IV svētdienā pēc Lieldienām

Bet tagad es aizeju pie tā, kas mani sūtījis, un neviens no jums nejautā man: kurp tu ej? Jūsu sirds ir skumju pārpilna tādēļ, ka to jums esmu pateicis. Taču es jums saku patiesību: jums ir labāk, ka es aizeju. Ja es neaizeju, Aizstāvis pie jums nenāks, bet, ja es aizeju, es viņu sūtīšu pie jums. Un atnācis viņš pārliecinās pasauli par grēku, taisnību un tiesu: par grēku – tādēļ ka tie netic man; par taisnību – tādēļ ka es aizeju pie Tēva, un jūs mani vairs neredzēsiet; par tiesu – tādēļ ka šīs pasaules valdnieks ir notiesāts. Man vēl ir daudz, ko jums teikt, bet šobrīd jūs to nespējat nest. Bet, kad nāks viņš – Patiesības Gars, viņš vadīs jūs visā patiesībā; jo viņš nerunās no sevis, bet runās to, ko dzirdēs, un pasludinās jums visu, kas nāks. Viņš pagodinās mani, jo viņš ņems no tā, kas ir mans, un jums pasludinās. Viss, kas pieder Tēvam, ir mans, tādēļ es jums sacīju: viņš ņems no tā, kas ir mans, un jums pasludinās. (Jņ. 16:5-15)

Jēzus bija runājis ar saviem mācekļiem par savu aiziešanu, un tas bija izraisījis mācekļos dziļas bēdas. Viņi bija tā norūpējušies par Jēzus vārdiem, ka tie pat nepajautāja – uz kurieni viņš īsti dosies? Tas savukārt lika noskumt pašam Jēzum, un viņa vārdos ir dzirdams pārmetums. Svarīgais ir nevis tas, ka Jēzus dodas prom, bet tas – uz kurieni viņš dodas. Paveicis savu uzdevumu uz zemes, Jēzus atgriežas Dieva godībā, lai sūtītu savai baznīcai citu aizstāvi – Svēto Garu. Šeit redzam Svēto Trīsvienību darbībā – Tēvs sūta Dēlu, Dēls paveic savu uzdevumu un kopā ar Tēvu sūta Svēto Garu, kurš būdams Patiesības Gars, vadīs savu baznīcu visā patiesībā. Tādējādi Jēzus aiziešana nāks mācekļiem tikai par labu, tāpat kā viss, ko viņš ir darījis un paveicis.

Ko tad viņš ir darījis un paveicis? Viņš mani, pazudušu un pazudinātu cilvēku ir atpestījis, atpircis un atkarojis no visiem grēkiem, no nāves un no velna varas. Kādā veidā viņš to ir darījis? Ne ar zeltu, ne ar sudrabu, bet ar savām svētajām, dārgajām asinīm un ar savām nepelnītajām ciešanām un miršanu. Tomēr viss nav tik vienkārši. Mūsu nelaime ir tā, ka mēs neviens ar savu paša prātu un spēku nevaram uz Jēzu Kristu, savu Kungu, ticēt, nedz pie viņa nākt. Tiktāl, cik pasaule ir grēka samaitāta un pakļauta nāvei, tā ir pilnīgi pakļauta velna tirānijai. Cilvēks pats no šīm nāves važām izrauties nespēj. Ir jānāk kādam spēcīgākam par velnu un nāvi. Šis spēcīgākais ir mūsu Aizstāvis, Patiesības jeb Svētais Gars, kurš dāvās Kristus darba augļus un aizstāvēs baznīcu pret velna, pasaules un miesas prāta uzbrukumiem. Blakus baznīcas aizstāvībai Svētā Gara darbu Jēzus raksturo kā pasaules pārliecināšanu.

Pārliecināt pasauli nav cilvēka spēkos. To spēj vienīgi Dievs. Cilvēciskai gudrībai un zināšanām nepiemīt tāds pārliecinošs spēks, kas varētu mainīt cilvēka dabu, atgriezt viņu no grēka un dāvāt ticību. Lai kā arī mums patiktu gudrība un zināšanas, garīgās lietās mūsu vienīgais palīgs ir Dieva vārds. Tas ir ierocis, ar kuru darbojas pats Svētais Patiesības Gars, mūsu Aizstāvis. Tas, ka Jēzus sauc Svēto Garu par Patiesības Garu ir būtiski.

