Debesbraukšanas diena

Vēlāk viņš parādījās tiem vienpadsmit, kad viņi pie galda sēdēja, un viņš norāja viņu neticību un sirds cietību, ka viņi neticēja tiem, kas bija redzējuši viņu pēc augšāmcelšanās.  Un viņš tiem sacīja: “Ejiet pa visu pasauli un sludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un tiks kristīts, tas tiks glābts, bet, kas netic, tas tiks pazudināts. Bet tiem, kas tic, ies līdzi šādas zīmes: manā vārdā tie izdzīs dēmonus, runās jaunās mēlēs; tie ņems rokās čūskas, un, pat ja tie dzers indi, tā tiem nekaitēs. Neveseliem tie rokas uzliks, un viņi atlabs.” Kungs Jēzus pēc tam, kad bija ar tiem runājis, tika pacelts debesīs un sēdās pie Dieva labās rokas. Bet viņi izgāja un sludināja it visur, un Kungs darbojās līdzi un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm. (Mk. 16: 14-20)

Šajā lielajā svētku dienā Svētais Gars mums stāsta, ka Jēzus devis savai baznīcai tās galveno uzdevumu, kas pamatojas viņa paaugstināšanā dievišķā godībā. Evaņģēlists mums stāsta, ka pēc augšāmcelšanās Jēzus ieradies kopīgas maltītes laikā pie saviem apustuļiem un norājis viņus par cietsirdību. Ar cietsirdību šeit ir domāta neticība, kas par spīti vairāku sievu, Pētera, Jāņa un vēl divi citu liecinieku liecībām attiecās ticēt tam, ka Jēzus patiesi ir augšāmcēlies. Šajā ziņā apustuļi nebija nekāds paraugs, tie nebija ticējuši un protams, tiem nenāca ne prātā safabricēt stāstus par Jēzus augšāmcelšanos. Viņi šādai iespējai vienkārši neticēja. Tagad viņi stāvēja sava Kunga priekšā un uzklausīja viņa nopietnos pārmetumus. Pārmetums bija par sirds cietību, tas ir par spītīgu, stūrgalvīgu gribu, kas neņem vērā nekādus iebildumus, kā piemēram, Baltajā svētdienā mēs dzirdējām stāstā par neticīgo Tomu – neticēšu un viss. Mūsu tulkojums nespēj pilnīgi atklāt notikušā saturu – vairāki cilvēki bija ne tikai garāmejot redzējuši kā kādu parādību augšāmcelto Kungu, bet tiem bija bijis pietiekoši ilgs laiks viņu aplūkot un pārliecināties par Jēzus augšāmcelšanos. Viņu liecībā vajadzēja balstīties pārējo ticībai. Pretēji veselajam saprātam un bauslības pavēlēm attiecībā uz ticību liecinieku liecībām, mācekļi neticēja. To mums jāņem vērā kā brīdinājumu, jo arī mūsu ticība balstās tajā pašā aculiecinieku liecībā. Īsā veidā liecinieku liecība apkopota Pāvila vēstulē korintiešiem: Kristus mira par mūsu grēkiem, kā bija pravietots Rakstos, tika apglabāts kapā un trešajā dienā augšāmcēlās, kā bija apsolīts Rakstos,  un tad parādījās Kēfam jeb Pēterim, pēc tam pārējiem apustuļiem, pēc tam parādījās vienlaikus vairāk nekā piecsimt brāļiem, no kuriem lielākā daļa laikā, kad Pāvils to rakstīja vēl bija dzīvi, bet daži jau aizmiguši, pēc tam parādījās savam brālim Jēkabam, pēc tam visiem apustuļiem,  un kā pēdējam viņš parādījās arī pašam Pāvilam. Pāvils šajā sarakstā nemin vairākas sievietes, kuras bija Jēzus augšāmcelšanās pirmās liecinieces, jo viņu liecībai nepiemita juridisks svars. (1. Kor. 1-8)

