III svētdienā pēc Lieldienām

Vēl brīdi, un jūs mani vairs neredzēsiet, un vēl pēc brīža jūs mani atkal skatīsiet.” Tad daži viņa mācekļi sāka runāt savā starpā: “Kas tas ir, ko viņš mums saka: vēl brīdi, un jūs mani vairs neredzēsiet, un vēl pēc brīža jūs mani atkal skatīsiet; un: es aizeju pie Tēva?” Viņi sacīja: “Kas tas ir: vēl brīdi? Mēs nesaprotam, ko viņš saka!” Jēzus zināja, ka tie grib viņu izjautāt, un tiem sacīja: “Vai jūs izjautājat cits citu, tādēļ ka es jums sacīju: vēl brīdi, un jūs mani vairs neredzēsiet un vēl pēc brīža mani atkal skatīsiet? Patiesi, patiesi es jums saku: jūs raudāsiet un sērosiet, bet pasaule priecāsies; jūs bēdāsieties, bet jūsu bēdas pārtaps priekā. Kad sieviete dzemdē, tā ir noskumusi, jo viņas stunda ir klāt, bet, kad viņa bērnu ir dzemdējusi, šīs ciešanas viņa vairs neatceras aiz prieka, ka pasaulē piedzimis cilvēks. Tāpat arī jums tagad ir bēdas, bet es jūs atkal redzēšu, un jūsu sirds priecāsies, un neviens jums neatņems jūsu prieku. (Jņ. 16: 16-22)

Nav daudz cilvēku, kuri patiesi saprot Jēzus krusta nāvi. Mūsu Kungs labi zināja, ka tā būs grūts pārbaudījums arī viņa mācekļiem. Tādēļ pirms savas nāves viņš iedrošina un mierina savus mīļos apustuļus, sakot ka šķiršanās ilgs tikai īsu brīdi. Bet mācekļi viņa vārdus nesaprata, pati doma, ka Jēzus varētu mirt, tiem šķita nesaprotama un bezjēdzīga. Tomēr, lai izpirktu cilvēces grēku Jēzum bija jāmirst, jāmirst kaunpilnā un briesmīgā nāvē pie krusta. Turpinādams mierināt mācekļus, Jēzus saka, ka viņi patiesi bēdāsies, sēros un raudās, bet pasaule par to priecāsies. Beidzot tā būs tikusi vaļā no tā, kas to tik ļoti uztrauca un kaitināja. Tomēr pasaules prieks nebūs ilgs, tāpat kā mācekļu bēdas nebūs ilgas. Drīz mācekļi atkal redzēs Jēzu un tas liks tiem priecāties ar vārdos neizsakāmu prieku. Jēzus tam visam sniedz uzskatāmu piemēru no dzīves – kad sieviete dzemdē, viņa cieš, bet pēc tam šīs pašas ciešanas pārvēršas priekā par jauno dzīvību, kas nākusi pasaulē, un prieks ir tik liels, ka viņa pat neatceras iepriekšējās bēdas un ciešanas. Galvenā doma, kas izskan Jēzus vārdos ir tā, ka tas pats iemesls, kas radīs mācekļiem bēdas un pasaulei prieku, pēc īsa brīža apgriezīs visu otrādi – mācekļi priecāsies, pasaule būs nikna un apjukusi, bet mācekļu prieku neviens vairs nevarēs atņemt. Viņi tagad priecāsies ar mūžīgu prieku, un tā patiesi būs jauna dzīvība, kas nākusi pasaulē, dzīvība pār kuru nāvei vairs nebūs varas. Jēzus caurdurtās rokas un sāni, kas pie krusta radīja mācekļos neizsakāmas skumjas, tagad radīs neizsakāmu prieku. Līdzīgi tas ir arī ar citām mūsu dzīves sāpēm un bēdām – pēc Dieva mūžīgās gudrības tas, kas mums pašreiz liekas neizturams un nepaciešams, beigu beigās radīs paliekošu prieku.

Mūsdienu pasaule priecājas, un tās piedāvātie prieki ir dažādi. Īpaši nepieredzējušiem cilvēkiem reālā situācija nav saprotama un pasaule šķiet vilinoša. Tomēr tās prieki ir apdullinoši. Tie ir saldi mutē, bet kļūst rūgti vēderā un beigu beigās nes vilšanos, bezcerību un izmisumu. Nevienam nav noslēpums, ka mūsdienu rietumu pasaulē kristietība iet mazumā, pagrimst un daudzviet pat pilnīgi izzūd. Un pasaule par to neskumst, bet vai nu ir pilnīgi vienaldzīga vai priecājās. Ja uzmanīgi raugāmies nesenā vēsturē, tad ieraugām, ka viss nemaz nav tik nevainīgs, kā daudziem šķiet. Padomju laika sauklis – atbrīvoties no pagātnes paliekām ir raksturīgs arī daudzām mūsdienu norisēm.

