Lieldienu diena

Un redzi, divi no tiem gāja tai pašā dienā uz kādu pilsētiņu, tā bija sešdesmit stadijas no Jeruzālemes, vārdā Emava. Un tie sarunājās par visām tām lietām, kas bija notikušas. Un gadījās, kad tie tā savā starpā runāja un apspriedās, arī pats Jēzus tiem tuvojās un gāja ar viņiem. Bet viņu acis tapa turētas, ka tie Viņu nepazina. Un Viņš tiem sacīja: "Kādas tās runas, ko jūs runājat savā starpā uz ceļa?" Un viņi apstājās bēdu pilnām sirdīm. Tad viens, vārdā Kleops, atbildēja un Viņam sacīja: "Vai Tu viens esi tāds svešinieks Jeruzālemē, kas nezina, kas šinīs dienās tur noticis?" Un Viņš tiem sacīja: "Kas tad?" Un tie Viņam sacīja: "Tas ar Jēzu no Nacaretes, kas bija pravietis, varens darbos un vārdos Dieva un visas tautas priekšā, ka To mūsu augstie priesteri un virsnieki nodevuši pazudināšanai uz nāvi un Viņu situši krustā. Bet mēs cerējām, ka Viņš ir Tas, kas Israēlu atpestīs; un turklāt šodien ir tieši trešā diena, kopš šīs lietas notikušas. Tad arī kādas no mūsu sievām mūs izbiedēja; tās agri bijušas pie kapa un, Viņa miesas neatradušas, nāk un saka, ka esot redzējušas eņģeļu parādīšanos, kas saka, Viņš esot dzīvs. Un kādi no mums nogāja pie kapa un atrada tā, kā sievas sacīja, bet Viņu pašu tie neredzēja." Tad Viņš tiem sacīja: "Ak, jūs nesaprašas un sirdī kūtrie, ka jūs negribat ticēt visu to, ko pravieši sludinājuši! Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet Savā godībā?" Un, iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, Viņš tiem izskaidroja visus rakstus, kas par Viņu rakstīti. Un tie tuvojās pilsētiņai, kurp tie gāja, bet Viņš likās ejot tālāk. Un viņi To gauži lūdza un sacīja: "Paliec pie mums, jo vakars metas, un diena jau pagalam!" Un Viņš iegāja pie tiem palikt. Un notika, ka Viņš, ar tiem pie galda sēdēdams, maizi ņēma, pateicās, pārlauza un tiem to deva, tad viņu acis tapa atvērtas un tie Viņu pazina; bet Viņš no tiem nozuda. Un tie sacīja savā starpā: "Vai mūsu sirds mūsos nedega, kad Viņš ar mums runāja ceļā, mums rakstus izskaidrodams?" Un tai pašā stundā viņi cēlās, griezās atpakaļ uz Jeruzālemi un atrada tos vienpadsmit sapulcējušos un tos, kas pie tiem bija. Tie sacīja: "Tas Kungs patiesi augšāmcēlies un Sīmanim parādījies." Un viņi šiem stāstīja, kas bija noticis ceļā un kā Tas viņu pazīts, maizi laužot. (Lk. 24: 13-35)

Cilvēkiem piemīta kāda īpaša spēja, par kuru gan reti, ja vispār, domājam, proti, mēs spējam pazīt, atšķirt tūkstošiem dažādus cilvēkus – pēc izskata, pēc balss, pēc izturēšanās. Tomēr dažreiz mums gadās arī kļūdīties, mēs sajaucam kādu cilvēku ar kādu citu, mums šķiet, ka pazīstam cilvēku, lai gan viņš patiesībā mums ir svešs, un dažreiz mēs nespējam pazīt cilvēku, lai gan pazīstam viņu ļoti labi. Tas parasti tā notiek tad, kad kāds ir, piemēram, uzaudzējis bārdu, kāda sieviete pārkrāsojusi matus vai vienkārši apģērbušies viedā, kāda tie parasti neģērbjas. Tā tas notiek arī tad, kad sastopam kādu labi pazīstamu cilvēku vietā, kurā nekādā gadījumā neesam cerējuši viņu sastapt, nu piemēram, ja es uz kāda Ņujorkas ielas stūra ieraudzītu stāvam Maigu, es droši vien nodomātu, ka esmu pārskatījies, vai arī ja es ieraudzītu pastaigājamies karalieni Elizabeti pa Baldones parku, es arī domātu, ka esmu pārskatījies. Savukārt, ja Maiga pienāktu man klāt kaut kur Manhetenā un teiktu – sveiks, Ilār, es būtu pārsteigts, bet protams, es viņu tūdaļ pazītu. Tiklīdz jūs kādu atpazīstat, lai kur jūs arī atrastos, jums vairs nav šaubu par personu, kuru esat sastapuši.