Velna galvenais ierocis, ar kuru tas tur pasauli savā varā ir meli. Velna melu izpausmes ir ļoti dažādas, jo viņš tiek saukts par tūkstoš mākslu meistaru, bet melu saturs ir viens un tas pats – Dievs ir slikts, viņam nevar uzticēties, jāpļaujas tikai pašam uz sevi, jo cilvēkam piemīt spēja pašam noteikt savas dzīves jēgu un to īstenot. Par patiesību tiek sacīts, ka tā katram ir sava un visiem kopīgas, vienas patiesības nav. Bet kas tad ir, ja patiesības nav? Atliek tikai lielāki vai mazāki meli. Meli, protams, nekad nepastāv tīrā veidā, bet tie vienmēr ir patiesības izkropļojums vai sagrozījums. Pieviļošais ir tieši tas, ka visi meli satur daļu patiesības. Tādēļ lielajos dzīves jautājumos melu priekšā mēs esam bezpalīdzīgi. Šajā situācijā svarīgi ir tas, vai mūsu dzīvi vada un nosaka Patiesības vai melu gars. Par to, kuram garam piederam, varam būt droši tikai tad, ja dzīves jēgas, ticības un morāles jautājumos mūsu dzīvi nosaka Dieva vārds. Tādēļ Svētie Raksti mums ir doti kā liels dārgums, gaisma mūsu ceļos, kas rūpīgi jāklausās, jālasa un jāpārdomā, jo Bībele ir Dieva vārds, un tajā uz mums runā pats Svētais Gars.

Jēzus saka, ka Svētais Gars vispirms pārliecinās pasauli par grēku, pēc tam par taisnību un visbeidzot par tiesu. Šie vārdi izklausās savādi un tie prasa paskaidrojumu.

Ar grēku cilvēki parasti saprot ļaunu rīcību, bet Jēzus saka, ka grēks ir neticība viņam. Tas nozīmē, ka bez Kristus pasaulē nav nekā cita, kā tikai grēks. Vārds pasaule šeit neattiecas tikai uz acīmredzamām ļaunām lietām, bet uz visu pasaules gudrību, zināšanām, varu godību un spēku. Kad to visu nosauc par grēku, pasaule nespēj vairs valdīt savu sašutumu. Kā tad tā? Nekas, ko darām nav labi? Un to mums saka vienkārši Galilejas zvejnieki, kas ir saklausījušies kāda apkārtklejojoša sludinātāja trakos sprediķus! Kad apustuļi Svētā Gara spēkā sāka sludināt un nosodīt pasauli par tās bezdievību, tiem nācās piedzīvot pasaules naidu visā pilnībā – viņi tika sisti, vajāti, izsūtīti trimdā un nonāvēti. Ļaudis sprieda tā – kurš gan nezina, ka nepaklausība valdībai, slepkavība, zagšana un laupīšana nav laba lieta? Bet kā gan var sacīt, ka tas viss nav nekas, salīdzinot ar neticību Kristum! Lai to saprastu, ir jāatceras, ka pasaule nav paradīze, bet tā ir kritusi un samaitāta pasaule, kura ir lepnības, augstprātības un liekulības pilna. Tādēļ vienīgais pasaules glābiņš ir ticība Kristum. Vai nu tā atzīst savu grēku un tic piedošanai Kristū, vai arī tai jāiet pazušanā. Tas ir tas, ko sludināja Svētais Gars ar apustuļu mutēm. Piemēram, apustulis Pāvils saka, ka starp cilvēkiem šajā ziņā nav nekādu atšķirību – vienalga vai tie ir romieši vai jūdi, grieķi vai ēģiptieši visi ir grēcinieki un tiem visiem trūkst dievišķās godības. Cilvēku bezcerīgo stāvokli vēl papildina kāds cits grēks, proti, tie ir garīgi tik akli un neaptēsti, ka neredz, nesaprot un neatzīst savu grēku. Turpretī Svētais Gars, kurš raugās cilvēka sirds dziļumos redz, ka tur valda lepnība, augstprātība un slēpts naids pret Dievu. Samaitātība ir tik dziļa, ka cilvēks to pat nespēj aptvert, nejūt un nesaprot. Vienīgi tad, kad Svētais Gars aizskar cilvēku sirdis ar Dieva vārdu, sirdsapziņa izbīstas, satrūkstas un nodreb bailēs no mūžīgas nāves un elles soda. Tādēļ pasaule visiem spēkiem cenšas apklusināt kristīgo sludināšanu, kas apsūdz pasauli tās grēkā un spiež meklēt glābiņu pie Kristus.