Nepārspīlējot varam sacīt, ka modernais cilvēks ir patricīds, tas ir, savu vecāku slepkava. Apbruņojies ar skepticisma ieročiem tas ir iznīcinājis gandrīz visu, uz ko agrākās paaudzes raudzījās ar bērna mīlestību. Pats satriecošākais tajā ir tas, ka cilvēki to tā īsti pat neapzinās, bet uzskata par pareizu, pat tikumisku rīcību. Ja agrākās paaudzes stāvēja un krita par dabas pasauli, kā Dieva dotu vidi, kur cilvēkam dzīvot, tad pēdējos pāris gadsimtos pasaule ir uzsākusi karu pret dabu. Maģiskais vārds “progress” tagad tiek mērīts ar mērauklu – cik lielā mērā ir izdevies uzveikt Dieva doto dabu un izveidot savu, mākslīgu pasauli. Egoistiskā apmātībā cildināts un augstu vērtēts tiek tikai cilvēka roku vai prāta veikums, bet dabas pasaules ir tikai izmantojama, pakļaujama un ierobežojama. Kulminācija tam ir mūsdienu virtuālā pasaule, kur gandrīz nekas no dabiskās, Dieva dotās pasaules vairs nav palicis pāri. Lielā mērā visi, gribot vai negribot lielāko daļu savas dzīves pavada mākslīgā interneta vidē. Tā ir jauna veida reliģija, kuras labie darbi ir bezierunu uzvara pār dabas pasauli. Bet jo vairāk šo “labo darbu”, jo mazāk pasargāts un vieglāk ievainojams cilvēks kļūst. Dabiskā vide ir ne tikai Dieva dota vieta, kur mums dzīvot, bet tā ir arī pasargājoša, tā sargā no trokšņa, tehnikas radīta piesārņojuma un rada telpu privātai dzīvei. Pietāte, bijība pret dabu un tās resursiem un tās lomu mūsu dzīvē, kā Dieva dotu dāvanu ir zudusi. Līdz ar to zudis ir arī veselais saprāts, bet pāri palicis tikai nebeidzams naivs optimisms attiecībā uz cilvēka spējām un cilvēka dievināšanas nenovēršamais pavadonis – morāls sabrukums, bezcerība un pesimisms. Cilvēce ir uzbūvējusi sev vidi, sabiedrību un izveidojusi attiecības, kurās kopumā nav iespējams dzīvot nekļūstot par pašnāvniecisku domu un depresijas vajātu būtni. Tajā pašā laikā cilvēks mierina sevi ar diviem brīnumlīdzekļiem – statistiku un arvien jaunām tehnoloģijām. Bet šiem līdzekļiem parasti nav nekāda sakara ar patiesību, ar reālo lietu stāvokli, tie vienkārši apdullina vēl vairāk, jau tā apdullināto prāto. Tāpat kā uz dabas pasauli barbariskais mūsdienu neirotiķis raugās arī uz baznīcu – tā viņam nav paciešama, jo ir citāda, nekā mākslīgi būvētā pasaule un tādēļ nesaprotama. Baznīca nav arī kontrolējama un pakļaujama. Tai ir noteiktas nemainīgas vērtības, morālas prasības un normas, kas nav pašu cilvēku radītas un nevar tikt mainītas. Tādēļ baznīca mūsdienu cilvēkam ir biedinoši sveša, kaitinoša un tajā viņš jūtas vai nu bezgala garlaikots vai arī kļūst naidīgs. Cilvēce kļūst arvien vecāka, slimāka un arvien vieglāk sakaitināma.