Kaut kas līdzīgs notika vairākos gadījumos ar Jēzus mācekļiem, kuri sākotnēji viņu nepazina. Tas liecina, ka viņi nekādā gadījumā nebija cerējuši viņu sastapt. Tā Marija Magdalēna, pirmā no Jēzum tuvajiem cilvēkiem, kas sastapa augšāmcelto Kristu, domāja, ka tas ir dārznieks, bet izdzirdot pazīstamo balsi, runas veidu un ierasto izturēšanos, Marija tūdaļ atpazina Jēzu. Un tiklīdz tas notika, viņa ne mirkli vairs nešaubijās. Viņa neskrēja pie pārējiem mācekļiem un neprasīja, ko tie domā - vai tas, ko viņa redzējusi ir vai nav Jēzus, bet viņa skrēja pie tiem saukdama – es Kungu esmu redzējusi! Kaut kas līdzīgs notiek tad, kad mācekļi Galilejā zvejo ezerā zivis un Jēzus tos sauc no krasta: tie sākotnēji nepazīst viņu, nezina kurš ir tas, kurš viņu sauc, lai gan tajā laikā viņi jau zināja, ka Jēzus ir augšāmcēlies. Bet tiklīdz viens no mācekļiem atpazina viņu, tūdaļ arī visiem pārējiem nesagādāja nekādas grūtības atpazīt saucējā Jēzu. Nu un, protams, tas notika ar diviem mācekļiem uz Emausas ceļa, par ko lasījām šīs dienas tekstā, pirmajā Lieldienu rītā. Viņi uzskatīja Jēzu par svešinieku, kopīgi mērojot apmēram desmit kilometrus garu ceļa gabalu un sarunājoties ar viņu. Tad, kad viņi apsēdās, lai kopīgi ieturētu mielastu un laipni piedāvāja svešiniekam saimnieka lomu - mielasta sākumā sacīt lūgšanu un lauzt maizi – tie pēkšņi pazīst – tas taču ir Jēzus! Kā mēs agrāk visu laiku viņu nepazinām! Atpazīšana notika tad, kad viņi ievēroja to, ko bija redzējuši neskaitāmas reizes agrāk, proti, kā Jēzus pateicās Dievam, lauza maizi un dalīja to. Un tiklīdz viņi atkal to redzēja, viņi viņu pazina un pazina nešaubīgi. Kaut kas raksturīgs tikai Jēzum palīdzēja noraut plīvuru no viņu acīm un atpazīt viņu. Tieši šāda veida sākotnēja Jēzus nepazīšana pēc viņa augšāmcelšanās notika vairākas reizes dažādos gadījumos, par ko lasām evaņģēlijos. Tas ir viens no faktiem, kas ir tik raksturīgs mūsu dzīves pieredzei, kas sasaucas ar to, ko paši esam nereti piedzīvojuši, ka tas mudina mūs ticēt Jēzus augšāmcelšanās liecinieku stāstu patiesumam. Vai viņi varētu būt to izdomājuši? Kādēļ gan viņiem vajadzēja to darīt? Ja viņi būtu to sadomājuši, stāsts būtu pavisam cits, daudz atšķirīgāks no mūsu parastās ikdienas dzīves pieredzes. Un vēl kas īpašs – šie stāsti neļauj mums pieļaut domu, ka mācekļi vienkārši bija pārskatījušies. Tādas lietas notiek. Dažreiz mums šķiet, ka esam ieraudzījuši kādu, kuru ļoti vēlamies sastapt, dažreiz pat mirušu cilvēku, kāpjam autobusā vai šķērsojam ielu vai attālu ejam, bet kad pieejam klāt, tūdaļ pārliecināmies, ka esam maldījušies. Jēzus, par kuru mums stāsta viņa augšāmcelšanās liecinieki nav šāda gaistoša figūra, nedz arī garam līdzīga spokaina parādība. Viņš ir īsts, reāls, patiess cilvēks, kurš tiek sastapts, ar kuru tiek runāts un pat kopīgi ieturēts mielasts, kurš beigu beigās pat tiek aptaustīts. Mācekļi sastopot Jēzu tuvumā nevis atklāj, ka kļūdījušies un vīlušies dodas prom, bet