Tālāk Kristus runā par taisnību un saka, ka taisnība Dieva priekšā ir tā, ka viņš aiziet pie Tēva, un nebūs vairs redzams. Arī tie šķiet savādi vārdi. Ar taisnību cilvēki saprot tādu dzīvi un rīcību, kura rit atbilstoši likumam. Par to ir sarakstīts daudz grāmatu, tas tiek mācīts dažādās skolās. Kā gan Kristus aiziešana pie Tēva un tas, ka viņu vairs nevarēs redzēt, varētu kādu padarīt par taisnīgu cilvēku? Lietas būtība ir tā, ka Dieva priekšā mūsu pašu taisnība, lai kā arī mēs censtos, neko nedod. Starp cilvēku un Dievu pēc grēkā krišanas ir iesācies karš. Un karā netiek prasīts – vai tu esi labs vai slikts cilvēks? Karā tiek prasīts – kurā pusē tu esi? Kādu uniformu tu valkā? Un ja tu esi uzvilcis velna mēteli, tad tu esi Dieva ienaidnieks. Un pēc savas dabas visi cilvēki ir tādi. Tas izpaužas tā, ka tāpat kā velns tie grib būt Dieva vietā, tas ir, tie grib paši noteikt savu dzīvi, tās jēgu un īstenot savu gribu pēc saviem ieskatiem. Un lai ko viņi darītu vai nedarītu, ar šādu attieksmi tie ir Dieva ienaidnieki un pakļauti viņa dusmām. Nedaudz to vienkāršojot, ja tu parādīsies uz ielas naidīgā valstī, neviens tev nejautās –ko tu ēd vai neēd; vai mīli sievu un bērnus, maksā vai nemaksā nodokļus, esi mīlīgs vai kauslīgs, dzer vai nedzer utt. Lai ko tu būtu darījis vai nedarījis iepriekš, tu tiksi uzskatīts par ienaidnieku, saķerts un iemests cietumā un pakārts vai nošauts. Tavs taisnīgums tur vienkārši netiks atzīts un tiesa tevi notiesās jebkurā gadījumā. Tad nu lūk, lai iegūtu taisnību Dieva priekšā, tev jākļūst no velna bērna par Dieva bērnu. Un to tu nevari izdarīt pats saviem spēkiem. Tādēļ Kristus nāca pasaulē, uzkrāva sev mūsu grēkus un ļāva sevi sodīt pie krusta mūsu grēku dēļ. Pēc tam viņš augšāmcēlās no nāves, atgriezās debesīs pie Tēva labās rokas, tas ir, Dieva godībā un tagad valda pār visu universu. To Jēzus saka ar vārdiem – un jūs mani neredzēsiet. Patiesi, to mēs nevaram redzēt, bet tam ir jātic. Pateicoties Jēzus nopelnam, pasaulē varēja nākt Svētais Gars un ar Svēto Kristību, Evaņģēlija sludināšanu, grēku atlaišanu un Vakarēdienu dāvāt cilvēkiem taisnību Dieva priekšā, tas ir, padarīt viņus no Dieva ienaidniekiem un velna bērniem par Dieva bērniem. Tā taisnība, kas mums šādi tiek dāvāta ir Kristus taisnība, un tāpat kā Kristus nav redzams, arī šī viņa taisnība nav ne redzama, nedz sajūtama, bet tai ir jātic. Tas nozīmē, ka par spīti tam, ka es jūtu savu miesu un grēku, ka es redzu savu nespēku un nepilnību, Kristus mani ir ietērpis savās drēbēs un es piederu viņa karapulkam. Svētā Trīsvienība, visi debesu eņģeļi un kristieši tagad ir mani draugi un sabiedrotie. Šī taisnība, kuru Kristus mums dāvā Svētajā Kristībā apģērbjot savās drēbēs, nav ne darbs, ne doma, ne kāda ideja, bet tā ir piederības zīme, kas nav iegūstama cilvēka spēkiem un centieniem. Nav šaubu, ka pēc tam mēs arī maināmies uz labo pusi, bet tas notiek lēnām un pamazām un nekad pilnīgi šīs dzīves laikā. Mūsu taisnība, mūsu jaunās drēbes nav mūsu pašu, bet Kristus gatavotas. Tas ir mundieris, kurā mūs ietērpj pats Dievs un pieskaita saviem ļaudīm – svētajai Dieva tautai.