Pēc īsā apraksta par mācekļu tikšanos ar Jēzu tūdaļ pēc augšāmcelšanās, evaņģēlists mums stāsta par notikumiem, kas risinājušies pēc vairāk nekā mēneša Galilejā, kur Jēzus bija licis saviem mācekļiem pulcēties vienkopus. Šeit Jēzus dod savai baznīcai Diženo uzdevumu – iet pa visu pasauli un sludināt visiem cilvēkiem evaņģēliju un tos kristīt; ikviens, kurš ticēs grēku piedošanai Jēzus vārdā tiks glābts, ikviens, kurš neticēs, ies pazušanā. Apustuļi izpildīja Jēzus uzdevumu un tas tika nodots tālāk mums ar apustuļu rakstiem, evaņģēlijiem un vēstulēm. Tajos balstās mūsu ticība un tajos arī mums ir dota pavēlē nest evaņģēliju visiem cilvēkiem. Tas bija majestātisks brīdis – viņi visi kopā stāvēja kādā Galilejas kalnā, viņu priekšā pletās plašā pasaule un Jēzus pavēlēja nest tai glābjošo evaņģēliju. Pirms trim gadiem viņš bija stāvējis uz kalna divatā ar velnu; tumsas kungs viņam bija solījis atdot visu pasauli, un viņš to bija noraidījis. Tagad izcīnījis uzvaru, atņēmis velnam varu pats Jēzus atdod visu pasauli savas baznīcas rokās, lai tā to glābtu ar evaņģēlija vēsti. Evaņģēlijs ir gan pasludināta grēku piedošana, gan izdalīta Kristībās, Grēku atlaišanā un Vakarēdienā. Kristietība nav reliģija, kas līdzīgi citām pieprasa, lai grēcinieki glābj paši sevi. Nē, baznīca sludina Jēzu Kristu, aicinot grēcinieku nepretoties un ļaut Dieva Dēlam Jēzum glābt viņu. Pretošanās, sirds cietība ir lielākais šķērslis, ar ko jāsastopas arī mums mūsu dzīvēs. Mūsu vecā daba raugās uz pasauli ar iekāri, tā cer arī ka pasaule varētu būt glābiņš un meklē glābiņu pie pasaules. Tas viss rada smagas sekas. Glābējs ir Jēzus, nevis, pasaule. Pati pasaule ir glābjama un Jēzus ir uzticējis to mums, savai baznīcai, lai mēs nestu pasaulei glābjošo vēsti – viņa evaņģēliju. Tā ir vienkārša patiesība, par kuru nopietni jādomā. Viss labais, kas ir pasaulē, ir no Dieva, viss pārējais ir grēks un samaitātība. Tādēļ pasaule nevar būt mūsu glābiņš. Glābiņa meklēšana pasaulē ir tas pats velna kārdinājums, ar kuru tas kārdināja Jēzu. Pasaulei un mums pašiem ir tikai viens vienīgs glābiņš – evaņģēlijs, kas nes un dāvina Kristus uzvaru pār grēku, vēstot par viņa augšāmcelšanos visu grēku piedošanai un ar šo vēsti mēs varam vest pasauli pie tās vienīgā Glābēja. Arī mums pašiem visās bēdās un grūtumos ir jāturas pie šīs vēsts cieši, jo cieši. Jēzus apsola, ka paliekot viņa aicinājumā un uzdevumā baznīca tiks brīnumaini uzturēta un pasargāta par spīti pasaules un neticīgu cilvēku naidīgumam, varmācībai un pretestībai. Par to, ka tās noticis varam lasīt Apustuļu darbu grāmatā un apustuļu vēstulēs, par to liecina arī vēsture un mūsu pašu dzīves pieredze. Tikai jāatceras tas, ka tas nav mūsu pašu darbs un veikums, bet tas arvien ir Svētā Gara darbs, kurš pēc sava dievišķā nodoma pavada baznīcu ar līdzejošām zīmēm tad un tā, kā Dievs to uzskata par vajadzīgu. Kad es raugos uz mūsu baznīcas celtni, pārdomāju mūsu draudzes vēsturi un raugos uz katru no jums, kam Dievs dāvājis ticību, glābis un pasargājis no bēdām un slimībām, tad tajā visā nav grūti ieraudzīt evaņģēlija sludināšanai līdzi ejošās zīmes.