tieši pretēji – viņiem vairs nav nekādu šaubu, ka tas ir tas pats Jēzus, kuru viņi pazinuši agrāk un kura krustā sišanu un nāvi redzējuši paši savām acīm, redzējuši kā viņš tiek guldīts kapā, kā kaps tiek aizzīmogots un pie tā nolikta apsardze. Tieši tas būs bijis iemesls, kādēļ mācekļi Jēzu sākotnēji nepazina. Tā tas bija arī uz Emausas ceļa, proti, viņiem ne prātā nenāca, ka tas varētu būt Jēzus. Viņi ļoti labi zināja, kur Jēzum pēc viņu domām jāatrodas – kapā! Tādēļ, ja viņi kādu cerēja sastapt uz ceļa, tad Jēzus būs bijusi pēdējā persona viņu cerību rindā. Pēdējā persona, kuru viņi cerētu sastapt dzīvu – divas dienas pēc tam, kad visa Jeruzāleme zināja, ka viņš ir miris pie krusta. Šie divi mācekļi bija zaudējuši cerības un rūgti vīlušies. Visu redzējuši un dzirdējuši pēc šādas Jēzus nāves viņi pat šaubījās vai Jēzus bija bijis Dieva vīrs. Divas dienas viņi bija vēl palikuši Jeruzālemē Sabata ierobežojumu dēļ un tagad tie devās prom, drīzāk cerot visu ātrāk aizmirst, nekā lolojot kādas cerības vai sapņus par turpinājumu saistībā ar Jēzu. Evaņģēliju stāsti ir jālasa un jāpārdomā, un notikumi jāredz reālistiskā garā, nevis mūsdienu aizspriedumu varā jācenšas par katru cenu tajos ielasīt kaut ko neticamu un neiespējamu. Lai ko šie ļaudis sagaidīja, lai uz ko cerēja – tā noteikti nebija Jēzus augšāmcelšanās!

Tajā pašā laikā lasot evaņģēlijus, attiecībā uz augšāmcelto Jēzu ievērojam kaut ko noslēpumainu, misteriozu, kaut ko tādu, ko visi mācekļi redzēja, bet nezināja, kā to aprakstīt, kā pateikt vārdos to īpašo, jauno, ko tie ieraudzīja pie Jēzus. Bet lai kas tas arī būtu, evaņģēliji neatstāj šaubas, ka mācekļi Jēzu atpazina: viņš bija tas pats, kurš bija bijis ar viņiem kopā vairākus gadus un kura nāvi viņi bija redzējuši. Īsi sakot, tiem nebija nekādu šaubu, ka Jēzus bija miris un tagad ir augšāmcēlies. Kļūdas te nevarēja būt! Mācekļiem bija dota iespēja sastapt augšāmcelto Jēzu tādu, kāds viņš bija savā miesā, fiziskā veidā. Protams, tāda iespēja, tādas privilēģijas vairs netika dotas vēlāko laiku kristiešiem. Tās bija dotas pirmajiem mācekļiem, lai viņi kalpotu kā Jēzus augšāmcelšanās aculiecinieki. Toms bija viens no pēdējiem, kas ticēja tādēļ, ka redzējis fiziskā veidā augšāmcelto Kristu. Pats Jēzus viņam saka, ka pēc tam svētīti būs nevis tie, kas redz, bet tie, kas neredz, bet tic. Protams, tic nevis iedomām vai vēlamajam vai reliģiskām teorijām, bet aculiecinieku liecībām. To Jēzus sacīja attiecībā uz mums visiem. Mums tiek arī mācīts un sacīts, ka Jēzus ir klātesošs saviem ļaudīm, savai baznīcai un viņš pats apsola, ka tas turpināsies līdz pat pasaules galam. Bet kā mēs varam pazīt viņu? Varbūt ar mums pa reizei notiek tāpat kā ar mācekļiem uz Emausas ceļa, ka mēs viņu vienkārši nepazīstam, noturam par svešinieku, lai gan viņš ir kopā ar mums? Jā, kā mēs viņu pazīstam? Te vietā būtu pat jautājums - kā varam zināt, ka tas ir tas pats Jēzus, kura augšāmcelšanos mācekļi apliecina?

