādēļ tie notikuši. Viņam vienkārši jānosauc grēks vārdā. Piemēram: Es aprunāju savu tuvāko, biju nolaidīgs utt. Grēksūdzi arī nevajadzētu jaukt ar padoma meklēšanu, kad vēlamies dzirdēt mācītāja padomu kādos mūsu dzīves sarežģījumos. Šim nolūkam ir jāizvēlas cits laiks. Mācītāja uzdevums savukārt nav nedz izpētīt, cik patiesi kāds nožēlo grēkus, nedz arī noteikt sodu jeb gandarīšanas darbus par izdarītajiem grēkiem. Vienīgais viņa pienākums ir Kristus uzdevumā sniegt viņa nopelnīto piedošanas dāvanu, ja tā tiek lūgta un citādi mierināt un iedrošināt grēka nomākto sirdi. Šādā veidā Grēku atlaišana sniedz grēciniekam vislielāko mierinājumu un palīdz cīnīties pret grēku, velnu un nāvi. Absolūcija ir baznīcas lielā bagātība, ko Kristus tai uzticējis kopā ar sludināto vārdu, Kristību un Vakarēdienu. Diemžēl pēdējos laikos kristieši kļūst arvien vājāki, mīlestība daudzies izdziest un pasaulīgu rūpju un izpriecu apdullināti, tie nekāro dzirdēt pašus dārgākos vārdus, kas atdara debesis un dāvā mūžīgu svētlaimi – tev tavi grēki piedoti, ej ar mieru.

Tālāk evaņģēlijs stāsta, ka viens no Jēzus mācekļiem vārdā Toms nebija bijis kopā ar pārējiem, kad pirmās augšāmcelšanās dienas vakarā viņus apmeklēja Jēzus. Uz pārējo mācekļu apgalvojumu: „Mēs redzējām Kungu!”, viņš atbildēja: „Kamēr es neredzēšu naglu brūces viņa rokās, kamēr nelikšu savu pirkstu viņa naglu brūcēs un kamēr nelikšu savu roku viņa sānos, es neticēšu!” Citiem vārdiem, Toms saka: jūs visi esat lētticīgi! Es zinu pareizo metodi kā pārliecināties, vai Jēzus patiešām ir augšāmcēlies. Toms ir naivs un tic tikai savām maņām, it kā tās nevarētu pievilt. Pēc astoņām dienām, nākošajā svētdienā, kad baznīca atkal bija sapulcējusies, un arī Toms bija kopā ar viņiem, Jēzus atkal nāk viņu vidū, sveicina ar ierasto miera sveicienu un saka Tomam: Nu, draugs, dari visu, ko tu gribēji un „neesi vairs neticīgs, bet esi ticīgs!” Tā Jēzus noraida un izklīdina jebkuras šaubas par savu augšāmcelšanos. Līdz pat pašām laiku beigām šo notikumu aculiecinieku liecības evaņģēlijā kalpos par apstiprinājumu tam, ka Jēzus patiešām ir augšāmcēlies. Toma dziļi skeptiskais prāts un prasības līdzinās mūsdienu zinātnes metodei – viņš grib redzēt un aptaustīt, jeb konstatēt faktu empīriski. Žēlsirdīgais Jēzus viņam to arī laipni atļauj, bet turpat viņš arī Tomu norāj: „Tu tici tādēļ, ka tu mani redzēji; laimīgi tie, kas nav redzējuši, bet tic.” Savukārt Toms, pēc savas metodes pārliecinājies par Jēzus augšāmcelšanos, atbild: „Mans Kungs un mans Dievs!” Tas, ko redzam šeit ir strikti īstenota zinātniskā metode, kas apliecina Jēzus augšāmcelšanos. Bet zinātniskās metodes īpatnība ir tā, ka eksperimentu vajag varēt atkārtot. Lai gan Toma gadījumā Jēzus to pieļāva, kopumā viņš šādu metodi noraida. Kādēļ? Tādēļ, ka tās pamatā ir skepse un neticība, kurai arvien jātiek novērstai ar jaunu atkārtotu eksperimentu palīdzību. Ir viegli saprast, ka šāda veida šaubas nekad nav pilnībā izskaužamas. Lai gan šāda veida šaubas ir derīgas laicīgajās lietās, ticības lietās tās ir grēks. Šādiem pierādījumiem nekad nav gala un tie nespēj sniegt tādu drošību, kas nepieciešama pestīšanai. Tādu var sniegt vienīgi ticība. Tādēļ Jēzus, protams, neapstiprina grēku, bet cildina ticību. Visiem šaubīgajiem un neticīgajiem tomēr tiek parādīta liela laipnība – lasiet Toma liecību un neesiet neticīgi, bet ticīgi. Tikai ticība spēj dziedēt no šaubu indes, redzēšana jeb zinātne to nespēj. Tādēļ laimīgi ir nevis tie, kas redz, bet tie, kas tic. Acīm nekad nav gala, tām jāredz atkal un atkal, redzēšana nevar padzīt šaubas. To spēj vienīgi ticība - uzticība, paļāvība uz Dieva vārdu un apsolījumu. Kāpēc tas ir tik būtiski?

Tāpēc, ka cilvēka glābšana notiek ar grēku piedošanu, ko Jēzus pēc augšāmcelšanās iedibina un apstiprina par savas baznīcas galveno uzdevumu. Grēku piedošanai vienmēr ir vajadzīga ticība, šaubas šādā gadījumā ir postošas, tās neglābj, bet ved pazušanā. Savukārt ticība ir konstruktīva, ceļoša un radoša, caur to Kristus rada jaunu, mūžīgu pasauli. Šis jautājums ir ārkārtīgi svarīgs un no tā ir atkarīga mūžīgā dzīvošana, tādēļ viscaur savās vēstulēs Pāvils māca, ka tā, kas glābj no velna, elles un nāves ir ticība. Ticības raksturs ir tāds, ka pretēji šaubām tā ir pilnīgi droša pārliecība un paļāvība uz Dieva apsolījumiem. Svētajā Kristībā mums tiek sacīts, ka Tas Kungs pasargās mūs īstenā ticībā līdz galam. To pašu apsolījumu dzirdam ik reizi saņemot Svēto Vakarēdienu. Pirms Grēku atlaišanas vienmēr mums tiek atgādināts, ka mums jātic Dieva piedošanai, jo Absolūcijā uz mums runā nevis tikai mācītājs, bet pēc Kristus apsolījuma - pats Dievs. Tavi grēki Tev piedoti – ir nevis baznīcas vai tās mācītāja, bet paša Dieva vārdi. Šajos vārdos Kristus apsola vest ticīgos uz jauno pasauli un mudina nevis uz Toma šaubām, bet uz drošu, paļāvīgu ticību, kas samierina ar Dievu un rada priecīgu un paļāvības pilnu sirdi. Āmen.