Visbeidzot Kristus runā par tiesu. Un šeit viņš saka ko līdzīgu, tikai ar pretēju nozīmi, proti, viņš saka, ka šīs pasaules valdnieks ir notiesāts. Par šīs pasaules valdnieku Kristus sauc velnu. Ja nu kāds nepieder Dievam, bet pieder pasaulei, tad viņš ir pakļauts tam pašam spriedumam, ar kuru ir notiesāts šīs pasaules valdnieks. Pasaule, kalpodama savam dievam – velnam, protams, grib mūs iesaistīt savā armijā un tā rīkojas ar netikles izveicību, kārdinājumiem un vilinājumiem un dažādiem solījumiem. Tādēļ Raksti mūs neskaitāmās vietās no tā brīdina – neielaidies ar pasauli un nepielaiko pasaules drēbes. Tās izskatās greznas un lepnas, bet kad tu ietērpsies tajās, tās pārvērtīsies par sārņainu drēbi, skrandām un lupatām Dieva priekšā un izsauks Dieva dusmas pret tevi. Sava valdnieka mudināta, pasaule grib tevi piemuļķot, lai tu atsakies no dārgajām un svētajām Kristus drēbēm un uzvelc velna skrandas. Tiklīdz uzvilksi pasaules mundieri, pazaudēsi Kristus taisnību un nokļūsi zem Dieva tiesas. Tā nu mums jāmācās aizdarīt ausis un acis un neklausīties pasaules vilinājumos, bet jāatceras, Jēzus vārdi, kas tic man, tas netiks tiesāts. Un citu mums neko nevajag, kā vien izbēgt no Dieva dusmām, viņa tiesas, elles un nāves un kā Kristus līgavai ļaut sevi tērpt krāšņās kāzu drēbēs, lai mūžīgi baudītu debesu kāzu līksmību. Salīdzinot ar debesu godību Pāvils visu pasauli un tās darbus sauc par mēsliem un tie arī tādi ir. To mēs sapratīsim skaidri, kad no šīs pasaules šķietamības nokļūsim debesu valstības īstenībā, kuru mums nopelnījis Kungs Jēzus. Viņš arī mums atstājis mierinājuma un pamācības vārdus, iedrošinājuma un cerību pilnus vārdus – viņa došanās prom un mūsu neredzēšana ir nevis zaudējums, bet ieguvums, jo Svētais Gars ar Evaņģēliju mūs vada visā patiesībā, mierina un stiprina, nemitīgi piedod grēkus un iedrošina, lai varam panest visus pārbaudījumus un sasniegt savu ceļa mērķi.