Pirmkārt, ir jāatceras, ka Jēzus pats ir apsolījis savu klātesamību saviem ļaudīm – baznīcai, jo viņš zina, ka mums tā ir ļoti nepieciešama. Tajā pašā laikā ir jāatceras, ka Jēzus klātesamība balstās viņa paša apsolījumā, nevis cilvēku iniciatīvā, nopelnos vai amatos. Cilvēki mēdz pulcēties soiālās apvienībās, interešu klubos vai kā citādi. Tā ir viņu pašu iniciatīva, viņu pašu lēmums. Baznīcu, savus mācekļus pulcina Jēzus. Savas šīs zemes kalpošanas laikā viņš bieži bija kopā ar saviem mācekļiem, kurus pats bija sapulcinājis. Tieši Jēzus klātbūtne bija tā, kas viņus arī saturēja kopā. Un Jēzu saka, ka viņš to turpinās darīt, tas ir, uzturēt savas baznīcas vienību jeb kopību līdz pašam pasaules galam. Vienmēr, kad kaut divi vai trīs kristieši sapulcējas kopīgai lūgšanai, Rakstu lasīšanai un pārrunām Jēzus vārdā, Jēzus ir kopā ar tiem. Tas tā notiek tādēļ, ka viņš pats ir tas, kurš sapulcina šos divus vai trīs savā vārdā un apsola būt tur klātesošs. Otrkārt, šīs dienas evaņģēlijā dzirdējām, ka mācekļi no Emausas atgriezušies pie pārējiem stāstīja, ka viņi pazinuši Jēzu, maizi laužot. Sava šīs zemes kalpošanas laikā Jēzus bieži ieturēja maltītes kopā ar dažādiem ļaudīm, bieži vien ar tādiem, ar kuriem neviens cits nesēstos pie viena galda. Kopīgs mielasts nozīmē daudz dziļāku kopību, nekā tikai ēšana. Tā ir biedrošanās ar galda biedru, viņa stāvokļa atzīšana un pieņemšana. Naktī pirms savas nāves Jēzus pēdējo reizi piedalījās kopīgā mielastā ar saviem mācekļiem. Šā mielasta laikā viņš tiem teica vairākas lietas, bet pati būtiskākā bija tā, ka viņš tiem aposlīja, ka tā tas turpināsies tik ilgi, kamēr vien pastāvēs šī pasaule, tas ir, viņš turpinās ar tiem lauzt maizi. Maizes un vīna baudīšanā viņš iekļāva savu krusta nāvi – miesu lauztu par jums pie krusta, un aisnis izlietas jūsu grēku piedošanai. Un viņš atgādināja, ka baudot Vakarēdienu viņa mācekļi pasludina viņa upura nāvi, līdz tam brīdim, kad viņš atgriezīsies šajā pasaulē otreiz. Kad pēc viņa noteiktās kārtības baudām maizi un vīnu viņš, kā krustā sistais un augšāmceltais Kungs ir klātesošs gan maizē, gan vīnā, kas ir viņa miesa un asinis. Tā tas ir kopš pašām pirmajām Lieldienām un tā tas turpināsies līdz pasaules galam. Svētā Vakarēdiena būtība ir Kristus augšāmcelšanās svinēšana – Lieldienas, kas protams, ietver arī viņa krusta nāves piemiņu un augļus, bet Vakarēdiens ir Augšāmcelšanās svētki un jaunā radīšana, kas ar to sākas.