Tālāk evaņģēlists stāsta par to, kur slēpjas dievišķā vara, kas uztur un sargā baznīcu un dod tai spēku veikt misijas darbu – Jēzus tika pacelts debesīs. Runa ir par Jēzus cilvēka dabu, kuru viņš bija pieņēmis mūsu glābšanas dēļ. Piepildījis tajā Dieva uzdevumu, izpostījis velna varu un sagādājis mums piedošanu, Dēls atgriežas pie Tēva un Jēzus cilvēka daba tiek paaugstināta dievišķā godība, no kurienes tiek sākta jaunās pasaules radīšana.

Jaunais, jeb otrais Ādams, jaunās radīšanas pirmsākums Jēzus tagad uzsāk Dieva tautas jauno iziešanu uz jauno apsolīto zemi, tur, kur Dieva klātienē mājo un dievišķā varenībā viņš valda kopā ar Tēvu un Svēto Garu. Pēc Jēzus debesbraukšanas viņš nav tālu no mums, bet nāk pie mums kopā ar debesīm, nāk nesot mums debesis. Viņš nāk sludinātā vārdā, Kristībās, Grēku atlaišanā un Vakarēdienā. Ne velti senās baznīcas liturģijas Vakarēdienu sauca par debesīm zemes virsū, jo Vakarēdienā debesis nolaižas pie mums uz zemes. Tāpat kā aizgājis, tas ir, cilvēka miesā, Jēzus nāk, lai Vakarēdiena maizē un vīnā mēs varētu redzēt Dieva vaigu un nemirt. Viņš nāk kā mūžīga mīlestība, nesot debesu dāvanas – jaunu pasauli, jaunu cilvēci, mieru un mūžīgu prieku. Viņš nāk kā debesu Līgavainis pie savas saderinātās Līgavas baznīcas ar žēlsirdīgiem, laipniem, mīlestības pilniem vārdiem, dāvādamas Līgavai jaunas kāzu drēbes un zāles pret nāvi, gatavojot to debesu valstības lielajam un mūžīgajam Kāzu mielastam. Dziļā pazemībā baznīca noliecas tā priekšā, kas nāk un sveic viņu ar vārdiem – lai paiet pasaule un nāk Kungs Jēzus. Te nav nekādas mistikas un reliģisku metaforu, bet tāpat kā ikviena līgava, kas mīl savu līgavaini, baznīca neflirtē ar katru, kurš gadās pie rokas, tā atraida visu uzmācīgo pielūdzēju solījumus un gaida tikai vienu – savu mīļoto, kuram viņas sirds pieder uz mūžīgiem laikiem. Mums tam ir brīnišķīgs piemērs no agrīnās baznīcas liturģijas, kas aprakstīta Jāņa atklāsmes grāmatā.

Vispirms Jēzus saka, ka viņš ir sūtījis savu sūtni – draudzes mācītāju liecināt par viņu. Tad Jēzus saka Es esmu Dāvida sakne un dzimums, mirdzošā Rīta Zvaigzne. Un tad viņš aicina visus pievienoties Gara un savas Līgavas lūgsnai pēc viņa atnākšanas: Gars un līgava saka: “Nāc!” Un, kas to dzird, lai saka: “Nāc!” Uz šo lūgšanu Jēzus atbild: “Jā, es nāku drīz!” Savukārt draudze dedzīgi ilgodamās turpina lūgt – “Patiesi, nāc, Kungs Jēzu!”. Un tad, kad viņš ir ieradies Svētajā Vakarēdienā, mācītājs svinīgi pasludina: “Kunga Jēzus žēlastība ir ar visiem!” Tas, kurš mūsu pestīšanas labad piedzima no Jaunavas Marijas, cieta zem Poncija Pilāta, tika krustā sists un augšāmcēlās un uznesa cilvēka dabu dievišķā godībā, kā nebeidzama Dieva žēlastība ir atkal ar mums visiem. Debesu Līgavainis ir kopā ar savu līgavu, lai vestu to uz jaunām mājām. Āmen