Tas varbūt izklausās ļoti pesimistiski attiecībā uz mūsu dzīvi šajā pasaulē. Bet kādas ir alternatīvas? Vienīgā reālā alternatīva ir dzīve, kas balstīta atbildot uz mūsu maņu kairinājumiem. Bet ar ko tādā gadījumā atšķiramies no kāda dzīvnieka vai pat zivis? Ne ar ko, izņemot to, ka mums ir augstāks intelekts, bet tas mūs tikai vairāk nomoka nekā dzīvniekus. Nav grūti saprast, ka šāds dzīves redzējums, kur viss ir pakļauts tikai cilvēka maņām, līdzinās ārprātam un beigu beigās noved pie pilnīga izmisuma. Turklāt situācija patiesībā ir vēl sliktāka, jo nav pat iespējams noteikt, kādēļ būt prātīgam ir labāk, nekā vājprātīgam, tāpat kā nav iespējams īsti noteikt, kurš ir prātīgais un kurš ārprātīgais. Ir taču pilnīgi iespējams, ka trakie ir veselie, bet prātīgie slimie. Beigu beigās, būt vājprātīgam ir pat vienkāršāk un labāk, jo trakajam vismaz nav jānomokās ar jautājumiem par dzīvi un tās jēgu. Trakais vienkārši ir traks un neprāto par to, ko tas nozīmē. Labs piemērs šajā sakarībā ir vācu filozofs Nīče. Sākotnēji viņš pieņēma pasaules redzējumu, kas balstās gribas diktētā savu instinktu apmierināšanā. Viņš daudz mocījās, domāja un rakstīja par to, līdz beidzot notika nenovēršamais – Nīče sajuka prātā. Tas viņu atbrīvoja no mokošajām domām par pārcilvēku. Tagad viņš patiesi bija kļuvis pārcilvēks, jo visticamāk, ka pārcilvēks arī ir jukušais. Daļēji līdzīgs skumjš piemērs mūsu tautā ir dzejnieks Poruks.

Cilvēces vēsturē ir bijuši brīži, piemēram, Renesanses un Apgaismības laikā, kad kristietības ietekmei mazinoties, notika masveidīga atgriešanās pie grieķu skeptiķu idejām. Un kas notika? Izmisuma dzīti cilvēki nodevās neapvaldītai uzdzīvei, nodarbojās ar maģiju, burvestībām, slīga mistikā un apdziedāja un cildināja nāvi, jo tā varēja pielikt punktu dzīves bezjēdzībai. Apgaismības laika domātāji izsmēja baznīcu un mācītājus par māņticību. Bet ko viņi darīja paši? Izveidoja brīvmūrnieku kultu, kur praktizēja tādu mistiku un māņticību, kādu pasaule vēl nebija pieredzējusi. Kad Mocarts, naivs būdams, attēloja brīvmūrnieku kulta lietas savā “Burvju flautā”, opera piedzīvoja milzīgu popularitāti un ir joprojām, šķiet, pati populārākā un biežāk uzvestā opera pasaulē, bet tas izraisīja arī citu brīvmūrnieku dusmas, jo tagad viņu māņticība bija kļuvusi plaši zināma. Pats Mocarts tāpat kā operas libreta autors Šikaneders bija brīvmūrnieki. Vēl viena Apgaismības laika ēnas puse bija tā, ka neapvaldīto optimismu attiecībā uz cilvēka spējām un nākotni pavadīja dziļš, izmisumam tuvs pesimisms un dzīves bezjēdzības apziņa sita augstu vilni. Līdz beidzot abi pagājušā gadsimta kari pārvilka treknu svītru Apgaismības laika ilūzijām un sapņiem, atklājot cilvēka dabu visā tās mežonīgajā kailumā. Kaut ko līdzīgu Apgaismības laikmeta noskaņām piedzīvojam arī mūsu dienās, kad seno grieķu skepticisms ir kļuvis par valdošo filozofiju praktiski visās dzīves jomās. Un ko mēs vērojam? No vienas puses cilvēki ir optimisma un pārliecības pilni par savām spējām un iespējām, bet fonā tam visam redzam dziļu izmisumu un bezcerību, un pašnāvības, īpaši jauniešu vidū. Vēsture mēdz atkārtoties, bet no vēstures diemžēl galvenokārt varam mācīties to, ka cilvēki nekad, neko no vēstures nav mācījušies. Dieva vārds mūs aicina būt gudriem, atmest naivos sapņus un māņus, neļauties neprātīgām iedomām un nelolot tukšas cerības. Tā vietā paliksim pie sava žēlsirdīgā Kunga Jēzus Kristus un dzīvosim viņa mīlestības svētīti, līdz sasniegsim Dieva bērnu pilnību jaunajā pasaulē. Āmen.