Visbeidzot, savā līdzībā par āžiem un avīm Jēzus atklāj, ka tāpat kā viņš mīlēja savas šīs zemes darbības laikā būt kopā ar tiem, kas cieš, kas atrodas trūkumā un bēdās, tā viņš vienmēr būs kopā ar slimajiem, bēgļiem, izsalkušajiem, vajātajiem un ieslodzītajiem, un ikviens, kurš tiem palīdzēs, sastaps viņu pašu. Tā Jēzus uz visiem laikiem ar savu apsolījumu ir saistījis sevi ar cietējiem un izstumtajiem, ar tiem, kurus pasaule nicina, un no kuriem citi novēršas. Viņos jūs varat sastapt un pazīt Jēzu. Īsi sakot, sastapt un pazīt Jēzu joprojām ir viegli, pat vēl vieglāk, nekā tad, kad viņš staigāja pa šo zemi. Jautājums ir tikai – vai šo sastapšanos un pazīšanos vēlamies piedzīvot? Lielākā daļa cilvēku, arī tie, kuri sevi uzskata par kristiešiem to vienkārši nevēlas. Viņiem nevienam netrūkst dažādu teoriju, kādēļ tie to nedara un kādēļ to pat nevajadzētu darīt, bet pats Jēzus to visu raksturo īsi – viņi negribēja. Viņi negribēja sastapt mani, jo es viņiem esmu nepatīkams. Un ja es atkal staigātu pa šo zemi kā cilvēks, viņi pavisam drīz mani atkal mēģinātu piesist krustā. Bet tas tā vairs nenotiks! Ja viņi nevēlēsies sastapt un pazīt mani tur un tā, kā esmu to sacījis, tiem nāksies sastapt kādu citu. Ikvienam cilvēkam ir tikai divas iespējas: vai nu sastapt, pazīt un redzēt Jēzu vai arī sastapt, redzēt un iepazīt velnu. Tev varbūt šķiet, ka tu esi gudrs un veikls un pamanīsies no nevēlamās sastapšanās izvairīties. Bet tad, es tev saku, tu vari būt pilnīgi drošs, ka esi jau sastapis velnu. Viņš ērti guļa tavā sirdī un prātā un neliek sevi nekādi manīt. Jo viņš zina, ka esi pietiekoši dumjš, lai naivi ticētu, ka viņa nav, un ka tev pašam ir liela noteikšana par savu dzīvi. Priekš kam viņam vēl ko darīt? Viņam vajag malku ellei un tu esi jau gatava pagale. Tā kā, gribam vai negribam, jāsastopas būs – vai nu ar Jēzu vai nu ar velnu un beigu beigās, lai ko kāds arī domā par Jēzus augšāmcelšanos, pienāks diena, kad viņš pats tiks augšāmcelts, gribēs tas to vai negribēs, un tam nāksies sastapt augšāmcelto Jēzu Pastarās tiesas dienā. Tad visi pasaules gudrie un lieli bļāvēji pēkšņi kļūs mēmi un nākošā gudrā spriedelēšana jau atskanēs aiz tiem vārtiem, pie kuriem ir jāatstāj pēdējā cerība. Mēs visi būtu pelnījuši to piedzīvot, bet paldies Dievam, ka viņš savā lielajā žēlsirdībā ir mūs aicinājis sastapties ar viņa Dēlu jau tagad, pazīt viņu kā žēlsirdīgu Pestītāju un palikt viņa patvērumā mūžīgi. Kristus patiesi ir augšāmcēlies, uzvarējis nāvi un elli, un augšāmceldams Jēzu, Dievs ir pieņēmis viņa upuri mūsu labā un pasludinājis mums visiem grēku piedošanu, amnestiju no elles cietuma, un mūžīgu dzīvošanu jaunā pasaulē. To visu dāvā sastapšanās ar augšāmcelto Kungu un viņa pazīšana. Viņam, mīļajam Jēzum kopā ar Tēvu un Svēto Garu ir mūžīgs gods, slava un pateicība. Āmen.