Diemžēl tā vietā, lai turpinātu būt vienīgās zāles slimajai cilvēcei un vienīgā cerība uz saprāta atgriešanos, baznīcas mēģina arvien vairāk piemēroties pasaules neprātam. Piemēram, psihiatriskajā slimnīcā ārsts ir veselais, bet pacients - slimais. Ārsts ir pacienta cerība tik ilgi, kamēr viņš pats nekļūst traks. Bet mūsdienu baznīcā, un pasaulē vēl lielākā mērā, nevis mācītājs un politiķis, kā Dieva aicināts un iecelts ārsts rūpējas par slimajiem, bet notiek tieši otrādi – padoms tiek prasīts slimajiem. Maniakālos apmēros tiek veiktas aptaujas, ko pacienti vēlētos sagaidīt no ārsta. Protams, atbilde ir viennozīmīga – trakie vēlas vairāk trakuma! Maz ir palikuši tie, kas nevis seko padomam – vairāk vīna un skaļāku mūziku, bet kas vismaz pazīst ideju vēsturi un spēj saprast pie kā novedīs viena vai otra ideja. Tās visas jau ir vēsturē pārbaudītas un vēsture liecina, ka tās ved pie cinisma, skepticisma un vienaldzīga nicinājuma pilnas attieksmes pret dzīvi, kur kā seno stoiķu vidū galvenā gudrība ir savlaicīgi veikta pašnāvība. Ir taču vajadzīgs kāds, kurš pajautātu mūsdienu cilvēkam vienkārši un skaidri – vai tu vēlies iznīcināt pasauli un sevi vai arī tu vēlies dzīvot? Kādreiz baznīca to darīja. Tagad tas notiek arvien retāk un retāk un jautājums arvien biežāk tiek vienkārši ignorēts. Bet pieņemsim, ka daži atbildēs saprātīgi – mēs vēlamies dzīvot. Bet tad ir jāseko nākošajam jautājumam – vai tu vēlies maksāt to maksu, to cenu kāda ir dzīvībai? Un tad lielākā daļa cilvēku atbild ar savai diagnozei raksturīgu nesatricināmu pārliecību - nē! Es nevēlos uzņemties morālus pienākumus, atbildību, smagu intelektuālu darbu, neko, kas varētu mani apgrūtināt. Izcils piemērs šai domāšanai ir mūsdienu politika. Ja jūs jautāsiet politiķiem - vai viņi vēlas, lai pasaulē valdītu miers, atbilde noteikti būs apstiprinoša, bet tiklīdz nonāksiet pie tā, ko nepieciešamas darīt, lai sasniegtu mieru, no kā jāatsakās, kas jāierobežo, tad izrādīsies, ka neviens nevēlas darīt neko, kas varētu nodrošināt pasaulē mieru. Paradoksālā veidā visi vēlas mieru, kārtību, saticību, augstu morāli, bet izvēlas tās lietas, kas arvien vairāk un vairāk attālina no vēlamā. Un vai baznīca mūsdienās ir daudz labāka? Protams, nē. Visi grib nokļūt debesīs nevis ellē; visi grib savstarpēju draudzību, cieņu, atbalstu, bet tas taču prasa uzņemties noteiktus pienākumus, ierobežot sevi, atteikties no kaut kā un kaut ko pat upurēt. Un tad izrādās, ka reti kurš ir uz kaut ko tādu gatavs. Un ja tas tiek atgādināts, tad pret to izturas, kā pret zobu sāpēm. Bet mīļie draugi, runa taču ir par jūsu pašu dzīvību!

Laiku pa laikam arī sekulārajā telpā dzirdam brīdinošas balsis par rietumu civilizācijas norietu un gaidāmo galu: vieni mēģina to atspēkot ar savu mīļo statistiku un tehnoloģijām, kā nepamatotas domas; citi noteikti un mērķtiecīgi jau rok zemē savā dārzā konservus, bet neviens nav gatavs apmainīt visatļautību pret atbildību un pienākumu un pārtraukt uz nāvi notiesāto dzīres. Visi cer – gan jau kaut kā izkulsimies. Bet vai izkulsimies? Vārds izkulsimies laikam atvasināts no situācijas, kur varde iekritusi krējuma podā un cenšas tikmēr kult krējumu, līdz sakuls sviestā un tad varēs izrāpties no poda. Protams, mēģināt jau var, bet līdz šim es esmu redzējis tikai noslīkušas vardes un nevienu izkūlušos.

Tiem, kas to visu redz un saprot, sāp sirds, pārņem bailes un pat bezcerība, un ir brīži, kad rodas vēlme laisties dibenā kopā ar pasauli. Tomēr tad mums jāatceras mūsu Kunga vārdi - šīs jūsu bēdas ilgs tikai īsu brīdi un tad pārtaps priekā, mūžīgā, neatņemamā, nepārejošā priekā, kura avots būs augšāmceltais Kungs Jēzus. Iedrošiniet viens otru ar šiem vārdiem, palīdziet un stipriniet viens otru grūtajā ticības ceļā un nekad nepadodieties pasaulei. Pasaule ir staigule, kura vilina, valdzina un kārdina, kuras mīla ir apdullinoša. Tādēļ Raksti mūs nopietni brīdina no pasaules mīlestības. Tā atņems jums visu, prātu un dzīvību ieskaitot, bet vietā dāvās tikai un vienīgi bēdas un nāvi. Un tomēr mums šajā pasaulē ir jādzīvo, un ticīgam cilvēkam tā nav viegla lieta. Mūsu Kungs Jēzus pazīst šo grūtumu un zina, ka mums pasaulē būs bēdas, bet viņš noteikti un pārliecinoši saka – turiet drošu prātu! Es pasauli esmu uzvarējis! Tātad mūsu Kungs ir cīnījies ar pasauli un to pieveicis mūsu labā. Lai gan pasaule cenšas izrādīties varena un stipra, tā ir pieveikta. Tomēr tā turpina cīnīties pret baznīcu ar visu savu netikles izveicību un viltību. Daudzi šajā cīņā zaudē, jo neturas pie uzvarētāja Kristus. Daudzi pakļaujas pasaules prieku un labumu kārdinājumam; daudzus biedina pasaules naids, bet ticīgais zina, ka viņa grūtums un bēdas ilgs tikai īsu brīdi un kopā ar pasaules Uzvarētāju viņam arvien ir drošs prāts. Āmen.